A thin grey line between black and white

Nelaiž vaļā vakar dzirdētā dziesma, stāsts par nespēju tikt ārā, apmaldīšanos, padošanos un atsacīšanos no palīdzības (apspēlēts mīts par Tēsaju, kas jūtas tik varens, ka atsakās no Ariadnes piedāvātā pavediena, jo tic, ka visu spēs paveikt saviem spēkiem). Sākumā, šķiet, ir cerība izkļūt ārā, bet jau ap dziesmas vidu sajūta kļūst izmisīga un klaustrofobiska, pat zobens kļuvis par smagu, līdz saproti, ka dziesmas varonis tur arī paliks, jo pamazām zaudē cerību. Kļuva skumji, iedomājoties par visiem cilvēkiem, kas padevušies un netiek ārā. Varbūt kā mierinājums varētu būt terapeita numurs, uz kuru iespējams piezvanīt gandrīz jebkurā laikā? Bet kas notiek, ja cilvēks palīdzību nemeklē?

Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa grāmatas, klausās mūziku vai līdzdarbojas citos mākslas veidos, varētu būt iespēja nokļūt ārpus sevis, tātad redzēt vairāk un plašāk, lai gan no savas uztveres pilnībā norobežoties droši vien nav iespējams, jo kāda tad būtu jēga no individuālās esamības? Vakar diezgan spilgti piedzīvoju šādu sajūtu pēc izkāpšanas no vilciena. Tikko biju lasīju par japāņu mūziķiem un domās vēl biju grāmatas noskaņā, varbūt tāpēc garāmbraucošā preču vilciena skaņas sāka šķist kā mūzika ar diezgan apdullinošu ritmu. Iespējams, ka galva noreiba arī no noguruma, ne tikai monotonās dunoņas, bet uz brīdi bija sajūta, ka esmu nokļuvusi ārpus sevis. Atcerējos laikus, kad apkārtnes skaņas, pat pilošs ūdens krāns bieži likās kā mūzika, un iedomājos par senu un vēstuļdraugu, ar kuru varēja daudz runāt par mūziku ilgus gadus un reizēm pat klausīties dažus eksperimentus. Savādi, ka šonakt redzēju viņu sapnī, kur mani nosauca par labāko draugu, pat ja īsti tam neticēju. Bet tas jau būtu pārāk dīvaini, ja rakstītu ziņu katram sapnī redzētam cilvēkam. Vēl nesen bijusī kursabiedrene atsūtīja video, kur viņa dzied pašsacerētu dziesmiņu (tā man likās, taču kādā prāta nostūrī nozibsnīja doma jau kaut kur dzirdēta, un pēc ieguglēšanas bija liels pārsteigums, ka tā tomēr nav viņas, bet labi zināma popdziesma. Godīgi sakot, man viņas interpretācija un izpildījums patīk labāk, pat ja tas nav profesionāls ieraksts, varbūt patika tas, ka uzreiz neatpazinu oriģinālu). Vēl atcerējos, ka vilcieni man atgādina pavadīto laiku Čehijā.

Atkal esmu pievērsusies mūzikai, kas tapusi laikā, kad vēl nebiju dzimusi, bet ne pārāk tālā pagātnē. Tā kā parasti kopš senām dienām man ir tāda nosliece gandrīz ikvienu, pat pašu banālāko skaņdarbu vai albumu ievīt kaut kādā tikai sev saprotamā stāstā vai noskaņā, vai pat piedomāt klāt daudz ko tādu, kā tur nemaz nav, piesaistīja tā sauktie konceptalbumi. Pašreiz jau vairākas dienas klausos muzikālu stāstu par trim draugiem, kuri reiz bijuši ļoti tuvi, bet tad katrs aizgājis savu, pavisam atšķirīgu ceļu. Viens kļuvis par smaga darba strādnieku, otrs par gleznotāju, trešais piepildījis tā laika amerikāņu sapni biznesa pasaulē, kļūstot par augsta līmeņa speciālistu. Taču ieklausoties katra stāstā, neviens no viņiem tā īsti nav laimīgs, jo varbūt apakšā tam visam ir daudz melu un īsti nesaskan ar to dzīvi, kādu viņi bija iztēlojušies senāk, kad vēl bija draugi. Tad var arī padomāt, kā senas draudzības veidojušas identitāti, jo pat vienā bērnu nodarbībā teica, ka kļūstam aizvien līdzīgāki saviem draugiem. Bet vai tiešām?

Sākumā gan bija neliela neizpratne, ka skolas laiks rādīts tik gaišā noskaņā, it kā bērnība un tīņa gadi būtu vienīgais iespējamais priecīgais laiks dzīvē. Jo tas īsti nesaskan ar manu pieredzi. Taču, ja tā uzmanīgāk ieklausās, tad dziesmas otrajā daļā pāri pārslīd melns un draudīgs mākonis un sākas melanholiskāka noskaņa, arī baisākas atmiņas par skolas laiku.

Galu galā tieši pati draudzība, pat ja tā vairs ir tikai pagātne, un bērnu naivums šo laiku dara tik gaišu.

Once three friends
Sweet in sadness
Now part of their past.
In the end
Full of gladness
Went from class to class

Varbūt iemesls, kāpēc galvā skan dažādas dziesmas, ir ne tikai reflekss, bet arī patvērums no vētras, lai būtu vieglāk izdzīvot smagu dienu. Kāpēc gan ne? Mūzika ir bieži palīdzējusi justies drošāk šeit.

Is war as old as gravity?
If I love peace do I have to love trees?
Are there animals that like peace and animals that like war?
Is peace quiet?
Is making war an instinct we inherited from our hunting or farming ancestors?
Were farmers the first warriors?
Do we love without thinking?
Do we do the right thing without thinking?
When children fight with their brothers and sisters are they learning how to make war?
How do we test the limit of our bodies without war?
Why do they compare war to a man and peace to a woman?
Peace is unpredictable.
Why is war so exciting?
War is the best game and the worst life.
Is peace the hardest work?
Is peace a time of tension?
What are the different kinds of victory, in a war, in a race?
Is despair a solution?
Why is it dangerous to say 'never forget'?

Rjuiči Sakamoto - Karš un miers

Pat darbā aiz sienas ir sākusi skanēt kāda no Bella Ciao daudzajām partizānu versijām. Valodu gan nepiefiksēju.

Pēc darba stāvēju pieturā, lija lietus un nez kāpēc galvā sāka skanēt dziesma The man who sold the world Nirvana izpildījumā. Interesanti, kāpēc tā? Kopš vasaras viņus vairs neklausos.

Kopš atkal jārunā franciski (cilvēku grupā ir tik maz, ka nav iespējams izvairīties no runāšanas), mēģinu atsākt klausīties Radio Nova. Pirmais piegājiens bija neveiksmīgs, jo man to ieteica, kā alternatīvo franču radio. Toreiz vīlos, jo nez kāpēc biju iedomājusies, ka formāts būs līdzīgs radio Nabai. Tolaik arī traucēja mani aizspriedumi pret popsu, jo biju vairāk aizrāvusies ar eksperimentālo mūziku. Nākamā reize bija daudz veiksmīgāka, jo biju paskatījusies, kādi raidījumi skan vakaros, turklāt attieksme pret mūziku vairs nebija tik kategoriska. Lai gan joprojām tur skanošā mūzika mani īpaši neuzrunāja, iepatikās raidījums Book Box, kur vadītājs lasīja priekšā dažādas grāmatas, reizēm arī komiksus. Vēl piefiksēju, ka atšķirībā no standarta komerciālajiem radio tur bieži skan t.s. pasaules mūzika, regejs, reps (šautauts visiem, kas to uzskata par tīņu mūziku). Bet kāds te sakars ar Bobu Dilanu? Nujā, pēdējā laikā feisbuks man bieži izmet visādas lapas angļu valodā, kur mēģināts pamatot, kāpēc prēmiju vajadzēja dot Dilanam. Taču franči laikam grib būt īpaši un atšķirties - tajā RadioNova lapā atrodams raksts Vissliktākās Boba Dilana dziesmas.

Videnē man bija draudzene, kas fanoja par vecajiem U2 albumiem. Kad jautāju, kas viņai tur patīk, viņa teica - nu bet viņiem taču ir tik fantastiski teksti! A woman needs a man like a fish needs a bicycle.
Nezinu, kāpēc tieši šorīt iedomājos par viņu, pat senas draudzības vārdā uzliku albumu Achtung Baby. Un pat ieguglēju to frāzi. Hā, izrādās, ka tas nav nemaz U2 izgudrojums un vispār parafrāze par Man needs God like fish needs a bicycle. Meh.

Darbi nebeidzas un nebeidzas un nebiedzas. Un es pat vairs nesaprotu, kam tas viss?  Lai spētu noturēties virs ūdens, nomainu mūziku, rozā mincīšu pleilisti pret skolas laiku mūziku. Ko lai saka, vieglāk nav, turklāt prātā uzpeld visādas bērnības traumas un nejēdzīgas pārdomas. Mājupceļā sāku domāt par dziesmu tekstiem. Kas tur tāds īpašs, piemēram, Linkin Park tekstos? Kāpēc reiz šķita, ka šīs mūzikas dēļ ir vērts celties, kaut ko darīt, iet uz skolu? Kāpēc viņi likās tik kruti? Jo it kā nekā tāda tur nav. Varbūt atsevišķi vārdi salikās kopā un izveidoja mozaīku, stāstu par sevi? Droši vien, ka tā. Pēc trīs dziesmām - Crawling, Faint un Somewhere I belong - iedomājos, ja man tiešām šis jautājums arī aizparīt liksies svarīgs, jādabū programma, kas izskaitīs, cik bieži viņu tekstos figurē vārdi confusing, fear, unconfidence, insecure, self control, under surface, pain utt.
Un tad jau viss atbilst tavam sāpju dziļumam, noklausies, izlādējies un ir viegli izlikties, ka nekādu baiļu, nekādu problēmu jau nemaz nav. Viss superīgi. Vai arī, ja ar kaut ko netiec galā, stundu sēdi uz grīdas un skaties uz kādas svešas pilsētas attēlu pie sienas, iedomās nokļūsti kaut kādā nepazīstamā, skaistā ēkā, jā, es tur strādāju, dzīvoju tajā pilsētā, manis nemaz nav, problēmu arī nav. Jā, aizbēgt ir vieglāk, nekā padomāt un risināt to, kas manī un ārpus manis. Vismaz padomāt, kāpēc es baidos vai kāpēc to uztveru tā, nevis iestāstīt - esmu kruta, nekādu baiļu jau nav, uzlikt mūziku, uz sejas viltīgā kaķīša aizsargmasku un aiziet. Viss izdosies!
Un, jā, tagad pat gulēt naktīs aiziet ir grūtāk, nekā no rītiem pamosties. Uzliekot modinātāju telefonā, vienmēr sabīstos, kad tas rāda, cik stundas atlikušas gulēšanai. Arlabunakti, kočka. Arlabunakti, pilsēta.

Nu tā. Noslēdzu veco laiku miksteipu ar dziesmu Just a girl. Laiks ienirt atpakaļ mūsdienās.

if you want to teach me French philosophy I'll sleep with you

Grupu Korn sen vairs neklausos, bet man joprojām patīk šī albuma vāciņš.

Klausīties skolas laiku mūziku ir gandrīz tas pats, kas pārlasīt vecas dienasgrāmatas (kuru man nav). Piemēram, kādreiz tik daudz reižu klausītā Guano Apes dziesma Lords Of The Boards man atgādina laiku, kad es speciāli cēlos agri, lai pirms skolas varētu patrenēties ar dēli un neviens neredzētu, cik smieklīgi es piezemējos. Lai gan toreiz izlikos, ka šāda fakta nemaz nav un citu domas neuztrauc. Un tad vēl iedomājos par dziesmu 99 problems. Kā toreiz man tā nelikās aizvainojoša? (meiteņu problēmas ir sūds). Varbūt tolaik man likās, ka neesmu meitene un attiecos nievājoši pret savu dzimumu? Konstruēju sevi no jauna, neglaimojot sev. Lai gan atmiņām uzticēties īsti nevar. Līdz ar es atkal nodarbojos ar prokastināciju darba laikā.

Ir tāda mūzika, kas kopā ar video ļoti labi atspoguļo manu apziņas stāvoklī un to, kā redzu pasauli. Dziesma varbūt nepaliks atmiņā pēc 10 gadiem, bet, šorīt nākot mājās man patika to dungot savā galvā. Pēc video noskatīšanās, iepatikās vēl vairāk.

Fou

Pī Džī Hārvija man šķiet nedaudz par vīrišķīgu.

Hmm...

Šovakar zāle ir tik skaisti zaļā krāsā un es klausos mūziku no tālām zemēm. Pie tādas gan maratonu nepaskriesi, toties atkal ir gaišums.

Kad laiks kļuvis vēss un lietains, vai atsāksim izvērsti rakstīt par ( melno žulti? )