A thin grey line between black and white

Videnē man bija draudzene, kas fanoja par vecajiem U2 albumiem. Kad jautāju, kas viņai tur patīk, viņa teica - nu bet viņiem taču ir tik fantastiski teksti! A woman needs a man like a fish needs a bicycle.
Nezinu, kāpēc tieši šorīt iedomājos par viņu, pat senas draudzības vārdā uzliku albumu Achtung Baby. Un pat ieguglēju to frāzi. Hā, izrādās, ka tas nav nemaz U2 izgudrojums un vispār parafrāze par Man needs God like fish needs a bicycle. Meh.

Karstās dienās vislabākais ir tas, ka var braukt uz ezeriem un peldēties. Vispār esmu kļuvusi tik normāla, visur iederos, mazliet skumji pat. Viss pieņemams, saprotams. Izaugusi no tīņa vecuma, kad pasauli tvēru daudz jūtīgāk. Lai gan joprojām daudziem gribas teikt - ko tu tur muldi. Attīstība vai lejupslīde?

Man nepatīk runāt tikai runāšanas pēc. Kaut kā liekas, ka lielākoties sarunas ir saprogrammētas, t.i. atbildes man es jau spēju iepriekš paredzēt. Varbūt pretīgi dēļ tā, ka zinu šo sarunu mehānismu, kā jāatbild un kas jāsaka attiecīgajās situācijās. Bet nekas jau neliedz man improvizēt, pat ja cilvēki reizēm to nesaprot.

Bet vispār daži cilvēki ir baigie sučkas. Nepietiek jau ar to, ka kaķim nocērt asti. Nē, vēl spalvas sānos jānodzen. Uz manas ielas tas kaķis dzīvo. Tāpēc reizēm labāk, ja kaķim ir mājas, jo tad idiotiem viņam grūtāk nodarīt pāri.