A thin grey line between black and white

Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca. Grūti panesamās jūtas (aizvainojums un skumjas) nepārgāja, pat ja centos iziet ārpus sevis, saprast iemeslus, kā jutās otrs cilvēks, kad pateica kaut ko tik skarbu, ieraudzīt risinājumu un savas kļūdas. Zīmēšana nomāca vēl vairāk, jo parādīja to, kāds cilvēks patiesībā esmu, uz sevi vērsts, kas visu uztver pārāk saasināti un ļoti pārdzīvo. Kāpēc nenomierina tas, ka intelektuāli it kā visu (daļu) saprotu un pat redzu risinājumu? Kāpēc iekrītu muļķīgā sevis žēlošanā, bet mazāk skumdina tas, ka slikti jutās arī otrs cilvēks? Garīgais tēvs gan teica, ka jūtas nevajadzētu vērtēt morālās kategorijās, pat ja neērtas un grūti izturamas, jo būtiskāka ir izvēle, kā rīkojos pēc tam. Vai tad es dusmojos uz ķermeni, kad sāp kāja, ja uz tās uzkritis kāds smagums? Tikpat muļķīgi būtu dusmoties uz sevi, kad sāp emocionālā ziņā un ir tādas un tādas jūtas. Brīnumainā kārtā kļuva silti, kad izpildīju  ( šādu rakstīšanas uzdevumu )

Taisot bērniem uzlīmes par rakstura stiprajām pusēm (pat ja reizēm citos apstākļos tā pati īpašība var kļūt par ēnas pusi), apstājos pie vārda drosme. Kur pazudusi mana spēja godīgi pateikt, ko es domāju, runāt par to, kas man svarīgs vai vismaz uzdot jautājumus, pat ja citus tas kaitina? Tas nu tā, vienmēr veselīgi padomāt, kādā pašplūsmā daudz kam esmu ļāvusi aiziet. Jo nav jau nemaz bijis tik svarīgi, lai pasaule kaut kā mani atalgotu vai pieņemtu. Bet kas tad radījis šo noslēgtību? Bailes no konfliktiem? Nesaprotami, jo galu galā pakļāvība ilgtermiņā rada vēl lielākas problēmas nekā brīvdomība.

"Kāpēc šis darbs ar sevi ir tik prasīgs? Jo vienmēr būs vieglāk ļauties bailēm, nevis iegūt pārliecību, vienmēr būs vieglāk pakļauties citu viedoklim, nevis atbrīvoties no tā, vienmēr būs vieglāk tiesāt, nevis saprast, vienmēr būs vieglāk ļauties lejupslīdei, nevis pacelt savu apziņu."

Lorans Gunels "Pamošanās"

Atcerējos, ka pirms gada nopirku poļu autores Tinas Oževičas brīnišķīgo grāmatu "Ko dara jūtas?" Toreiz biju sajūsmā par asociācijām un tik daudzo un dažādo jūtu attēlojumiem gan vārdos, gan vizuāli. Šķiet, ka tajā brīdī visvairāk uzrunāja "glauda suni"? Bet kas glauda? Iztēlē tik dzīvi biju vizualizējusi metaforisko suni, ko uzzīmēt un izgriezt no kartona, lai uzdāvinātu brāļa meitai vārda dienā. Bet kas tieši glaudīja? Miers?( te var paspēlēties )