***
Neznokurienes, mīlēdams, martobrī padsmitajā,
dārgais, cienītais, mīļotā, tomēr no svara
tas nebūs, tāpēc ka sejas vaibstus vairs šajā
brīdī neatcerēties, atklāti sakot, to dara
ne jūsu, bet arī neviena uzticams draugs, jūs sveicinādams,
mītot tajā no kontinentiem, kas uz kovbojiem atbalstījies;
es tevi mīlēju vairāk par eņģeļiem, vairāk par pašu, un rādās,
tieši tāpēc atrodos tālāk no tevis nekā no abiem šiem diviem;
vēlu naktī, dusošā līdzenumā, pašā ieplakā,
pilsētiņā, kura līdz durvju rokturiem kupenās,
locīdamies tumsā uz palaga –
lai nu kā zemāk ir sacīts, taču vismaz, -
es sažmiedzu spilvenu kaucošā „tu”
aiz jūrām, bez gala un malas, joprojām
tumsībā tavus vaibstus ar visu augumu,
kā ārprātīgs spogulis, atkārtojot.

Josifs Brodskis, atdz. Māris Melgalvs