Ķeru mākoņus, pietauvojoties pie rakstāmgalda, kamēr bērni žāvājas un ieņurdas. Pat sarunās ar līdzcilvēkiem stāja neviļus nenovalda mātišķību un imitē mazuļu šūpošanu.

Migla mūs sagaida. Migla mūs pavada.
Es dzīvoju uz sīļu, vārnu, nokritušu ābolu uzplūdumos veidotas salas miglas krastā.

Nedēļa bez mīļā kaķa, kura murrājošā, labvēlīgā klātbūtne piepildīja mājas noskaņu. Viņa vārds bija brīnišķīga skaņa, kas atbalsojās kā monētiņa. Nebūs vairs tāda kaķa, kas varētu tā nest savu vārdu un tik graciozi izstaipīties kā baletdejotājs.

Viņam uzklupa un viņu saplosīja nakts tumsā divi no nezināmas sētas ieklīduši lieli suņi. Tos suņus vēl redzēju izskrienam cauri pagalmam, bet kaķi vien atradu pēc tam blakus lauku ceļa "čučam". Apkārt viņam izplūkātas spalvas, izbradāta, izvāļāta vieta kā destrukcijas ligzda.

"Iet līdz galam - nav tikai pretoties, bet arī ļauties. Man ir nepieciešamība just sevi, jo tajā ir jūtas pret to, kas mani pārspēj. Dažkārt man ir nepieciešamība rakstīt lietas, kuras es pilnībā nevaru aptvert,bet kuras precīzi apliecina to, kas manī ir stiprāks par mani."
(Albērs Kamī)

Arī manā laikā atskaites joslā ir iestājies kaut kas stiprāks par mani, kaut kas, ko es ar saprātu neieplānotu, neatrastu vietu savas būtības konstrukcijā, bet tas ir nozīmīgi un par to ir vērts rakstīt, reflektēt. Un tas ir tāds apziņas veidols, kurā es dzīvoju it kā no malas, it kā ne sev, bet pāri sev, it kā ārpusē. Veltīšanās laiks.

nesen nosapņoju, ka noriju milzīgu mašīnas detaļu - jārij ir, ko darīt, nodomāju pirms tam.
joprojām dienas pavadu ar to sajūtu, ka esmu kaut ko norijusi

Netveras rudens. Neveras durvis. Ievēries sirsenis zuzinās luktura gaismā, neredzams. Pustumsā nesu no akas ūdeni, lai izmazgātu bērnam cepurīti. Gumst iepuvuši āboli zem kājām.

svarīgi ir zīdīt ekskluzīvi
svarīgi ir sterilizēt pudelīti
svarīgi ir uzvilkt pirms miega bērnam cimdiņus
svarīgi ir paiet sirseņu pūznim garām nemanot
svarīgi ir klusēt kad gribas pateikt vēl vairāk
svarīgi ir dzert daudz ūdeni
svarīgi ir krāt naudu

Ik pa laikam sev jāatgādina, ka tas ir normāli - atteikties. Atsacīties no agrāk tik ierastiem darbiem. Pieņemt lēmumu pateikt "nē".
Palieku pasīvā vērotāja pozīcijā. Vismaz dažus mēnešus.

Kartupeļi izrakti. Kā zelta olas.

Slimnīcas ritmi, māsiņu sarunas par kādu suni, kas nevienam nav vajadzīgs, strīpotie logi, aiz kuriem šūpojas saburzītas priedes. Laternu gaismas strēles uz nenosakāmas krāsas sienām. Tas viss, kaut kur sagulsnējies no šī salūzušā laika. Vēl var gribēt mieru. Vēl var gribēt izvairīšanos no mākslīgiem plānojumiem.
Tikmēr nagi ataug nenogriežami. Tikmēr mašīna nedarbināta stāv pagalmā, kuru tik viegli nesasniegt. Tikmēr kartupeļi... kartupeļi... kas tos noraks...

Gribētu vienkāršu dzīvi.

Piezvanīt ir daudz sarežģītāk nekā uzrakstīt. Šodienas plānotājs. Daži ieraksti - piezvanīt. Noskaidrot. Varbūt būs vairāk laika rudenī, varbūt mazāk.
Darbi dārzā šķiet stabili, rimti un rosinoši. Neizbēgamais saplūst ar neiztraucējamo. Tur nevar iztraukt. Tur var pat iezust. Pazudināties dārza darbos. Tie ir un nepazūd. Varbūt es pieceļos, lai nomainītu vidi, bet tie ir īsti un sauc mani atpakaļ. Darbi, pienākumi. Rezultāts. Un atkal - plānojums. Vietām savvaļa, pļava, vietām kultūrdobe. Tagad es zinu, kā saaug redīsi. Sākumā to lapu forma atgādina mazas papīra sirsniņas. Nu jau sarkani pakauši spraucas. Bet lietus -
kas palicis pēc lietus. Varbūt uzzēlis.
Sazēlis. Saželējis.
(miegs nepāriet)
Mākoņa lejkannas vējš joprojām stumda. Un es gaidu to stundu, kad piezvanīt.

KLIEDZIES TUKŠUMĀ. KLIEDZIENS KLĪSTOŠAIS. KLIEDZIENS LIEDZAS SNIEGA DIEGOS. KLIEDZIENS ZVIEDZ PIE IEŽIEM.

Rudens apvilcis stinguma kārtiņu. Zaru skupsnas zaudējušas krāsu. Sakaltušās lapas ir sastingušas noteiktā pagriezienā un aizlaidušas prom visu savu dzīvības sulu. Dažas vēl palikušas zaros. Maiga, tomēr salta saule izplaukst no mākoņiem. Un drīz vien pār pilsētu izplūst tumsa.
Tāds ir novembris. Miegambris. Sapņambris. Sakumbris. Laiku laiks. Šķiet, visskaidrākais no gada mēnešiem. Laiks, kas noved pie īstenības. Un kurā var diagnosticēt to, kas ir cilvēks.

Pūku brauciens gaisā. Saules gaismā pret zilpelēkajiem jumtiem šā un izplaiksnī koku veģetējošie elementi. Ēnas it kā atlokās uz sāniem. Vēja nav. Vispār jau koki kā dīvāni skaisti un stalti. Atliekti perfektos vainagos kā bērnībā, kad uz soliņa ar lellēm klausījos ABBAS dziesmu "Mamma mia". Pavērtie logu žaunekļi atspulgo sētu. Šādas dienas vairs nebūs. Šāda mazā stūrīša šajā pilsētā vairs nebūs. Šī ir pēdējā diena šajā dzīvoklī, kad varu ievīties šajās sienās. Aiz šī dzīvokļa ir troksnis. Pilsēta, kuru es atstāšu, dodoties pretī jaunam telplaikam, kurā, iespējams, zinīgi apzīmogot turpmākos gadus.

Pieneņu vīns met burbuļus. Klusi kūņojas vārdi, bet tie ir vieni un tie paši, tikai citās kombinācijās. Pirksti atceras divu kaķēnu maigo spalvu, plaukstu iekšpuses - zemes uzcelšanu ar dakšām. Debesmanna ir pārtapusi zemesmannā. Šim laikam ir vajadzīgs cukurs.

Mazā pilsētā jāsatiek virkne slinkuļu. Ar vīna glāzi rokā gatavoju vārdkopas. Laikam gan, ka dzīve ir iestrēgusi. Spieķos ir ielīdis liels zars.

"lai cik tālu cilvēks ietu, pētīdams izsmalcinātās mākslas efektus, bija jūtams, kā skaistums ir dabisks, ka ābeles stāv te klajā laukā gluži kā zemnieces Francijas lielceļa malā." (Marsels Prusts)

Žilbinoša gaisma graiza ik pa laikam istabu. Atspīdumu valoda ar aicinājumu pagaidīt. Taču dodos ceļā no viena punkta uz otru punktu un, apstājoties klases priekšā, attopos, ka esmu skolotāja.

Kristāla mākoņi ieklīst. Virtuves logs ir kā neatvērtas acis. Sapnis joprojām šķērē prātu, bet rokas veic tulkošanas darbu. Šis brīdis ir ilgstošs. Tūlīt būs jāsamierinās ar pārmaiņām.