Lol things are looking up for me - mani vismaz neskars jaunaa krievu pandeemija, jo es beerniibaa jau izslimoju Yersinia meeri, kad man 1 gadinjaa iedzirdiija laukos govs pienu kuraa zhurkas laikam bija iekakaajushas. #winning

Es nesen nejaushi atcereejos to posmu dziive, 24-25 gados, kad dziivoju Dingle Lane.

Tas laikam bija patiesi visdeprsiivaakais posms dziivee, iznjemot to reizi, kad mamma mani nosauca par dranjkji un izmeta no maajas lol.

Dingle Lane dziivoja mans pazinja Daarens, kuram uz mani bija nopietns crush, kursh bija recovering alcoholic ar smagu depresiju. Bet tajaa pashaa laikaa, vinsjh bija ljoti zoliids, pieklaajiigs un kind of embaressed kaa iists anglis. Vinjsh bija literatuuras students un ljoti diezgan gudrs ar labu muuzikas gaumi. Es vinju satiku, kad straadaaju Snobs naktsklubaa studiju laikaa.

So mani pie vinja ar visaam paunaam atveda mans sort of ex (es he would not want to commit and not be a fuckboy), kursh mani meegjinaaja paarliecinaat, ka taa nav laba doma dziivot pie shii muzhika, bet es daljeeji gribeeju vinjam ieriebt.

Uz turienei es paarvaacos, jo es kaadus vairaakus meeneshus biju nodziivojusi hostelii kur straadaaju kopaa ar saviem apdzeerushamies draugiem/austraaljiem/savaadniekiem, kad visi mani stundentu flatmates izputeeja peec studijaam. Es to vairs nevareeju iztureet, taapeec man buutiibaa bija vienalga kur paarvaacos.

Bet kad es paarvaacos uz Dingle Lane tas bija briesmiigi. Jo es biju kaut kaada depresiiva salashnja un Daarens bija depresiivs, plus es meegjinaaju no vinja sleepties, jo zinaaju ka vinjsh grib ar mani runaat un vinjam uz mani ir crush (man vinjsh fiziski diezgan nepatika), plus vinja maaja bija tik perfekti kaartiiga, teju sievishkjiigi kaartiiga, ka man pat bija tur bail dziivot un kaut ko savandiit vai sasmeereet. Taa nu es tur laviijos apkaart, kameer vinjsh bija vai nu darbaa vai kaut kur citur vai savaa istabaa. Es meegjinaaju izlikties, ka man tur sanaak labi dziivot un vienu riitu taisiiju french toast un tad to nekomfortabli eedu seezhot uz vinja diivaana malinjas, cerot ka vinjsh neienaaks dziivojamaa istabaa. Seedeeju savaa nemaajiigajaa istabaa, kas izskatiijaas kaa kaada cita istaba vai varbuut pat viesniicas istaba, un savaa nekaartiigo dreebju kaudzee dzeeru klusaam klusaam sarkanviinu, taa lai vinjsh nedzirdeetu, kaa pudele atsitas pret glaazi.

Bet pats trakaakais bija naktii ap 23:00 peec darba iet no Solihul stacijas uz Dingle Lane, uz kuru celjsh no stacijas bija caur kaut kaadu.. mezhu. Es klausiijos Kurt Vile un gaaju caur to tumsho, neapgaismoto mezhu, un man bija tik shausmiigi bail, par savu naakotni.

- Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.
- Ko? - jautāja Ome Amigorena.
- Pasauli, - teica Šaša.
- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?
Idioti neatsaucās.
- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.
- ...
- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.
- Ko?
- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.
- Es nemāku zīmēt.
- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.
- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.
- Ļoti interesanti, kāpēc.
- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!
Pateica un aizgāja uz savu istabu.

(..)
"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."


(..)
"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.
Nekādā gadījumā ar varu.
Un visi visu laiku jokojas.
Jau nelabi metas."

Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.


Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu.

Turbo learning driving theory liek man vnk apzinaaties, ka braukshana ir acute perpetual danger and you should just drive very slowly and stop at each pigeon and maybe it's best to walk accross a field to reach a different shire at some point in your life or maybe never, whatever God wills.

Es nesaprotu cilveekus, kas briivi runaa internetaa, saakot ar politiskaam paarlieciibaam liidz pat mom content Instaa..

Ja senaak es saaku rakstiit ierakstu un tad izdomaaju, ka vinjsh nav pietiekami angsty un eksistenciaals, tad tagad es biezhi nepabeidzu un izdzeeshu ierakstus, kas ir paaraak patiesi prieksh muusdienu 2+2=5 balliites.

Big brother / AI is always watching, so vieniigaa vieta (for the time being) kur pateikt kaut ko patiesu vai sirdiigu ir mazaa blocinjaa istabas stuuriitii. Vai varbuut lietot vobliigas metaforas un edgy epitetus, my favourite.

Vai arii to uzziimeet? Vai ziimeet veel driikst? Bez teksta?

Katru reizi, kad palasu kaut ko par imigraaciju Telosaa man reaali kremt. Plus veel es domaaju, par ko gan latvieshi raizeejas, jo LV ir visbaltaakaa un monoliitaakaa valsts pasaulee. Protams, es saprotu ka tie ir briidinaajumi, un, protams, ka vietaa.

Tikmeer, mani braukshanas kursi notiek Wood Green, kas ir viens no fantastiski multikulturaalaakajiem rajoniem Londonaa. Vakar es tur braucu ar 29 autobusu un ierubiijos, ka esmu vieniigais baltais pasazhieris autobusaa. Taapat arii pashaa rajonaa - ja es redzu kaadu balto cilveeku, tad ir taa 'Ooo, cik interesanti, ka te ir arii kaads baltais, interesanti vai iemaldiijies, vai te dziivo.'

Reaali taada jau arii buus Latvijas, vismaz Riigas naakotne, neizbeegami.

Un pat ne paarmetot nebaltajiem, jo lielais vairums no vinjiem ir vienkaarshi cilveeki, kam svariiga ir gjimene, saticiiba un likumu ieveeroshana. Bet pats fakts, ka baalelinju kultura izpleenees un buus tikai a rare instance of curiosity amongst the sea of others.

Pēc 10 gadu pārtraukuma biju rudenīgā izbraucienā ar riteni un burtiski dzirdēju, kā ausīs svilpo vējš. Tad uz brīdi nedaudz sabijos, ka braucu par ātru, un tā pazaudēju vieglo lidojuma sajūtu, kuru tā arī visa brauciena laikā vairs neatguvu. Taču prieks, ka pat ar svešu riteni braucu tik gludi, bija milzīgs. Laikam biju aizmirsusi, cik labs galvas izvēdināšanas līdzeklis tas ir! Visas smagnējās domas, kas pa šo nedēļu jau bija materializējušās melnā svina lodē un spieda plecus, bija kļuvušas tik vieglas kā pūciņa, turklāt daudzas izrādījās nebūtiskas, lai tērētu tām laiku. Ja neskaita, ka saņēmu dažus uzrējienus no privātmāju suņiem un, traucoties garām pamestam ābeļdārzam, man gandrīz uz galvas uzkrita ābols, nekādu incidentu nebija. Un tagad ir tik daudz enerģijas! It kā man būtu iedots pilnīgi jauns ķermenis. It kā būtu izkļuvusi no visiem cietumiem un maldiem, izvīlējot atslēgu no saviem kauliem.
Vai tiešām ikdienā par maz kustos?

Vēl pasmējos par to, ka gribu turpināt lasīt grāmatu, jo laikam nespēju noticēt, ka tā ir jau izlasīta. Jo tuvāk nāca beigu lappuse, jo vairāk centos palēnināt tempu. Tik ļoti negribēju, lai tā beidzas. Un pat ja tā noslēdzās ar vārdiem Kad aiz viņa aizvērās durvis, sāka līt lietus, ir sajūta, ka nekādas durvis nav aizvērušas un tā turpina dzīvot manī. Varbūt tiešām taisnība ir Annas Kvindlenas apgalvojumam, ka cilvēki izvēlas lasīt savās guļvietās, jo lasīšana ir kā starpstāvoklis starp dzīvi un sapņošanu, un mūsu apziņa turpina dzīvi kāda cita prātā. Lai gan es līdz galam nepiekrītu, ka lasīšanas brīdī pazūd prāts, tomēr iztēles robežas gan. Un tad jau prāts tiešām mainās.

Vakar noskatiijaamies jauno filmu par baby Ted Kaczynski. Dude, he was right obviously, about everything.

Vienmeer arii kad es lasu kaut kaadas zinjas par cilveekiem, kas ir bijushi supergudri vai iipashi, un tad vinji labaakajaa gadiijumaa izpleen nebuutiibaa vai sliktaakajaa gadiijumaa kaa no kraujas nokriit dziivee. It is just very very very fucking existential, un es nevaru sagaidiit runaat ar menedzhementu par to peec naaves.

I do wonder Mr Potter vai jebkur ir esibas versija, kur cilveeki var vienkaarshi dziivot peec labaakaas sirdsapzinjas, bez bezdieviigaam tragjeedijaam un transcendentaalaam dusmaam un baileem. Fuck this reality, a little bit. Un, nezinot konstruktiivaaku pieeju, vienpatiiba/savrupiiba man tieshaam biezhi shkjiet vislegjitiimaakaa atbilde taadai esiibai.

Kādas dejas praktizē 40 gadnieki ar lumbar spine problēmām? Dejas ar partneri.