Marts 2019   01 02 03 04 05 06 07 08 09 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31

Manieres

Posted on 2019.03.17 at 11:54
Mūzika: Akua Naru - Block
Tags:
"Drīz vien es sagrāvu tēva cerības un sapņus. Mana problēma tika atklāta jau pirmajos manas dzīves mēnešos. Šķita, ka tāds esmu piedzimis, neviens nesaprata, no kurienes nāk un kā ir izcēlies šis nezināmais spēks, kas pārņēma mani jau kopš dzimšanas, kas padarīja mani par gūstekni paša ķermenī. Kad sāku runāt, apgūt valodu, mana balss spontāni pieņēma sievišķīgu skanējumu. Tā bija spalgāka nekā citiem zēniem. Ikreiz, kad runāju, manas rokas nesakarīgi kustējās visos virzienos, izvijās, vicinājās pa gaisu.

Vecāki to sauca par izrādīšanos, viņi sacīja Beidz izrādīties. Viņi vaicāja viens otram Kāpēc Edijs uzvedas kā tāds mīkstais? Viņi man pavēlēja Nomierinies, vai tu vari izbeigt savus primadonnas gājienus? Viņi domāja, ka esmu izvēlējies būt sievišķīgs, it kā es īpaši piestrādātu, lai viņiem būtu nepatīkams.

Taču arī man pašam nebija ne jausmas, kāpēc tāds esmu. Šīs manieres mani vadīja, es biju tām pakļauts, es neizvēlējos šo spalgo balsi. Es nebiju izvēlējies ne savu gaitu - izteiktu, pārlieku izteiktu gurnu šūpošanu pa labi, pa kreisi, kad pārvietojos -, ne arī spiedzīgos trokšņus, kas nāca laukā no ķermeņa, es tos neizspiedu, tie burtiski izlauzās man no rīkles, kad biju parsteigts, aizgrābts vai pārbijies."

Eduārs Luī "Jātiek vaļā no Edija"

Atsvešinātība

Posted on 2019.03.14 at 23:50
Bieži piefiksēju, ka arī dzīvē lielākoties gandrīz viss šķiet nereāls un svešs, it kā viss būtu aiz stikla sienas vai būtu iekāpusi tramvajā un vienkārši slīdētu visiem saviem dzīves notikumiem garām. Gulētejot bieži ir šis retoriskais jautājums - vai tā tiešām ir mana dzīve? Vai ar mani notiek viss tas, ko piedzīvoju?
Mazzy Star ir skaista un skumja dziesma par šādu pasaules izjūtu.

https://youtu.be/SiO_7LhPZFM

"Punctuated by a slow melodic guitar, this song tells the story of a woman who feels she is decaying and fading away into thin air, as if into dust. She explains to somebody how she feels that she and every other interaction she has with other people disappears into nothing."

Ilgi šeit neesmu rakstījusi neko par sapņiem miegā

Posted on 2019.03.14 at 21:14
Mūzika: Depeche Mode - Wrong
Tags:
Nokļuvu kaut kādās kolektīvajās kāzas. Visas līgavas diezgan ātri man pagāja garām, vispār cilvēki šķita nereāli vai kā dekorācijas. Vēl šķita, ka esmu nepareizajā vietā, vazājos šurpu turpu un pazaudēju cilvēkus, ar kuriem biju atnākusi kopā. Ceļš sadalījās divās daļās, nezināju, uz kuru pusi iet. Uz labu laimi izvēlējos vienu un atdūros pret durvīm. Kāpnes lejā. Atkal durvis. Arvien tumšāk un tumšāk. Nē, tas ceļš nav pareizais, te neviena nav, jāskrien atpakaļ. Taču arī tā vairs nebija. Jau pēc dažu durvju aizciršanās, sapratu, ka viss izskatās pilnīgi citādāk nekā bija, kad skrēju šurp. Ik pa desmit minūtēm katras durvis pārvētās visdažādākajos veidos. Uz citām bija zīmējumi, citas vienkrāsainas, taču tas nebija paliekoši. Dažas durvis pārvētas par skapi, reizēm tās bija tikai zīmētas dekorācijas uz sienas, tāpēc sāku smieties, ka nevaru tās attaisīt. Tad es paskatījos pa logu un tur dejoja meitenes krāšņos tērpos. Kāzu svinības laikam bija sākušās, ar vidusskolas laika draudzeni par visiem smējāmies un visus aprunājām. Vēl es pie citu durvīm liku visādus novēlējumus. Varbūt smiekli bija tikai aizsargmaska, ja jau jaunlaulātajiem rakstīju mīļas un iedvesmojošas zīmītes.

Kopsavilkums

Posted on 2019.03.04 at 22:17
Kas tad tāds noticis vai mainījies pa šiem diviem vai četriem mēnešiem? Pārmaiņas vairāk izjutu šī gada sākumā, jo jauna ēka, jaunas telpas un bija jāsāk mācīties. Pirmajā nedēļā, kad devos prom no laboratorijas darbiem, garderobiste jautāja:"Vai jums jau beidzās?" Atbildēju, ka ātrāk pabeidzu. Viņa gribēja mīļi pajokot:"Nujā, tie gudrākie beidz ātrāk" Piebildu: "Vai arī nepacietīgākie." Par joku neļaunojos, jo esmu pieradusi, ka izskata dēļ cilvēki daudz ko padomā stereotipu dēļ. Bet nu tomēr tādu mulsinošu frāzi, cik esot gudra, nācās dzirdēt gandrīz visu janvāri, ja mēģināju kaut ko paskaidrot meitenēm no kursa. Tā kā man bieži pārmet pieticību, nosarku, bet neteicu, ka nav liela māklas izlasīt faktus grāmatā, neko pati jau neizdomāju. Turklāt, ja neprot visu paskaidrot vienkāršā valodā, tātad viss nemaz nav saprasts.

Pārmaiņas radās arī komunikācijā. Pirmajos divos mēnešos gandrīz tikpat kā ne ar vienu nesarunājos. Šogad es ne tikai runāju, bet pat spēju tēlot klaunu un smīdināt.Bet varbūt vnk esmu smieklīgs cilvēks, īpaši neko netēlojot. Vismaz ir lielāka iederības sajūta. Bieži sveicinu citus. Mani reizēm uzaicina uz pasākumiem. Un pusdienas pārtraukumā novēl pat labu apetīti, lai gan ir ok, ja kāds apsēžas blakus un varam paēst klusējot, nepārmijot ne vārda. Laikam savrupam cilvēkam tas šķiet skaisti.

Bēdīgs notikums bija pārpratums un savāds konflikts, bet laikam pamazām tas ir noplacis. Jo tiku galā ar aizvainojumu un sevis žēlošanu.

Lai nesajuktu prātā gandrīz katru dienu daudz zīmēju. Tā automātiski radās daudz ģeometrisku figūru, spēles ar punktiem un līnijām.

Bieži devos pastaigās. Vienu sestdienu nogāju arī 15 km kājām.

Laikam izklausās pēc antisociāla cilvēka piezīmēm. Jo viss, kas man šķiet ievērības cienīgs, daudziem ir normāla ikdiena. Tomēr laikam ir daudz mazāk šaubu par savu izvēli. Vairs negribas bēgt prom vai palīst zem galda, kā pašā sākumā.

Vai neticības sev ir mazāk? Man šķiet, ka ir, bet reizēm tas nemaz nešķiet tik svarīgi. Galvenais, ka ir vairāk jēgas, sapratnes, kāpēc vispār šo daru.

Mirdzošās kripatiņas

Posted on 2019.02.28 at 10:36
Tags:
Ja no rīta raksti gaudulīgus tekstus, nejaušības var piespēlēt kaut ko mīļu, ka pat nedaudz sakaunies par sevi. Vilcienā sastapu smaidīgu un laipnu konduktori, kas novēlēja laimīgu ceļu.

Viņam nebija draugu, tāpēc viss par ko viņš sapņoja, bija draudzība

Posted on 2019.02.28 at 09:20
Nesaprotu savas krasās garastāvokļa maiņas. Ir tik daudz kas jāizdara, bet ir uznākušas vieglas skumjas, kuru dēļ jebkādai darbībai zūd jēga, tātad arī aizrautība. Bet vakarā uz brīdi uzrodas nesaprotams prieks par dzīvi. Tad atkal skumjas.

Ja tā padomā, nekad neviens cilvēks nav gribējis būt mans draugs šajā dzīvē. Atskaitot, bērnību, protams, bet tad arī draugs nozīmēja ko vienkāršāku. Vai nav augstprātīgi tā domāt, ka pasaulei būtu ar mani jādraudzējas? Un vai man vispār tam atrastos tagad tam laiks? Varbūt neesmu ievērojusi tos cilvēkus, kas gribētu būt mani draugi, jo dzīvoju diezgan noslēgti. Vēl es nekad neesmu sapratusi frāzi "more just a friend". It kā draugu mīlestība būtu kas nevērtīgāks par romantisku savienību.

I hate this dress I feel like a man when I should be feeling so feminine

Posted on 2019.02.25 at 00:01
Jocīga sajūta pa ilgiem laikiem uzvelkot kleitu, pat ja kādreiz jutos tīri labi kleitās vai svārkos.



Androīda piezīmes

Posted on 2019.02.23 at 16:03
Reizēm tomēr iespējama sajūsma par mazām lietām. Kā vakar par kivi dns, kas attālināti izskatās kā putu mākonis. Tas jau nekas, ka reālā zinātne ir nogurdinoši un monotoni eksperimenti vairākas reizes pēc kārtas.

Spēja just

Posted on 2019.02.11 at 21:26
Reiz Signe Baumane zāļu nedzeršanu salīdzināja ar norīvētu ādu no pirkstu galiem, spēju just vairāk un redzēt vairākas šķautnes, ne tikai tikai priecīgo. Varbūt tāpēc cilvēkiem ik pa laikam ir tieksme iziet ārpus komforta, iet nogurdinošos pārgājienos, nemaz nerunājot par visādām ekstrēmām izdarībām. Varbūt arī tāpēc pēc ļoti garām pastaigām jūtos daudz dzīvāka, pat ja pārrodos ļoti nogurusi. Turklāt šodien bija prieks, ka ir atgriezusies spēja izjust apkārtni, ka pastaiga vairs nav tikai automātiskas kustības. Tātad klikšķi var just ne tikai ar nobrāztiem pirkstiem.

Vārdi

Posted on 2019.02.05 at 21:12
Mūzika: Ben Howard - Heave Ho
Tiešām jābūt uzmanīgai ar vārdiem, it īpaši ar to, ko pieraksti. Gada sākumā rakstīju, ka vairāk kaut kas jādara un nav sevi jāžēlo. tā vien šķiet, ka visu janvāri tiešām esmu cītīgi mācījusies, kas nav nemaz tik ļoti raksturīgi man, jo būtībā esmu diezgan slinks cilvēks. Taču ja ir aizrautība, var izdarīt daudz. Šonedēļ ir laiks noformulēt jēgu visam. Lai gan tas nozīmju meklēšanas process šķiet bezgalīgs.

Mākoņi sāk izklīst

Posted on 2019.02.04 at 22:17
Asaru paisumi un bēgumi.

Jātic sev un jādara

Posted on 2019.01.03 at 01:02
Jaunā gada apņemšanās - vairāk strādāt, sevi nežēlot, tiekties uz vienu nospraustu mērķi, atmest lieko, visu, kas traucē darīt.

Jauno gadu sagaidīju kā mājas kaķis

Posted on 2019.01.02 at 16:49
Ar to gan nevajadzētu lielīties, bet jauno gadu sagaidīju horizontālā stāvoklī, klausoties uguņošanas šāviņa trokšņos. Kad tie beidzās, devos uz virtuvi lasīt grāmatu. Jo mierīgāks iesākums, jo labāk. Galu galā mammas kaķim klājās trakāk, bija uz pusnakti palicis ārā, tāpēc uguņošana bija jāpārcieš, ielienot relatīvi drošā vietā.

Mēģinājums iekļauties struktūrās

Posted on 2018.12.28 at 01:23
Mūzika: Beach House - Sparks
Kopš biežāk zīmēju, sāk parādīties iezīmes, kas mani mākslā bieži kaitina - dekoratīvisms un tieksme pēc skaistā (lai gan mūsdienās tas ir pārāk plašs jēdziens). Bet varbūt vienkārši tās ir pārmaiņas, jo cik tad ilgi var dzīvot deformētā realitātē, kur nav ne robežu, ne stabilitātes. Pat decembra sākumā es zīmēju, neievērojot robežas. Taču man ieteica sadalīt lapu vēl mazākos kvadrātiņos, drīzāk trīsstūrīšos, jo kad tīņi pārkāpuši visas iespējamās robežas, vēlas tomēr atgriezties kādā struktūrā, lai prāts galīgi neizkristu pa logu. Un tā tiešām ir, ka varbūt man viss ir bijis pārāk izplūdis, nav bijis skaidru robežu, skaidru struktūru, viss dzīvē noticis pārāk plūstoši. Varbūt tāpēc pamazām zīmējumos ieviešas kārtība, kas man joprojām tā īsti nepatīk nedaudz biedē.

Pulksteņi un diennakts ritms

Posted on 2018.12.20 at 02:26
Mūzika: Benjamin Francis Leftwich - 4AM in London
Reizēm tāda sajūta, it kā katrs dzīvotu atsevišķās laika zonās.

Tumšie ziemas rīti

Posted on 2018.12.01 at 08:01
Patīk agros sestdienas rītos sēdēt virtuvē un vērot, kā uzaust gaisma. Taču šorīt nav nekāda prieka braukt uz nodarbībām. Visa aizrautība pagaisusi.

Lakmusa papīrītis

Posted on 2018.11.30 at 12:18
Manā uztverē sieviešu stand-up daļēji ir sabiedrības spogulis, jo daļa no dalībniecēm parodē to, ko negribu redzēt savā ikdienā. Tāpēc nepiekrītu viedoklim, ka visi joki ir sekli vai neizdevušies, pat ja es pasmieties nespēju. Turklāt labu komēdiju vienmēr bijis grūtāk uzrakstīt nekā labu traģēdiju. Ja nav duālisma, tad vai vispār jēga iedalīt augstajā un zemajā žanrā, kā to darīja Aristotelis un citi pēc viņa?

Atgādina Survival Kit izstādīto tekstu cirkus arēnā:
"Kā publika izpriecu gaidās
pārsteigti vērojam arēnu,
tur sadrūzmētajos zvēros,
ieraugām paši sevi."

Jūra un asaras ir ļoti labas

Posted on 2018.11.23 at 15:35
Mūzika: Jack Garrat - Water
Ar sālsūdeni var izdzīt ļaunumu no katras smadzeņu šūnas.

Kas notiks pēc 15 minūtēm?

Posted on 2018.11.22 at 21:01
Mūzika: Evija Vēbere - Viņi dzīvoja
Pētnieki raksta, ka emociju ilgums nepārsniedz 15 minūšu. 

Bet kā tad ir ar tām reizēm, kad noraudies gandrīz visu dienu, pat ja raudāt negribi? Vairākas emocijas kopā, kas eskalējas? Vai tās domātas tikai labās emocijas, ko izraisa kāds mākslas darbs vai filma, kad rodas liels pacēlums? Un ja ir dusmas, tad pietiek 15 minūtes par to padomāt, lai viss būtu prom?

Apziņas parazīti

Posted on 2018.09.05 at 19:36
Tags:
"What's the ugliest part of your body?
Some say your nose,
some say your toes,
but I think it's our mind."

Frank Zappa

Atpakaļ 20