Vienkaarshi visu laiku ir sajuuta, ka dziive ir backroom nevis actual iista dziive kaa pie cilveekiem. Man pat nav iistas meebeles un iistas bildes pie sienaam, it fits. Un ir monumentaala vainas sajuuta, ka deelj manas nemaaceeshanas dziivot un buut pieaugushajam, ciesh cilveeki, kas ir iekgraviteejushi manaa radiusaa. Varbuut ne ciesh, bet, ka vinji arii automaatiski nokljuust shajaa stagnant backroom, kur es arvien atrodos jau kopsh beerniibas.

Protams, es zinu, ka beerni izaugs un izlauziisies un vinjiem buus pashiem savas eksistenciaalaas kriizes un paradiizes and maybe nicer backrooms.

Un R ir pieaudzis cilveeks ar suvereenaam izveeleem afterall.

Es dazhreiz domaaju cik ljoti R ir nepaveicies satikt tik bezjeedziigu un apaatisku cilveeku kaa mani. Cilveeks ar tik rosinoshaam un kvalitatiivaam iipashiibaam ir pelniijis satikt liidziigu, progresiivu cilveeku.

Es biezhi juutos kaa traips, kaa paraziits, taa it kaa es neatstraadaatu pat minimumu no taa kas man nepelniiti ir ticis dots.

Bet viss ko es varu dariit ir vienkaarshi turpinaat straadaat prieksh vinja un beerniem un cereet ka kaut kaadaa eksistenciaalaa jomaa ar to kaut kaa mistiski pietiek. Ja man buutu vairaak ko dot es tachu dotu.

Man vienkaarshi ir zheel, ka cilveekiem nav paveicies ar manu debiilo klaatbuutni dziivee.

Then again, varbuut sheit ir the wall.

Anyhow es juutos tuksha, bezceriiga un nepateiciiga.

Cik labi, ka ja ir kaads darbs uz ko fokuseeties, lai par sevi nav jaadomaa.

Kaa dievsvar iztureet taadu nepateiciigu laami, kas pie katras iespeejas vaimanaa kaa histeeriaka vibla.

Back in kings landing. Ok, i guess it is what it is. Winter is coming for everyone.

Lai gan pagājis gads kopš darba failiem priekšā numuram jāpievieno vārda pirmais burts un uzvārda pirmie divi burti, joprojām pasmaidu, ka man gandrīz katru dienu kā atpazīšanas zīme jāraksta SIN. Šodien iedomājos, ja mani sauktu Bārbala Ugunspuķe, tad būtu jāraksta BUG.

"But why does God do it?"

"Do what?"

"Crumble the moon into stars. Why?"

"Well, can't you understand?" said Shukhov. "The stars fall down now and then. The gaps have to be filled."

One Day in the Life of Ivan Denisovich by Aleksandr Solzhenitsyn