A thin grey line between black and white

Kā var būt banāla saule?

Vai jums arī tā ir, ka pelēkajās un krēslainajās dienās it kā redzat saulrietu, lai gan aiz mākoņiem tas nav saskatāms?

Parasti mani rīti ir mierīgi, jo pāris stundas pēc pamošanās darbojos pusmiegā un daudz ko vēl nesaprotu, jo pēc bioritmiem neesmu nekāds cīrulis. Taču šorīt prāta pasaulē nogranda sprādziens: pirmā doma pēc pamošanās bija: Cik bezjēdzīgi nodzīvota dzīve! Tā jau viss ok, ja mana būtība grib visu tik pēkšņi pārvērtēt, vienīgi žēl, ka neatceros impulsu, kurš ierosināja šādu domu: kas tad tieši ir tas bezjēdzīgais? Un ko jēdzīgu varētu likt šīs bezjēdzības vietā, kamēr vēl viesojos šeit?

Interesanti, kāpēc vieglāk noticēt kāda negatīviem izteikumiem par sevi, savukārt pozitīvajiem noticēt grūtāk vai pat neiespējami? Ieradums?

Meklēju klusu vietu, kur padomāt, uz brīdi patverties arī no trokšņa sevī. Tikai vēlāk aptvēru, ka, pašai nemanot, esmu apsēdusies pretī plakātam ar lielu uzrakstu KĀDA JĒGA? Labs simbols tam, kā es nemitīgi sevi apšaubu un varbūt tāpēc tik maz ko daru, pat ja plakāts patiesībā reklamē kaut kādu jauniešu sarunu pasākumu. Vājš mierinājums, ka vispār nekad nešaubīties ir vēl trakāk, kā nesen izlasīju Ilzes Jansones grāmatā "Pasaules troksnis". Vai cilvēks dzird tikai sevi vai tomēr pastāv arī niecīga iespēja sadzirdēt arī citus? Kāda būtu pasaule bez cilvēkmīlestības, empātijas un līdzjūtības? Vai tomēr taisnība ir Ī. Maskam, kas apgalvo, ka empātija ir Rietumu sabiedrības vājums? Tātad draudzība un jebkāda veida attiecības nav vajadzīgas, un arī tas būtu vājums?

Kur atrodas grāmatas par gudrību?

Kā viena ideja var sajūsmināt visu zemeslodi?

Varbūt iemesls, kāpēc galvā skan dažādas dziesmas, ir ne tikai reflekss, bet arī patvērums no vētras, lai būtu vieglāk izdzīvot smagu dienu. Kāpēc gan ne? Mūzika ir bieži palīdzējusi justies drošāk šeit.

Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!" To teica kāda mamma savam dēlam. Taču puikas tētis laikam bija labā noskaņojumā un turpināja dzīt jokus: "Tu redzēsi, kā no šīm grāmatām kāps ārā dinozauri un plēsīgi zvēri!" Sieviete izklausījās nokaitināta: "Nu kāpēc tā tev jābiedē bērns!?" Kad gāju prom, dzirdēju, ka tētis puikam stāsta par speciālām suņu lidmašīnām, kur salonā tikai suņi un arī piloti ir suņi, kas prot vadīt lidmašīnu. Interesanti, kadus brīnumus vēl tas tētis dēlam ir sastāstījis?

Tā atcerējos Tomija Ungerera grāmatu Kāpēc es neesmu tu? Tur daudz interesantu bērnu jautājumu, bet, lai atbildes nebūtu tik garlaicīgi paredzamas un pareizas, autors reizēm stāsta pasakas vai cenšas būt asprātīgs. Mans mīļākais ir trīsgadīgās Madalēnas jautājums: "Vai varavīksne ir tāpēc, lai putni varētu pacelties līdz mākoņiem?"

Nezinu, kas notika, kāpēc pēkšņi saasinājās pasaules uztvere. Vakar iztēlē daudz švīkāju, it kā gribētu nošvīkāt visu iepriekš man zināmo, pieņemto, izdomāto, iemācīto. Kas domā, kas veido un rada to pamatu, ko tik viegli pieņemt pašu par sevi saprotamu? Un izmisīgais jautājums: visi melo, tai skaitā es? Kad šķita, maza daļiņa atbildes man rokā, iekritu dziļā miegā. Cerēju, ka visu atcerēšos. No rīta tik smaga galva, it kā būtu paģiras pēc lielas uzdzīves. Un, šķiet, saprotu vēl mazāk nekā iepriekš. Neko no izdomātā neatceros. Viss sastājies vecajās sliedēs un konstrukcijās, it kā tādas zemestrīces prātā nemaz nebūtu bijis. Kā tas iespējams? Un kas vakar notika? Neko nesaprotu.

Puisis kursabiedrenei vai klasesbiedrenei stāstīja par savu deju partneri, ka tikai uz skatuves esot tā sajūta, ka viņi ir partneri arī dzīvē. "Bet pats muļķīgākais, ka tu nesaproti, vai tā ķīmija ir tikai uz skatuves, mana fantāzija, bet patiesībā nekas nav pa īstam?"

"Bet vai jūs arī improvizējat? Vai vienmēr atstrādājat iestudētu horeogrāfiju?"


Atbildi nedzirdēju, jo pienāca mana pietura.

Vai pasaulē ir tāda mūzika, pēc kuras noklausīšanās mazliet mainās visa cilvēka uzbūve?

Interesanti būtu noskaidrot, vai vairāk naudas iegulda cilvēka prāta attīstībā un izglītībā vai tomēr mākslīgā intelekta attīstībā?

"speak directly to me. we are in complete harmony, we are inseperable within time...but we have learned patience in 200 million years".

''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''''

Dzīvošu tik ilgi, cik ilgi būs dzīva mana iekšējā dzīve. Kur ir mans īstais laiks? Laiks, kurā es varētu dzīvot un radīt rezonansi?

Varbūt es kļūšu par melno caurumu visumā?

Ja izsaki nosodījumu, ka tādu un tādu cilvēku dēļ pasaule ir sajukusi prātā, varbūt der padomāt, ar ko gan tava dzīve ir tik vērtīga, lai to pretnostatītu kā paraugu visiem, kas nedzīvo pēc taviem priekšstatiem? Kāda ir ideālā dzīve? Kas satur kopā pasauli, lai tā neaizietu sviestā? Kādā pasaulē tu vēlētos dzīvot? Kāpēc? Kāpēc tava iedomātā kārtība der vislabāk? Varbūt pavisam drīz es domāšu mazāk, ja atcerēšos, kā meditēt.

Pēdējā laikā domāju par destrukcijas tumšo spēku cilvēkos. Kas tie ir par iemesliem, ka cilvēks tiecas sevi sagandēt un sagraut vai labākajā gadījumā vienkārši būt, nevis sevi pilnveidot?


UPD. Šis ir galīgi traks gads, jo pirmo reizi mūžā man ir bans cibā. Jūtos kā huligāns un kauslis. Kreisais radikālists.

Es nesaprotu, kāpēc rudmataini cilvēki ar vasaras raibumiem man šķiet tik skaisti.