A thin grey line between black and white

Failing.

Silti pasmaidīju par dejas horeogrāfes optimismu, trīs soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Liekas, ka manā dzīvē viss ir otrādi. Un tas solis uz priekšu varbūt ir tikai labajās dienās.

Laikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.( paslēpties savā prātā )

Kad mēģinu apklust, vairāk klausīties un vērot, tad arī dejas soļi vairs nesajūk, un viss šķiet ļoti viegli.

"Uzklausījis bērnu pretjautājumus, viņš tiem saka: "Izglītībai ir jānodrošina, ka cilvēka prāts nekad netiek iesūkts šajā milzīgajā straumē un tādējādi iznīcināts. Jums jāiemācās nekad nepieņemt to, ko jūs paši skaidri neredzat, un nekad neatkārtot to, ko teicis kāds cits." Un pats svarīgākais - viņš turpina -, ko neiemācīs nekādas skolas, grāmatas vai pravieši, ir pazīt sevi un saprast, kā darbojas paša prāts. Savukārt to var iemācīties, tikai vērojot - vērojot savu prātu, kā vēro garāmejošu ķirzaku, kas pārrāpo pār sienu. Vērojot tās četras kājas, vērojot, kā tās turas pie sienas, vērojot katru tās kustību. Vērojot ar pilnu uzmanību, nekam nepretojoties un neko nenoraidot."

Nezinu, vai tā pa īstam spēju saskatīt pagātni tagadnē vai to, kā iekšējais laiks pamazām ir sašaurinājies lielā ātruma dēļ. Pēdējā laikā šķiet, ka galīgi neko vairs nesaprotu, bet vismaz ir pazudusi nomāktība un smagums, kas vilkās līdzi visu iepriekšējo mēnesi un grūda iekšā smagā bezcerībā. Vairs pat īsti necerēju, ka tikšu no tā melnuma ārā un spēšu priecāties, veikt pašu svarīgāko darbu - saskatīt brīnumus šeit. Varbūt tiešām jābūt uzmanīgākai ar to, ko rakstu, un par savu bazaru ir jāatbild?

"Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?"

"Es nezinu, kas esmu, es neesmu tas, ko zinu. 

"Latvijas krāsa rādās sudrabaina un pelēkzila."
Intuitīvi šķita, ka tā tas arī ir, pat ja izteikti krāsas neredzu.


Joka pēc izpildīju testu, jo reizēm arī tēlus redzu krāsās, bet rezultāts manu skepsi apliecināja: "Iespējams, jums piemīt sinestēzija, bet tā nav īpaši izteikta." Taču, vai testu rezultātiem vispār var uzticēties, ja citā īpašību testā godīgums man bija zemā vietā? No otras puses, ja nebūtu to centusies godprātīgi aizpildīt, tad taču šai īpašībai būtu bijis jābūt augstā vietā.

"Es nezinu. A tu zini?"

Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.


"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."

"Man tiešām patīk, kā tu domā." 

Pēc atkopšanās no saaukstēšanās parasti ir ļoti pacilājoša sajūta un izbrīns, cik viegli daudz ko var izdarīt.

Slimošanas laikā youtube algoritmi piespēlēja diezgan jocīgu reklāmu, kas galīgi neatbilst manai vecuma grupai. Pirmo reizi mūžā man rādīja datorspēļu reklāmu. Intereses pēc pat paskatījos, jo ieinteresēja stāsts par meiteni, kas kopā ar kaķi ir devusies prom no zemes kosmosa kuģī. Varbūt tur būs izdomāti kaķim labvēlīgi apstākļi bezsvara stāvoklī? Interesanti, kā kaķis adaptēsies? Un ko viņi tur pētīs? Protams, nekā tamlīdzīga tur nebija, jo pēkšņi uzradās kaut kādi mošķi, kas laikam bija domāti citplanētieši. Pēc šī garlaicīgā pavērsiena, galīga zuda interese to spēli meklēt, un līdz ar to nosaukumu prātā nepaturēju.

Kāpēc atkal jāmostas no tādiem murgiem? Apkārtne līdzīga Gogoļa ielas tunelim, tikai tumšāka un nereālāka. Mani sargāja liels melns kaķis, viņš bija kā liela ērta soma, kurā ielīst, noslēpties un netraucēti vērot apkārtni. Kaut kas bez sejas meklēja dzīvnieciņus, bet visi aizbēga. Tad no kādas ēkas iznāca divas blondas sievietes ar maziem bērniem. Tad viena balss teica: "Mirs mazā meitene!" Es izlēcu no sava drošā patvēruma un teicu: "Nē! Es varu iet viņas vietā!" Tā sargājošais kaķis pazuda un man ļoti sāka sāpēt kakls, it kā mani žņaugtu. Likās, ka smoku, un tā pamodos. Tāda sajūta, it kā tiešām būtu izlīdusi no kāda stulba bojevika. Turklāt ne ko tādu skatījos, ne lasīju. Gribētu pārmaiņas pēc šonakt nosapņot kaut ko skaistu.

Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja.

Šodien dzirdēju, ka mūsdienu askētisms ir pilnīgi pretējs tam, ar ko to saprata senāk. Jaunais askētisms ir tad, ja spēj atlikt malā darbus, pārgudrās tehnoloģijas un iziet garā pastaigā. Un atceries kārtīgi paēst, pagulēt un citas ikdienas lietas.

Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, ( kā pateikt, ka patiesībā tie visi esi tu pats? )