Tu esi tik sens, ka nekad neesi bijis.

Apmērot un ar divriteni apmīlēt ūdenstilpju krastus. Sapņot par Lēlīti
Vispirms laiku apmērīt ar negulētām skaustasāpju naktīm. Starp kāpurainām lappusēm un tējaszāļu kāpņutelpām.
Ak, aklums

vējainas dienas spilgtuma sāpes skaustā joprojām
pašaustā saujā ietērpties, irties

nevar iemigt


lai jau

"(..) katra diena būs mūža garumā, katra stunda vilksies izbīļa lipīgajām simtkāja kurpēm, katra minūte rāpos vīna gliemeža gļotaino sliedi(..)"

"(..)grūtības, no tāluma raugoties, tāpat ir akmens - cietas, necaursitamas, bet, tuvumā nokļūstot un uz galvas iekšā metoties, mānīgā virsma pašķiras, gludā slīdme, zilā glāze, ūdenszāles, apsūnojuši akmeņi plūst garām, plūst mēmā klusumā, tikai ausīs dzied asinis,
asinis dziedāja arī ziemā, kad pagastskolas vēsajā klasē, elpu aizturējuši, sēdējām pie telūrija, vērojot noslēpumaino izplatījuma ritēšanu,
saule dega universuma centrā kā taukiem nopilusi svece, un zeme griezās gaismu, un ap zemi savukārt griezās mazs mēnestiņš; pilnīgā tumsā un klusumā mēs sekojām lielajai mistērijai, mainījās dabas laiki, mēness te uzlēca, te norietēja pār kontinentu, te pazuda zemes otrā pusē, norietēdams un uzlēkdams pār citu kontinentu, un Austrālijā mazi antipodi karājās pie zemes ar galvu uz leju kā sikspārņi muižas ratūzī, un mēness aptumsumi mijās ar saules aptumsumiem, un, ja labi ieklausījās, varēja dzirdēt, ka uz mazītiņās zemes pret vēl mazītiņāko mēnesi gaudo neredzami, mazi suņi, ne lielāki par puteklīšiem."

(tas ir A.Bels)

...un pamazām paceļamies augšup un vēl augšup un elpojam uz augšu. un zeme tik maza, tik mazas visas planētu parādes debesīs aiz mēness kā astes lēnas klusumā. bet tagad ir diena. liela un nopietna kā šķīvis un galds. tura mani bērnu klēpī.

Citējot viņu un tādējādi sadalot apelsīnu daivās, var teikt, ka dzīvoju tā, it kā būtu bezgalīga, bet tas savukārt ierobežo, padara pārpārēm galīgu. Viss kaut kad radītais, kuram pietverties, top ilūzija, visas ieceres sakārtot bezgalīgo haosu, saglābt irstošās Borhesa labirintu cienīgās kartotēkas ar saturam neatbilstošiem, impulsā tapušiem nosaukumiem top neiespējamas. Impulsīvi radot, vienlaikus nostājos nepārvarama pretspēka priekšā, un pret radīto būs jāiet karalaukā, kurā viena no duālajām pozīcijām noteikti zaudēs. Dārzi nekopti aizaugs un nenovēršami pārvērtīsies mežos.

ātrgaitas šosejas švīkas
stundas ir garas, bet gaismas ir īsas kā mati uz pieres un neuzplaukušas ausis

"durvis aizveras"

Nevaru pateikt. Domas ir apstājušās, sākas iejušanās. Un pat varbūt tās ir aizjūtas. Un sapņos tad tu nenostāj raudāt. Un kāp ar kailām pēdām tad dīķī, kurš pilns ar metāla piespraužamajām nozīmītēm. Un saraujies uz tukšajiem laukumiņiem, kur saspraudīšu nav. Bet pakāpienu tālāk tev māca vectēvs peldēt. Noteiktais dziļums, neviena lieka centimetra ūdens līmeņa. Aiz tā debess sabiezē tumšsarkanā, rakstainā sienassegā.
Vispār šķiet, katrs vārds atnesīs pateikto. Tāpēc arī tu nevari piesaukt dzejoli, tāpat kā nevari piesaukt miegu. Tāpat kā nevari iesaukt sevī galdu, pildspalvu, atpūžņoto upi. Saule ir tik viegla (un grūta) kā skudru oliņa. Koku zari ir piedurknes tavam naktskreklam. Pumpuri ir aploksnes, no kuriem izplēst vēstuli un vardarbīgi izlasīt. Un autobusi noraud pilsētas pilnas. Puse dienas ir sulīgo kauliņu pastaiga. Papēži brēc atvāztām tulznām. Seja ir no plastmasas un pati kļūsti sausa zeme.

atradu savu iešanas mūziku

apgriezt otrādāk asfaltus, izgriezt soļus, ka pludotu ielas no dedzīgas iešanas, doties, nodoties gaitai, ceļam

šķiet, atbraucot šeit, radu nelielu kņadu, traci, bet laikam tas ir veselīgi kā aiziet uz mežu



un smiekli, kurus izleju, arī šķiet pārvērtušies, tādi dziļāki un biezāki, bet vienlaikus plūstošāki, jā

Un Mēness uzausīs kā uzkrāsotas lūpas. Mēmi dziedās pār kakao peļķēm. Miegā sačukstēsies zem gandrīz bronhiāliem liepu zariem tie, kas guļ. Un stāstīs to, ko nekad nevar pārvilināt caur sevi dienā.


Ai!
Kāpēc gan teikt to, kas ir pateikts?

Nesaprotamas skumjas. Kā diegi, kas iežņaudzas, aptīti ap pirkstiem. Atstāj sīcošus nospiedumus. Nē! Neraudāt stiklā vilcienu zilbjveidīgos logu buljona kubiciņus. Nav. Nekūst.

Kā nezāle saaug haoss papīros. Tie runā tūkstoš mēlēm. Brīnumputnu dārzs ir grāmatplaukts, noskrubušais un ar izdilušām durvīm. Salokāmie grāmatu krūškurvji pilni ar gaisu kā jau pavasarī. Izlietie vārdi sacietē dokumenta formiņā. Cepsim referātisku piparkūku. Cepsim nakti līdz prusaku ballei cepsim. Un tad jau pār tiltiem, pilsētu un citiem diftongiskajiem -IL- lidosim. Mūsu ir daudz (sitam, sitam plaukstas). Tūkstošiem. Daudzkāršotais skumju prieks.

Izdzēsties. Nomazgāties.
Un tad, kad vairs nav, kur aiziet un izdzēsties.. Tad atliek vien ķerties klāt savām tik stūraini salauztajām ēnām.

divas lietas, ko kavē pārņemtība ar sevi - reliģija un dekonstrukcija.

Laiks ir nolaupīts. Diezgan.
Varētu nolaupīt kustību, cilāt kājas kā uzacis. Aiziet.
Marta miklums ir mīklains. Kokus un ceļus tāpat kā sapņus nevar iztulkot.

Ilgi tavā galvā zied šķīvis. Spēlē galdu, notēlo debesis, bļodas un karotes. Kā sāp galva, kā sāp neredzamais Mēness un neatcerētais burts.
Varbūt galvassāpes tura. Varbūt tās ir rokturis. Un svečturis.

Pastiprināta nerealitātes apjauta, nokūstot sniegam, atveroties Daugavas ledum. Atvēršanās. Mazās ielas aiztek strautveidīgi kanalizācijas šahtu caurumos. Aiztek tāpat šodienas laiks.
Mākoņi spiežas aizvien zemāk. Un galva pilna ar sāpīgiem mākoņiem. Neguli, neguli, neguli.

nierakmeņi, zobakmeņi, kapakmeņi, klupšanas akmeņi
ar valodu tik tuvu zemei
un reizēm mēle ir akmens

Pamostoties, nejutu savu kreiso roku. It kā tā būtu pašsaprotama un vienlaikus atdalīta kā svešķermenis. Tā gulēja manā labajā rokā kā bumba vai pat lelle, ko svaidīju un kas vēlāk atbrīvojās. Nevarēju pateikt, kur tai sākums un gals. Kur tirpums noslēdzas un sākas pārvaldāmais ķermenis. Šķietami varēja dzirdēt, kā asinis sāk pamazām riņķot. It kā bišu spiets riņķotu kaut kur tuvumā stropam.

Kamēr to svaidīju labajā rokā, tā šķita miesiskāka nekā jebkad agrāk, tāds priekšmets, pavisam nesāpīgs. Telpa, kas pēkšņi nepieder manai kustībai. Pavisam nereāla, atdalīta no mirkļa, gandrīz caurspīdīga, netverama.

Tāpat es pusdzīva - ne šeit, ne arī savā sapnī - tas jau bija kā aizcirtušās durvis, kurās sapinos. Un tad atcerējos - sāpes liek dzīvot. Tās, kas liek just. Nemitīgas kustību sāpes. Galvassāpes, sirdssāpes un mugursāpes, nesot smagumus. Viegluma sāpes. Gaismassāpes acu plakstiņos, kad stari kusli ielokās caur plāno plakstiņu ādu. Sāpes, kas savieno matēriju ar garu, padara pārlaicīgu.

apburtais loks