Iztēlojos sēžam sevi lauka malā ar blociņu un pildspalvu un apceram tālu meža “ķemmi”, kas ievilgst mākoņos un no aizbērnības vilina mani ar domu, kas aiz tās slēpjas un ko tā ķemmējusi. Tur atspīd visspēcīgākā gaisma, kurā savienojas tuvais un tālais, un tas ir noslēpumaini.