Tos drūmos mēnešus mana dzīve uzdzirkstīja tikai mīlas brīžos ar tevi.
Kā ugunsmuša iespīdas un apdziest, iespīdas un apdziest – un pēc spīduma tās ceļu var redzēt
nakts tumsā starp olīvkokiem.

Tos drūmos mēnešus mana dvēsele tupēja sarāvusies un nedzīva,
bet ķermenis gāja taisnā ceļā pie tevis.
Nakts debesis mauroja.
Zagšus mēs kosmosu slaucām un izdzīvojām.




Atdzej. Solveiga Elsberga