A thin grey line between black and white

"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas
it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā
kad tu stosties un bezpalīdzīgi
lūkojies kādā pazīstamā sejā
cerot, ka pamukušo vārdu
kāds pateiks priekšā
pēcāk mulsi nosaki
nē, nevaru atcerēties
un maini sarunas tematu

bet parasti jau vārdu netrūkst
trūkst, ko teikt
trūkst kā tāda
ko patiešām būtu vērts pateikt
nemaz jau nerunājot par to
ko nedrīkstētu noklusēt
ļoti maz dzīvē tādu lietu
kuras nedrīkstētu noklusēt"

Ilmārs Šlāpins

Laikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.( paslēpties savā prātā )

"Uzklausījis bērnu pretjautājumus, viņš tiem saka: "Izglītībai ir jānodrošina, ka cilvēka prāts nekad netiek iesūkts šajā milzīgajā straumē un tādējādi iznīcināts. Jums jāiemācās nekad nepieņemt to, ko jūs paši skaidri neredzat, un nekad neatkārtot to, ko teicis kāds cits." Un pats svarīgākais - viņš turpina -, ko neiemācīs nekādas skolas, grāmatas vai pravieši, ir pazīt sevi un saprast, kā darbojas paša prāts. Savukārt to var iemācīties, tikai vērojot - vērojot savu prātu, kā vēro garāmejošu ķirzaku, kas pārrāpo pār sienu. Vērojot tās četras kājas, vērojot, kā tās turas pie sienas, vērojot katru tās kustību. Vērojot ar pilnu uzmanību, nekam nepretojoties un neko nenoraidot."

"Es nezinu, kas esmu, es neesmu tas, ko zinu. 

Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, ( kā pateikt, ka patiesībā tie visi esi tu pats? )

Šķiet, ka vēl pavisam nesen tika apspriests jautājums: vai google mūs padara stulbākus? Tagad laikam ļoti bieži līdzīgā veidā tiek vaicāts par MI. Tādos brīžos mierinājumu var atrast tik senā tehnoloģijā, kā grāmata. Tā nomierina ne tikai ar savu lineāro stabilitāti.

“Man patīk papīra čaukstoņa starp pirkstiem. Rakstu zīmes līdzās pirkstu rakstam. Grāmatas cilvēkiem dāvā klusumu, pat ja tās runā ļoti skaļi.”

Nnedi Okorafora

"Vecais Hamamura bija kas vairāk par bibliotekāru. Šeit viņš bija strādājis gadiem un pat pēc aiziešanas pensijā bija izvēlējies palikt pie lasītāju apkalpošanas letes. Veco vīru varētu dēvēt par šīs senās bibliotēkas dzīvo enciklopēdiju. Lai gan Hamamura bija cinisks, ar mainīgu garastāvokli un diezgan sarežģītu raksturu, viņš nebija slikts cilvēks. Galu galā viņš Nanani bija iepazīstinājis ar dažnedažādām brīnišķīgām grāmatām. Tomēr brīžos, kad Hamamura nebija omā, pastāvēja risks krist nežēlastībā viņa asās mēles dēļ. Šodien nepārprotami bija tāda diena.

Vecais Hama vienmēr izskatās tik nīgrs, ka nav iespējams pateikt, vai viņš ir labā vai sliktā noskaņojumā."


Sosuke Nacukava - "Kaķis, kas izglāba bibliotēku"

"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM

"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." 

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."

Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.

Tā kā gribu atbalstīt latviešu izdevējus, Narvesenā nopirku jauno filozofu veidoto žurnālu "Tvērums" par Austrumu tēmu. Iegādājos arī tāpēc, ka gribēju izlasīt interviju ar Kasparu Eihmani. Sākumā padomāju, ka pārdevējs nevar atrast svītrkodu un tāpēc pēta žurnālu no visām pusēm. Bet tad viņš pajautāja: "Rīgas laiks laikam vairāk neiznāk? Šis žurnāls izskatās ļoti līdzīgs." Paraustīju plecus un atbildēju, ka laikam tiešām vairs neiznāk un novēlēju jauku vakaru. Varbūt nemaz neesmu tik introverts cilvēks, ja sarunājos ar pārdevējiem, lai gan es steidzos (līdz vilcienam bija atlikušas 7 minūtes), tāpēc nepaspēju pajautāt, kas tik īpašs viņam šķiet Rīgas laikā. Tā laikam tāda profesijas blakne, kad gribas uzdot jautājumus par lasāmo.

"Pēc daudzo iepriekšpieņēmumu krišanas par Āzijas filosofiskajām tradīcijām, iepazīstoties ar tām tuvāk, vienā brīdī atskārtu, ka esmu caurcaurēm eiropietis. Visos poētiskajos pašizdomājumos un naivajos mēģinājumos kļūt par ko citu - sākotnējā interese bija izsalkums pēc transformācijas - likās, ka iztēles laukā esmu tuvāks Āzijai nekā Rietumiem. Gan jau tāpēc, ka par Rietumiem līdz galam neko nebiju sapratis vai zinājis. Ilgi dzīvojot Āzijā - gandrīz trešdaļu dzīves -, vienā brīdī sajūti, ka esi cita māla mīcīts. Vēl jo vairāk, sevis novērošanas un analizēšanas rezultātā tu sāc atskārst un pamanīt iepriekšējos pieņēmumus, kurus esi attiecinājis uz Ķīnu un Indiju, kas nāk no Eiropas tradīcijas. Kristietība un katolicisms izlien kā spalvaina āža kāja, un nemaz ne sliktā nozīmē (smejas) [..] Biju pārliecināts, ka esam brīvības vektora iemiesojums un Āzijā tā nav; ka citur mēs to vēsturiski nenovērojam. Vismaz kamēr nenonācu Taivānā, kas ir eksperiments starp liberālo demokrātiju un konfuciānistisko pasaules skatījumu un kas vismaz pagaidām darbojas brīnišķīgi."

Kaspars Eihmanis

"Miesā slimie pelnījuši nevis naidu, bet gan drīzāk žēlumu. Un nav pakļauti vajāšanai, bet gan līdzjūtības cienīgi ir tie, kuru garu negantāk par jelkādu slimību plosa netikums.

Ko līdz šī tava nemierīgā rosīšanās?
Kāds labums savu likteni gan pašam izaicināt?
Ja alkstat jūs pēc nāves, tūdaļ steidzina tā putnus
un neļauj kavēties vairs dieva spārnotajiem zirgiem.
Mūs apdraud čūskas, vilki, lāči, tīģeri un lauvas,
un mēs cits citu nokaujam ar zobenu bez mitas.
Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi esot cits no cita,
mēs liktu karaspēkiem doties mežonīgos karos
un alktu nomirt cits no cita raidītajām bultām?
Šai skaudrā aplēsē nekad nav bijis taisnīguma.
Ja gribi, lai pēc nopelniem tev pienāktos reiz alga,
tad mīli krietnos, būdams žēlsirdīgs pret tiem, kas ļauni."

Boēcijs - "Par mierinājumu filozofijā"

"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums."

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Ja gribi dzīvē kaut ko mainīt, katru dienu dari vienu un to pašu.

"I am a master of some widely practiced anti-listening habits: leaping into the pauses left by my interlocutor; finishing their sentence; rehearsing my own response while acting like I’m listening; replying in a way that shifts the focus of attention onto me… I’m guilty of them all. These days, it seems like we don’t have the time to pay attention."