Hypocritic critic

Sapnī piedzīvoju divus jaunos gadus. Abās reizēs dega mājas un dzima daudz baltu kaķēnu.

Sapnī atrados psihoneiroloģiskajā slimnīcā. It kā. Nezinu, kāpēc sapnī biju tik pārliecināta, ka tā ir mentālā dziedinātava un man tāda palīdzība ir vajadzīga.Bet nu labi, tobrīd tāda pārliecība bija un prāts bija trulāks nekā nomodā. Jutos tur kā visdīvainākais cilvēks (apkārt pārējie jautri čaloja vai mierīgi lasīja, šķita, ka lielākā daļa tur jūtas iederīgi). Biju atradusi klusu vietu, kur nolīst un pētīju sārtos plankumus uz rokām. Arī par to izcelsmi sapņa es neprātoja, it kā tas būtu kaut kas tik pašsaprotams kā leoparda plankumi. Vēlāk tomēr izrādījās, ka tā nav nekāda slimnīca, bet vieta, kur cilvēki brīvprātīgi izdzēš visas savas atmiņas.

Sapnī dzīvokli bija apsēduši kaķi. Mani pamodināja skaņa. Ieraudzīju kaķi kašājamies kastē. Sapņa es pat neizbrīnīja, ka kaķis svešā vietā jūtas tik droši, ne arī tas, ka viņam līdzi sava kaste. Prātu nodarbināja tas, kas viņu šeit atnesis, kāpēc kaķa tualete stāv istabas vidū un, kā šo pārpratumu risināt. Kamēr tā domāju, parādījās vēl viens melns kaķis un nospriedu, ka dzīvoklī ir kāda slepena kaķu eja, kas nekavējoties jānoslēdz. Jutos atvieglota, kad kaķi prasījās ārā. Tad zvanīja modinātājs un sapratu, ka sapnis mani atkal ķircina.

Nokļuvu kaut kādās kolektīvajās kāzas. Visas līgavas diezgan ātri man pagāja garām, vispār cilvēki šķita nereāli vai kā dekorācijas. Vēl šķita, ka esmu nepareizajā vietā, vazājos šurpu turpu un pazaudēju cilvēkus, ar kuriem biju atnākusi kopā. Ceļš sadalījās divās daļās, nezināju, uz kuru pusi iet. Uz labu laimi izvēlējos vienu un atdūros pret durvīm. Kāpnes lejā. Atkal durvis. Arvien tumšāk un tumšāk. Nē, tas ceļš nav pareizais, te neviena nav, jāskrien atpakaļ. Taču arī tā vairs nebija. Jau pēc dažu durvju aizciršanās, sapratu, ka viss izskatās pilnīgi citādāk nekā bija, kad skrēju šurp. Ik pa desmit minūtēm katras durvis pārvētās visdažādākajos veidos. Uz citām bija zīmējumi, citas vienkrāsainas, taču tas nebija paliekoši. Dažas durvis pārvētas par skapi, reizēm tās bija tikai zīmētas dekorācijas uz sienas, tāpēc sāku smieties, ka nevaru tās attaisīt. Tad es paskatījos pa logu un tur dejoja meitenes krāšņos tērpos. Kāzu svinības laikam bija sākušās, ar vidusskolas laika draudzeni par visiem smējāmies un visus aprunājām. Vēl es pie citu durvīm liku visādus novēlējumus. Varbūt smiekli bija tikai aizsargmaska, ja jau jaunlaulātajiem rakstīju mīļas un iedvesmojošas zīmītes.

Sapnī lēcu dziļā ūdenī. Lielos viļņos. Šķita, ka noslīkšu, piepūšamais matracis šķita smieklīgs, bet varbūt deva drosmi pārvarēt bailes lēkt iekšā. Nokļuvu uz zilas planētas vai varbūt neparastas un izolētas vietas. Pārsteigums, cik tā tukša. Pie biksēm bieži pieķērās sīkas, jūraszirdziņiem līdzīgas būtnes. Asas un durstīgas. Taču nesatiku nevienu dzīvības formu, kas gribētu ar mani sarunāties.

Sapnī ar Emīliju pūtām ziepju burbuļus. Pēc tam viņa pati pārvērtās par ziepju burbuli un aizlidoja. Iespējams, ka šo ainu ietekmēja nesen lasītā grāmata "Oskars un lietas". Tur Baloniņmeitene arī aizlidoja. Lai gan kaut kādu analoģiju saskatīt grūti.

Pēdējā laikā redzu sapņus par vecām un nolaistām koka ēkām, kurās jūtos nestabili, bet tai pašā laikā nav nepatīkami tur atrasties. Tā nu ir radusies vēlme iemācīties atjaunot senas lietas, piemēram, skapjus. Lai gan slavenu mākslinieku darbus es nepārgleznošu.

Pēdējā laikā pastiprināti pievēršu uzmanību sapņiem. Neatceros, kad pēdējo reizi man sapnī būtu savas mājas vai es atrastos kādā drošā un paredzamā vietā. Nav tā, ka atrašanās vietas sapnī man nepatiktu vai radītu nepatīkamas emocijas, taču konstatēju, ka sapņos vairāk klīstu apkārt vai kaut kur uzturos īsulaicīgi. Līdz ar to tajā realitātē man nav pastāvīgas dzīvesvietas.

Sapnis, kas atkārtojas. Tukšas pilsētas ielas bez cilvēkiem, bez satiksmes. Daudz skaistu, majestātisku ēku. Taču to varenums ir smagnējs un nomācošs. Iespaidīgi pieminekļi bez dzīvības. Sastingums ik uz soļa. Iespējams, tas ir mans spoguļattēls. Cilvēks bez emocijām. Redzamas tikai prāta celtnes. Taču lielākoties redzams nav nekas.

Pamodos ar sajūtu, ka esmu dzīvojusi tikai cita cilvēka sapnī.

Es tikko nosapņoju, ka piedalos repa batlā. Un uzvarēju laikam pat!

Noskatījos Vima Vendersa filmu Palermo Shooting. Tāpat kā galvenais varonis spēju iemigt visneiedomājamākajās vietās. Un vienmēr līdzās mūzika. Vēl brīvajā laikā patīk skatīties, kā plūst laiks, jo reizēm šķiet, ka laiks nemaz neeksistē. Kā mana žurnāla virsrakstā -  internetā  saule nekad nenoriet.

( Katra iemigšana kā maza nāve? )

Vakar mājās atnācu laicīgi, sataisījos gulēt, uzliku divus modinātājus, lai varētu paspēt aizbraukt uz šo pasākumu.
Biju sagatvojusies klausīties savu naktsmūziku,bet atcerējos, ka  jāapskatās e-pasts, cikos izrāde sākas. Hā. Izrādījās,  biju visu nokavējusi, jo tur bija arī atgādinājums par pasākumu 2. septembrī, nevis šodien, kā nez kāpēc es biju iedomājusies. Tā kā nevarēju aizmigt, sāku lasīt Svena Kuzmina rakstu par apzināto sapņošanu un atcerējos laikus, kad es arī centos atcerēties un pierakstīt sapņus. Reizēm arī tagad nomoda stāvoklis man šķiet kaut kas sapnim vai absurda literatūrai līdzīgs.
Šonakt sapnī redzēju to skaisto parku, kurā dažos sapņos esmu jau bijusi. Parasti tur esmu tikai rudenī. Parks ir milzīgs, nedaudz spocīgs, jo tur ir ļoti kluss un daudz labirintu ar neparastiem kokiem. Cilvēki parasti uzturas netālu esošajā Arkādijā un es īsti nezinu, kāpēc nav iecienījuši otru parku. Bieži sapnī uzdodu jautājumu, kāpēc uz turieni nedodos biežāk? Kad sapnī bija iespējams lidot,  sapratu, ka sapņoju, tāpēc izdomāju iet uz otru pusi. Taču liela bija mana vilšanās, jo viss pārvērtās, kļuva gaistošāks - cilvēki kā papīra dekorācijas spītīgi slīdēja uz to otru pusi, turklāt aizvien ātrākā tempā, it kā viņi būtu kāds mehānisms uz sliedēm. Mēģināju kādu uzrunāt, bet neviens mani nedzirdēja. Tad mēģināju kādam pieskarties, bet tas bija tāpat kā satvert dūmus. Un tad par šo ākstīšanos mani izmeta no sapņa, es pamodos.

Vēl tajā sapnī es biju ciemos pie Jāņa Taurena. Iespējams, tā bija lekcija, jo tur daudz cilvēku. Viņš man iedeva lampu un es sadraudzējos ar viņa bērniem. Kopā skatījāmies grāmatas līdz tās sāka krist lejā no otrā stāva.

Pārnācu mājās no darba, iemigu un nosapņoju stulbu sapni. Es biju aktrise un man bija jāspēlē loma, ka es nogalinu piecus vīriešus. Tā kā man nepatīk vardarbība, tēlot bija grūti. Turklāt viens no aktieriem bija ļoti spēcīgs, bet viņš daudz palīdzēja, lai no malas aina izskatītos ticama. Man likās, ka es vairs neizturēšu līdz galam, jo "beigti" bija tikai trīs. Tad es pamodos un jutos pretīgi. Vai tiešām es esmu tik slikts cilvēks?

Pēc tam uznāca lielas skumjas. Nespēju saņemties aiziet uz diennakts veikalu pēc vīna.

Pats labākais ir tas, ka dzerot jaunās zāles, sapņos rādās koši zaļi kaķīši ar rozā galvām. Ir vēl citi notikumi, bet, jā, beidzot miegs ir diezgan patīkams. Sliktais, man gribas vai nu izolēties vai gvelzt tikai muļķības, par ko vēlāk droši vien jutīšos neērti. Un jau 2 reizes pēc kārtas skan grupas PK25 dziesmas.

Mani pat vairs neizbrīna, ka sapņos aizvien biežāk redzu japāņus.

Kāpēc sapņi liekas garlaicīgi? Man patīk klausīties, ka citi stāsta par saviem sapņiem. Manuprāt, daudz garlaicīgākas ir runas par darbu, trūkumiem sabiedriskajā transportā, sastrēgumiem un, ko es ēdu no rīta brokasties.

Tagad vismīļākie ir kastaņi. Tik forši tagad būtu dzīvot Ausekļa ielā, jo tur tieši pie logiem viņi aug.

Šonakt sapnī redzēju, ka uzņemu filmu par urlām un tur nav neviena pozitīva varoņa. Tad es domāju, vai tomēr kino jārāda tāds naturālisms? Varbūt tomēr labāk rādīt jaukus sapņus, ko es es sauktu par meliem?