05 February 2020 @ 11:43 pm
 
KLIEDZIES TUKŠUMĀ. KLIEDZIENS KLĪSTOŠAIS. KLIEDZIENS LIEDZAS SNIEGA DIEGOS. KLIEDZIENS ZVIEDZ PIE IEŽIEM.
 
 
26 May 2019 @ 01:21 am
 
Pieneņu vīns met burbuļus. Klusi kūņojas vārdi, bet tie ir vieni un tie paši, tikai citās kombinācijās. Pirksti atceras divu kaķēnu maigo spalvu, plaukstu iekšpuses - zemes uzcelšanu ar dakšām. Debesmanna ir pārtapusi zemesmannā. Šim laikam ir vajadzīgs cukurs.
 
 
27 April 2019 @ 02:00 am
 
Mazā pilsētā jāsatiek virkne slinkuļu. Ar vīna glāzi rokā gatavoju vārdkopas. Laikam gan, ka dzīve ir iestrēgusi. Spieķos ir ielīdis liels zars.
 
 
25 April 2019 @ 10:20 pm
 
"lai cik tālu cilvēks ietu, pētīdams izsmalcinātās mākslas efektus, bija jūtams, kā skaistums ir dabisks, ka ābeles stāv te klajā laukā gluži kā zemnieces Francijas lielceļa malā." (Marsels Prusts)
 
 
04 April 2019 @ 02:37 am
 
Žilbinoša gaisma graiza ik pa laikam istabu. Atspīdumu valoda ar aicinājumu pagaidīt. Taču dodos ceļā no viena punkta uz otru punktu un, apstājoties klases priekšā, attopos, ka esmu skolotāja.
 
 
21 January 2019 @ 09:00 am
 
Kristāla mākoņi ieklīst. Virtuves logs ir kā neatvērtas acis. Sapnis joprojām šķērē prātu, bet rokas veic tulkošanas darbu. Šis brīdis ir ilgstošs. Tūlīt būs jāsamierinās ar pārmaiņām.
 
 
19 January 2019 @ 10:41 pm
 
Kā izveseļoties, ja neapzinies savu slimību...
 
 
10 January 2019 @ 10:38 pm
 
Katru nakti cauri sienām gaudo astoņi šuneļi, kas pieder vienai krāšņai dāmai.
 
 
30 October 2018 @ 11:50 pm
 
Viedokļu un personīgās ikdienas platformas atmirst kā šūnas. Gribas satikt cilvēkus, bet negribas tikties. Laika skrējiens mūs nogludina kā oļus. Šajā pilsētā vienmēr būšu pazudusi.
 
 
25 January 2018 @ 09:10 pm
 
Nedaudz paguļu starplaiku miegu vakarā un atgūstu interesi par dzīvi. Kopumā viss smaržo taukaini, ar siltu iestāvējuma aromu. Tajā brīdī, kad cepta ola notek gar plaukstas pamatni, es atklāju, ka pirms tam biju iemigusi. Kaisls satiksmes troksnis izskalo istabu. Ar zābakiem ienestā sāls sudrabaini spīd.
Un vēl atklāju, ka teikuma shēmu studijas savā ziņā ir domāšanas anatomiju.
 
 
24 September 2017 @ 12:23 pm
 
1.Tev nav jāraksta autobiogrāfija priekšlaikus (lai citi raksta par Tevi, kad tam būs laiks un kad būs nopelni),
2.Tev ir jāpieņem, ka būt dzejniekam nav pagodinājums, bet patiesībā sodība, jo dzejnieks īstenībā ir mokām un ciešanām NOLEMTA niecība,
3.Tev jādzīvo vispirms un tad jādzejo.
4.Tev jāatbrīvojas no divdabju teicieniem un jāsvītro liekais.
5.Nodot savu dzeju acīgam redaktoram rokās un būt brīvam, - lūk tā ir prasme!
6.Tev jāsaprot, ka daudz jau tādu bijis pirms Tevis un ka Tev vispirms ir jāizprot, kas ir bijis pirms Tevis, tātad - daudz un gudri jālasa.
7. Visbeidzot - Tev jāpieņem, ka labāk ir nerakstīt.
 
 
21 August 2017 @ 07:40 pm
 
Luijs Aragons

ES ATKLĀŠU TEV LIELU NOSLĒPUMU

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Laiks esi tu
Laiks ir sieviete Tam vajag
Lai pievērš uzmanību un lai apsēžas
Pie kājām Laiks ir kā tērps kas jānovelk
Laiks ir kā bezgalgari mati
Sasukāti
Kā spogulis ko elpa aizmiglo
Laiks esi tu kas guli rītausmā kad pamostos
Laiks tu kā nazis iedūries man rīklē
Ai kā izsacīt cik mokošs laiks kas nerit vairs
Cik mokošs laiks kas apstājies kā asinis kas zilās dzīslās stingst
Tas ir vēl ļaunāk nekā alkas nemūžam neremdinātās
Kā acu slāpes kad tu staigā telpā
Un zinu nedrīkst burvestību jaukt
Vēl ļaunāk nekā sajust tevi svešu
Un bēgošu
Ar domām citur un sirdi jau citā gadu simtenī
Ak Dievs cik vārdi smagi Man tomēr jāpasaka
par manu mīlestību pāri baudai par manu mīlestību kuru šodien vairs nespēj apdraudēt nekas

Tu man deniņos stundas sit
Ja tu neelpo jānosmok
Un tavi soļi manu miesu min

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Katrs vārds
Uz manām lūpām ir lūdzošs ubags
Kam postā tavu roku vajag kas saplok melns un mazs zem tava skata
Un tāpēc saku es tik bieži ka tevi mīlu
Jo nav man tādas kristālspožas vārdu rotas ko tu ap kaklu liktu

Un nedusmojies ka šis teiciens banāls Tas ir
Tik ūdens vien kas netīkami šņāc kad lej to ugunī

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Es neprotu
Par laiku runāt tavu līdzinieku
Es neprotu par tevi runāt Es izliekos
Tāpat kā tie kas stacijā uz perona vēl ilgi
Māj ar roku kad vilciens aizgājis
Un tikai jaunais asaru smagums delnai rimties liek

Es atklāšu tev lielu noslēpumu Man tevis bail
Man bail no tā kas tevi pavada pie logiem vakarā
No tavām kustībām un vārdiem kurus nepasaka
Man bail no laika ātri ritošā un gausā man tevis bail
Es atklāšu tev lielu noslēpumu Aizver durvis
Ir vieglāk nomirt nekā mīlēt
Un tāpēc uzņemos es dzīves mokas
Mīļā mana
 
 
20 July 2017 @ 03:18 am
 
Šī vasara ir vēsa un mitra. Visi koki zied daudz vēlāk. Trīskrāsu lauki viļņojas, un domas kā labība gatavojas. No rimtas vērotāja pozīcijas izšķiļas satraukts pārdzīvotājs. Satikšanās ir darbīga.
 
 
07 May 2017 @ 11:40 pm
 
Vai nu visam ir jēga, vai arī nekam nav jēgas.
 
 
18 February 2017 @ 10:27 pm
 
Šķiet, darbs skolā atņem zināmu daļu spējas apdomāt.
 
 
25 October 2016 @ 02:49 pm
 
Koki sazarojas. Bibliotēkas nosēžas zemāk. Un grāmatas paklūp pār galdu. Un tu jūti - kaut kāds gabaliņš no tevis nolūst.
 
 
13 October 2016 @ 01:53 pm
 
Nāk jauni darbinieki, mainījies kolektīva sastāvs. Lai gan viss jau it kā pa vecam. Biju piemirsusi, ka cilvēki mēdz būt tik dzīvelīgi un kustīgi. Cilvēki izstādēs. Izstādes veido to apmeklētāji. Patiesībā viņi pabeidz. Mākslinieks ir iesācējs. Mākslinieks pamet kauliņu.
 
 
05 October 2016 @ 12:10 pm
 
Spotify Discover weekly un visas pārējās mehāniski atlasītās mūzikas pleilistes domātas tiem, kas nevēlas domāt un meklēt. Gluži kā caur sistēmu cilvēkos pilina stilistiskas antibiotikas.
 
 
31 August 2016 @ 11:50 am
 
Kļūdas ir māksla, jo tās nevar atkārtot. Viss unikālais ir kļūda.
 
 
04 August 2016 @ 12:39 pm
 
esam pārjūtīgi, uztverīgi, bet tas ir bezjēdzīgi