A thin grey line between black and white

Kopš ziemas pašos bezcerīgākajos rītos nolēmu vērot cilvēku apģērbu un brīvajā brīdī uzskicēt kaut ko jauku, kas palicis prātā no redzētā. Kāpēc nodarbojos ar šādām smieklīgām un triviālām lietām? Pirmkārt, lai pamostos un koncentrētos uz ko vienu, kas dienas gaitā palīdzēs neizšķīst sīkumos (labāk vienā nekā daudzos). Nē, nu labi, ja godīgi, lai uzlabotu noskaņojumu, jo esmu pūce un man agrie rīti sagādā īstas mocības. Otrkārt, lai izkļūtu no savas ierobežotības un vairāk pievērstos ārpasaulei, pat ja sevi izzināt un rūpēties par dvēseli arī ir ļoti derīgi. Treškārt, lai būtu krāsaināka dzīve. Un tādā veidā kāds mirklis spilgtāk ierakstītās atmiņā, jo intensīvāk izdzīvots. Labāk tā, nekā nīgrumā un bezcerībā slampāt pāri pelēkajiem rītiem.


Šorīt pamanīju interesantu zīmējumu uz auduma maisiņa: Pūķis lasa grāmatu. Un apakšā rakstīts Feminist library. Uz cita maisiņa pamanīju uzdrukātu Munka kliedzienu. Diezgan dramatiski. Vai tā tiešām pašreiz jūtos? Kad kāpu ārā no vilciena, pamanīju, ka vienai meitenei cepures vietā uz galvas ir puķe lavandas krāsā. Nevarēju saprast, no kāda materiāla veidota, un vai tiešām tā funkcionē arī kā cepure. Taču nekādus punktus neskaitu, jo šajā posmā brauc diezgan mākslinieciski jaunieši, kuri vienmēr kaut ko izdomā. Līdz ar to paredzami, lai gan tas nenozīmē, ka nav interesanti.

Mājupceļā iegāju grāmatnīcā un nopirku Romana Honeta dzeju, jo piesaistīja nosaukums ziema, maldi. Nedaudz sasaucas ar manu pašreizējo pasaules izjūtu. Sen tā nebija bijis, ka varēju tā aizmirsties un lasīt. Paldies I. par interpretāciju. Varbūt apmaldīšanās sapņu pasaulē nav tas sliktākais veids, kā izdzīvot šo laiku, ja jūti dzīvi tepat blakus.

Tikai šodien redzēju pirmo šā gada tauriņu. Dzelteno! Un tad apbrīnoju vēl daudzus citus dzeltenos, kas lidinājās pa ceļam. Pēc kāda laika garām aizšāvās raibais. Un tad vēl gar kājām aizplanēja mazītiņš zilais (violeti zilais?). Pašās beigās cēli ceļam pārlidoja baltie. Tad atkal raibie. Un tas bija tikai sākums šai krāšņajai dienai.

Šķiet, ka gandrīz visu oktobri (vakaros pēc darba) cepu ābolmaizes, ābolkūkas un arī veselus ābolus krāsniņā kā bērnībā, lai mājās būtu silti, smaržīgi un arī sadāvinātie ābolīši neaizietu zūdībā. Nosalušus kaķīšus ar tādiem ēdieniem gan nav iespējams pabarot, taču vismaz iedegtās lampiņas logā iepriecināja mazus bērnus, pat ja bateriju ražošana nodara lielu kaitējumu. 

Pirms izvākšanās aizgāju uz blakus esošo galeriju apskatīt interesantu Martas Madadaras Grantiņas izstādi "Terārijs". Darbi nedaudz atgādina gaismas pielietus ciļnus vai alas, katrā pusē pavisam cits attēls. Patīk tādas mierīgas noskaņu izstādes ar stāstu. Vislabāk skatīties, nedaudz noliecoties vai pietupjoties/apsēžoties, līdzīgi kā dabā, lūkojoties uz mazām radībām. Varētu tā sēdēt ilgi, ilgi, līdz atslēgtos no darba smagnējās atmosfēras. Vēl daudzi sīki papildu priekšmeti un mūzika uzbur krāšņu ainavu. Nedaudz žēl, ka izstāde beigsies jau parīt.

Šorīt redzēju, kā viena putnu grupiņa atgriežas mājās.

Pa ceļam uz pieturu atkal redzu, ka naudas kaķis guļ uz palodzes, bet nu jau uz ārējās. Zem logiem sniegpulkstenītes. Pavasaris nāk! Un arī autobusā pasažieres (studentes) teica, ka esot vieglāk mosties, pat ja gaidāma besīga diena. Un būtu tik forši, ja lekcijas notiktu ārā.

Torņkalna stacijā redzēju uzgleznotu pingvīna portretu.

Pagājušās piektdienas vakarā Pļavnieku parkā Zaļā birzs bērni uz mēles galiņa ķēra sniegu.

Varbūt turpmāk šeit rakstīšu par to, kas mani iepriecina. Varbūt tikai par sīkumiem, lai gan negribu aizmirst gaišo cilvēkos, un cilvēkus, kuri ir mans gaišums un prieks. Galu galā ļoti ilgu laiku mana žurnāla nosaukums bija "Aizlipušās acis". Kā aicinājums nepierast pie rutīnas un dzīves.

Izrādās, ka Ziepniekkalnā ir Putnu, Spārnu un Sapņu iela.

Atbraukt mājās, atvērt aizkarus līdz galam, ķert rietošās saules gaismu un mēģināt paspēt šajā gaismā uzzīmēt cilvēka dvēseli vai ideju.

Gāju pa Maskavas ielu un nespēju novērst acis no vienas ģimenes. Viņi atradās tieši man priekšā, kāds vīrietis nesa plecos mazu meitenīti, pie rokas gāja puika. Visi trīs izskatījās tik līksmi un bezrūpīgi. Un tad es atcerējos Selindžera Zūiju (es gribētu pārlasīt, jo pēdējā laikā diezgan daudz domāju par cilvēka egoismu, koncentrēšanos uz sevi). Jā, tiešām, ir taču arī jaukas lietas. Man patika skatīties, kā meitenes gaišās biželes šūpojas virs veikalu nosaukumiem, aizplīvo gar māju otrā stāva logiem, kokiem, tramvajam, koši zilajām debesīm. Tad es iekāpu tramvajā un nez kāpēc no somas izņēmu mazu spogulīti, lai gan parasti tā nedaru. Es tikai gribēju atcerēties, kā tas ir - spīdināt sev sejā sauleszaķīšus. Bērnībā mēs ar draugiem tos spīdinājām logos, ja kāds bija slims un nevarēja nākt ārā ar mums spēlēties.

Atgriezies mājās un ieraugi, ka koridorā uz galdiņa uzlikta paskarte ar grāmatām.

Es bieži uz koka durvīm redzu visādus zīmējumus, lai gan nekas speciāli uz tām nav zīmēts. Šovakar arī vienā tualetē redzēju sunīti, bet tad pamanīju, ka kāda persona tiešām uzvilkusi suņa kontūru, bet acs gan nebija zīmēta, jo uz durvīm jau bija mazs brūns punktiņš.

Tikko izskrēju cauri tunelim, kur uz sienas uzraksts. anarhija uzvarēs.

Labi uzrakstīts http://www.satori.lv/raksts/11441/Santa_Remere/Kalpot_lietam

O! Polijas radio par futbolu diskutē meitenes. Džeks uzdod jautājumus un viņas atbild. Tas tomēr citādāk, nekā Itālijas TV minikleitā komentēt F-1. Bet gan jau viņi visu dienu vārās par gaidāmo spēli.

Viena no bērnības muļķībām, ko atceros. Ar brāli sataisījām papīra lidmašīnas un pēc tam gājām gar mājām un metām tās iekšā pa atvērtajiem logiem. Bet vispār būtu forši, ja manā istabā ielidotu kāda.

Šovakar zāle ir tik skaisti zaļā krāsā un es klausos mūziku no tālām zemēm. Pie tādas gan maratonu nepaskriesi, toties atkal ir gaišums.