Hypocritic critic

Is war as old as gravity?
If I love peace do I have to love trees?
Are there animals that like peace and animals that like war?
Is peace quiet?
Is making war an instinct we inherited from our hunting or farming ancestors?
Were farmers the first warriors?
Do we love without thinking?
Do we do the right thing without thinking?
When children fight with their brothers and sisters are they learning how to make war?
How do we test the limit of our bodies without war?
Why do they compare war to a man and peace to a woman?
Peace is unpredictable.
Why is war so exciting?
War is the best game and the worst life.
Is peace the hardest work?
Is peace a time of tension?
What are the different kinds of victory, in a war, in a race?
Is despair a solution?
Why is it dangerous to say 'never forget'?

Rjuiči Sakamoto - Karš un miers

Pat darbā aiz sienas ir sākusi skanēt kāda no Bella Ciao daudzajām partizānu versijām. Valodu gan nepiefiksēju.

Pēc darba stāvēju pieturā, lija lietus un nez kāpēc galvā sāka skanēt dziesma The man who sold the world Nirvana izpildījumā. Interesanti, kāpēc tā? Kopš vasaras viņus vairs neklausos.

Kopš atkal jārunā franciski (cilvēku grupā ir tik maz, ka nav iespējams izvairīties no runāšanas), mēģinu atsākt klausīties Radio Nova. Pirmais piegājiens bija neveiksmīgs, jo man to ieteica, kā alternatīvo franču radio. Toreiz vīlos, jo nez kāpēc biju iedomājusies, ka formāts būs līdzīgs radio Nabai. Tolaik arī traucēja mani aizspriedumi pret popsu, jo biju vairāk aizrāvusies ar eksperimentālo mūziku. Nākamā reize bija daudz veiksmīgāka, jo biju paskatījusies, kādi raidījumi skan vakaros, turklāt attieksme pret mūziku vairs nebija tik kategoriska. Lai gan joprojām tur skanošā mūzika mani īpaši neuzrunāja, iepatikās raidījums Book Box, kur vadītājs lasīja priekšā dažādas grāmatas, reizēm arī komiksus. Vēl piefiksēju, ka atšķirībā no standarta komerciālajiem radio tur bieži skan t.s. pasaules mūzika, regejs, reps (šautauts visiem, kas to uzskata par tīņu mūziku). Bet kāds te sakars ar Bobu Dilanu? Nujā, pēdējā laikā feisbuks man bieži izmet visādas lapas angļu valodā, kur mēģināts pamatot, kāpēc prēmiju vajadzēja dot Dilanam. Taču franči laikam grib būt īpaši un atšķirties - tajā RadioNova lapā atrodams raksts Vissliktākās Boba Dilana dziesmas.

Videnē man bija draudzene, kas fanoja par vecajiem U2 albumiem. Kad jautāju, kas viņai tur patīk, viņa teica - nu bet viņiem taču ir tik fantastiski teksti! A woman needs a man like a fish needs a bicycle.
Nezinu, kāpēc tieši šorīt iedomājos par viņu, pat senas draudzības vārdā uzliku albumu Achtung Baby. Un pat ieguglēju to frāzi. Hā, izrādās, ka tas nav nemaz U2 izgudrojums un vispār parafrāze par Man needs God like fish needs a bicycle. Meh.

Darbi nebeidzas un nebeidzas un nebiedzas. Un es pat vairs nesaprotu, kam tas viss?  Lai spētu noturēties virs ūdens, nomainu mūziku, rozā mincīšu pleilisti pret skolas laiku mūziku. Ko lai saka, vieglāk nav, turklāt prātā uzpeld visādas bērnības traumas un nejēdzīgas pārdomas. Mājupceļā sāku domāt par dziesmu tekstiem. Kas tur tāds īpašs, piemēram, Linkin Park tekstos? Kāpēc reiz šķita, ka šīs mūzikas dēļ ir vērts celties, kaut ko darīt, iet uz skolu? Kāpēc viņi likās tik kruti? Jo it kā nekā tāda tur nav. Varbūt atsevišķi vārdi salikās kopā un izveidoja mozaīku, stāstu par sevi? Droši vien, ka tā. Pēc trīs dziesmām - Crawling, Faint un Somewhere I belong - iedomājos, ja man tiešām šis jautājums arī aizparīt liksies svarīgs, jādabū programma, kas izskaitīs, cik bieži viņu tekstos figurē vārdi confusing, fear, unconfidence, insecure, self control, under surface, pain utt.
Un tad jau viss atbilst tavam sāpju dziļumam, noklausies, izlādējies un ir viegli izlikties, ka nekādu baiļu, nekādu problēmu jau nemaz nav. Viss superīgi. Vai arī, ja ar kaut ko netiec galā, stundu sēdi uz grīdas un skaties uz kādas svešas pilsētas attēlu pie sienas, iedomās nokļūsti kaut kādā nepazīstamā, skaistā ēkā, jā, es tur strādāju, dzīvoju tajā pilsētā, manis nemaz nav, problēmu arī nav. Jā, aizbēgt ir vieglāk, nekā padomāt un risināt to, kas manī un ārpus manis. Vismaz padomāt, kāpēc es baidos vai kāpēc to uztveru tā, nevis iestāstīt - esmu kruta, nekādu baiļu jau nav, uzlikt mūziku, uz sejas viltīgā kaķīša aizsargmasku un aiziet. Viss izdosies!
Un, jā, tagad pat gulēt naktīs aiziet ir grūtāk, nekā no rītiem pamosties. Uzliekot modinātāju telefonā, vienmēr sabīstos, kad tas rāda, cik stundas atlikušas gulēšanai. Arlabunakti, kočka. Arlabunakti, pilsēta.

Nu tā. Noslēdzu veco laiku miksteipu ar dziesmu Just a girl. Laiks ienirt atpakaļ mūsdienās.

if you want to teach me French philosophy I'll sleep with you

Grupu Korn sen vairs neklausos, bet man joprojām patīk šī albuma vāciņš.

Klausīties skolas laiku mūziku ir gandrīz tas pats, kas pārlasīt vecas dienasgrāmatas (kuru man nav). Piemēram, kādreiz tik daudz reižu klausītā Guano Apes dziesma Lords Of The Boards man atgādina laiku, kad es speciāli cēlos agri, lai pirms skolas varētu patrenēties ar dēli un neviens neredzētu, cik smieklīgi es piezemējos. Lai gan toreiz izlikos, ka šāda fakta nemaz nav un citu domas neuztrauc. Un tad vēl iedomājos par dziesmu 99 problems. Kā toreiz man tā nelikās aizvainojoša? (meiteņu problēmas ir sūds). Varbūt tolaik man likās, ka neesmu meitene un attiecos nievājoši pret savu dzimumu? Konstruēju sevi no jauna, neglaimojot sev. Lai gan atmiņām uzticēties īsti nevar. Līdz ar es atkal nodarbojos ar prokastināciju darba laikā.

Ir tāda mūzika, kas kopā ar video ļoti labi atspoguļo manu apziņas stāvoklī un to, kā redzu pasauli. Dziesma varbūt nepaliks atmiņā pēc 10 gadiem, bet, šorīt nākot mājās man patika to dungot savā galvā. Pēc video noskatīšanās, iepatikās vēl vairāk.

Fou

Pī Džī Hārvija man šķiet nedaudz par vīrišķīgu.

Hmm...

( strangers and friends )

Šovakar zāle ir tik skaisti zaļā krāsā un es klausos mūziku no tālām zemēm. Pie tādas gan maratonu nepaskriesi, toties atkal ir gaišums.

Kad laiks kļuvis vēss un lietains, vai atsāksim izvērsti rakstīt par ( melno žulti? )

Šovakar, ejot pāri Daugavai, varēja klausīties vēja koncertu.Iespaidīga šņākoņa.

mana soulmeite - Keita Tempesta

The neon's and the cigarettes
Rented rooms and rented cars
The crowded streets, the empty bars
Chimney tops and trumpets
The golden lights, the loving prayers
The coloured shoes, the empty trains
I'm tired of crying on the stairs
The downtown lights
Yeah, yeah

Hmm, tikai tagad pamanīju, ka spotifajā manam profilam seko viens džeks, ar kuru kopā gāju kursos, bet nekāda baigi labā kontakta starp mums nebija. Visticamāk es pat viņu neatcerētos, ja nebūtu publikāciju.
Nē, nav slikti paslēpties zem mūzikas un pavērot, kurš vēl kaut ko tādu spēj klausīties.

P.S. Vasarā es biju uztaisījusi mixteipu. Priecājos, ka nepubliskoju. Tik garlaicīgs. Laikam reizēm tas taisīšanas process ir tik aizraujošs, ka emociju iespaidā zūd spēja novērtēt to, kas beigās sanācis.