Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

Varēja būt arī tā

1. Sep 2020 23:06 Kas ir nežēlīgi

Brīdi biju statiskā stingumā viens uz laukuma, pienāca jauneklis, pašķielēja, pievērsās info meitenei beretē:
- šitā ir performance?
- a kas autors?
- (sāk drudžaini aktīvi šķirstīt ceļvedi, uzkrītoši tuvu izpildītājam)
- a viņam tā visu dienu? (liekuļotā līdzjūtībā)
- māksla ir nežēlīga (augstprātīgā līdzcietībā)

Es valdīju iecietīgu smaidu. Jutos kā brīvības pieminekļa godasargs. Vienīgi ar atšķirību, ka nenāk meitenes un nebāž manās kabatās lapiņas ar saviem tel.nr

Mūzika: 8 ball

ir kõma

25. Maijs 2020 22:02 par jaunu lai teiktu atā, orientēšanās

Didzīts pirms pāris nedēļām ierosināja izaicinājumu - noskriet viņu orientēšanās. Lai atbraucot pie viņa uz Amatas mežiem, redzēs kurš te dusējis uz senas pagātnes godiem, kurš - regulāri kopis sevis praksē un treniņos. Domāju, jāierāda tam, lai baigi nesadomājas te tagad, kurš te tagad takuzinis viedajais. Cēsu puses orientieristi izveidojoši pieejamu formātu lokdauna laikā - lejuplādē karti un izskrien savu distanci nedēļas laikā, taču laiku uzņem sev pats, ja gribi un vispār viss uz godīgumu un godprātu. Uz Amatciema mežiem neaizdevos, taču paskatoties čelendžam piedāvāto Amatasskolas apvidu uzreiz bija spalvas gaisā - īstā vieta kur frišināt sen zudušo apetīti uz šo nodarbi, kura šķita ka nespēj man vairs piedāvāt nekādus jaunus gandarījumus.

Didzs teicās ņemt garo, 8 km distanci. Nu nu. It kā jau - kas tas - 8 km var notipināt katrs jebkurš, kam nav ieģipsēta potīte un svaigi operēta aklā zarna. Taču intuīcija man čukstēja, ka te būs kā ar airēšanu Amatas augštecē - jātne ap kritušiem kokiem un vispār pārvietošanās uz priekšu vismaz 2x lēnāka, taču 4x energoietilpīga. Jutu, ka arī vidējā 5 km trase varētu būtu gana jaudīga piektdienas vakaram pēc piepildītas darba nedēļas. Galvenais - bija tikt laukā no meža vēl līdz tumsai.

Kamēr atbraucu līdz startam bija jau 8 vakarā, saule riet 9:45. Nu cik jums vajag, notipinātu piecīti? Pusstundu? Nu labi būšu reālists, ierēķināšu stundu tam, nu tā ar rezervīti. Izdomāju, ka mēģināšu veikt distanci ar bezsaistes karti viedtālrunī. Godīgi, bez navigācijas tehnoloģiju atbalsta. Vispār ir samērā ērti, var zūmot - tas uz vecumu paliek derīgi. Jau pirmie soļi mežā rādīja, ka jāsāk nervozēt par to iekļaušanos stundiņā, taču pamazām iejutos, piešāvos, punkti lasījās labi, kartē arī ielasījos. Līdz pusdistancei. Tad sāka zust tā uzmanības un koncentrēšanās un precizitātes disciplīna, arī lēmumi sāka kļūt tādi nenoteiktāki, domu gājiens izplūdušāks, solis ļenganāks, sarunas ar pasauli skaļākas un nenormatīvākas. Likumsakarīgi - sākās bakstīšanās punkta rajonā. Tas jau pirmais signāls, ka jāsaņemas, nebūs labi. Un tad drīz pazaudējos. Izlaidu kontroli par virzienu un attālumu un vispār sapratni kas te tagad notiek. Vairs neko nevar atpazīt dabā. Bet nu pieredze saka, ka ļoti tālu nepareizi nevarētu būt. Tomēr uznāk izteikta vienatnes apzināšanas, tobrīd mežā nav neviena cita. Nu nav skaidrības uz kuru pusi tagad jādodas tālāk. Uznāk bailes, ka var beigties baterija telefonam, tad palieku pavisam bez kartes. Bet nu padomājot mērķtiecīgi tomēr atrodos un atrodu KP, lai gan apsvēru mest mieru - padoties, iet mājās, izstāties. Vispār esmu audzināts, ka izstāties no trases var tikai, ja salauž kāju, jācīnās līdz galam, pēc kļūdas jāturpina un jāskatās tikai uz priekšu, nu izstāšanās ir negods un kapitulācija un padošanās ir kauns un negods. Tā kā saule jau pamazām laižas aiz kokiem, atlikušajā nolemju izvēlēties drošos ceļa variantus, bet nu tie bebri un viesuļi un mežsaimniecības izdarījušas visu lai nevarētu tikt kā izdomāts. Pamazām tuvojos finišam, vēl tikai divi kontrolpunkti. Virzienu noturēt vairs neizdodas nemaz, atrodu savu mašīnu. Atvieglojums, ka zinu vismaz to kur tā ir, viss ir apnicis, apnicis tas mežs, tie purvi, tie izcirtumi, tās kritalas un jaunaudzes, tās dzeguzes, viss. Tomēr spītība liek nepadoties un tikt līdz iecerētajam, ko neviens tāpat nekā nevar nedz pārbaudīt, nedz kādam citam tas rūp. Bet nedodas tas priekšpēdējāis punkts. Eju atkal un atkal, it kā no drošas pozīcijas, bet nu nav. Sāk krēslot. Beidzot ir. Nejauši, kad jau aizgriezos uz promiešanu, ka pietiks te ākstīties māžoties ar saviem principiem.

Finišēju pēc stundas un 42 min. Pāris minūtes pirms astronomiskā saulrieta. 2x vēlāk kā biju cerējis optimistiskajā prognozē. Tomēr jutos gandarīts. Tagad tik jātiek pie Didzīša pajautāt kā viņam gājis.

Pa ceļam no Ģikšiem līdz Pērkoņiem 7x apturēju auto dēļ uz ceļa stāvošām stirnām. Viņas tā pa vienai, taču māju vai govju tuvumā. Viena iemuka mežā, bet kad sāku braukt, izskrēja atpakaļ uz ceļa un viegli iebuktējās auto sānos.
Vēl vienu stirnu satiku jau uz taciņas pa ceļam uz mežamājām.

Didzīts esot izstājies. Distances pusē, tālākajā galā. Nu tur viss slikti bijis - auksts, slapjš, neko nevar saprast un atrast un vēl viens zars bijis par asu priekš tālākas skriešanas.

Vai es vēl kādreiz skriešu klasisko orientēšanos? Varbūt. Jāstrādā pie attiecīgās mentalitātes tad, tā atrofējas, ja to netur formā, tā noteicošā nevis spriganums muskuļos un sirdspukstos.

8 tautas balsis - ir kõma

7. Apr 2020 13:36 Par pasažieriem un kapteiņiem

Nolīga mūs reiz par gidiem komercgrupai, mani vienai ekipāžai, bet Atomu otrai, lai izvedam ar krāčplostiem pa Amatu pavasara palu laikā. Klientiem šī izklaide tika pārdota kā iespēja piedzīvot nobraucienu pa bīstamu un aizraujošu straujupi.

Sākam katrs ar instruktāžu, to skaitā kā rīkoties ja ir sadursme ar šķērsli, kā glābt cilvēku aiz borta. Sākumā grupa priecīgās piedzīvojuma gaidās un piesardzīgās bažās. Bet pamazām iezogas vilšanās - stūrmanis prasmīgi izstūrē, droši izvairās no apdraudējumiem, pārliecinoši komandē airētājus saskaņotām darbībām. Un kad tad ir tās solītās briesmas, adrenalīns? Taisni vai žēl par iztērēto naudu.. Un sākās bravūrīgi komentāri, vieglprātīga izrunāšanās.

Līdz brīdim, kad iztālēm upei pāri redzams kritis koks, gids liek komandai pašai pārņemt kuģa vadību, lai lielākais balamute tagad tiek galā. Raftu piespiež ar sānu pie šlagbauma, sāk gāzties ūdens laivā, atskan meiteņu baiļu kliedzieni, tūlīt laiva būs apkārt. Acumirklī rīkoju visus atslogot norakto bortu, lekt uz zemstraumes borta, tad saskaņoti airēt, lai tiktu nost no šķēršļa.

Aiz kāda cita līkuma atkal redzams koks pāri visai upei. Visi pārstāj airēt, gaida rīkojumu. Novērtēju, ka var tikt cauri pa apakšu, saucu lai visi fiksi guļas uz rafta grīdas, man tur vietas vairs nepietiek, visi izbrauc, mani bomis noslauka no klāja upē. Komanda apmulst, nedara neko, straume nes mūs atsevišķi. Peldus dodu precīzus rīkojumus, viņi mani izvelk precīzi kā instruktāžā.

Tuvojoties Lustūzim vēlreiz kodolīgi izstāstu par plānotajiem manevriem, rīcībām, ja neizdodas kā plānots un darbībām ja gadījumā tomēr nākas avarēt. Atoms ar savu ekipāžu brauc mums pa priekšu. Minu, ka arī viņš savējiem teicis to pašu.

Taču viņiem neizdodas iecerētais manevrs, raftu nes uz klinti, komanda apjūk, neairē, Atoms izkliedz pavēles, raftu piespiež, ekipāža neattop kantēt pie piespiedes un .. katrs aizpeld kur kuru straume nes. Ticis krastā Atoms pārskaita savējos - cits ticis laukā zemāk, cits otrā krastā, taču viena nav.

Mūsu komanda izbrauc stabili, es novērtēju vai nepieciešama palīdzība, ieraugu, ka vienu straume nes lejā, viņš diezgan šokā bezpalīdzīgi ļaujas. Rīkoju savējos dzīties pakaļ. Bet nu manējie no redzamā noķēruši paniku, kāds pilnīgi sēž kā sasalis, kāds drudžaini airē, neviens neklausās komandās, kāds tikai skatās uz kapteini. Noķert peldošo izdodas tikai pēc dažiem līkumiem. Viņu ienes atstraumē, viņš ķeras pie zariem, taču uzreiz straume gremdē, viņš jau sarijies ūdeni, paliek slābans, strauji atdziest. Un mums nekādi neizdodas tikt klāt pie bezpalīdzīgā, nespējam precīzi izpildīt manevrus spēcīgā straumē, kad bezpalīdzīgais nav spējīgs vairs apzināti sadarboties. No manējiem vispār airē vairs tikai daži.

Izvilkt puisi izdevās tikai kādu gabaliņu lejpus tilta iepretī Kājiņām. Viss beidzās laimīgi. Tikai grupā nebija vairs ne vēsts no pašpārliecinātās bravūras, valdīja drūms klusums.

=======

Man šķiet, ka mēs tagad visi esam tādā palu Amatā. Un katram ir jābūt savā vietā

14 tautas balsis - ir kõma

9. Mar 2020 11:48 īsumā par vairošanos

Satiekas Lombardijas vai Pjemontas Alpu slēpošanas kūrmājas disenē tauta, viss forši, aperšprics, limončella, turpinājums numuriņā, merino vešiņa pa grīdu, oh un ah, pēkšņi puisis tuvu interesantākajam brīdim apstājas. Viņa vaicā: ār jū finiš?
- nõ, ai am daniš, bat mai frends iz finniš and svediš tū

ir kõma

14. Feb 2020 23:59 Zobgalis

Bērnībā slimojot parasti mīļākā nodarbe man bija šķirstīt Herlupa Bidstrupa karikatūru krājumu. Īpaši man atmiņā iespiedusies zīmētā epizode Zobgalis.
https://www.flickr.com/photos/13457072@N06/49534102217/in/dateposted-public

Kas ir īsti ir zobgalis dzīvē ieraudzīju uzsākot pirmo kursu augstskolā, kurš tolaik visiem iesākās ar mēnesi talkā kolhozā lauksaimniecībā. Es ierados tikai pēc otrās nedēļas, kad pārējie jau bija iedzīvojušies, sapazinušies un izveidojuši kazarmu hierarhijas un sadalījuši lomas sūrā jaunekļu kolektīvā uz visu mūžu. Robis bija pats pirmais kuru ievēroju - viņš bija pats skaļākais, nepārtraukti stāstīja anekdotes, viņam to bija neizsmeļams krājums. Skats uz dzīvi viņam ironisks un viņam piemita arī pašironijas spēja, viņa joki nebija vērsti uz kāda apsmiešanu, taču mēle viņam bija asa. Viņš un es bijām vienīgie kuri vēlāk nekad netika mēģināti izjokot vai apcelt vai nolikti par kumeļu bara zirgošanās mērķiem. Mani tāpēc ka nesaprata, tāpēc distancēti respektēja, Robi tāpēc, ka viņš spēja tā atcirst un pavērst joku atpakaļ - nebija uz mutes kritis. Un izrādījās ka anekdotes viņam nepietrūka visus četrus koju gadus. Tāpat kā izsmējības.

Dažus gadus pēc studiju beigām es ar Robi vēl mēdzu satikties - droši vien kursabiedrus aprēkt aprunāt. Nu un protams uzzināt jaunākās anekdotes.

Pēdējā reizē, kad Robi satiku, es noklausījos divas anekdotes skvēriņā pie Brēmenes muzikantiem, iedzēru drusku hektora vai goldkrônes un tad devos tikties ar draudzeni, lai pēc tam ietu uz reiva pārtiju izstāžu zālē viesnīcā latvija. Pie reiva piederējās vārtrūmē paņemt vienu skābo marku uz pusēm ar draudzeni. Trips bija neaizmirstams - pirmā daļa ar gļukiem un stroboskopisko transu, otrā daļa bija ceļojums kājām no centra uz Teiku. Normāli tas būtu stundas gājiens, taču mums ar draudzeni tas prasīja četrtik. Tik vajadzēja, lai es paspētu izstāstīt to jauno aņuku, ko pa dienu biju dzirdējis no Robja. Gājiens pa Brīvības ielu torīt bija odiseja, uliss un maskava-gailīši visi kopā.

Nākamā diena bija ellīga - bez tā ka biju pilnīgi mentāli nefunkcionāls un ģeospatiāli dezorientēts, šausmīgi sāpēja vēdera muskuļi. - No smieklu krampjiem.

Ikgadējos kursabiedru salidojumos - medībās Robja nekad nebija. Toties pie šņabja galda galvenais sarunu temats bija apspriest klātneesošos. Es tur biju reti, katra reize man bija kā ekskursija ar laika mašīnu, taču pilnīgi autentiskai pieredzei man pietrūka Robja zobgalību.

Uz šī gada kopsanākšanu beidzot arī mūsu ortodoksālais mežaveču izlaidums ieviesa kopējo sakaru kanālu wacapā. Tur, protams, kā uz delnas brīnišķa iespēja izpildīties katram tieši tā kā jau pirms 30 gadiem - cik katram dieviš devis. Un - cik negaidīti - lielākā informatīvā trokšņa fona piegādātājs radītājs ir Robis ar mērķētu mednieku makšķernieku trollēšanu un piedauzīga satura humora reproducēšnu. Ja daži vienkāršāki prāti tur vienkārši uztur savu statusu ar padibeņu pornogrāfijas izplatīšanu, tad Robim tā ir ņirgāšanās. Nu kad saturs ir identisks, taču nolūks savādāks. Un dažubrīd es esmu gar zemi. Kā toreiz

Mūzika: i was a fool - Laura Veirs

9 tautas balsis - ir kõma

28. Jan 2020 12:43

Kā ciba no platformas kļuva par tribīni?
tiem pašiem, kuri nesa pa ķieģelim, lai kopā būvētu, taču tagad spridzina tā ka ne pašam ne sašam

8 tautas balsis - ir kõma

27. Jan 2020 19:43 Diena, kad pasaule sagriezās otrādi

Jau kādu laiku vēlējos pateikt, ka billija ailiša ir tā parādība, kas apliecina manu pilnīgo apjukumu mūsdienu pasaulē. Šķita, ka es visu saprotu un varu pieņemt no popkultūras, taču šis iet pāri malām:
https://www.diena.lv/raksts/kd/zinas/_grammy_-balvu-ceremonija-triumfe-billija-ailisa-14234492

9 tautas balsis - ir kõma

2. Jan 2020 23:03 Atnāk gadi, aiziet gadi, redzkur muzikanti spēlē 2019to

Maratoni:
1) tartu slēpošanas - noparkoju auto milzu peļķē un nemaz neizkāpu laukā vispār.
2) kāpa orientēšanās - ai, aluksne par tālu jābrauc, atmazka valīda.
3) mauciens airēšana pa nakti - izstājos pusē, šnicele melturos bija par vecu pat man.

Kajakings: veiktie dropi aizvien vēl kļūst augstāki, taču takas tās pašas iestaigātās.

Koncerti: lielkončus tagad skatos kino uz lielā ekrāna. Unģiku limitēju.

Finanses: Pusgadā ienāca vid pārmaksa - uzreiz atspēriens un kalnupceļš.

Mācības: nekādas.

Darbs: dara .. darītāju. Ikviens darbs esot cienījams, darbam patīk ka to izdara.

Grāmatas: viena, toties lasāma.

Mūzika: nebija ražas gads. Nu vienīgi Weyes Blood un Juuk padevās ciešami ieraksti.

Iepazīšanās: dažas, toties saturīgas un jēdzīgas.

Ārpusinterneta interešu nodarbības: debija erudīcijas un veiksmes viktorīnas seriālā - agrāk gudrs un daudzsološs, tagad načitanijs pērnā gadsimta avīzēs un senīls.

Jumtu seguma remonts: Ventspilī un Zlēkās

Vieta: koncertzāle Latvija. Pirts Āģī.

Izbrauciens: pa bērnības vietām dīvanā uz jumta terases gida uzraudzībā. Atkārtot nav vilkmes.

Dekāde vilkās bezgalīgi, taču paskrēja ātri. Nez, ja nebūtu sadalījusies divās daļās - vai tāpat būtu tāpat?

2 tautas balsis - ir kõma

15. Dec 2019 23:43 Pēc Spirits in the Forest

Man bija 14 1987.g. kad Aldis pionieru pils jauno orientieristu pulciņa vasaras nometnē atskaņoja savu jaunāko ieguvumu - kaseti ar Peter's Pop Show koncerta ierakstu. No visiem aktuālajiem eiropopa tās sezonas hītiem ar pirmajām skaņām mani sajūsmināja Question of Time - kaut kas pilnīgi savādāks, ar nedzirdētu ritmu, svaigiem tembriem. Un izrādījās, ka savās domās nebiju viens. Tas bija sākums DMmānijai manā apkārtnē. Atcerējos, gluži ne tukšā vietā - biju jau agrāk dzirdējis pa ārzemju rādiõ un Mārča "skābā" J ierakstos gan Master & Servant, gan People Are People. Ar visu industriālo trokšņu tembru paterniem. Tas bija sākums. Black Celebration.

Nākamajā gadā līdz mums nonāca jaunais, pilnais albums - Music for the Masses. Pirmie akordi jau lika jukt, un vēl tā par to braukšanu pie stūres, un visas jūtu vētras ar mazajām15.

Taču vispārēja masu kustība te sākās kad iznāca 101 koncertieraksts - līdzaudžu loks radikalizējās un polarizējās, identitātes līdzinājās posteriem, posteri neiztrūka skolnieku istabiņās, frizūras kā Deivam, balināti skruļļi kā Mārtinam.

Kad iznāca Violator , es to pamanīju Berlīnē, kur mūris turējās pēdējos mēnešus. Tas ieraksts ar savu tranquility krita laukā no laikmeta gara, taču bija vienkārši skaists.

Kad iznāca Faith & Devotion, tas jau bija pavisam cits laikmets, ar pavisam citu dzīves ritmu, taču perfekti attainoja notiekošo - ar plikiem nerviem pa asfaltu. Emocionāli un briedumā - virsotne.

Man pēdējais apziņā Ultra - tobrīd pa dzīvi biju sapinies ar pavisam jaunu DM diehard fanu paaudzi - desmit gadus jaunāku, aktuālo vidusskolnieku, ar pavisam galēju un radikālu un ekstrēmu dzīves uztveri un tā arī viņi man lika nolasīt Ultras vēstījumus.

Vakar filmā par faniem es atpazinu visu - sevi, draugus, māsu. Katru no tiem tekstiem es varēju attiecināt uz sevi. Tieši tāpat es varu sadalīt personīgās dzīves posmus atbilstoši jaunā albuma relīzei un dzīves ciklam. Tieši tāpat angļu valodu mācījās, lai saprastu Viņu dziesmu tekstus. Mums bija klades ar rokrakstā pārrakstītiem Viņu dziesmu tekstiem - dziesmu klades. Gadus vēlāk koncertos varēja dziedāt visu līdzi, zināms katrs vārds un pauze. Bet jau vienkārši izdziedāties

ir kõma

29. Nov 2019 21:16

Viss apstājas brīdī, kad es provokācijas uz kustību no nekāda sastinguma uztveru kā eksaltētu manipulāciju

ir kõma

29. Sep 2019 23:37

Jūs ievērojāt kas tā bija par grāmatu uz galda jelgavsfilmā, kad Jānis pirmo reizi atnāk pie Kristīnes pēc nirvānas kasetes? Es gan ‐ tā man bija viena no visbiežāk pētītākajām pirmskolas laikos



2 tautas balsis - ir kõma

14. Sep 2019 20:54 Lauķis pilsētā

Tīklu lokā aprunāja jauno tarankīno, viedokļi gluži pretēji. Labāk tomēr redzēt pašam. Atradu netos pirātisku, kautkādu zāles ripu, krieviski dublētu, skaņa nesaprotama nesaklausama, bilde miglaina. Nu nē, nav aršana, jāiet pa dārgo uz lielā ekrāna kamēr vēl apritē. Draugi teica, ka sinamõnā esot pa piečuku. Nav gan mans rajons. Izgadījās gadīties tai daugavs pusē, diena brīva. Ieskatos, seanss tieši pēc pusstundas, ar auto no gaisa tilta līdz alfai pie sestdienas pusdienlaika var mierīgi tikt 10 minūtēs. Tikt jau varēja. Tikai vietiņu kur nolikt auto pie izklaides un iepirkšanās centra jāmeklē vēl 10 minūtes. Atrodas vieta daudzstāvenē zem jumta meža pusē. Vēl 10 minūtes līdz sākumam, sāku steigties, nepaskatījos pēc kādām pazīmēm vēlāk atgriezties. Ieeju svaigi izremontētajā paplašinātajā veikalā no stāvvietas un nekādas saprašanas kā atrast kino. Meklēju norādes - nav. Bakstu pašpalīdzības stenda kartē ‐ neko neatrod, neko nevar saprast. Kāds apsargam līdzīgs parāda ar pirkstu virzienu. Staigāju pa riņķi pa gaiteņiem kā pa marakešas souku, mainu stāvus, izeju ārā kur pie durvīm uzraksts ka iekšā ir kinozāles, bet nevaru atrast kā tur tikt. Paiet 25 minūtes līdz tomēr nejauši uzduros kino foajē. Labi, 15 minūtes tāpat iet reklāmas, gan jau uz filmas sākumu tikšu. Dodos pie pašpalīdzības biļešu kasēm, viss, biļetes uz nokavētu seansu vairs sistēma nedod, interneta vietne rāda tukšas vietas zālē, taču uzreiz fatālu servera erroru. Traucos pie analogā klientu servisa, taču tur popkorna rinda. Viss. Kino palika bez manis. Domāju, ka tā alfa arī turpmāk paliks bez manis, visi tie iepirkšanās izklaides kārie pūļi saulainā sesdienas atvasaras dieniņā lai turpmāk skumst bez manis, ardievu

Ā, pē tam nākamais izaicinājums bija atrast vieglprātīgi noparkoto auto. Gluži kā džekijā braunā, dzivē viss kā tarantīno. Paveicās. Intuīcija aizveda ar trešo mēģinājumu - tikai 15 minūtēs no kino foajē

Mūzika: d & b

18 tautas balsis - ir kõma

29. Aug 2019 23:02 Kā ir būt vienam tālu jūrā mazā šaurā laiviņā?

Aigi Igaunijas piekrastē izskalotu atrada 10 dienas pēc viņa pazušanas ceļā no Kolkas uz Roņu salu (ap 40 km). Tajā pašā dienā Ilze ar jūras kajaku atairēja no Gotlandes līdz Ventspilij, 174 km 27 stundās, bez pauzēm, autonomi apgādātai un navigējot, bet ar pavadošu jahtu drošībai un avārijas gadījumam. Tieši gadu iepriekš viņi kopā uzsāka latviešiem vēl nebijušu Baltijas jūras apairēšanas ekspedīciju ar kajakiem. Kopā gan viņi nefinišēja. Domāju, ka šīs vasaras traģēdija sākās pērngad, tajā braucienā.

Ar Ilzi iepazinos vienā no viņas pirmajiem laivu braucieniem, tas bija '12.g. janvārī pa Imulu. Kopš tā laika viņa mērķtiecīgi ir kļuvusi par pasaules klases gargabalu airētāju un top arī par ļoti veiktspējīgu pasaules klases jūras airētāju. Es teiktu, ka esam draugi, ar interesi sekojam viens otra gaitām, jo īpaši sportiskām aktivitātēm, esam domubiedri un līdzīgos uzskatos.
Aigi es zināju kā gargabalnieku airētāju, kā prasmīgu amatnieku, dzīvojām kaimiņos, bet nu sapazinušies mēs nebijām.

Pērnā gada jūras ekspedīcijai, kuru kopā uzsāka Aigis, Gundars, Henriks, Ilze, Krista un Oskars, es sekoju līdzi ik dienas no Ilzes reportāžām. Arī ziņām no Oskara un Kristas. http://airesana.lv/node/356 . Kļuva nojaušams, ka pamazām ar to pasākumu kaut kas iet šreijā. Skaidrs, ka katrs dalībnieks notiekošo redz un vērtē savādāk. Un arī viedoklis mājās ir klāt neesošiem ziņu sekotājiem. Es mēģinot ieņemt pozīciju mēģināju distancēties no personīgām simpātijām vai aizspriedumiem pret personālijām, mēģināju sev definēt šāda pasākuma veiksmes vai neveiksmes / izdošanās vai neizdošanās / cenas vai mērķu samērīguma kritērijus. Vēlāk izlasīju Gundara redzējumu par notikušo. http://laivas.lv/temas/piedzivojumi/684196/ Un uzmanīgi – visus komentārus, gan iesaistīto, gan ekspertu no malas. Iztaujāju Ilzi, kad satiku, šopavasar pa ceļam no straujupes – arī Oskaru. Mēģināju prasīt arī Gundaram, bet nu mūsu komunikācija pajuka pēc neveiksmīgas sadarbības eskimo treniņa baseinā.
Un pamazām man tā kopējā aina iezīmējās: Bez tā, ka sākumā neviens īsti nesadarbojās ne ar vienu, tomēr vairumam bija skaidrs acīmredzamais – Gundars nav gatavs maršrutam ne fiziski, nedz aprīkots piemēroti, nedz proviantu atbilstošu sarūpējis (kokakola un siermaizes 20 dienām), to visu agresīvi noliedz un pārspīlētā pašvērtējumā apšauba pārējo dalībnieku spriestspēju, apstrīd visus priekšlikumus par ceļojuma taktiku, navigāciju. Tādā situācijā – grupa vai nu piemērojas vājākajam , vai nu turpina bez viņa. Varētu jau piemēroties, ja viņš būtu konstruktīvs un orientēts uz sadarbību, taču nav tas personības gadījums. Viņam tiek priekšlikums nokāpt no shēmas tuvākajā vietā kur pieejama satiksme mājup. Taču lepnais ērglis izdomā, ka ir pašpietiekams priekš sõlõ airējiena šķērsot Botnijas un Somu līča kuģu ceļus, orientēties Ālandu šēru labirintos un trijās nedēļās daairēt līdz Menģelei.
Un tajā brīdī Aigis saprot, ka stūrgalvīgais ir sataisījies nāvīgi ieberzties par spīti un viņu nedrīkst palaist vienu. Lai vai ko tas nozīmētu viņa paša ceļojuma ekspektācijām. Un Aigis pieņem savu lēmumu turēties blakus Gundaram un pieskatīt viņu. Vispār jau nav tā ka Gundars nebūtu tehnisks airētājs. Bet nu tikai vien ar airēšanas prasmi garā smagā grupas ekspedīcijā nepietiek.

Pēc brauciena Aigis komentārā pie Gundara raksta:
Aigis
16.08.2018

Kā "viens no loka" arī es nedaudz ko piebildīšu. Manuprāt maršruts bija labs un pamatoti uzskatams par reāli izbraucamu, kartes tāpat. Lai arī tās saturēja daudz kajakeriem nevajadzīgas informācijas un apmaldīsanās trīs priedēs nedraudēja, kāds karšu jautājumam bija pievērsies atbildīgi. Pamatīgi piekliboja psiholoģiskā stabilitāte, kas jau pirmajās stundās radīja nevajadzīgus sarežģījumus. Pieļauju, ka pirmajās dienās, kad ne par kādām reālām grūtībām runāt nevarēja, pie vainas bija pasākuma formāta radīts stress komplektā ar dalībnieku personīgajām ambīcijām. Izrādās, ka sēdēt pie galda un pārspriest plānus visiem nav tas pats, kas to darīt jūrā un tālu no mājām. Domājot par grupu, tās struktūru un vadītāja ne/esamību, katrs jau laikam cerēja, ka nepieciešamības gadījumā saņems kādu atbalstu. Nav pat svarīgi - fizisku vai psiholoģisku. Situācijā, kad grupasbiedra rīcība vairs nav saprotama, vai pat ir novērtēta kā bīstama - jo īpaši. Tā kā juridiski tiesājama grupas vadītāja nebija, katrs izdarīja savu izvēli. Personīgi es kārtējo reizi pārliecinājos par priekšrocībām (diemžēl arī riskiem), ko dod "solo" braucieni, pretstatā šāda veida grupas pasākumiem.
=======

Šovasar Ilze ar Oskaru un leišu maratonistu aizairēja no Kolkas uz Roņu salu un nākamajā dienā atpakaļ. Dažas dienas vēlāk sõlõ atairēja 160 km trijās dienās ap Igaunijas piekrasti.
Putnusalieši no Kolkas uz Roņu salu un atpakaļ nelielā pulciņā airēja nākamajā dienā pēc Aiga starta.
Savukārt Aigis no sava sõlõ neatgriezās
https://www.tvnet.lv/6763179/aiga-audera-bojaeja-baltijas-jura-neatbildeto-jautajumu-ir-daudz

4 tautas balsis - ir kõma

29. Jun 2019 19:33 Ziemeļu frontē bez pārmaiņām

Strauji klāt datums, kad brālīgo valstu
robež nodokļu karš eskalējies aktīvā fāzē.
Kas tālāk? - Nekas, zina teikt zinātāji. Nekas uz robežām nemainīsies. Vienīgi rūpals monopolizēsies atsevišķu mazumtirgotāju rokās, kuriem ir ekskluzīvas tiesības tirgoties beznodokļu zonās. Faktiski tas ir iekšējas konkurences karš nevis starptautisks.
Tallinā pie prāmja tūristus sagaida regulārā reisa Sadam - Ainaži - Sadam autobusi, kas pieskaņoti Helsinku prāmju kustības grafikam. Savukārt Ainažu šmigas veikalā pārliecinoši pirktākais zīmols ir Hartwall džintonika 0,33l bundžu produkts - katru dienu izpērk 28 paletes jeb pilnu fūri. Taču ne jau tikai somi. Aculiecinieki paši savām acīm redzējuši kā veselu paleti džintonika ar elektrokāru ieceļ trafarētā igauņu ātrās medicīniskās palīdzības busiņā. Bet atkritumu savākšanas smagajā automašīnā norbā ar igaunijas valsts nr zīmēm - pat veselas divas. Redzams - ne pirmoreizi, jo operatoriem atstrādāta veikla viltīga sistēma kā darbināt hidrauliskās aizvaru sistēmas, lai kravu ietūcītu saglabājot preces īpašības.
No latvijas precēm ejošs ir čehu kozels, arī tērvetes tērvetnieks.
Tā ka - viss notiek

Mūzika: Fuck Buttons

ir kõma

26. Apr 2019 23:19 Kolēģu šodienas gadījumi

*) kolēģis darbā saskaņo ar mani klienta pasūtījuma darbu izpildījuma kvalitāti: pēc kura japāņu standarta taisam - pa fen šui vai pa zaši bis?

*) kolēģe vienmēr pie manis vēršas uzrunājot deminutīviņā. Šodien pēc mums nevajadzīgā ledusskapja atbrauca viņas tētis. Par mani krietni jaunāks.

6 tautas balsis - ir kõma

3. Mar 2019 00:49 Paliec paliec

Man bija vēl 13 gadi, kad sāka iznākt žurnāls Avots, ko no paša pirmā lasīju no vāka līdz vākam. Un tā līdz pat gandrīz žurnāla beigām. To ka tur biji Tu, tas saslēdzās tikai nesen mūsdienās. Taču sava vidusskolas noslēguma eksāmenu sacerējuma brīvajā tematā izvēlējos rakstīt par Tavu debijas stāstu krājumu - Izbāztajiem putniem un putniem būros un Tavā žurnālā publicētajiem Tarvīda Robežpārkāpēju un Bērdžesa Mehānisko apelsīnu.

Vēlāk Miķeļtorņa ciema ziņu un jaunumu aprites dzinējs Teodors pavēstīja jaunumu - mežsargmājā tagad dzīvo Tā Rakstniece. Vajadzētu iepazīties ar kaimiņiem nodomāju, taču kautrība un grūtības izdomāt ieganstu ieklīst ciema nomaļajā mājvietā lika man atlikt to uz kādu iespējamu gadījumu. Un atliku lai aizmirstu.

Tad presē izlasīju ka esot sarakstīta grāmata, kurā esot par Miķeļtorņa Teodoru domāts. Man tā bija obligāti jāiegādā un jāizlasa. Lasīju un skurinājos no jūsmas no dzīvīgā iespaida. Tā bija Tava Stum stum grāmata.

Pēc tam ierados cibā. Pēc gada pamazām ievēroju Skuku, sāku lasīt, pamanīju pieminam dienas miķeļos - sapratu, o, kaimiņiene. Tur stādījos priekšā kā kaimiņš un beidzot sagaidīju uzaicinājumu ciemos, iepazīties, nenoteikti gan. Tomēr tas notika, saņēmu dūšu un ierados, lai nu pavisam nezināju ko lai runā, un kas varētu Tev šķist saistošs no tā kas aktuāls manā vidē un lokā, kur varētu būt tie kopējie skatījumi vai pieredzes. Taču ciemošanās Tavās mežmājās izvērtās patīkama un viegla, vismaz man noteikti.

Atcerējos par Tavām kaismīgajām tomēr skaidri precīzajām slejām svarīgajā dienas avīzē - sajutu tās par ietekmīgām, patiesām, būtiskām esošās dzīves ideju vērtēšanā. Taču tagad man to grūti salikt hronoloģiski laikā un personīgas pazīšanas secībā.

Vēl pēc gada vai pāris es satuvinājos ar Z, kura tajā pašā laikā neatkarīgi patstāvīgi iepazinās ar Tevi, lai kopā taisītu lielas darba lietas. Jūs, kolēģes būdamas, sadraudzējāties, bet mēs sākām draudzēties ģimenēm. Bija vakarēšanas Lielupē, Tavā birojā, restorānā. Bija jāņi Miķeļos, ar dziesmām, dančiem, senām un jaunām tradīcijām, ikgadējo teātri un Tavu plašo draugu loku, tomātu zupu nākošajā dienā - vairākus gadus. Neaizmirstami. Un vēl arī ciemošanās tur lietainos garos vakaros, ar vīnu un stāstiem un smiekliem.

Tā jaungada kopīgā sagaidīšana pie Agneses Lieldienu salā - viena no atmiņā paliekošajākām, tas bija man īpašs laiks, ar īpašiem cilvēkiem. Un vēlāk arī kopīgas saviesīgas tikšanās pie Agneses.

Es zinu, ka Tu dzīvē izvēlējies biedroties ar interesantām personībām, kas varēja tevi bagātināt - intelektuāli un cilvēciski, tu pulcēji ap sevi radošos, kas bija parādījuši, ka spēj radīt un turpina radīt. Es nepavisam iederējos tajā vidē. Jo īpaši, ka neesmu pats sabiedrisks.

Un kopš man beidzās Miķeļtornis, tas dzīves posms, arī kaimiņattiecību sajūtai ir man tikai emocionāla inerce. Taču ar interesi turpināju sekot un attāli līdzdzīvot Tavai dzīvei ko un kā izvēlējies rādīt draudzīgajiem paziņām.

Tu esi nozīmīga manas dzīves daļa, Tev tas jāzina! Un būsi un paliksi

ir kõma

27. Feb 2019 06:54 Tiem 10% kas lasa pieder 90% to kas nelasa

Strādniekiem vadība izsniegusi iepriekš noslēgtā darba līguma grozīto atjauninājumu versiju uz divām lpp. Pusdienas pārtraukumā to pārrunā:
- Ivars, 49: - vai tur ir kāda izmaiņa arī darbiniekiem par labu? Vai ir vērts lasīt?
- Agnese, 32: - es vienmēr izlasu līgumus. Es gan tur neko pilnīgi nesaprotu, taču vienmēr parakstu, ko man dod parakstīt.
- Lāsma, 21: - es nekad mūžā neesmu izlasījusi nevienu līgumu līdz galam. Man pie trešā teikuma sāk sāpēt galva, nespēju to murgu turpināt, uzreiz meklēju kur jāparakstās.

4 tautas balsis - ir kõma

14. Jan 2019 22:44 18ā vienīgā augstgaisma

pirms kāda gada vai drusku vairāk māsai teicu, ka no lokālā folkpopa skatuves mani tobrīd jūsmina Sniedze P. Ak, latviešu atbilde Keitai Bušai – atbildēja māsa. Nē, tā ir vietējā atbilde Džoannai Ņūsamai – es precizēju. (Tobrīd es vēl nebiju dzirdējis tagad pēkšņi slaveno Eviju V. , kuras vokālo tehniku maniere tomēr tuvāka Džoannai Ņ.) Nu jā, patiesībā Ņūsamu nebiju klausījies kādus gadus desmit..

Pirms gadiem piecpadsmit un desmit man modē un dienišķajos skaņu fonos strauji ienāca visādi savdabīgi dziedoņi – ārtisti, dziesminieki-mākslinieki, izdomātāji – izpildītāji - tādi kā KokoRõuzī, Devendra Banhārts, AnimalKolektiv. Nu un arī Džoanna Ņūsama ar savu debijas pilnierakstu Milk-Eyed Mender. Tik viena bēda: visiem pa uzvelkošam hītam, ko iekļaut izlasītēs pa ceļam auto skanēt, tikai no Džei eŅ nekā piemērota uzvedinoša no klasiskās arfas akomponētām naivām bērnišķīgām dziesmiņām. Tā nu pamazām tas skuķis aizslīdēja manā aizmirstībā.

Pirms ziemassvētkiem Dievišķais spiegs – algoritms manā dienišķajā barotnē pasvieda ideju – pievienoties intreškopienai, kuru vieno apsēstība ar elfu un feju pavēlnieci, mūžīgo meiteni kā Pīters Pens no Nekadnekurzemes. (no vārda trash). Kāpēc man un tagad? Vēlāk sapratu - tur visiem patīk arī aktuālā klasikpopiķe Džūlija Holtere, vēsturiskā baleta un laikmetīgās dejas klasiķe Keita Buša, elektroklasiķe Bjorka un citas ietekmīgas mūzikālās domātājas, ko es arī bieži klausos, tikai citās digitālās platformās. Izrādās, pa šiem gadiem Džoannai ir sakrājies bagātīgs muzikālais mantojums, iespaidīgs pielūdzēju pulks un izkopies tīrs vizuāli estētiskais tēls un identitāte no pasakām un teiksmainiem eposiem, kur vienmēr zied firziķi, plūmes un bumbieres. Un laimīga privātā dzīve holivudas slavenības aizvēnī.

Es pievienojos. Un neticēsit, tas mainīja visu.
Es iemīlējos katrā kopas šitposta autorā, katrā piebildētājā. Es gribu dzīvot tādā zemē, dzīvot tādā sabiedrībā, dzīvot ar viņiem. Es gribu, lai pasaule būtu tāda – no Džoanas pielūdzējiem.
Un viennozīmīgi – viņi ir tādi nevis , ka novērtē Džoannas daiļradi, bet gan novērtē viņas daiļradi tāpēc, ka ir tādi. No malu malām

Mūzika: milk-eyed mender

3 tautas balsis - ir kõma

23. Dec 2018 00:16 Kādu rītu tu paņēmi maisu sev

Tas bija gadā 1970. vai '69. Universitātes fizmatu un ķīmiķu fakultātes studenti atgriezās no ūdenstūrisma sacensībām. Autobusā tika dziedāts - tautasdziesmas, studentu dziesmas, šlāgeri, arī Zilais Lakatiņš starp citiem lipīgiem meldiņiem valša ritmā. Nākošajā dienā pie fakultātes dekāna tika izsaukts ūdenstūristu grupas vadītājs uz paskaidrojumiem un viņš tika informēts, ka tiek izslēgts no universitātes. Uz dekanātu pa vienam tika izsaukti arī visi pārējie studenti, kas bija ūdenstūrisma mačos, visiem bija jāraksta paskaidrojumi par pretvalstisko dziesmu dziedāšanu. Katrs tika brīdināts par iespējamām sekam, ja slēps valsts ienaidniekus - atskaitīšana, attiecīgs ieraksts biogrāfijā, niecīgas nākotnes profesionālās izredzes. Lai glābtu savu biedru, čomu, aizrautīgu laivotāju un entuziastisku organizatoru, studenti bija vienojušies teikt, ka grupas vadītājs nemaz tur neesot bijis, viņš esot bijis laukos pie vecākiem tikmēr kartupeļus stādījis. Vēlāk viņš esot atjaunots studentu matrikulā. Pēc tam nelielās grupiņās esot pārspriests, kurš no kursabiedriem varētu būt bijis ziņotājs nosūdzētājs. Aizdomās tika turēts puisis no mūsu skolas, kaimiņš no blakusielas, vēlāk viena viņa meita gāja klasi zem manis, bet otra - manas māsas klasē. Es to ģimeni pazinu, mana mamma - kopš savas bērnības.

Piecdesmit gadus vēlāk publicē "čekas maisu" saturu. Tur atrodams ūdenstūristu grupas vadītāja vārds. Tā, kurš tika izslēgts no universitātes par pretvalstiskas grupas pieļaušanu un vēlāk atjaunots studentijā

7 tautas balsis - ir kõma

27. Aug 2018 06:39 noklausīts pirtī

Sēž saunā divi jauni vīrieši, sūc aliņu, jau ne pirmo. Ienāk vīrietis pusmūžā, kopā ar savu meitu pirmsskolnieci. Jaunieši nopēta ienācējus. Viens skaļi skaudīgi atzinīgi nokomentē tēva vēdera muskuļu parametrus: tam nu gan ir kārtīga sešpaka..! Un abi tad žēlīgi salīdzinoši aplūko savus apaļoties sākušos pamīkstos vēderus. Otrs tūlīt skaļi atrod jaunos attaisnojošu izskaidrojumu: nu jā, tam jau tāda no dabas.. Pusvecais purina galvu, nē, pie tā ir pastāvīgi jāstrādā. Tad sarunā pievienojas meitiņa, visu vientiesīgi lepni paskaidro: mans tētis strādā, viņš ceļ alkahola kastes

3 tautas balsis - ir kõma

18. Jul 2018 07:40

Tikko pa logu istabā iekliedza dzērves

ir kõma

1. Jun 2018 21:33

Uz svinīgo sarīkojumu, kur vairums kungu gaišos kreklos, pletētās biksēs un tumšās kurpēs, bija ieradies kāds prominents pilsonis gludi skūtu galvu, zelta ķēdīti ap kaklu, treniņbiksēs un mokasīnos. Sarīkojuma nesvinīgās daļas laikā viņam pēkšņi visu laiku sāka zvanīt, viņš nepārtraukti runāja pa tālruni, līdz drīz ar savu ģimeni, kura bija viena no sarīkojuma orgkomitejas aktīvistiem, negaidīti atvadījās un smaidot steidzīgi pameta ballīti.
Izrādās, ka visi operatīvie mediji ziņo, ka viņš nav te nekāds pilsonis.

ir kõma

12. Mar 2018 10:17 Solidaritāte vs tradīcijas jeb vientiesība vs līdztiesība

gatavošanās 8.martam sākās jau 24. februārī – dienu pēc tam, kad darbavietā iepriekšējās dienas rītā daļu darbinieku sagaidīja patīkams pārsteigums – klāts galds ar uzkodām un katram pa šokolādes konfektei ar vodkas pildījumu. Noprotams, ka šo sarūpējušas ofisa meitenes. Bez nekādām runām, koķetērijas, sazvērnieciskiem smaidiem – salikušas uzkodiņas un viss. - Lai cienājas, kam kārums.
tālāk, vairāk )

Mūzika: the foals

6 tautas balsis - ir kõma

6. Mar 2018 22:42 Zīme ka laikmets ir cauri

Ka jāgatavojas neērtiem jautājumiem par smagām tēmam, to es zināju, tomēr tas brīdis noķēra mani negatavu. Zināju, ka nāksies formulēt neizvairīgas atbildes, skaidru pozīciju un pazīstamas līdzības saprotamos jēdzienos. Cerēju ka zināšanas par šo tiks iegūtas no apkārtējās vides, no vienaudžiem dārziņā, no agresīvā masu informācijas un reklāmas līdzekļu fona, no lielajiem brāļiem vai māsām, ka pats varēšu izvairīties no pasaules uzskata proaktīvas konstruēšanas. Šorīt, pie brokastīm:
- tēti, kas ir prāta vētra?
- no kurienes, kāpēc tāds jautājums?
- redzēju reklāmu supernovas, tur bija prāta vētra. Ko viņi dzied? Kādas dziesmas?
- tu tiešām nezini? Kā tas iespējams?

6 tautas balsis - ir kõma

30. Jan 2018 22:10 melnā volga jūsu pilsētā, melnā volga jau pie jūsu durvīm

Manā oktobrēnu bērnībā mūs mācīja nerunāt ar svešiem onkuļiem un tantēm, bet ja cienā ar saldumiem, tad uzreiz bēgt. Paši oktobrēni mēs savā starpā stāstījām briesmu stāstus par pazudušiem bērniem, kurus pēc daudziem gadiem atrodot Uzbekijā vai Gruzijā ieslēgtus uzbekiešu un gruzijiešu pagrabos, atpazīstot pēc nodevīgi zilajām acīm un blondajām matu cirtām.
Pēc valsts pievienošanās NATO, kā bieži nācās lasīt komentāros pie jebkurām ziņām, pazudušie mazie latvijas bērniņi pēkšņi sāka atrasties maniakālu vāciešu, nobarojošos austriešu vai izvirtušu norvēģu ģimeņu pagrabos. Aktualizējoties levantes un magrebas bēgļu jautājumam, mūsu bērniņi atradās šeihu harēmu gūstā.

18. janvārī mūsu mietpilsonīgajā piepilsētā strauji izplatījās panika, ka netālu no skolas kādu puisēnu vīri no balta busiņa esot vilinājuši iekāpt, taču puisēnam esot izdevies aizbēgt. Stāsts tika multiplicēts, apaugot ar detaļām un dramatiskiem raksturojumiem vārdu izvēlē tās aprakstot. Beigās vispārējs sašutums par policijas patruļu neesamību un aicinājumi veikt vispārēju totālu videonovērošanu visā ciema teritorijā. Pēc dienas fleims noplaka.
22. janvārī jau vīriešu bars ar balto busiņu esot uzbrucis meitenītei jau pie pašas skolas otrā pagasta ciemā, nu jau tam tumši tonēti logi, meitenīte knapi iemukusi skolā, taču vīri turpinājuši nolaupīšanas mēģinājumu skolas telpās. Pagasta māmiņas šausmās, solās bērnus uz skolu vairs nelaist, kamēr nebūs izkratīti visi baltie busiņi un aizdomīgie gājēji – vīrieši.
Nākamā dienā dienā parādās ziņas par jaunu uzbrukuma mēģinājumu, šoreiz jau pie galvaspilsētas mikrorajona skolas, vīri jau medī ar melnu džipu. Vakarā sižets TV, panikas auditorija jau ir nacionāla mēroga.

Līdz beidzot 25. janvāra pēcpusdienā parādās policijas oficiālais komentārs:
https://www.diena.lv/raksts/latvija/kriminalzinas/zens-marupe-izdomajis-stastu-par-personam-kas-aicinajusas-bernus-kapt-busina-14189694

Mūzika: pinkshinyultrablast

ir kõma

1. Jan 2018 23:25 Pret straumi

Šodien publiskajā slidotavā bija ieradusies radikāli ortodoksāla izkata lielğimene vai komūna. Pirmās uz ledus izgāja četras meitas vecumā no ap 13 līdz 20. Visas bija tērpušās pirms revolūcijas laika garos svārkos, adītos džemperos un ap galvu tradicionāls lakats. Izskatījās ka visām tā ir pirmā reize uz ledus mūžā, tomēr apņēmības netrūka, viena otru stutēja rokās sadevušās. Pirmās līdzsvaru un pārliecību uzķēra jaunākās, tās atkabinājās no kopējās sakabes, lai izbaudītu kustību brīvību un krišanu un celšanos un sasitumus un prieku par izdošanos. Tad arēnā iznāca māte, tāpat lakatā un senos garajos svārkos, vecākās māsas devās stutēt un stumt viņu, kurai ar to turēšanos uz slidām pašai nekādi nesanāca. Un tad parādījās ğimenes patriarhs ar pastarīti ap 4 gadi. Lielās māsas metās stutēt brālīti, savukārt tēvs paņēma zem elkoņa māti. Tā nu viņi visi klumburēja klupdami krizdami.

Bet vai nu apğērbs būtu iemesls lai pievērstu uzmanību? Vai nu mazums debitantu un iesācēju būtu redzēts uz ledus?

Šī kopiena izcēlās ar konsekvenci. Ar pārliecinošu turēšanos pretī meinstrīmam. No paša seansa sākuma līdz beigām viņi kustējās pretī pieņemtajam slidošanas kustības virzienam. Visi. Visu laiku. Gan lielie, gan mazie. Pret pārējiem. Pretī citiem slidotājiem.
Es nekad neko tādu slidotavās vēl nebiju pieredzējis.

7 tautas balsis - ir kõma

6. Dec 2017 22:59 #iamintrovert

biju klāt piedzīvoju simonoviča priekšnesumu vinilbārā. bez tā ka tas iedeva iekšās, atcerējos:
Guļu naktī reiz senos laikos savā vienistabas dzīvoklī palmās, otrajā stāvā, pamostos - baigi dauzās lejā pie slēgtajām ārdurvīm kāds. nokāpju, apenēs vienās, atslēdzu mājas ārdurvis - a tur veca sieviete, tā ap zem čēesmit vai tuvu pāri trīesmit, lielām brillēm, noraudājusies, samulsusi, saka ka nav kur palikt. lai nāk, lai paliek, ja nav kur iet. paklāju matraci man blakus gultai uz mīkstas dēļu grīdas, lai guļ nost - no rīta tad redzēs kas un kā. ir drusku jocīgi ap dūšu, bet nu miegu nost. guļu guļu miegā, bet nu miegā sajūta, ka kāds mani vēro. atveru acis, paveros - a tur tā sieviete sēž un skatās un neko nesaka. tad saka ka viņai vajag doties. vēl tumšs, bet nu ka jāiet, tad jāiet - izlaižu laukā, atgriežos savā gultā un guļu tālāk. un nekad neko vairs nezinu par to sievieti - kas viņai bija, kas noticis, vai viņai viss labi, vai kā.
Un simanoviča koncis iekikoja aasu un uzcēla visādus šitādus momentus no apziņas dzīlēm.

4 tautas balsis - ir kõma

14. Nov 2017 17:27

Brīdis atminēties
http://klab.lv/users/starro/2005/04/05/

ir kõma

13. Aug 2017 17:13 smirdīgie latviešu sieri

Lai gan siera kluci vienā piegājienā apēdu pirms pusstundas, tomēr pirksti joprojām satraucoši ož. Ik pa brīdim tos tuvinu degunam un atkal un atkal atsaucu prātā izbijušās greznības mirkļus, kad pusmārciņa luksusa izgaro slēgtā telpā kā tāda mūžīgi sildoša krāsniņa, kā starojošs urāna rūdas gabals ar nebeidzamu labuma izbeigšanās periodu.
Atjauninot pārtikas krājumus dižveikalā, grozoties pie piena produktu vitrīnas, nespēju paiet garām cieši satītām un nopakotām "Latvijas" siera paciņām. Nekavējoši vienu iekļāvu nepieciešamās iztikas un nealiekamā raciona grozā tuvākajam periodam.

Dienu iepriekš brigadieris pie pusdienu galda apvaicājās vai kāds esot nomēğinājis "Latvijas sieru"? Kolēği purināja galvas - neesot varējuši tam saņemties.
Tad nu es izstāstīju stāstu.

1987.gada vasarā mēs ar savu orientēšanās sporta pulciņu devāmies aiz Ļeningradas pie Karēlijas sacensties ar citu padomju savienības pilsētu pionieru piļu pionieriem orientieristiem. Pārstāvētas bija tādas pilsētas kā Kazaņa, Sumi, Harkova, Ļeņingrada, Kijeva, Gusjhrustaļnij, Maskava, Dņepropertovska un vēl no Urāliem. Uz mačiem devāmies ar vilcieniem - plackartu un eļektričku. Mitināšanās bija mežā telšu nometnē, barošana - katrai komandai sava ugunskura saimniecība uz piecām dienām, tālu no veikaliem. Bet tajos laikos padomju provinces veikalos tāpat neko nevarēja dabūt. Lai bērnus nepārstaipītu, visa mūsu nometnes saimniecība priekš 20 skolēniem no 12-15 gadiem - teltis, guļammaisi, katli, trauki un pārtika tika vesta atsevišķi ar bobiku no Latvijas.

Atbildīgajam grupas vadītājam saimniecības nodrošināšana bija svarīgākais pamats sekmīgam pedagoga darbam, sports tikai pēc tam, viss pareizi. Puse no pārtikas kravas sastāvēja no nūdelēm, tušonkas, kondiškas, maņņuka, bet otra puse bija siers. Un nevis vienkārši tur bauskas holandes vai krievijas, bet "Latvijas" - tas pūdētais, smirdīgais. Pat nezinu kur treneris pa kādu blatu to bija dabūjis tajos deficīta laikos. Tad nu mums katrās brokastīs bija putra ar latvijassiermaizi, pusdienās makaroni paflocki ar latvijassieru, vakariņās kautkas ar latvijassieru un saldajā vārīts iebiezinātais cukurpiens ar latvijassieru. Un tā gandrīz nedēļu. Jāteic, nebija ne vainas. Tie kuri iebilda vai atteicās ēst tika trenera enerğiski nolamāti par nejēgām, kas nejēdz no labas un smalkas mantas. Tik tā smaka! Bija laiks tieši pirms jāņiem, pārtika glabājās atsevišķā teltī, tā bija uzbūvēta nostāk. Dežurants kuru sūtīja pakaļ produktiem uzvedās it kā viņam būtu likts izmēzt Petrozavodskas dzelzceļa stacijas ateju.

Vienīgi - sākumā nevarējām saprast kāpēc citi bērni no pārējām nometnēm tādi izvairīgi no latviešiem? Vai tiešām tie pionieri tik ļoti nemīlētu latviešu fašistēnus ņedabitijus? Kad aicinājām vakarēt pie ugunskura ar dziesmām tie steidzīgi atteicās. Vēlāk dzirdējām ka mēs tiekam aiz muguras saukāti par vaņučkām. Īpaši dienās kad vējš pūta no mūsu puses. Paši gan neko īpaši nejutām, bijām pieraduši jau. No citām komandām nāca delegāti interesēties par smirdoņas iemesliem un iespējām to likvidēt. Tad nu treneris lepni izrādīja deficīta krājumus, piedāvājās pacienāt. Un neviens neatteicās. Ciemošanās etiķete lika pat viņiem slavēt cienastu.
Bet nu vismaz mačos Rīga savāca vairumu no medaļām.

1 tautas balsis - ir kõma

3. Aug 2017 21:56 Bet varbūt arī nē

Kā jau visi ir informēti, par stratēğiskiem plāniem ienākt vietējā tirgū nesen paziņoja liels globāls pārtikas tirdzniecības veikalu ķēdes uzņēmums. Tas nav noslēpums, tas ir fakts.
Pēc dažām dienām sabiedriskās domas telpā parādījās protesta aktivitātes, kas apsūdzēja šo uzņēmumu negodprātīgā biznesa praksē, dempingā uz piegādātāju rēķina.
Nākošajā dienā citu aktīvistu grupas cēla trauksmi par dzīvnieku labturības nepietiekamajiem standartiem lielākā vietējā mazumtirgotāja uzņēmuma piegādātāju rūpnīcās.

Sagadīšanās? Bet varbūt arī nē.

=====

1. Ievērojami Dienas svarīgā ziņa bija par konflikta eskalāciju starp vietējo ēnu ekonomikas uzraudzības dienestu un tai pakļauto ēnu ekonomikas nodrošināšas struktūrvienību. Domstarpības kļuvušas publiskas - pārvalde atslēgusi elektrību saviem īrniekiem. Vakar izplatījās baumas, ka īrnieki slepus izpauž saimniekam ziņas par saviem apakšīrniekiem; īrnieki nekavējoties izrēķināja kas izdevīgāk, ar ko iziet uz atklāta kara takas, saimnieks nepiedod nodevību ka īrnieks izgaismojis lūriķi. Bet apakšnieki arī nepiedod un masveidā uzteic telpas.
Nesmuki. Faktiski bordelis, kur madāma iekasē no pircējiem un pārdevējiem un vēl tirgo biļetes skatītājiem.

2. Šī vakara spams:
"Paldies, ka esi izmantojis Zip.lv sludinajumu servisu. Mes censamies regulari pilnveidot tavu pieredzi portala, tapec priecasimies, ja atbildesi uz daziem jautajumiem aptauja. http://ej.uz/ziplv"

Sagadīšanās? Bet varbūt arī nē.

Mūzika: U2

4 tautas balsis - ir kõma

Back a Page