aizlipušās acis

Cik tomēr forši, ka pie mājas aug daudz koku. Šādos lietainos vakaros tagad istabā ir zaļa gaisma!

No vakardienas atceros to, ka darbā Žanna uzcienāja ar skittles (ēdu skitttles). Braucu mājās un griezās galva. Neko neizdarīju un sagurusi aizgāju gulēt. Taču rīts skaists. Saule spēlējas uz istabas sienas. Pārāk maz laika, lai pienācīgi sagatavotos, taču ceļasomu paspēju sakravāt. Uzrakstīju draugam un tad devos ceļā. Manas brīvdienas paies Liepājā.

Vecais industriālais rajons, pludmale, mols. Izbrauciens ar riteņiem. Tēja (man zaļā tēja krūzītē ar japānietēm). Un atkal pastaiga. Uz īsto jūru. Sagaidījām saulrietu. Mēģināju skaitīt krāsas. Pēdējā laikā vienīgais, ko gribas fotografēt ir saulrieti. Pat ja tas pārējiem šķiet pats garlaicīgākais un banālākais, ko var nobildēt. Man patīk, kad daba domā manā vietā un bildes jau tāpat ir tikai priekš manis, pat ja arī pasaule jau sen ir noslīkusi digitālo attēlu kompotā.

Visjaukāk bija iet pa virvju tiltu. Tas nekas, ka V. to kustināja. Un lejā atbalsojas bērnu draudzība un atzīšanās. Meitene saka es mīlu tevi vācu, angļu, krievu, franču un beigās ar nedroši latviešu valodā.

Vai saulrieti pa īstam skaisti ir tikai tad, kad ir ļoti skumji?

īsfilma par moderniem perfekcionistiem un vecu mantu krājējiem http://vimeo.com/21511013

( Time is running out )

Man ļoti patīk Acuko ( soma )

Šovakar nobildēju sevi ar telefonu. Var redzēt, ka 3 dienas esmu pārtikusi no vīna.

Man vairs negaršo jogurti.

Kāpēc sapņi liekas garlaicīgi? Man patīk klausīties, ka citi stāsta par saviem sapņiem. Manuprāt, daudz garlaicīgākas ir runas par darbu, trūkumiem sabiedriskajā transportā, sastrēgumiem un, ko es ēdu no rīta brokasties.

Šodien darbā cilvēku runas par ēdienu nav izturamas. It kā skaisti, svētdienas rīts gultā ar brokastīm, grāmatām, TV un smaržīgām brokastīm. Bet man no tā nelabi metas, jo gribas ko vairāk, nevis mieru, bet dzīvību, kustību. Un ne tik piezemēti. Gribu brīvību. Visa darba atmosfēra krīt uz nerviem.

( Vēl citi )

"Marriage never appealed to me, I have never lived with one person. Since I was 18, I've always preferred to live in a sort of community - A big house with my atelier and cats and friends, one with a man who was rather a lover and another who was rather a friend. And it has always worked."

Leonor Fini