Meitene no kaimiņmājas
lasīju tautieti izsakoties, ka Kaprio esot viņa paaudzes līdzgaitnieks un simbols, beidzot saņēmis pēc nopelniem par mūža nopelniem. Man gan viņš kopš tīņa gadiem šķita nekaunīgs pašpuika un nu jau kādu laiku ir puicisks nekauņa. Varbūt tas tiešām raksturo to paaudzi, kurai demogrāfiski es piederu, taču nespēju ar to identificēties.

Taču par mūža līdzgaitniekiem es domāju jau pusgadu. Man tā ir Kailija Minoga.
Mēs tiešām esam auguši uz vienas ielas. Es redzēju kā tā romantiskā dura mūsu skolas popielā bezrūpīgi lēkāja par loko lokomotīvi. Viņa gāja dažas klases virs manis un viņai savā dzīvē noteikti jābūt laimīgai - tāds lūk astoņdesmito beigu optimisms. Tad mūsu ceļi šķirās - es kļuvu par indī jaunieti, bet par Kailiju aizmirsu. Līdz viņa uzradās tusējot ar čomiem no mūsu loka - Niku K., Polliju Džīnu H., Šeinu McG. Pa šo laiku rozā lellīte bija izaugusi par stilīgu interesantu jauno mākslinieci. Tomēr mūsu destruktīvajā nihilistu kompānijā viņa īsti neierakstījās - viņas vecāki bija ambiciozi un teica, lai viņa nepinas ar mūsu skvēra uņģiku. Kad pēc gadiem viņa parādījās pa televīziju un rādio ar modīgiem disko un bija redzama augstās modes šovos ultramodernās kleitās, es priecājos, ka viņai ir izdevies izsisties no mūsu pagalma. Es turēju īkšķi - tomēr savējā. Lai arī Londonā, NY, Tokijā, Sidnejā, taču zināju, ka viņa apciemojot savus vecākus, kuri joprojām dzīvoja blakus maniem vecākiem, pateiks man čau kad satiksimies pērkot kečupu un jogurtu veikaliņā "pie krustmātes". Kad uzzināju par viņas nelaimi un veselības problēmām, līdzi jutu ļoti personīgi. Un patiesi priecājos, ka slimība atkāpās. Tikmēr pa rādio turpināja rotēt jaunas viņas dziesmas - vienmēr gaumīgas un patīkamas. Arī vecās labās no mūsu vecajiem laikiem. Tagad gan sen neesmu viņu saticis, tikai dzirdu pa rādio un slavenību ziņās pieminam. Vajadzētu saorganizēt mūsu ielas salidojumu, savākties visiem vecajiem. Domāju, ka Kailijai arī tas būs svarīgi.
Ak, man taču nav un nekad nav bijuši viņas dziesmu ieraksti!