Hypocritic critic

Redzeeju baigo sapni un nolēmu uzrakstiit. Parasi man rādās sapņi bez sižeta, tur vairāk ir krāsu, bilžu, kustību, bet šodien vesels piedzīvojums!!It sevišķi pēc mierīgajiem braucieniem ātrvulcienā, kur viss rādās zaļš, zaļš.. Es pamodos sešos no rīta, tumsh, piegaaju pie loga, bet skats diivains – kaut kaadas hrushchovkas un milzīga saulespuķe, kas augstaaka par taam maajaam. Pat sapnii tas izbrīnīja. Tad es atrados kaut kaadaa vietaa, kur daudz cilvēku, gulēju, dziedāju, trakoju. Tad visi kaut kur paklīda un mani apsūdzēja par miera traucēšanu. Un hipiju meitene naaca mani glaabt. Peec tam es nokljuvu kaut kaadaa dzīvoklī, kur vannasistabai bija zvans un plauktaa visas grāmatas bija vienādas. Dzirdēju vārdu Dievmāte, daudzi cilvēki lūdza. Kopaa ar paaris cilveekiem skatījāmies interesantas melnbaltas fotogrāfijas, kuras bija kustīgas un cilvēki tajaas atdzīvojās. Pēdējā, ko redzeejaam bija taada – tur seedeeja jauna sieviete ar triis bērniem laivaa. Tad viens tai laivai pieskārās un taa sašūpojās, 2 lielaakie beerni iekrita uudenii, sieviete kliedza un mazaa meitenīte raudāja. Es gribeeju tos divus izvilkt (tas bija apmēram kaa ar roku grābāties pa zivju akvāriju), bet nevareeju neko vairs sataustiit, roka atdūrās pret kaut ko cietu. Tad mees atstājāam raudošo gleznu, pat smējāmies, jo tas nelikaas iisti..sho jautrību un knjadu bija sadzideejushi citi un naaca pie mums, prasīja, kas noticis. Dzīvoklī veel bija mazs melns kaķēns, kas trakoja, leca man rokaa un koda tajaa. Tad garaam gaaja mpk un teica - te jau atkal nekaa normaala nav un veel par kaut ko smējās. Veelaak es jau biju aaraa, it kaa gaaju pa Lāčplēša ielu. Rietēja saule un uz ielas nebija nebija neviena cilvēka, mashiinu laikam arii nebija. Rokā man bija slota ar riteņiem un es to stuumu priecīga. Kad tiku pie vajadzīgajām durvīm, es apguulos uz asfalta un skatījos uz debesiim. Tad ar mani sarunājās burti.