nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā
T. Transtremers - Pēc lēkmes 
Slimais zēns.
Ieslēgts vīzijā,
ar mēli stīvu kā rags.

Viņš sēž, ar muguru pagriezts pret gleznu, kurā tēlota druva.
Apsaites apkārt žokļiem liek domāt par balzamēšanu.
Viņa brilles ir biezas kā ūdenslīdējam. Un viss ir
bez atbildes un tik piepešs kā kad telefons zvana tumsā.

Bet glezna aiz muguras. Tā ir ainava, kas dod mieru, kaut labība druvā ir zeltaina vētra.
Zilumzilas debesis un slīdoši mākoņi. Tur lejā, zeltainajos viļņos
zēģelē daži balti krekli: pļāvēji – nekrīt neviena ēna.

Viens vīrs stāv tālu prom laukā un, šķiet, raugās šurp.
Platmalu cepure aizēno viņa seju.
Viņš it kā raugās šurp, uz tumšo augumu istabā, varbūt kaut ko var līdzēt.
Nemanāmi glezna sāk paplašināties un atveras vaļā, aiz slimā
un nogrimušā. Dzirksteles sprēgā un dun. Katra vārpa ir iedegta, it kā lai uzmodinātu viņu!

Otrs – labībā – padod zīmi.

Viņš ir pienācis tuvāk.
Neviens to neredz.



Atdzej. Knuts Skujenieks
This page was loaded May 26th 2020, 4:17 pm GMT.