The sun never sets on the web

O, forši, ka nesen parādījās dzelzceļa reiss starp diviem - man sniegta iespēja pēc brīvas izvēles konkrēto stundu saskaldīt uz pusēm. Nodomāju, ka es varētu uzvesties kā audzināts pilsonis un uz darbu ierasties laicīgāk, lai gan neviens cits par to mani nebaksta - tik es, sevi. Šodien jau reizi trešo braucu ar jauno reisu un pamanu, ka tas man cepī ievērojami vairāk par ierasto. Interesants secinājums. Kādi tam varētu būt iemesli? Agrāks rīts un svaigāks gaiss, jo tukšāka un kārtīgāka Rīga - ļoti maz divratu monstri pamesti uz ietvēm, mazāk dīzeļauto krustojumos - visi smakotāji un nekārtībnieki vēl miegā vārtās vai jau malko savu rīta dzērienu, uzpīpē - labrīt, latvieši!

"Nākamā pietura: Torņakalns!"
Vienmēr gribējies tur savam fotoaparātam parādīt šo skaistumu, kas vairumam šķitīs totāls bardaks. Vieta nepieradināta, nepielaizīta - purvs ēd mazdārziņus dzelzceļa malā - šur un tur pavīd pa dārziņbūdas jumtam - Stalker filmas vaibi. Ļoti estētiski un kolosāli, taču darba laika sākums ir darba laika sākums. Bik dirsciplīnas, lūdzu, nevar tak visas atrastās konfektes ņemt un rīt! Un tā nu arī līdz šim tik biju siekalojies un siekalojies vien, vērodams, kā cilvēkdarbību rezultātā šī vieta tiek pārvērsta... Ehh, tā nedrīkst! Lecu no vilciena ārā un šo dienu sākšu ar saldumiem! Izkāpju un skatam paveras divi rotaļlaukumi biezā miglā: pa labi ir pleķītis dabas, bet pa kreisi - dzelzceļš.
Šorīt esmu mākslinieks, kas ar melnbalto filmiņu plivinās pa miglā tīto purvāju, priecādamies par tik svaigo un mitro gaisu, bebru nogāztiem kokiem un kāda dzīvnieka alu turpat blakus! Baigi smukā ala, meistarīgi darināta - cepums un bilde! Turpat arī cilvēku radīti atkritumi - pudeles, no plastmasas pudelēm taisīti bongi, būvatkritumi un pamesti izkārnījumi... Ehh, kur cilvēks, tur miskaste! Bet tas jau sen zināms un drīkst tam šoreiz uzmanību nepievērst, vai ne? Skatos neiekāpt tajos homo sapiens sūdos un fočēju nepieradināto dabu - tieši tādu, kāda man patīk vislabāk. Fočēju un ik pa laikam izskan miglā apmaldījusies putna balss, tālumā klaudz celtniecības tehnika - tvirtajā atmosfērā savu fotosomu varētu iekārt. Kamēr iespēja dota, jāpaspēj gana izrotaļāties tur ar kameru, jo drīz šīs vietas vairs nebūs. Ierodas cilvēks un paziņo, ka dabai šeit vietas nav - dzen prom! Aizdzīs dabu pavisam un tad ar lepnumu smirdināsies savās 4 sienās, sauks to par progresu.
Arī dzelzceļš miglā ir noslēpumains, protams.
Šorīt to gribas saukt par veļu vilcienu - izveļas tas no miglas klusu, klusu - apstājas, savāc jaunmirušos un aizveļas miglā prom... Fotografēt šo procesiju nedrīkstot, neesot brīvi, jo pašu varot paraut! Taču es te neesmu ieradies sekot norādēm un vecu tanšu bažām - nekautrējos un fočēju visu. Peronus, sliedes, infrastruktūru. Nepakautrējos un pavērsu kameru arī pret cilvēkiem. Kāds slēpjas, kāds dara pareizi - pamana, bet neliekas traucēts, jo tieši cilvēku dabiskajā stāvoklī es pamanīju interesantu kadru. Kad slēpjas, bet tā seja kompozīcijā būtiska - pakāpjos soli pa labi vai pa kreisi, neatraujot kameru no acs. Mirklī, kad manāmi kompozīcijas uzlabojumi, nospiežu pogu - atveras priekškars un uz sidraba skatuves kāpj gaisma ar savu priekšnesumu, tad priekškars aizveras.
No skatuves uzrunātajiem pamāju ar smaidu un neverbālu vēstījumu:"Paldies, cilvēk, viss kārtībā - paskaties taču uz tiem skatiem, kuriem vēstures pieraksta dēļ vien ir jāeksistē! Piekritīsi taču - nost ar visiem GDPR publiskās vietās - māņu dēļ tak nepaliksim bez pilsētas pārvērtību liecības - Rīga beigu galā nekad nebūs gatava!"

*pilsonis iesēžas nākamajā vilcienā, viņa seju rotā dvēseles smaids. Ap kaklu viņam poētiskā manierē apvīta pelēka šallīte*


Jūtos kā dzīves sulu apsities :)
Laikam jau būs jāsecina, ka Rīga manu dvēseli nospiež, bet daba nepieradinātā to ļoti skaisti paglāsta. Glāsta un mierina mani - pasaka, ka viss ir kārtībā, ka gaidīs mani nākamreiz un ar smaidu parādīs tās slēptākās vietas vai kādu stirnēnu, lapsēnu, bebrēnu. Šis smaida piesātaninātais secinājums ilgtermiņā bez uzmanības un rīcības nepaliks - tas nu ir skaidrs.