A thin grey line between black and white

Parasti mani rīti ir mierīgi, jo pāris stundas pēc pamošanās darbojos pusmiegā un daudz ko vēl nesaprotu, jo pēc bioritmiem neesmu nekāds cīrulis. Taču šorīt prāta pasaulē nogranda sprādziens: pirmā doma pēc pamošanās bija: Cik bezjēdzīgi nodzīvota dzīve! Tā jau viss ok, ja mana būtība grib visu tik pēkšņi pārvērtēt, vienīgi žēl, ka neatceros impulsu, kurš ierosināja šādu domu: kas tad tieši ir tas bezjēdzīgais? Un ko jēdzīgu varētu likt šīs bezjēdzības vietā, kamēr vēl viesojos šeit?

no priecīgām dziesmām šodien skumjāk nekā no bēdīgām. vienalga raudu, bet klusumā,galva griežas.