Varēja būt arī tā

pēdējā laikā man bieži vaicā: un ko tad jūs tajā korī dziedat? - Ai, dažādi, viskautko: no latviešiem Lūsēnu, Lāci, Strazdu, Ešenvaldu, šo to no Paula; no ārzemēm pamatā angliski: Benu E Kingu, Ļoņu Koenu, Klarku no depešiem, Hetfīldu un Ulrihu no matainajiem - nu visādu savārstījumu. Taču jaunā mākslinieciskā vadītāja / koncertmeistare / diriģente ir nākusi savu ar redzējumu par repertuāru un izpildījuma manieri. Reizē arī ar profesionālāku pieeju un tai atbilstošām prasībām. Mani tas darīja domīgu: vai man to vispār vajag? Līdzi mani ieguva ar trāpījumu acītē: programmā tika iekļauts Barts Bakaraks . ar partitūru 1963.g. sarakstītai mīlas dziesmai.
Kā viņa uzminēja, no kā es kūstu, kā viņa zināja, mani vakari aizrit kaifojot klausoties melnā mozus, dienvidparka šefa Aizeka Heiza pagarinātās interpretācijas Bakaraka dziesmiņām?! Un ka joprojām svarīgākais ir noskaidrot kurš ir lielāks raimondspauls - Bakaraks vai Antoņjo Kārlos Žobīms?

Šis no `71.g. lai skan vēlreiz un daudzreiz. Mūsu vokālajam ansamblim tomēr skan savādāk

Close To You

Maisam gals vaļā: В начале апреля пользователи имиджборда «Двач» стали использовать сервис FindFace — нейросетевой поиск пользователей «ВКонтакте» по фотографии — для деанонимизации порноактрис. -> https://tjournal.ru/26824-polzovateli-dvacha-deanonimizirovali-rossiiskih-pornoaktris-s-pomoshu-findface

Sajūdzam šo ar CCTV. Tālākais - iztēles ziņā. Mana skeptiskā vīzija paredz ielu noziedzības izzušanu gada laikā, thh. Nu ja, lai privātumu sargā tie, kam ir ko slēpt

Mūzika: Isaac Hayes

Pirms dažām dienām cibā bija novērojams cepiens par cepienu par cibas privātumu un ētiku. Es neko nezinu par ētiku, toties par privātumu zinu - privātuma nav. Un nebūs:

Фотограф из Санкт-Петербурга Егор Цветков успешно использовал нейросетевой поиск по фото, чтобы найти во «ВКонтакте» профили случайно встреченных в московском метро людей: http://rusbase.com/news/anonimnost-vse/



Man saistošs šķiet populāras seksa, dzimtes un dzimuma jautājumu apskatnieces komentārs:
Идею автора понимаю, но все равно как-то неприятно. Дело не в приватности, она давно уже растворилась в тумане, а в этом создании из живых людей предметы рассмотрения "самопрезентаций". Они просто ехали по своим делам, а превратились в объект, и мнения их никто не спросил. То есть автор серии с одной стороны исследует, как люди делают из себя в соцсетях арт-объекты в процессе самовыражения и выстраивания коммуникации с миром, а с другой - самостоятельно объективирует их в моменты, когда наблюдаемые на это не соглашались и не вступали с наблюдателем ни в какие сношения. Я вижу в этом огромную такую этическую лакуну, с которой непонятно, как справляться, и вообще этика в новом мире требует постоянного переосмысления и обсуждения, а у нас и старая-то почти не дискутируется. Иногда ощущаю себя живущей в бессловесном пространстве, заполненном статичными картинками, где вместо этой самой самопрезентации - попытки некритично втиснуть себя в догмат.

Mūzika: Imandra Lake - Kaks Võõd

Es nekad negarlaikojos. Man vienmēr ir tik garlaicīgi, ka vairāk nekas nespēj garlaikot.

29. Mar 2006 19:03 Stādīju plāniņa vidū

Un kā tev trūkst šobrīd? -Uzmanības? Sapratnes? Novērtējuma? Atgriezeniskās saites? Reakcijas? Mijiedarbības? Pieskāriena? Glaimu? Vēlējumu? Iecietības? Rūpju?
Tu drīksti ņemties, iztaisīties, izdarīties, čīkstēt, pīkstēt, ņerkstēt, gražoties, plakšķināt plakstiņiem, raidīt zīmīgus skatienus un izteiksmīgas grimases.
Tevi var appuišot, apmeitot, aplidot, apstāt, apsēst; Tev ir jāizdabā, jāpiekāpjas, jālūdzas, uz ausīm jāstāv.

Tev pienākas

Mūzika: Peace Orchestra - Double Drums

================================

31. Mar 2005 18:07 Dārzenis

Emocionālā vedžetabļa sindroms, bļa. Bezdzimuma un bezgribas un bezvēlēšanās un bezidentitātes būtne, Rācenis Kālis. Tupenis. Ķirbis. Galerts. Piena ķīselis vaniļas krēms ņamņam-ņam mambodžambo. Option paralysis – noskatīties kā izvēlas visi citi, un tikai noskatīties. Un nekādas reakcijas. “Es tevi mīlu angļu mierā, bet tu ar pieri skrien sienā..”. - Eju jau eju tajā ratā. Ra-ta-tā.

Kur ir tā sistēma, pie kuras pieslēgties? Kur ir tā krūts, pie kuras piezīsties? Kur tā ateja, kur vandīt?

Iestādiet mani

Mūzika: Kartupeli kartupeli kas ir tavs brālis

============

2007-03-28 15:09:00 še un šur

Iemīļotā krodziņa pīpmaņu sekcijā visus galdiņus bija aizņēmuši trokšņaini un jestri tūristi. Nepatikā saviebos, pat demonstratīvi izrādīju savu nepatiku par tiem un to. -Lai lieku reizi cementētu pārliecību, ka vietējiem vairs nav vietas Vecrīgā. No vienas puses es rietumniekus drusku apskaužu par spēju justies atbrīvoti citā zemē. Es gan būdams svešumā, vislabprātāk nolienu klusākajā kaktiņā, lai nemanāms vērotu notiekošo un ļaudis.

Tiesa, tas tā pilnībā neizdevās – Vidusjūras piekrastes ciemu krodziņi un restorānu terases vēl pavisam tukšas, nogarlaikojušies viesmīļi tur izmanto katru iespēju, lai atsvaidzinātu pa ziemu iesērējušās svešvalodu prasmes un pačalotu. Kā nu ne, pēc dažām nedēļām viss ies gaisā – pannas čurkstēs, dakšiņas un naži šķindēs, dzērieni līs, ziemeļzemnieku naudiņas ripos – tad ne elpu atvilkt. Vientulīgi un klusi tagad ir arī kādā bārā Sidē. Safajs acumirklī atrāvās no sarunas, kad ienāca kāda vecmāmuļa. Izskatās pēc vietējās, taču ne pēc ortodoksālās. Bet tās taču pa krogiem nevazājas, kur nu vēl vienas! Viņa pasūta alu un mūziku. Safajs skriešus izpilda vēlmes un palaiž skaļāk bumsīgu, orientālu disko. Viņa nodzer pusglāzi vienā paņēmienā un laižas virpuļojošā dejā ar sevi. Un, rādās, jūtas ļoti labi un pārliecināti. Viņa uz šejieni nākot katru dienu, atgriezies čukst Safajs. Jau pāris gadus. Viņai te Sidē ir māja, te viņa dzīvo, te viņai ir draugs – četrdesmit gadus vecs. Viņa sevi saucot par Fatmu. Īsto, savu zviedrietes vārdu viņa ir kaut kad teikusi, bet tas esot sarežģīts, neizrunājams un neatcerams. Fatmai esot sešdesmit seši gadi un pensija. Nu, ja, un te viņai ir saulaina ceturtā jaunība – mēs nosmejam. Nodejojusi pāris dejas, viņa vienā guldzienā iztukšo atlikušo aliņu un dodas prom.

Sides jaunā daļa izskatās pēc būvlaukuma. Te attīstās jaunie daudzstāvu projekti, izvietojas Eiropas pensiju fondu investīcijas pensionāriem domātā infrastruktūrā. Eiropas pensionāri ir pelnījuši saulainas vecumdienas šeit. No Austrumu viesstrādnieku darba gūtā Rietumnieku peļņa godīgi atgriežas Austrumu zemē Rietumnieku labklājībai un Austrumnieku darbavietām apkalpojošā sfērā.

Arī Kalkanā krodziņa viesmīlis, gaidot sezonu, dīdās kā bullēns pirms rumulēšanās. Agrāk tas esot bijis vienmuļš zvejnieku ciematiņš, tagad piejūras klinšu nogāzes apbūvētas ar villām. Izskatās jau ļoti fotogēniski priekš pastkartiņām, tomēr nedzīvi un nemājīgi. Viesmīlis pilnīgi neizprot manu jautājumu, vai viņiem nekremt, ka visus piekrastes īpašumus, viņu senču zemīti izpērkot biezi ārzemnieki? –Kas tur slikts? Tas pat ir ļoti labi, jo savādāk jau viņi šurp nebrauktu. Tad te nevienam nebūtu ko darīt, nebūtu darba, nebūtu par ko dzīvot.

labāk vēlāk nekā par vēlu - arī es nosaucu aizvadītā gadā izdotos man saistošākos mūzikas ierakstus:
Julia Holter — Have You In My Wilderness
Lana Del Rey — Honeymoon
Alise Joste — Hardships Are Ships

Prieks par atkalatgriešanos: Lāns — Dzērves un Dzērvenes

albumi ko es klausījos mājās pērn: http://www.last.fm/user/mikjelis/library/albums?from=2015-01-01&to=2015-12-31

*) Iespaidīga uzstāšanās dzīvajā: Gatis Ziema ar orķestri @ Noass

Mūzika: Frank Black Francis & Two Pale Boys

lasīju tautieti izsakoties, ka Kaprio esot viņa paaudzes līdzgaitnieks un simbols, beidzot saņēmis pēc nopelniem par mūža nopelniem. Man gan viņš kopš tīņa gadiem šķita nekaunīgs pašpuika un nu jau kādu laiku ir puicisks nekauņa. Varbūt tas tiešām raksturo to paaudzi, kurai demogrāfiski es piederu, taču nespēju ar to identificēties.

Taču par mūža līdzgaitniekiem es domāju jau pusgadu. Man tā ir Kailija Minoga.
Mēs tiešām esam auguši uz vienas ielas. Es redzēju kā tā romantiskā dura mūsu skolas popielā bezrūpīgi lēkāja par loko lokomotīvi. Viņa gāja dažas klases virs manis un viņai savā dzīvē noteikti jābūt laimīgai - tāds lūk astoņdesmito beigu optimisms. Tad mūsu ceļi šķirās - es kļuvu par indī jaunieti, bet par Kailiju aizmirsu. Līdz viņa uzradās tusējot ar čomiem no mūsu loka - Niku K., Polliju Džīnu H., Šeinu McG. Pa šo laiku rozā lellīte bija izaugusi par stilīgu interesantu jauno mākslinieci. Tomēr mūsu destruktīvajā nihilistu kompānijā viņa īsti neierakstījās - viņas vecāki bija ambiciozi un teica, lai viņa nepinas ar mūsu skvēra uņģiku. Kad pēc gadiem viņa parādījās pa televīziju un rādio ar modīgiem disko un bija redzama augstās modes šovos ultramodernās kleitās, es priecājos, ka viņai ir izdevies izsisties no mūsu pagalma. Es turēju īkšķi - tomēr savējā. Lai arī Londonā, NY, Tokijā, Sidnejā, taču zināju, ka viņa apciemojot savus vecākus, kuri joprojām dzīvoja blakus maniem vecākiem, pateiks man čau kad satiksimies pērkot kečupu un jogurtu veikaliņā "pie krustmātes". Kad uzzināju par viņas nelaimi un veselības problēmām, līdzi jutu ļoti personīgi. Un patiesi priecājos, ka slimība atkāpās. Tikmēr pa rādio turpināja rotēt jaunas viņas dziesmas - vienmēr gaumīgas un patīkamas. Arī vecās labās no mūsu vecajiem laikiem. Tagad gan sen neesmu viņu saticis, tikai dzirdu pa rādio un slavenību ziņās pieminam. Vajadzētu saorganizēt mūsu ielas salidojumu, savākties visiem vecajiem. Domāju, ka Kailijai arī tas būs svarīgi.
Ak, man taču nav un nekad nav bijuši viņas dziesmu ieraksti!

Mūzika: Nick Cave & The Bad Seeds - Thirsty Dog

Atnāk meita (4,9g) no dārziņa, stāsta: edzēju puisītim bēndāzā kāniņu. Tādu joti maziņu. Tas bija joti smiekīgi.
Un ļoti sirsnīgi skaļi smejas. Nevar vien rimties.

- nav labi smieties par citiem bērniem.
gribēju teikt: par citu trūkumiem, taču sapratu, ka manas domāšanas trūkumi nav jāpavairo. Un domāju - nez kas ir pirmais: bailes no izsmiešanas, vai smieklīgs joks?

Garastāvoklis:: beibi dont hērt mī noumőr

Long story short: bija ļoti personīgs gads, daudzu atklājumu par sevi un pārsteigumu pilns, tik mulsinošs, ka vēl vajag laika distanci, lai saprastu, kas notika un kā ar to dzīvot tālāk.

Tķomnja noč
Kapitanskuju doč
privizjaļi k stalbu
i razkriļi ..zdu

---------

ņe tvaja mamaša ģela
ņe tvja ..zda ķerpela

------

utram rana zveri staļi
horom .ļjaģ aņi skazaļi
i pašļi guļaķ

vot gara, na ņei pivnuška
mesta svečki .ui garit
algogoļikov maņit

aģin jožik algogoļik
zaņimajet pervij stoļik

na staļe stait programma
sraķ ņe menše kilogramma

kto nasrjot celij pud
tamu premiju dadut

utt, utt

skolasbiedrs, treniņbiedrs ne ta rubīns ne ta zeltiņš samācīja. un ne tik vien. pomņu kak sečas.
vēlāk dzirdēju esot par bandītu kļuvis. kaut kad 90tajos satiku, piedāvāja jumtu manam biznesam. pēc desmit gadiem, meklēju normālu auto - satiku tirgojam vitarkas, iedeva sudrabainu vizitku.

tagad dodos uz naktsklubu, iedzenu tr-ta līdzekli vārtrūmē pie objekta. beigās nāku laukā, izrādās vārtrūme aiz atslēgas. prasu ārā metējam, eu, nevari atslēgt? - es nē, bet man kolēga te ilgāk strādā, moška viņš var. - Mārtiņš? - Jā. pazīsti? - Aha. ļoti sen. Atnāk Mārtiņš, - vecīt, bez bazāra, nokārtošu, nekādu problēmu, viss kārtībā? vopšem zvani, ja tev dzīvē problēmas.

Točna dzīvē mazāk problēmas ja pazīsti Mārtiņu. Varbūt viņš šobrīd dzīvē ir šveicars, taču pažizņi viņš ir cars.

ironiskā kārtā stāsts sākās dienā, kad padalījos ar savai personīgai lietošanai saglabātu svešu pašironisku bohēmas un puspublisku atzīšanos mīlā stāstu (jo šedevrs). šī padalīšanās aizsāka nekontrolētu atzīšanos, to skaitā arī mīlā, vilni un straumi, bez mazākās ironijas. ja nu vienīgi to uztver kā likteņa ironiju. un ironiskā kārtā stāsts sen noteikti, iespējams, beidzās dienā, kad pašironiskā tonī tika puspublicēts bohēmas un mīlas stāsta beigu stāsts, garnēts ar ironiskiem un pilnīgi bez ironijas komentāriem. pa to laiku pašironijas nespējas dēļ sava iespējamā bohēma tika aizvietota ar neklātienes sekošanu bohēmistu publiskai dzīvei, tā ir aizraujoša kā mīlas stāsts, kā kīnõ, kā autobiogrāfisks kīnõ. tagad varētu ironizēt par sevi, ja vien nebūtu niecīgas izredzes, ka stāsts varētu turpināties. ja ne mīlas stāsts, tad vismaz lai bohēmistiem pašironisku bohēmas stāstu neapsīkst un lai kīnõ tikmēr ir ļoti nopietns.

Mūzika: Jenny Ondioline - Stereolab

Jaunākās paaudzes lietotāji, iespējams, nezina, taču reiz bija tāds mūzikas novirziens kā Trip Hop. Tad lūk, tas ir atpakaļ. Cienījamie lasītāji - jūsu uzmanībai jaunais Rana Del Ley ieraksts Honeymoon!
Tiesa, noskaņā mazāk ir Bristoles miglas un getto; vairāk Badalamenti, Nensijas Sinatras un Kalifornijas Surfin`, taču amērika ir nostaļģijā un es arī. Glamūrīgs Portishead, uzreiz neglīti pakārties nerosina, bet koķetēt ar vēnu griešanu gan.

Mūzika: Lana Del Rey - Art Deco

Ar to mūziku mani iepazīstināja `92ajā, teica, ka tā esot no filmas. filma esot no astoņdesmito sākuma, par indiāņiem, bet tas tā, otršķirīgi, galvenais ir mūzika. tā nu kopš tā laika klausos to skaņuceliņu. kamēr šodien beidzot saņēmos pacietību noskatīties arī oriģinālo bildi klāt pie skaņas. uz stundu divdesmit izvilktu videoklipu. gaidīju, kad beidzot parādīsies tie indijāņi, tā arī nesagaidīju, taču vīlies nebiju nemaz.

vajadzēja paciesties tomēr vēl kādus gadiņus trīsdesmit. tad būtu vēl lielāka atskārsme, ka kopš šī multimediālā konceptuālā mākslas darba radīšanas brīža pasaule nav mainījusies. tikpat kā nekā.
vienīgi tagad katram iespēja palaist gaisā savu drõnu ar filmētāju, samontēt kadrus ātri viegli, pievienot klāt no pusfabrikātiem pašgatavotu muzikālo pavadījumu, to visu iekļaujoties savas mēnešalgas apmēra budžetā, lai būtu gatavs atrādīšanai tautās un saņemtu atzinīgas uzslavas no draugiem paziņām pāris dienas un izzustu no piemiņas pēc pāris dienām, ja neatgādināsies ar ko jaunu.

Koyaanisqatsi

es domāju, ka drāmas dzīvēs nav mazāk. literatūra te, jā mazāk. jo kautrība liedz nodarboties ar fikšen, kas ir literatūras pamatā, nevis fakti un stāsts un rotaļas ar vārdiem. jo nodarbošanās ar fikšen iedragā to saprātīgi spriest un rīkoties spējīgā tēla reputāciju, kas ir uzbūvējusies pa gadiem līdz ar statusu šaurās, bet reālās aprindās.

Nekad tā nav gribējies iedzert pašam uzreiz kā lasot, ka viens no grāmatas varoņiem iedzer , kā lasot Vitmoru. Tā nestrādāja ne Remarks, ne Hemingvejs, ne Jerofejevs. No tiem bija līdzpārdzīvojums un līdzjūtība, bet ne klātbūtnes efekts.

Mūzika: no bijušām Osmaņu valdītām zemēm

Satiksmes negadījumu kriminālhrōnikā ienāk jauni zīmoli:
Tikmēr sestdienas vakarā Rīgā uz Vanšu tilta apgāzies un traumas guvis kāds stiprā alkohola reibumā esošs velosipēdists. 1982.gadā dzimušais vīrietis ap plkst.18.30 braucis pāri Vanšu tiltam, kur nav spējis savaldīt savu velosipēdu Leader. Apgāžoties viņš guvis miesas bojājumus. Cietušā velosipēdista organismā konstatētas 3,41% promiles alkohola.
 Savukārt no rīta ap plkst.11.40 Rīgā, Imantas 7.līnijā saskrējušās divas velosipēdistes – 1988.gadā un 1959.gadā dzimušas sievietes, kuras abas braukušas ar Merida markas velosipēdiem. Negadījumā cieta jaunākā velobraucēja, kura nogādāta slimnīcā.
http://www.diena.lv/latvija/kriminalzinas/avarija-rezeknes-novada-gajis-boja-jaunietis-14109097

Gaidu nākamo līmeni policijas protokolos un ziņu relīzēs par to kādos zīmolos bija tērpti CSN dalībnieki, kādas firmas tālrunis, apavi un aksesuāri. Un tad statistiku, aprošināšanas prēmiju un riska reitingu. Lai zin visi, kuri ir bīstamākie krekliņi.

Mūzika: The Ogyatanaa Show Band - Disco Africa

Par sasniedzamo tālāko vietu vakara airējienam noliku Volerus. Vajadzēja nokļūt tur vēlreiz. Tuvojoties iztālēm redzu, ka tieši tajā vietā kāds ieņēmis vietu. Varde, droši vien, nodomāju. Pieairēju tuvāk, redzu tur princesi, cilvēka garumā, divu platumā. Pieairēju pavisam klāt. Lai novērtētu vai nevajag noskūpstīt, ja tas būtu tas gadījums.
- vai esat pazaudējies (paķerjaļis)? -Raženā sieviete piecērt makšķeri.
- es zinu kur es atrodos, bet nezinu kāpēc.
Apstājos airēt, laidos dreifā. Vējš strauji mani dzina prom atpakaļ.

Eskis noslēgumā neizdevās. Sapīkumā uzbraucu bebram.

Piesēdu smalcināt gailenes vakariņu mērcei. Tomēr laiks jāizmanto lietderīgāk - uzliku roku darbam līdzās arī darbu garam - veņečkas moskva-petuški audiogrāmatu autora lasījumā. Joprojām viss mans resurss nenoslogots efektīvi - ielēju aizkarpatu konjaciņu. Tīri dvēselei. Joprojām tukšgaitā. Pagarināju to draņķi ar moldāvu šardonē.
Tagad būs.

http://open.spotify.com/user/mikjelis/playlist/6ukIt8hDWba9ounIZ5DPK0

Mūzika: hbh

Meitenēm ļoti patīk dēmőni.

Meitene, 4 gadi, 2mēn.

Mātes tēvs, mans vectēvs piedzima bēgļu nometnē, kā tagad teiktu, jeb evakuācijā, kā rakstīja vēstures grāmatās, Pēterburgā, bēgot no vāciešiem pirmajā pasaules karā. Pēc revolūcijām un pilsoņkariem un neatkarības kariem viņa ģimene atgriezās zemē, kur izauguši.

Otru reizi par bēgli viņš kļuva, jeb atkāpās, jeb evakuējās uz Ļeņingradu kā padomju varas aktīvists, kad vācieši atkal tuvojās Rīgai otrajā pasaules karā. Karam beidzoties viņš atgriezās zemē, kur uzaudzis. Nomira tēvzemē sirmā vecumā.

Tēva tēvs, mans vectēvs par bēgli kļuva trīs reiz. Vispirms atbēga uz mājām no amerikas, kad šeit ienāca krievi, jeb notika sociālistiskā revolūcija. Otreiz atbēga uz mājām no Japānas, kad šeit ienāca vācieši. Trešo reizi viņš devās bēgļu gaitās slēpties uz laukiem, kad bija iekļauts gestapo arestējamo sarakstā. Nomira sirmā vecumā tēvzemē.

Vai es esmu morāli parādā tiem, kas tagad bēg, evakuējas, atkāpjas?

Šo veco nacionālo dziesmu savdabība ir tāda, ka tās lielākoties ir divās rindās un bez atskaņām un gandrīz visas pēc vienas un tās pašas meldijas rit. Te nu ir viņu vokālā mūzika, kura tad jo pilnīga top, kad viena partija meitu un sievas kopā dzied un daļa no tām, paaugstinot balsi par vienu toni, piedzied tikai O! (kas dažviet pārtop stieptā e vai i), no kā bieži visa apkārtne ieskanas. Nekad mēs, vācieši, pat pie visskaistākās mūzikas nebūsim tik ielīksmoti kā latvieši ar savām dziesmām (kuras viņi daudzkārt līdz aizsmakumam dzied), īpaši tad, ja ir diezgan, ko rīt un plītēt.

(c)"Lettische Grammatik" 1783
Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796)

Aiz Daugavas melni meži. Saucējas https://www.youtube.com/watch?v=EBZgbbTx2bY

Kad es pirmoreiz nokļuvu ārzemēs, Rietumos, pie kapitālistiem, man protams bija kultūršoks no neona zīmolu reklāmu grandiozajiem izmēriem, blīvumiem, daudzumiem uz biznesa centra jumtiem, it sevišķi pirmajā vakarā kad satumsa. Berlīne vēl bija sienas dalīta, westmarkas pirms brauciena es pirku nelegāli no klasesbiedra par rubļiem, kurš tās bija iemainījis no jūrniekiem pret ulmaņlaika sudrablatiem.

Nākamajā dienā ievēroju, ka viņiem ir tāds tikums uz sienām un resniem speciāliem stabiem likt visur vienādas reklāmas. Nu labi, trīs veidu, toties tiešām visur.

Vienas aicināja pirkt jauno eleganto franču auto par 30 000 DM, man bija tikai sešpadsmit. Divpadsmit gadus vēlāk es līdzīgu, nu pāris gadus jaunāku, nopirku. Par kādiem 1200,- LVL, laikam.

Tad visur bija izvietotas lielas bildes ar īsi skūtas simpātiskas jaunietes ģīmi, kurai pār vaigu tecēja liela asara.

Trešais uzmācīgais vēstījums bija sarkana roze uz melna fona ar burtiem DM. To es atšifrēju nākamajā dienā ieejot skaņuplašu veikalā – bija iznācis jaunais ilgi gaidītais depešu violātõrs! Lielveikalu televīzõru nodaļās uz visiem ekrāniem rādīja satriecošu dziesmu, kur gahans ar kroni uz galvas iet pa kalniem ar saliekamo atpūtas ķebli rokās, tad atlaižas uz tā un dzied. Iespaidīgi, Enjoy!

Ka tā sentimentālā dumpiniece, kura tikpat uzmācīgi noraudzījās uz mani ik visur, kur eju, ir laikam kaut kāda dziedātāja, man pamazām nedēļas laikā stiprinājās pārliecība. Nedēļas laikā es jau biju kļuvis par viņas fani, cienītāju un jau biju ierakstījis viņu roka vēsturē. Tikai vienīgi žēl, ka viņas balsi man vajadzēja iztēloties. Un dziesmas arī pašam izdomāt.
Atceļā braucām ar auto pa kalnainu naksnīgu Hessenes šoseju uz Bebras vilcienu staciju pie VDR robežas, skanēja rādiõ, visi snauduļoja. Tikai es trīcēju no jūsmas par iespēju vairākas stundas no vietas pārslēgt desmitiem popmūzikas raidstaciju no vienas uz citu un atpakaļ. Un tad ieskanējās kāda bezgala aizkustinoša dziesma, izjustā sievietes izpildījumā. Man viss saslēdzās, es noteikti zināju, ka tās balss īpašniece ir tā pati no plakātiem ielās.

Bija arī, tuvākā gada laikā noskaidrojās. Kaseti pārrakstīju no u-r pasholti nekavējoties, tiklīdz kā viņam ienācās. Depeche Mode arī piegādāja viņš.

Mūzika: Massive Attack vs. Mad Professor

Kad pa rādiõ ziņoja, ka 10 km tautas skrējiena laikā miris jauns vīrietis, Borisam bija uzreiz skaidrs cēlonis – tas esot no ķimizētas pārtikas. Sirds nepietiekamība esot visiem, kas dzimuši pēc 90tajiem, kad visi te sāka lietot uzturā importa pārtiku, kas piepičkāta ar visādām indēm. Viņš pats savai ģimeni neļauj ēst neko, kas pabijis mikrõviļņu krāsnī, tas kļūstot kaitīgs un bīstams, viņam izdrukāts saraksts ar lielveikalu dārzeņu kaitīguma reitingu, tur sarežģīta tabula ar gadalaikiem un izcelsmēm. Viņam ir pārliecība un viņš ir pārliecināts. Tas gan nav par šķērsli būt atkarīgam no neskaidras izcelsmes lēta alkohola vairākas dziļas reizes mēnēsī. Viņam ir tuvu piecdesmit, te dzimis, audzis, mūžu dzīvojis, latviski ne vārda nesaprot.
Kad pa rādiõ ziņoja, ka pilsētā būšot maršs pret frankenšteinu globālajām korporācijām, Boris pieskrēja uzgriezt skaļumu vairāk. Dzirdīgas ausis mērķauditõrijā.

ai, apnika man tā ellija gūldinga. pietiks abonēt viņas pašbildītes. gan jau viņa nepamanīs šo manis iztrūkumu starp vienpadsmit miljoniem ik dienišķo viņas bildīšu skatītāju. lai gan NIKE veicināšanas aģentūra pēc manis skums vairāk, ar ko viņai reklāmas kontrakts.

tagad man jauna aizraušanās: Klēra Bušē jeb Grimes. Te ir pavisam cita estētika, cits vēstījums. Ja ellijas imidžmeikeri viņu pozicionēja kā romantisku veselīgu bālvaidzi, tad grimze ir talantīga fentesī kiberpankmeitene. Viņas jaunības maksimālisma naivā nekaunība ir aizkustinoša. Tieši uzdrīkstēšanās un nekautrēšanās ir tas, ar ko viņa izceļas no tūkstošiem sintīmeiteņu.

Grimes - REALiTi

jā, kopš S. Kopolas Lost In Translation ir pagājuši vairāk kā desmit gadi, pieprasām jaunas varones!

velosipēdisti nedrīkstēs braukt pa ietvi
http://www.diena.lv/latvija/zinas/turpmak-velosipedisti-pa-ietvi-vares-braukt-tikai-iznemuma-gadijumos-14096015

Mani apsvērumi samērojot apdraudējumu un riskus pilsētā, dalot telpu ar visiem, kas kaut kur dodas, izvērtējot masas un ātruma reizinājuma jeb spēka savstarpējās attiecības mijiedarbībā:
1. Ietves pieder visiem nemotorizētiem satiksmes dalībniekiem, taču priekšroka ir lēnākam, vieglākam, mazākam - vispārīgā gadījumā gājējam un bērnam.
2. Vai braukt pa ietvi vai ielas braucamo daļu, izvēlēšos atkarībā no satiksmes intensitātes, gājēju daudzuma, ceļu stāvokļa.
3. Ja vajadzīgajā virzienā būs veloceliņš, tad izmantošu to.
4. Atbildība par sadursmēm, incidentiem - ātrākam, lielākam, resnākam, smagākam.
5. Braucot pa ietvi braukšanas ātrumu izvēlēšos atbilstoši situācijai - atkarībā no gājēju daudzuma, esot gatavs, ka gājējs var strauji mainīt kustības virzienu.
6. Sagaidu, ka visi pilsētā esošie būs savstarpēji laipni, pieklājīgi, uzmanīgi, iecietīgi - jeb tikumīgi.
7. Zvaniņu izmantošu tikai gadījumā, ja uz veloceliņa atrodas modrību zaudējis gājējs.

Mūzika: Joan Baez

auļo pulss/nerunā šobrīd/ vārdi kā akmeņi neeeeeeveikli būuuuuus aurodami pa tām pašām Mežparka takām desmitnieku skrēja desmit trīspadsmit gadīgi puišeļi kumeļi bez gadžetiem un pro veļām, ar leišu inkaras apāvušies tūkstošdeviņsimtastoņdesmitsestajā spārdīdami ledu no peļķēm skolas brīvdienās, kas toreiz nenesa lieldienu nosaukumu oficiāli, bet treneris Vilks lika katram ņemt mājās krāsotu olu uz koptreniņu līdzi un sisties nāvīgās kaujās, arī Ķeizarmežs toreiz oficiāli nebija Mežparks. Vēl tie puikas auroja dzeltenās kurpes un šodien ārā saulains laiks kāds būs vakarā, taču pēc gada viņi tur skrienot neko neaurēja vairs, skrēja mazākos pulciņos, klusējot, ausīs no walkman sonī kasetēm jumprava un depešmöd.

http://klab.lv/users/barbala/592713.html

Acu kompresēm labākā ir Dilmah melnā Ceilonas tēja. Liptons atpaliek, bet Twining Afternoon nekam tam vispār neder. Pētīšu tagad Besedu.

Vakara citāts: dramatiskais egzits neizdevās, es aizmirsu savu telefonu..

vakar aizbraucu apskatīt kā klājas tam piraņas kajakam, kas piekarināts pie privātmājas ceļa pusē netālu no lidostas. Šodien beidzot īstenoju pusi no divdesmitgadīgas ieceres - atkārtot pagājušā gadsimta nogales notikummākslinieku izdarību - pieveikt Bolderājas dzelzceļu, kā arī aplūkoju divpadsmitstāvu ēku, kuras bēniņos tapa kādas bēniņgrupas agrīnie skaņu ieraksti, iedvesmoti stilistiski, žanriski un tehniski no bolderājas dzelzceļnieku skaņrades, datējami ar to pašu laiku, kad šajā grupā nozīmīgi kļuva binokulāro deju kursi

Mūzika: Aizver acis - Ieva Akurātere