XXXX

Un tad nāca sniegi, pirmie prombūtnes sniegi
(Sent Džons Perss)

nāk un virpuļo nebeidzami sniegi
pāri laukiem svaigiem kā neskarti zīda palagi
pāri laukiem izrakņātiem,
pāri elektrolīniju sagraizītiem laukiem,
pāri pilsētām, miegā iegrimušām
nezināmām ziemeļu provincēs,
pāri aizmirstības pilnām pilsētu drupām,
ledainu ūdeņu apskalotām
melni vizošas jūras purvainajos krastos

pāri pilsētu fatamorgānām, neonā auksti zvērojošām,
luminiscējošiem pilsētu sapņiem,
tumšiem, grūtiem beznomoda sapņiem,
pāri pilsētām, virs kurām kursē vientuļas lidmašīnas
ļoti tālu virs sniega mākoņiem, abstraktās, melnās debesīs,
signālugunis mirdzinādamas

lidmašīnu ceļi tik nežēlīgi taisni

tu stāvi tur, dziļi lejā
pie neapgaismota loga
tavos matos neizkūst sniegs
tur dziļi lejā pie neapgaismota loga

dzimis nekurienē, dzimis tukša mēness naktī
tāls skanējums nāk pie manis caur aizlaika pārslu virpuļiem
piepildot telpu un izplešot trauslus mežģīņu spārnus,
balta zīda pavedienus
starp mums

pārslu dejas nebeidzamas
savādā rakstā
dīvainā naktī
starp mums

un tu stāvi tur, dziļi, dziļi lejā
pie neapgaismota loga
zem abstraktām, melnām debesīm,
un pāri balti kristāli laižas