Varēja būt arī tā

*) kolēģis darbā saskaņo ar mani klienta pasūtījuma darbu izpildījuma kvalitāti: pēc kura japāņu standarta taisam - pa fen šui vai pa zaši bis?

*) kolēģe vienmēr pie manis vēršas uzrunājot deminutīviņā. Šodien pēc mums nevajadzīgā ledusskapja atbrauca viņas tētis. Par mani krietni jaunāks.

Man bija vēl 13 gadi, kad sāka iznākt žurnāls Avots, ko no paša pirmā lasīju no vāka līdz vākam. Un tā līdz pat gandrīz žurnāla beigām. To ka tur biji Tu, tas saslēdzās tikai nesen mūsdienās. Taču sava vidusskolas noslēguma eksāmenu sacerējuma brīvajā tematā izvēlējos rakstīt par Tavu debijas stāstu krājumu - Izbāztajiem putniem un putniem būros un Tavā žurnālā publicētajiem Tarvīda Robežpārkāpēju un Bērdžesa Mehānisko apelsīnu.

Vēlāk Miķeļtorņa ciema ziņu un jaunumu aprites dzinējs Teodors pavēstīja jaunumu - mežsargmājā tagad dzīvo Tā Rakstniece. Vajadzētu iepazīties ar kaimiņiem nodomāju, taču kautrība un grūtības izdomāt ieganstu ieklīst ciema nomaļajā mājvietā lika man atlikt to uz kādu iespējamu gadījumu. Un atliku lai aizmirstu.

Tad presē izlasīju ka esot sarakstīta grāmata, kurā esot par Miķeļtorņa Teodoru domāts. Man tā bija obligāti jāiegādā un jāizlasa. Lasīju un skurinājos no jūsmas no dzīvīgā iespaida. Tā bija Tava Stum stum grāmata.

Pēc tam ierados cibā. Pēc gada pamazām ievēroju Skuku, sāku lasīt, pamanīju pieminam dienas miķeļos - sapratu, o, kaimiņiene. Tur stādījos priekšā kā kaimiņš un beidzot sagaidīju uzaicinājumu ciemos, iepazīties, nenoteikti gan. Tomēr tas notika, saņēmu dūšu un ierados, lai nu pavisam nezināju ko lai runā, un kas varētu Tev šķist saistošs no tā kas aktuāls manā vidē un lokā, kur varētu būt tie kopējie skatījumi vai pieredzes. Taču ciemošanās Tavās mežmājās izvērtās patīkama un viegla, vismaz man noteikti.

Atcerējos par Tavām kaismīgajām tomēr skaidri precīzajām slejām svarīgajā dienas avīzē - sajutu tās par ietekmīgām, patiesām, būtiskām esošās dzīves ideju vērtēšanā. Taču tagad man to grūti salikt hronoloģiski laikā un personīgas pazīšanas secībā.

Vēl pēc gada vai pāris es satuvinājos ar Z, kura tajā pašā laikā neatkarīgi patstāvīgi iepazinās ar Tevi, lai kopā taisītu lielas darba lietas. Jūs, kolēģes būdamas, sadraudzējāties, bet mēs sākām draudzēties ģimenēm. Bija vakarēšanas Lielupē, Tavā birojā, restorānā. Bija jāņi Miķeļos, ar dziesmām, dančiem, senām un jaunām tradīcijām, ikgadējo teātri un Tavu plašo draugu loku, tomātu zupu nākošajā dienā - vairākus gadus. Neaizmirstami. Un vēl arī ciemošanās tur lietainos garos vakaros, ar vīnu un stāstiem un smiekliem.

Tā jaungada kopīgā sagaidīšana pie Agneses Lieldienu salā - viena no atmiņā paliekošajākām, tas bija man īpašs laiks, ar īpašiem cilvēkiem. Un vēlāk arī kopīgas saviesīgas tikšanās pie Agneses.

Es zinu, ka Tu dzīvē izvēlējies biedroties ar interesantām personībām, kas varēja tevi bagātināt - intelektuāli un cilvēciski, tu pulcēji ap sevi radošos, kas bija parādījuši, ka spēj radīt un turpina radīt. Es nepavisam iederējos tajā vidē. Jo īpaši, ka neesmu pats sabiedrisks.

Un kopš man beidzās Miķeļtornis, tas dzīves posms, arī kaimiņattiecību sajūtai ir man tikai emocionāla inerce. Taču ar interesi turpināju sekot un attāli līdzdzīvot Tavai dzīvei ko un kā izvēlējies rādīt draudzīgajiem paziņām.

Tu esi nozīmīga manas dzīves daļa, Tev tas jāzina! Un būsi un paliksi

Strādniekiem vadība izsniegusi iepriekš noslēgtā darba līguma grozīto atjauninājumu versiju uz divām lpp. Pusdienas pārtraukumā to pārrunā:
- Ivars, 49: - vai tur ir kāda izmaiņa arī darbiniekiem par labu? Vai ir vērts lasīt?
- Agnese, 32: - es vienmēr izlasu līgumus. Es gan tur neko pilnīgi nesaprotu, taču vienmēr parakstu, ko man dod parakstīt.
- Lāsma, 21: - es nekad mūžā neesmu izlasījusi nevienu līgumu līdz galam. Man pie trešā teikuma sāk sāpēt galva, nespēju to murgu turpināt, uzreiz meklēju kur jāparakstās.

pirms kāda gada vai drusku vairāk māsai teicu, ka no lokālā folkpopa skatuves mani tobrīd jūsmina Sniedze P. Ak, latviešu atbilde Keitai Bušai – atbildēja māsa. Nē, tā ir vietējā atbilde Džoannai Ņūsamai – es precizēju. (Tobrīd es vēl nebiju dzirdējis tagad pēkšņi slaveno Eviju V. , kuras vokālo tehniku maniere tomēr tuvāka Džoannai Ņ.) Nu jā, patiesībā Ņūsamu nebiju klausījies kādus gadus desmit..

Pirms gadiem piecpadsmit un desmit man modē un dienišķajos skaņu fonos strauji ienāca visādi savdabīgi dziedoņi – ārtisti, dziesminieki-mākslinieki, izdomātāji – izpildītāji - tādi kā KokoRõuzī, Devendra Banhārts, AnimalKolektiv. Nu un arī Džoanna Ņūsama ar savu debijas pilnierakstu Milk-Eyed Mender. Tik viena bēda: visiem pa uzvelkošam hītam, ko iekļaut izlasītēs pa ceļam auto skanēt, tikai no Džei eŅ nekā piemērota uzvedinoša no klasiskās arfas akomponētām naivām bērnišķīgām dziesmiņām. Tā nu pamazām tas skuķis aizslīdēja manā aizmirstībā.

Pirms ziemassvētkiem Dievišķais spiegs – algoritms manā dienišķajā barotnē pasvieda ideju – pievienoties intreškopienai, kuru vieno apsēstība ar elfu un feju pavēlnieci, mūžīgo meiteni kā Pīters Pens no Nekadnekurzemes. (no vārda trash). Kāpēc man un tagad? Vēlāk sapratu - tur visiem patīk arī aktuālā klasikpopiķe Džūlija Holtere, vēsturiskā baleta un laikmetīgās dejas klasiķe Keita Buša, elektroklasiķe Bjorka un citas ietekmīgas mūzikālās domātājas, ko es arī bieži klausos, tikai citās digitālās platformās. Izrādās, pa šiem gadiem Džoannai ir sakrājies bagātīgs muzikālais mantojums, iespaidīgs pielūdzēju pulks un izkopies tīrs vizuāli estētiskais tēls un identitāte no pasakām un teiksmainiem eposiem, kur vienmēr zied firziķi, plūmes un bumbieres. Un laimīga privātā dzīve holivudas slavenības aizvēnī.

Es pievienojos. Un neticēsit, tas mainīja visu.
Es iemīlējos katrā kopas šitposta autorā, katrā piebildētājā. Es gribu dzīvot tādā zemē, dzīvot tādā sabiedrībā, dzīvot ar viņiem. Es gribu, lai pasaule būtu tāda – no Džoanas pielūdzējiem.
Un viennozīmīgi – viņi ir tādi nevis , ka novērtē Džoannas daiļradi, bet gan novērtē viņas daiļradi tāpēc, ka ir tādi. No malu malām

Mūzika: milk-eyed mender

Tas bija gadā 1970. vai '69. Universitātes fizmatu un ķīmiķu fakultātes studenti atgriezās no ūdenstūrisma sacensībām. Autobusā tika dziedāts - tautasdziesmas, studentu dziesmas, šlāgeri, arī Zilais Lakatiņš starp citiem lipīgiem meldiņiem valša ritmā. Nākošajā dienā pie fakultātes dekāna tika izsaukts ūdenstūristu grupas vadītājs uz paskaidrojumiem un viņš tika informēts, ka tiek izslēgts no universitātes. Uz dekanātu pa vienam tika izsaukti arī visi pārējie studenti, kas bija ūdenstūrisma mačos, visiem bija jāraksta paskaidrojumi par pretvalstisko dziesmu dziedāšanu. Katrs tika brīdināts par iespējamām sekam, ja slēps valsts ienaidniekus - atskaitīšana, attiecīgs ieraksts biogrāfijā, niecīgas nākotnes profesionālās izredzes. Lai glābtu savu biedru, čomu, aizrautīgu laivotāju un entuziastisku organizatoru, studenti bija vienojušies teikt, ka grupas vadītājs nemaz tur neesot bijis, viņš esot bijis laukos pie vecākiem tikmēr kartupeļus stādījis. Vēlāk viņš esot atjaunots studentu matrikulā. Pēc tam nelielās grupiņās esot pārspriests, kurš no kursabiedriem varētu būt bijis ziņotājs nosūdzētājs. Aizdomās tika turēts puisis no mūsu skolas, kaimiņš no blakusielas, vēlāk viena viņa meita gāja klasi zem manis, bet otra - manas māsas klasē. Es to ģimeni pazinu, mana mamma - kopš savas bērnības.

Piecdesmit gadus vēlāk publicē "čekas maisu" saturu. Tur atrodams ūdenstūristu grupas vadītāja vārds. Tā, kurš tika izslēgts no universitātes par pretvalstiskas grupas pieļaušanu un vēlāk atjaunots studentijā

Sēž saunā divi jauni vīrieši, sūc aliņu, jau ne pirmo. Ienāk vīrietis pusmūžā, kopā ar savu meitu pirmsskolnieci. Jaunieši nopēta ienācējus. Viens skaļi skaudīgi atzinīgi nokomentē tēva vēdera muskuļu parametrus: tam nu gan ir kārtīga sešpaka..! Un abi tad žēlīgi salīdzinoši aplūko savus apaļoties sākušos pamīkstos vēderus. Otrs tūlīt skaļi atrod jaunos attaisnojošu izskaidrojumu: nu jā, tam jau tāda no dabas.. Pusvecais purina galvu, nē, pie tā ir pastāvīgi jāstrādā. Tad sarunā pievienojas meitiņa, visu vientiesīgi lepni paskaidro: mans tētis strādā, viņš ceļ alkahola kastes

Tikko pa logu istabā iekliedza dzērves

Uz svinīgo sarīkojumu, kur vairums kungu gaišos kreklos, pletētās biksēs un tumšās kurpēs, bija ieradies kāds prominents pilsonis gludi skūtu galvu, zelta ķēdīti ap kaklu, treniņbiksēs un mokasīnos. Sarīkojuma nesvinīgās daļas laikā viņam pēkšņi visu laiku sāka zvanīt, viņš nepārtraukti runāja pa tālruni, līdz drīz ar savu ģimeni, kura bija viena no sarīkojuma orgkomitejas aktīvistiem, negaidīti atvadījās un smaidot steidzīgi pameta ballīti.
Izrādās, ka visi operatīvie mediji ziņo, ka viņš nav te nekāds pilsonis.

gatavošanās 8.martam sākās jau 24. februārī – dienu pēc tam, kad darbavietā iepriekšējās dienas rītā daļu darbinieku sagaidīja patīkams pārsteigums – klāts galds ar uzkodām un katram pa šokolādes konfektei ar vodkas pildījumu. Noprotams, ka šo sarūpējušas ofisa meitenes. Bez nekādām runām, koķetērijas, sazvērnieciskiem smaidiem – salikušas uzkodiņas un viss. - Lai cienājas, kam kārums.
( tālāk, vairāk )

Mūzika: the foals

Ka jāgatavojas neērtiem jautājumiem par smagām tēmam, to es zināju, tomēr tas brīdis noķēra mani negatavu. Zināju, ka nāksies formulēt neizvairīgas atbildes, skaidru pozīciju un pazīstamas līdzības saprotamos jēdzienos. Cerēju ka zināšanas par šo tiks iegūtas no apkārtējās vides, no vienaudžiem dārziņā, no agresīvā masu informācijas un reklāmas līdzekļu fona, no lielajiem brāļiem vai māsām, ka pats varēšu izvairīties no pasaules uzskata proaktīvas konstruēšanas. Šorīt, pie brokastīm:
- tēti, kas ir prāta vētra?
- no kurienes, kāpēc tāds jautājums?
- redzēju reklāmu supernovas, tur bija prāta vētra. Ko viņi dzied? Kādas dziesmas?
- tu tiešām nezini? Kā tas iespējams?

Manā oktobrēnu bērnībā mūs mācīja nerunāt ar svešiem onkuļiem un tantēm, bet ja cienā ar saldumiem, tad uzreiz bēgt. Paši oktobrēni mēs savā starpā stāstījām briesmu stāstus par pazudušiem bērniem, kurus pēc daudziem gadiem atrodot Uzbekijā vai Gruzijā ieslēgtus uzbekiešu un gruzijiešu pagrabos, atpazīstot pēc nodevīgi zilajām acīm un blondajām matu cirtām.
Pēc valsts pievienošanās NATO, kā bieži nācās lasīt komentāros pie jebkurām ziņām, pazudušie mazie latvijas bērniņi pēkšņi sāka atrasties maniakālu vāciešu, nobarojošos austriešu vai izvirtušu norvēģu ģimeņu pagrabos. Aktualizējoties levantes un magrebas bēgļu jautājumam, mūsu bērniņi atradās šeihu harēmu gūstā.

18. janvārī mūsu mietpilsonīgajā piepilsētā strauji izplatījās panika, ka netālu no skolas kādu puisēnu vīri no balta busiņa esot vilinājuši iekāpt, taču puisēnam esot izdevies aizbēgt. Stāsts tika multiplicēts, apaugot ar detaļām un dramatiskiem raksturojumiem vārdu izvēlē tās aprakstot. Beigās vispārējs sašutums par policijas patruļu neesamību un aicinājumi veikt vispārēju totālu videonovērošanu visā ciema teritorijā. Pēc dienas fleims noplaka.
22. janvārī jau vīriešu bars ar balto busiņu esot uzbrucis meitenītei jau pie pašas skolas otrā pagasta ciemā, nu jau tam tumši tonēti logi, meitenīte knapi iemukusi skolā, taču vīri turpinājuši nolaupīšanas mēģinājumu skolas telpās. Pagasta māmiņas šausmās, solās bērnus uz skolu vairs nelaist, kamēr nebūs izkratīti visi baltie busiņi un aizdomīgie gājēji – vīrieši.
Nākamā dienā dienā parādās ziņas par jaunu uzbrukuma mēģinājumu, šoreiz jau pie galvaspilsētas mikrorajona skolas, vīri jau medī ar melnu džipu. Vakarā sižets TV, panikas auditorija jau ir nacionāla mēroga.

Līdz beidzot 25. janvāra pēcpusdienā parādās policijas oficiālais komentārs:
https://www.diena.lv/raksts/latvija/kriminalzinas/zens-marupe-izdomajis-stastu-par-personam-kas-aicinajusas-bernus-kapt-busina-14189694

Mūzika: pinkshinyultrablast

Šodien publiskajā slidotavā bija ieradusies radikāli ortodoksāla izkata lielğimene vai komūna. Pirmās uz ledus izgāja četras meitas vecumā no ap 13 līdz 20. Visas bija tērpušās pirms revolūcijas laika garos svārkos, adītos džemperos un ap galvu tradicionāls lakats. Izskatījās ka visām tā ir pirmā reize uz ledus mūžā, tomēr apņēmības netrūka, viena otru stutēja rokās sadevušās. Pirmās līdzsvaru un pārliecību uzķēra jaunākās, tās atkabinājās no kopējās sakabes, lai izbaudītu kustību brīvību un krišanu un celšanos un sasitumus un prieku par izdošanos. Tad arēnā iznāca māte, tāpat lakatā un senos garajos svārkos, vecākās māsas devās stutēt un stumt viņu, kurai ar to turēšanos uz slidām pašai nekādi nesanāca. Un tad parādījās ğimenes patriarhs ar pastarīti ap 4 gadi. Lielās māsas metās stutēt brālīti, savukārt tēvs paņēma zem elkoņa māti. Tā nu viņi visi klumburēja klupdami krizdami.

Bet vai nu apğērbs būtu iemesls lai pievērstu uzmanību? Vai nu mazums debitantu un iesācēju būtu redzēts uz ledus?

Šī kopiena izcēlās ar konsekvenci. Ar pārliecinošu turēšanos pretī meinstrīmam. No paša seansa sākuma līdz beigām viņi kustējās pretī pieņemtajam slidošanas kustības virzienam. Visi. Visu laiku. Gan lielie, gan mazie. Pret pārējiem. Pretī citiem slidotājiem.
Es nekad neko tādu slidotavās vēl nebiju pieredzējis.

biju klāt piedzīvoju simonoviča priekšnesumu vinilbārā. bez tā ka tas iedeva iekšās, atcerējos:
Guļu naktī reiz senos laikos savā vienistabas dzīvoklī palmās, otrajā stāvā, pamostos - baigi dauzās lejā pie slēgtajām ārdurvīm kāds. nokāpju, apenēs vienās, atslēdzu mājas ārdurvis - a tur veca sieviete, tā ap zem čēesmit vai tuvu pāri trīesmit, lielām brillēm, noraudājusies, samulsusi, saka ka nav kur palikt. lai nāk, lai paliek, ja nav kur iet. paklāju matraci man blakus gultai uz mīkstas dēļu grīdas, lai guļ nost - no rīta tad redzēs kas un kā. ir drusku jocīgi ap dūšu, bet nu miegu nost. guļu guļu miegā, bet nu miegā sajūta, ka kāds mani vēro. atveru acis, paveros - a tur tā sieviete sēž un skatās un neko nesaka. tad saka ka viņai vajag doties. vēl tumšs, bet nu ka jāiet, tad jāiet - izlaižu laukā, atgriežos savā gultā un guļu tālāk. un nekad neko vairs nezinu par to sievieti - kas viņai bija, kas noticis, vai viņai viss labi, vai kā.
Un simanoviča koncis iekikoja aasu un uzcēla visādus šitādus momentus no apziņas dzīlēm.

Brīdis atminēties
http://klab.lv/users/starro/2005/04/05/

Lai gan siera kluci vienā piegājienā apēdu pirms pusstundas, tomēr pirksti joprojām satraucoši ož. Ik pa brīdim tos tuvinu degunam un atkal un atkal atsaucu prātā izbijušās greznības mirkļus, kad pusmārciņa luksusa izgaro slēgtā telpā kā tāda mūžīgi sildoša krāsniņa, kā starojošs urāna rūdas gabals ar nebeidzamu labuma izbeigšanās periodu.
Atjauninot pārtikas krājumus dižveikalā, grozoties pie piena produktu vitrīnas, nespēju paiet garām cieši satītām un nopakotām "Latvijas" siera paciņām. Nekavējoši vienu iekļāvu nepieciešamās iztikas un nealiekamā raciona grozā tuvākajam periodam.

Dienu iepriekš brigadieris pie pusdienu galda apvaicājās vai kāds esot nomēğinājis "Latvijas sieru"? Kolēği purināja galvas - neesot varējuši tam saņemties.
Tad nu es izstāstīju stāstu.

1987.gada vasarā mēs ar savu orientēšanās sporta pulciņu devāmies aiz Ļeningradas pie Karēlijas sacensties ar citu padomju savienības pilsētu pionieru piļu pionieriem orientieristiem. Pārstāvētas bija tādas pilsētas kā Kazaņa, Sumi, Harkova, Ļeņingrada, Kijeva, Gusjhrustaļnij, Maskava, Dņepropertovska un vēl no Urāliem. Uz mačiem devāmies ar vilcieniem - plackartu un eļektričku. Mitināšanās bija mežā telšu nometnē, barošana - katrai komandai sava ugunskura saimniecība uz piecām dienām, tālu no veikaliem. Bet tajos laikos padomju provinces veikalos tāpat neko nevarēja dabūt. Lai bērnus nepārstaipītu, visa mūsu nometnes saimniecība priekš 20 skolēniem no 12-15 gadiem - teltis, guļammaisi, katli, trauki un pārtika tika vesta atsevišķi ar bobiku no Latvijas.

Atbildīgajam grupas vadītājam saimniecības nodrošināšana bija svarīgākais pamats sekmīgam pedagoga darbam, sports tikai pēc tam, viss pareizi. Puse no pārtikas kravas sastāvēja no nūdelēm, tušonkas, kondiškas, maņņuka, bet otra puse bija siers. Un nevis vienkārši tur bauskas holandes vai krievijas, bet "Latvijas" - tas pūdētais, smirdīgais. Pat nezinu kur treneris pa kādu blatu to bija dabūjis tajos deficīta laikos. Tad nu mums katrās brokastīs bija putra ar latvijassiermaizi, pusdienās makaroni paflocki ar latvijassieru, vakariņās kautkas ar latvijassieru un saldajā vārīts iebiezinātais cukurpiens ar latvijassieru. Un tā gandrīz nedēļu. Jāteic, nebija ne vainas. Tie kuri iebilda vai atteicās ēst tika trenera enerğiski nolamāti par nejēgām, kas nejēdz no labas un smalkas mantas. Tik tā smaka! Bija laiks tieši pirms jāņiem, pārtika glabājās atsevišķā teltī, tā bija uzbūvēta nostāk. Dežurants kuru sūtīja pakaļ produktiem uzvedās it kā viņam būtu likts izmēzt Petrozavodskas dzelzceļa stacijas ateju.

Vienīgi - sākumā nevarējām saprast kāpēc citi bērni no pārējām nometnēm tādi izvairīgi no latviešiem? Vai tiešām tie pionieri tik ļoti nemīlētu latviešu fašistēnus ņedabitijus? Kad aicinājām vakarēt pie ugunskura ar dziesmām tie steidzīgi atteicās. Vēlāk dzirdējām ka mēs tiekam aiz muguras saukāti par vaņučkām. Īpaši dienās kad vējš pūta no mūsu puses. Paši gan neko īpaši nejutām, bijām pieraduši jau. No citām komandām nāca delegāti interesēties par smirdoņas iemesliem un iespējām to likvidēt. Tad nu treneris lepni izrādīja deficīta krājumus, piedāvājās pacienāt. Un neviens neatteicās. Ciemošanās etiķete lika pat viņiem slavēt cienastu.
Bet nu vismaz mačos Rīga savāca vairumu no medaļām.

Kā jau visi ir informēti, par stratēğiskiem plāniem ienākt vietējā tirgū nesen paziņoja liels globāls pārtikas tirdzniecības veikalu ķēdes uzņēmums. Tas nav noslēpums, tas ir fakts.
Pēc dažām dienām sabiedriskās domas telpā parādījās protesta aktivitātes, kas apsūdzēja šo uzņēmumu negodprātīgā biznesa praksē, dempingā uz piegādātāju rēķina.
Nākošajā dienā citu aktīvistu grupas cēla trauksmi par dzīvnieku labturības nepietiekamajiem standartiem lielākā vietējā mazumtirgotāja uzņēmuma piegādātāju rūpnīcās.

Sagadīšanās? Bet varbūt arī nē.

=====

1. Ievērojami Dienas svarīgā ziņa bija par konflikta eskalāciju starp vietējo ēnu ekonomikas uzraudzības dienestu un tai pakļauto ēnu ekonomikas nodrošināšas struktūrvienību. Domstarpības kļuvušas publiskas - pārvalde atslēgusi elektrību saviem īrniekiem. Vakar izplatījās baumas, ka īrnieki slepus izpauž saimniekam ziņas par saviem apakšīrniekiem; īrnieki nekavējoties izrēķināja kas izdevīgāk, ar ko iziet uz atklāta kara takas, saimnieks nepiedod nodevību ka īrnieks izgaismojis lūriķi. Bet apakšnieki arī nepiedod un masveidā uzteic telpas.
Nesmuki. Faktiski bordelis, kur madāma iekasē no pircējiem un pārdevējiem un vēl tirgo biļetes skatītājiem.

2. Šī vakara spams:
"Paldies, ka esi izmantojis Zip.lv sludinajumu servisu. Mes censamies regulari pilnveidot tavu pieredzi portala, tapec priecasimies, ja atbildesi uz daziem jautajumiem aptauja. http://ej.uz/ziplv"

Sagadīšanās? Bet varbūt arī nē.

Mūzika: U2

Ķasis skatās parkūra filmiņas un prasa lai es viņai arī tā iemācot.

Aha. Nepietiek ar to beņğikā audzinātājas man saka ka bērns esot visu izstāstījis. Par to kāpēc ieradies dārziņā ar zilumu uz acs. Ka esot izkritusi no gultas un sasitusi aci. Ticēšot.

Dva saldata
Iz strojbata
Zameņajet
Ekskavatar

12:55. Atnāk Viķka ar speķi un ķieģelīti.
13:00 Vaļera atnes balto dzidro. Viķka izklāj ietinamo papīru, saliek speķmaizītes, Boris izloba ķiploku, ceļ galdā. Alla Mihailovna sarūpējusi marinētus gurķīšus.
13:03 Dzidrais saliets, pirmais tosts par svētkiņiem.
13:10 atnāk Jevgeņij Ivanič ar Genaģij Matvejič. Tagad oficiāli: ar svētciņiem.

Mūzika: Status Quo - in army now

Lokālā un personiski būtiskā kultūras mantojuma saglabāšanas un nodošanas nākamajām paaudzēm pašiniciatīvas ietvaros sagatavoju audio materiālu priekš Ķaša ar ImKas dziesmām no laikiem kad tās bija aktuālas maniem vecākiem vēl pirms manas piedzimšanas dzīves posmā un pēc, nu tās austrasbērnu formāta dziesmas ko dziedāt pašiem zem ģitāras pie ugunskura vai kvarķirņikos, ar dažām arī bērnu auditorijai domātām dziesmiņām. Tjasis (5arpus+ g.) jau pirmajā atskaņošanas reizē centās dziedāt līdzi, uzmanīgi klausījās vārdos. Gandrīz katra dziesma man bija jāaptur, lai atbildētu uz viņas vaicājumu pārmetumu prasījumu par ko ir šī dziesma. Nu lai es pastāstu par ko ir "tiem kas rāpo, tiem kas lido" vai "dziesma ar ko tu sācies" vai "balts ir akāciju palags".
Taču visvairāk viņa pieķērās dziesmiņai "mazo putniņ kolibri, aizved mūs uz bimini". Kad skaidroju ka tā ir no manas bērnības multenes, tad bija jāapsola pie pirmās izdevības parādīt. Taču vispirms lika man izstāstīt īsu satura izklāstu.

Hmm. Zināju, ka tur pamatā Heines poēma. - Tur, meitiņ, nelaimīgi cilvēki ar kuģi devās jūrā meklēt brīnumsalu, kurā piepildīsies to kvēlās vēlēšanās un vajadzības.

Multeni atradu jūķūbēs, izrādījās, ka to pilnībā nekad tā arī nebiju redzējis. Laikam nebiju spējis iebraukt Burova kinovalodā, mākslas līdzekļos un simbolu, alegoriju slāņos. Un pat ne sižetā. Nācās iepazīties ar oriģinālo poēmu, lai savilktu galus kopā. Tik un tā tur nekas neštimmēja.

Skatījāmies kopā ar Ķasi, es joprojām neko nesapratu kas ir tie varoņi, ko viņi dara, kāda ir to motivācija un nolūki. Murgs, vienvārdsakot, konceptuālais. Tracina un garlaiko tas 80to cenzūrlaiku intelektuālisms. Taču bērndārzniece gan nopietni ar uzmanību visu noskatījās. Un vēlāk vēl lūdza parādīt. Un tad nākamā dienā vēl atkal. Un atpazīst monaslizas, da milosasvenēras. Un rādās nopietni iespaidota.
Moška man nevajadzēja nemaz sākt?

Mūzika: downtempo

- man patīk kā smaržo tavi mati
- jā, pēc dūņām. Tas ir Baldones dūņu šampūns

Labdien godātie kanāla abonenti!
Mūsu redakcija ir saņēmusi neskaitāmus vaicājumus par to kur pazudusi iecienītā rubrika kurā slavenības sacenšas savstarpējā citēšanā. Tauta ir noilgojusies pēc reāla betla, tā tvīkst pēc popzvaigžu goda asinīm.
Tad nu lūdzu, laipni lūdzam ringā šai brīnumu laikā!

Guntis Vē https://www.youtube.com/watch?v=4wSJh7f3tiw
vs.
Alla B. Pē https://www.youtube.com/watch?v=b_eS9wiH91w

balsojiet!

7c klases šaha turnīrā "melnais laidnis 1986" jau pēc pirmajām kārtām vadībā izvirzījās Jānis, Ivars, Didzis un Mārtiņš.
Ivars bija no dabas attapīgs un apķērīgs, tāpat arī Mārtiņš. Jāni tēvs bērnībā bija spiedis šaha pulciņā, bet Didža būšana līderos bija pārsteigums - joprojām burtoja ar grūtībām, ar matemātikām uz jūs un vispār ar mācībām.
Pēc gada vidusskolā no viņiem paņēma tikai Jāni, pilnīgu viduvējību interesēs un motivācijā. Pārējiem bija jāiet uz profeni.
Pēc pieciem gadiem talantīgais, gaišā galva Ivars bija nodzēries,
Didzis bija iecirkņa municipālais, mazāk nodzēries, Jānis bija krupjē kazino Ukrainā, bet Mārtiņš pašapzinīgi strādāja par afišu līmētāju.
Vēl pēc pieciem gadiem Ivara vairs nebija, Didzis izmests no policistiem par dzeršanu, Jānis slēpās no bandītiem, bet Mārtiņš joprojām pašapzinīgi līmēja afišas.
Vēlāk līdz galam nodzērās Didzis, Jānis aizmuka uz Īriju laikam, bet Mārtiņš kļuva par nacionālās valstvienības dalībnieku sportā, tautas sporta sacensību organizēšanas entuziastu un pasaules čempionāta rīkotāju direktoru.

Vopšem - panākumi šahā par personību liecina tikai to, ka tai ir spējas šahā.

Pētījis neesmu, taču mans čujs ņuhs un poņa liek justies, ka pa desmit gadiem cibā jūs un mēs esam kļuvuši paštaisnāki. Un nevis no pašpārliecinātības, bet gan no pašpietiekamības. Tad bija savstarpējas intereses, atvērto durvju politikas un sadarbības laimets mūsu cibās. Tagad mēs sējam ko pļāvuši; Toreiz mēs arām lai sētu.

veselīga atbilde uz neveselīgiem jautājumiem: не твоё собачье дело!

Domājat, ka lielākie jāņu laika izaicinājumi ir dīlošana ar paģirainiem jāņa bērniem? Cīņa ar odiem? Laikapstākļu zīlēšana? Uzkodu un dzeramā organizēšana? Kompānijas izvēle? Satura piepildīšana? Miegā režīms?
Nekā. Grūtākais ir no ausmas līdz rietam bērniņam ar cepurīti pakaļ visu laiku skraidīt!

Kā klīstu pa pārtikas lielveikalu, tā organisms kliedz pēc zivīm. Laikam jūt, ka sen nav laivā bijis

jums ir tā bijis, ka sapnī kliedzat "mosties! mosties taču!", kad sapņojot jau vēlaties, lai tas būtu tikai sapnis un baiļodamies sagaidīt tā beigas, gribat droši pārliecināties, ka tas ir tikai sapnis?

pievienojoties kustībai "Labāk uzzināt pēdējam nekā par vēlu", ir nominējies pārliecinošs kandidāts šī gada pasaules labākā popmūzikas ieraksta balvai - Merisa Nadlere ar pagāšnedēļ klajā nākušo albumu.
https://play.spotify.com/album/5IqC95QGwPcfe5YrgJ7DAk

Iespējams, mana gaume ir nostabilizējusies. Vai arī tāda pārejoša brieduma pakāpe. Tas ietver atziņu, ka Merisas iepriekšējais pilnais albūms Jūlijs man pat patīk labāk, tajā mazāk klišeju, toties vairāk žanra un stila tīrības. Ar klišejām saprotot izcelsmju atpazīstamības un oriģinālās autorības. Manus uzskatus par gaumīgo laikam formējši Tvinpīkas mūzika ar Badalamenti aranžijām, Niko Keisas diskrētais kantrī, Ketpoveras kautrīgi pieticīgā harisma, bet cementējusi manierīgā zagle Lana delReja.

Ieslēdzu TV, tur hokejs - dāņi ved ar zviedriem viens nulle. Tad zviedri iemet, hallē atskaņo abbu mama mia. Zviedri iemet otrus, atkal radiomezgla dīdžejs uzliek abbu, tagad dansing kvīn.

Radās jautājums - ko arēnā atskaņoja kad iesita dāņi?
Es zinu tikai divas dāņu dziesmas: aim a bārbī gērl ina bārbī vőrld un saturdei nait ti di di di di di bī mai beibe.
Ja dāņi iemestu vairāk par divām šaibām, tad orgkomiteja nolikta neērtā situācijā..

Svensoni lielajā vairākumā iešauj trešos - manī manī őlveiz sanī in ze rič mēn vőrld.
Oi, jau ceturtie - zviedriem vairāk hītu nav - haus of pein - džamp džamp araund!

Kad jūs aptur, piemēram, Ceļu Policija un standarta procedūru ietvaros pieprasa dokumentus, pēc tam ārpus reglamenta ietvariem, nostādītā tonī un intonācijā pajautā aptuveni kautko "kur tad steidzamies?" vai "kāpēc pārkāpjam?" - kā jūs atbildat - vai vaļsirdīgi kā draugam, vai kā izmeklētājam, kurš visu ko teiksiet pavērsīs pret jums? Jums ir sava stratēģija vai uzvedības paterns, kas šādā situācijā tiek pielietota ar nolūku iegūt labvēlību, lai mīkstinātu situācijas vērtējumu? Jeb jūs vienmēr esat dabiski un patiesi un jūs necenšaties ietekmēt amatpersonu attieksmi? Vai amatpersona var tikt uzskatīta par profesionāli, ja tā tiesājot paļaujas uz subjektīvām simpātijām?