Hypocritic critic

Vakar nebija spēka uzrakstīt. Uzrakstīšu šonakt, lai gan nāk miegs un rīt jāceļas uz darbu. Bet lai vismaz šeit paliek kādi nospiedumi no septembra. Varbūt jāpateicas vecākiem, ka viņi bērnībā man neuzstādīja nekādas diagnozes, neizolēja no sabiedrības un ļāva noticēt, ka esmu "normāls" bērns, tāds pats kā visi citi. Parasti savu t.s. normālību sāku apšaubīt saskarē ar t.s. citādo, bieži vien neredzu pārāk daudz atšķirību, lai gan katrs ir īpašs un unikāls. Un varbūt pat vakar neaizietu uz filmu Dons Žuans, ja es nepazītu kādu zēnu, kuram ir it kā autisms. Filma, protams, ir pavisam cits stāsts, ļoti gaiša un aizkustinoša, reizēm skumīga, reizēm jautra. Un režisora subjektīvais skatījums apstiprināja manu pieņēmumu, ka jebkurš no mums var būt traks. Droši vien reti kuram zālē galvenais varonis šķita psihs, drīzāk gan apbrīnojami nosvērts un mierīgs. Vairākas reizes apvaldīju sevī dusmas pret zēna māti un viņas stereotipiem, kādam jābūt īstam vīrietim. Es mēģināju saprast arī viņu, bet bija grūti, blakustēlus vienmēr saprast ir grūtāk. Lai gan tieši māte ar savu psiho rosīšanos iekustināja visus tālākos notikumus. Pat ja filmas gaitā sāku apšaubīt dažas psihoterapijas metodes,brīžiem šķita, vai tas nav pārspīlējums, tomēr forši,ka ir darbi, kas parāda, cik daudz kas ir iedomāts, prāta konstrukcijas, citu šķirošana sašķīst, ja cilvēcība un sapratne ir pārāka par bailēm un aizspriedumiem. Ai. Par to skumjo pusi šoreiz ne.

https://www.ted.com/talks/chimamanda_adichie_the_danger_of_a_single_story

Atgādinājums arī man pašai, cik daudz iepriekšpieņēmumu ir manā galvā. Pasaule ir tik plaša un daudzšķautnaiņa, tik daudz kas, ko es vēl nezinu, ļoti interesanti, par to uzzināt, redzēt vairāk. Un žēl, ka es nekad neredzēšu un neuzzināšu visu, daudz kas skaists paliks ārpus mana redzesloka.

Pusdienas pārtraukumā mēģināju aptvert vienu novērojumu - dzērienus man pārsvarā ir uzsaukušas meitenes, nevis puikas. Lai gan esmu sēdējusi bāros kopā ar visādiem čomiem un draudzīgi pļāpājusi. Bet tas man nekad nav bijis svarīgi, kurš kuram izmaksā. To var darīt, var nedarīt, atkarībā no tā, cik dāsns ir katra noskaņojums. Man arī reizēm patīk uzsaukt citiem dzērienus.
Arī visādu pārpratumu saistībā ar šo ir bijis ļoti maz. Varbūt iemesls tam visam ir tāds, ka esmu uzaugusi diezgan maskulīnā vidē (starp puikām) un tāpēc pusaudžu vecumā biju bosiks ("tā kā puika")?
Un tāpēc manā prātā nav veidojies tik strikts dalījums.
Lai gan, protams, kaut kādas sociālās lomas tāpat tiek iedalītas, gribi vai negribi.

Jā, tagad ir forši redzēt uz ielām daudzas pusaudzes ar skrituļdēļiem. Un meitenes kas brauc kartingos, vispār ikdiena. Vairs nešķiet tik nenormāli, kā tas bija manā vecumā.
Vairs nav tādas melnās avs sajūtas.

Apskaužu kolēģi, kurš darbā var atļauties staigāt biksēs ar baltām miroņgalvām uz melna fona.

Katru rītu apņemos neko vairs nepirkt lielveikalos, bet ap astoņiem vakarā ir tāds nogurums pēc darbiem, ka, šķiet, citas alternatīvas ap šo laiku nemaz nav un apātiski pa taisno iedreifēju tuvējā supermārketā, kur daudz sagurušu un nomocītu seju. Varbūt man vajadzētu iepazīties ar kaut kādiem lauksaimniekiem un pirkt pa tiešo no viņiem, vnk jārīkojas aktīvāk. Kaut gan dažos mazajos veikaliņos ir laba noskaņa.

Kāpēc sapņi liekas garlaicīgi? Man patīk klausīties, ka citi stāsta par saviem sapņiem. Manuprāt, daudz garlaicīgākas ir runas par darbu, trūkumiem sabiedriskajā transportā, sastrēgumiem un, ko es ēdu no rīta brokasties.

"Marriage never appealed to me, I have never lived with one person. Since I was 18, I've always preferred to live in a sort of community - A big house with my atelier and cats and friends, one with a man who was rather a lover and another who was rather a friend. And it has always worked."

Leonor Fini

Strīdos ar Bodrijāru.

Neprotu neko vairs racionāli pamatot. Tik vien kā noslēpties. Kaut spētu nenolaisties līdz stulbiem aizspriedumiem un nepielāgot savu es citu aprobežotajiem spriedumiem. Radīšu brīvību. Personisko. Lai nejustos, kā apmāts kustonītis. Neatkarība sākas tad, kad vairs neesi atkarīgs no citu domām. Vēlētos saprast pasauli, atgūt atvērto prātu, vairāk lasīt, atgūt drosmi, meklēt. LEAVE EVERYTHING. Jā, sācies jauns posms.

Man nepatīk runāt tikai runāšanas pēc. Kaut kā liekas, ka lielākoties sarunas ir saprogrammētas, t.i. atbildes man es jau spēju iepriekš paredzēt. Varbūt pretīgi dēļ tā, ka zinu šo sarunu mehānismu, kā jāatbild un kas jāsaka attiecīgajās situācijās. Bet nekas jau neliedz man improvizēt, pat ja cilvēki reizēm to nesaprot.

Negulēšana naktīs tomēr ir laba sazvērestība pret rutīnu. Patiesībā ir tā, jo mazāk guļu, jo vairāk enerģijas. Džezs varētu būt vecākās paaudzes narkotikas. Drīzāk viegls apreibšanas līdzeklis. Kā glāze vīna, tikai kaut kā citādāk.