Hypocritic critic

Viens no labākajiem brīžiem brīvdienās bija vakar, kad vienkārši sēdēju, skatījos uz zaļumu kokos un centos ieklausīties putnos. Netālu no manis nolaidās mazs putniņš, iespējams, žubīte un sāka dziedāt tik skaļi, ka gandrīz aizkrita ausis. Vnk nebiju pieradusi, ka kāds putns dzied gandrīz man līdzās. Taču jutos ļoti pagodināta, ka putniņš nelido prom un tik dzied un dzied. Varēju mierīgi izpētīt krāsas, formu, pat nesaskumu, ka nav nekas paņemts līdzi skicēšanai. Pirmo reizi mūžā laikam pie manis tik tuvu bijis kāds putns, ja neskaita pīles, gulbjus, baložus, zvirbuļus un vārnas. Paldies, bija ļoti skaisti.

Vakar gāju uz darbu kājām un forši izmirku siltajā lietū. Caur salijušajām brillēm viss rādījās tik izplūdis un fragmentārs, bet nekādus negadījumus uz ceļa neizraisīju. Tad saule mani nedaudz izžāvēja. Arī apmetnis bija mani pasargājis no samirkšanas. Pēc darba vilcienā lasīju grāmatu, kur galvenajam varonim lietusgāzes laikā patika aizvērt lietussargu un priecāties par ūdens pieskārieniem uz sejas.

Šodien bija skaista diena kādas mazpilsētas saulē pie jūras. Jo vairāk eju kājām, jo vairāk viegluma. Sajūta, ka viss smagums nokratīts nost.

Kopš atgriezies skaidrs prāts, nemitīgi daudz ko analizēju un redzu 10000 soļus uz priekšu, pat ja ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Rāmā dzīves plūsma beigusies?

Pēc tik daudziem raibo tauriņu pavasariem aprīlī, šodien pirmo pamanīju balto. Jau martā. Gāju pa pilsētas klusākajām vietām un dzirdēju tik dažādu putnu dziesmas. Var teikt, ka no cilvēka skatpunkta, pabiju dabas koncertzālē.

Komiski, ka ieejot vienā no manām mīļākajām kafejnīcām, skanēja The Cure dziesma Friday I'm in love. Par pārsteigumu, mani tā nekaitināja, bet no prieka gribējās dejot, pat ja neesmu iemīlējusies. Varbūt vienīgi dzīvē.
Vēl atcerējos, ka pirms mēneša te skanēja Edija Vedera melanholiskā Society. Reizēm patīk uzspēlēt šo mazo sakritību mūzikas spēli. Skumjākais, ko šodien redzēju, bija melns kaķis bez astes.

Tikai tagad iedomājos, ka oficiālās pavasara atnākšanas priekšvakarā nupat būšu izlasījusi bērnu dzejas grāmatiņu par sarežģītajām ziemas un pavasara attiecībām (Ieva Samauska - Pavasaris lapsas alā).

Šorīt redzēju, kā viena putnu grupiņa atgriežas mājās.

Pa ceļam uz pieturu atkal redzu, ka naudas kaķis guļ uz palodzes, bet nu jau uz ārējās. Zem logiem sniegpulkstenītes. Pavasaris nāk! Un arī autobusā pasažieres (studentes) teica, ka esot vieglāk mosties, pat ja gaidāma besīga diena. Un būtu tik forši, ja lekcijas notiktu ārā.

Kopš beigušās sniega dienas, mežu atkal varu iziet aizvērtām acīm neapmaldoties. Tā nomaldīšanās ziemas periodā gan nosacīta, vnk katru reizi iznācu negaidītā vietā, ja nepiedomāju. Tunelī kāds ielu muzikants spēlēja Šverna dziesmu Mans zirgs.

Pēdējā laikā redzu sapņus par vecām un nolaistām koka ēkām, kurās jūtos nestabili, bet tai pašā laikā nav nepatīkami tur atrasties. Tā nu ir radusies vēlme iemācīties atjaunot senas lietas, piemēram, skapjus. Lai gan slavenu mākslinieku darbus es nepārgleznošu.

Šodien Bišumuižā redzēju Van Goga gleznas. Visu tā, it kā to būtu zīmējis viņš. Viss sākums ir šeit, ja acis nav aizlipušas. Māksla ir tepat acu priekšā. Piektdienas sapņi ir digitalizējušies manā datorā.

( darbdiena pludmalē )

Van Gogs ar zaļām acīm. Fonā japāņu gravīras. Pavasaris drīz būs uzplaucis visdažādākajās zaļā nokrāsās. Man koši za]a klade.