Hypocritic critic

Divas naktis pēc kārtas tādi sapņi, no kuriem idejas aizņemties saviem zīmējumiem. Visa māja pēc ievām smaržo.

Nosapņoju baigo sapni. Par to, ka lelles dzīvo un ka zīmēju projektu vienam tiltam. šķirstīju veselu skiču albūmu, sarēķināju ārprātīgākos skaitļus galvā. Vēl daudz gleznu, bet vairs neatceros. Tad es nokļuvu Iļģuciemā, kur bij jauns kinoteātris. Noplucis, visa apkārtne tāda bija, dīvaina pasaule. Viņam bija kaut kāds smieklīgs nosaukums, kuru arī neatceros. Gājām skatīties filmas un visas bija padomju laika vai tādas par tiem laikiem. Pie ieejas sēdēja skolnieki un pīpēja. Visiem četrkantīgas somas. Man bija jauna istaba ar logiem uz trijām debespusēm - rietumiem, austrumiem un dienvidiem. Ar balkonu (par kādu es visu laiku sapņoju, bet nav. Kad izaugšu , man noteikti būs istaba ar balkonu un lieliem logiem, jeah!) Bet tajā sapņu mājā bija iespaidīgi. Tad vēl bija speciāla istaba kā kabinets, kā atpūtas telpa. Tur apgrozījās daudz cilvēku no manas skolas un tas man nepatika. Vienubrīd sapnis bija kā datorspēle, lai gan jau gadu mani tās neaizrauj. Pašās beigās bija Evita un Sanita. Sanita bija saģērbusies kā māksliniece un stāstīja par saviem vasaras piedzīvojumiem. Kad pamodos, man bija zaļi pirksti - nezināju, ko domāt..baigi grūti nomazgāt pēc tam.

Tagad es braukšu uz centru, paskatīšo filmas par viļņiem. Pēdējā laikā es par diezgan jokainām lietām interesējos un ar nevienu nesaprotos vairāk.

es skolā žavājos, jo atkal man murgi. Pilnīgi apnicis. Bet slikti sapņi ir jāstāsta. Neviena nav mājās, nav kam stāstīt, tāpēc rakstīšu TE.

Bija vasara.Man autobusā sēdēja blakus viens klasesbiedrs. Laikam šausmīgi viņam kritu uz nerviem. Bet bija jāiztur, jo sēdēju pie loga. Es braucu uz Koknesi pie babičkas. Taču izkāpu nepareizā vietā un tur kaut kāds pilnīgi sviestains saiets. Dziedājām. Apsēdos pie galdiņa, kur neviens nesēdēja, bet cilvēki tik un tā līda klāt. Man nebij līdzi ēdiena, nebij ko ēst, citiem gan bij līdzi. Redzēju, ka vecāki un brālis iet prom. Cēlos un gāju pavadīt. Kad nācu atpakaļ, redzēju, ka vesels bars iesēdies manā vietā. Negribēju nekādus tračus, tādēļ apsēdos citā vietā. Tad sākās teroristu daļā. Laikam tā nebiju es, tikai no malas vēroju to dīvaino meiteni, kas spēlēja datorspēli. Redzēju ekrānu un it kā atkārtoju tās pašas kustības, ko viņa,lai gan nemaz negribēju. Ekrānā līgojās ielas, kaut kāda sirreālā skaņa līdz beigās kaut kāda satriekšanās. Tad viņa netīšām piekļuva kaut kādai parolei, tur vēl tādas dīvainas pogas bij visādās krāsās. Tā nu varēja gadīties, ka ar viena taustiņa palīdzību viņa varētu uzlaist gaisā visu zāli. Bija vairākas iespējas visu vērst par labu, taču tā meitene rakstītajam neticēja un joprojām domāja, ka tā ir tikai spēle. Cilvēks pa kreisi. ok. Un viss. Pēc dažām sekundēm viņa vairs nav, tikai dūmu mākonis. He, apkārtējiem vienalga, visi absolūtā pohujā. Ja jau tā, tad laikam tiešām nekas nav pa īstam. Tik iznīcināts vēl viens galdiņš. Arī tas neko neizteica nevienam. Tad tiek ierāmēts tas, kur sēdēja tas džeks, kuram man nepatika blakus sēdēt. No bailēm dzirdēju, kā pukst sirds un cerēju, ka nekas nenotiks. Es vēl kliedzu - bēdziet prom! Taču šie neklausīja un arī viņus noslaucīja..Tad es pamodos un ilgi nevarēju atjēgties...

Sapnī tur nokļuvu. Es biju aizvesta uz kaut kādu baigo ēku kompleksu. Skaitījās kaut kāda augstskola. Tur bija viss, sākot ar lauku mājām un tīrumiem, vecas ķieģeļu mājas, fabrikas, bet lielāko daļu aizņēma, milzīgi korpusi, kuri iedvesa bailes..Tr strādāja visādi zinātnieki un ārsti. Divi jaunieši (meitene un puika) rādīja visu un stāstīja, cik te labi. Es vēroju un daudz kas likās aizdomāts. Prom gan nebēgu. Ievēroju, ka cilvēki, kas šeituzturas, ir mazliet dīvaini - apātiski. Liekās, ka ar viņiem veic visādus eksperimentus.. Daži man sūtīja šifrētus meilus un daudzus vārdus es nesapratu. CIti teica, lai ātrāk ejot no šejienes prom..
Kādu dienu mani veda kaut kur ar mašīnu. Aiz milz''igajiem korpusiem izlīda tāda gotiska ķieģeļu māja. Mēs iebraucām tās pagalmā.Vēlāk ceļā kļuva ļoti šaurs, abās pusēs, ķieģeļu siena, likās, ka tūlīt, tūlīt saspiedīs. Skaisti.ASrī skats uz augšu - ņirboši ķieģeļi.Tad mani ieveda kaut kādā mājā. Garš koridors, bet gaišs. Ar daudziem logiem. Redzēju raudošu mazu meitenīti, ka svisu laiku gribēja aizbēgt, bet vienmēr viņu noķēra. Tad viņa gribēja lēkt ārā pa logu, taču arī tas neizdevās. Jutos dīvaini. Ar mani neviens neko nedarīja, bija tikai jāguļ. Saķu justies viegli, vienīgi mazliet uztraucos par to, kas sekos. Vēlāk man atļāva vazāties pa apkārtni, iet ārā. Redzēju vietas, kur dzīvo cilvēki. Ar daudziem runājos. Viņu mājas bija kā šķūņi, tādas koka būdas bez logiem. Gultu arī tur nebija. Viens mani saķēra aiz rokas un teica - vai tad es esot tik akla, ka nespēju salasīt burtus uz sienas? Līdz ko šie vārdi bija pateikti, tā atsedzās aizzīmogotie burti. Viņi bija sarkanā krāsā (līdzīgi kā grafiti). Neatceros, kas tur bija rakstīts, taču kaut kas šausmīgs. Ne latviski. Sapnī to valodu sapratu..Kad izlasīju, tad kaut kādi viļņi (kā jūrā) pārvēlās pāri sienai un viss kļuva melns. Tad uzraksts - 1. sērijas beigas..sāku saprast, ka tas ir tikai sapnis un nebija vairs tik interesanti. Piespiedu sevi pamosties.

Sapnī es redzēju, ka ir 1. septembris. Dziedājām, spēelējām ģitāras..Tad pie mums pienāca kaut kāda meitene (liela) un teica, ka šovakar varēsim pa brīvu tikt iekāša kino "Rīga" festivālā lielais tīģeris. Tikai mums jāuzraksta, kura filma ir izpelnījusies mūsējās simpātijas. Visi teica - 16 sievietes. Es teicu, ka nezinu, jo nezināju, kādas filmas tur rāda un 16 sievietes arī nebiju redzējusi. Pēc tam es biju pie kaut kādas vecas mājas un ēdu cepumus. Pie manis pienāca aktrises no lka. Kaut ko bezsakarā muldējām. Tad...piesitās kaut kāds pretīgs vecis un arī iesaistījās krutajā sarunā. Gribējās iet prom, bet tomēr tā neizdarīju.

No garlaicības dusmīgi pateicu - stulbie odi.
Vecis - nekādu problēmu.
 šis izvilka sīciņu pistoli, apmēram šķiltavu lielumā un sāka šaudīt odus. Man palika dīvaini, bet neko neteicu. Vecis iegāja baigā aizartā un sāka šaut putnus. Es vairs neizturēju un teicu, ka tas ir kretīnisms. Tas noņirdza un teica, ka varot tikpat labi šaut uz manīm. Es netos bēgt un sākās baigā pakaļdzīšanās pa Vecrīgas šaurajām ielliņām. Visur tukšums, neviena cilvēka. Paspēju ieskriet kaut kādā antikvariātā un paslēpties. Nezinu, kas notika tālāk, jo mani pamodināja mamma.

Redzeeju baigo sapni un nolēmu uzrakstiit. Parasi man rādās sapņi bez sižeta, tur vairāk ir krāsu, bilžu, kustību, bet šodien vesels piedzīvojums!!It sevišķi pēc mierīgajiem braucieniem ātrvulcienā, kur viss rādās zaļš, zaļš.. Es pamodos sešos no rīta, tumsh, piegaaju pie loga, bet skats diivains – kaut kaadas hrushchovkas un milzīga saulespuķe, kas augstaaka par taam maajaam. Pat sapnii tas izbrīnīja. Tad es atrados kaut kaadaa vietaa, kur daudz cilvēku, gulēju, dziedāju, trakoju. Tad visi kaut kur paklīda un mani apsūdzēja par miera traucēšanu. Un hipiju meitene naaca mani glaabt. Peec tam es nokljuvu kaut kaadaa dzīvoklī, kur vannasistabai bija zvans un plauktaa visas grāmatas bija vienādas. Dzirdēju vārdu Dievmāte, daudzi cilvēki lūdza. Kopaa ar paaris cilveekiem skatījāmies interesantas melnbaltas fotogrāfijas, kuras bija kustīgas un cilvēki tajaas atdzīvojās. Pēdējā, ko redzeejaam bija taada – tur seedeeja jauna sieviete ar triis bērniem laivaa. Tad viens tai laivai pieskārās un taa sašūpojās, 2 lielaakie beerni iekrita uudenii, sieviete kliedza un mazaa meitenīte raudāja. Es gribeeju tos divus izvilkt (tas bija apmēram kaa ar roku grābāties pa zivju akvāriju), bet nevareeju neko vairs sataustiit, roka atdūrās pret kaut ko cietu. Tad mees atstājāam raudošo gleznu, pat smējāmies, jo tas nelikaas iisti..sho jautrību un knjadu bija sadzideejushi citi un naaca pie mums, prasīja, kas noticis. Dzīvoklī veel bija mazs melns kaķēns, kas trakoja, leca man rokaa un koda tajaa. Tad garaam gaaja mpk un teica - te jau atkal nekaa normaala nav un veel par kaut ko smējās. Veelaak es jau biju aaraa, it kaa gaaju pa Lāčplēša ielu. Rietēja saule un uz ielas nebija nebija neviena cilvēka, mashiinu laikam arii nebija. Rokā man bija slota ar riteņiem un es to stuumu priecīga. Kad tiku pie vajadzīgajām durvīm, es apguulos uz asfalta un skatījos uz debesiim. Tad ar mani sarunājās burti.