now you see me - principā, visi saprātīgie cilvēki savās kritikās secina apmēram vienu un to pašu. kino par to, kā speciālās ielu maģijas adepti pēkšņi sāk zālē tūkstošu priekšā demonstrēt bulgakova diavolščinu par nelaimi fib aģentiem, kuri skraida apkārt kā ēzelis ar burkānu pie deguna, vietām ir oušena banda un vēl vietām leterjē ļoti grib būt kā nolans. nevarētu teikt, ka tas būtu pilnīgs fiasko, taču atšķiras viņš no nolana ar to pašu, ar ko stetema bojeviks atšķiras no vilisa bojevika - it kā simpātiski, taču bez grandiozas harizmas, slickness un kaut kā tupāk. lai neteiktu, ka totāli bezjēdzīgi. tomēr kā karuseļi ar trikiem, specefektiem, kārtīm, hipnozi un huj-sapratīsi-plāniem - labs kino, publika grauž jau sesto kilogramu popkorna.

starp citu, man brauciens ar sab transportu no darba uz mājām ir absolūts antropoloģisks piedzīvojums
skaties uz cilvēkiem pieturās un uz ielas (virziens glamūrīga civilizācija - sociālistisks rajōns)

sākumā uzvalki, kaklasaites
smaidīga ģimene ar bērniem, meitenītei rokā baloniņš
sarunas pa telefonu 'un par cik tu viņu gribi pārdot?'
mirdz automašīnu elektriskie sāni
pāris pieturas tālāk gaišais optimisms nedaudz gaist
lūk, jau jaunietis ar tetovētu roku
ģimene: 'kur tu dīdies, tu nevari vienreiz pastāvēt mierīgi?'
piebāzts rimi maiss sitas pret kājām
pirmais pieturā uz asfalta noliktais vanags
sarunas telefonā 'tak bļaģ pozvoņi jemu, jobanij nasos!'
stiklains skatiens un tikai viena pleijera austiņa
divi vīri cenšas noturēt trešo
maigs akords no bardu kafē
zem koka atrubījies pilsonis
sirēnas un pīpējošs ātrās palīdzības šoferis
mama, im home

atpūties un enerģijas pilns esmu ieradies darbā ar dzelžainu determināciju noskatīties aktuālo filmu par žuļikiem kazino

digitālismam, protams, ir milzīgas problēmas ar adekvātu tēlotājmākslas atveidošanu
iefigačījis gūglē ģeniālā skotu (nevis angļu, fašistiskā teita galerija, kurai arī bēkons nav īrs) mākslinieka pītera doiga gleznu "blotter", saņēmu diezgan pārsteidzošus rezultātus

vai nu agrāk nebiju pamanījis, bet izskatās, ka autobusu šoferi pēc ilgiem manifestiem, demonstrācijām, grautiņiem, pašsadedzināšanās aktiem un terora draudiem beidzot sev ir izcīnījuši rights to listen to the radio skonto

labprāt iegādātos tādu naktslampiņu

djadjuška sprūdžs

rīsi ar dārzeņiem, salāti, hungāru gulašs, tas viss pa lats septiņdesmit un ļoti garšīgi
mani nepamet sajūta, ka tad, kad es pats kaut ko taisu, sanāk krietni dārgāk, nekā kafē, plus, ne tikai produkti - klāt vēl laiks, gāze, elektrība
drošvien pašam lētāk sanāk tikai tad, ja vāra spaini nocenotu griķu žļurgas

Poll #19714 fjhfgjfgjfgjfjgj
Open to: All, results viewable to: All

Pareizās jūras pludmales, kuras es atzīstu

ir kāda kompānija, kas ražo vēl sūdīgākas fleškas kā kingston
man liekas, ka viņi atmiņas tikai labas ražo, viss pārējais ir izgatavots korejas, indijas vai ķīnas izgāztuvēs

a meitenēm, kas vēlas kļūt slaidākas, varu ieteikt baigi kruto padomu
kā jums pašām tas nav ienācis prātā
vārdsakot
vajag pārstāt ēst un sākt dzert
sākumā kādas nedēļas divas, cik nu jums tie motori velk, pēc tam jau var rīkot garākas un intensīvākas sesijas
varu garantēt, ka jau pēc pāris dienām jums ēst negribēsies ne līdz sešiem, ne pēc sešiem, ne vispār
tā vietā, lai domātu, cik kaloriju ir garšīgajā ietinamajā papīrītī no makdonalda burgera, jūs domāsiet par to, kur šeit ir tuvākais veikals ar spirta un hārdkora krājumiem

ja jums liekas, ka pāris lieki kilogrami nepievilina citus, jums simpātiskus cilvēkus aktīvai sociālajai dzīvei, nu ko, variet skriet vienatnē mežā, vai braukt ar velotrenažieri, skatoties spogulī. risinājums tāds, jā
bet variet iegāzt ribās nulle septiņi, un aktīva sociālā dzīve jums ir garantēta visās iespējamajās formās, līdz pat tai, kur jūs ar sarunas biedra pieri mēģināsiet salauzt novusa galdu. bet ja jums desošana pa asfaltu kratoties austiņu vadiem liekas labāka, nu ko tur...

vārdsakot, mans uzdevums ir tikai ieteikt. varu strādāt par treneri un kursu vadītāju, ja vajag

5.06.2013, Мексика | Жители страны, уставшие от пустых обещаний продажных политиков, разгула преступности и экономических проблем, взяли на вооружение один из классических способов выражения протеста — выдвижение на выборные должности домашних животных. 7 июля состоятся выборы мэров в 14 крупных мексиканских городах и в нескольких из них кандидатами выдвинуты коты, ослы, собаки и даже курица.

ļoti pareizi
teiksim, politiskais spēks māras zeme izvirza spīkera kandidatūrai slieku lidiju

līst lietus, lasu nīči
pēc tam būs jāiet kaut kur nosprākt

šodien arī redzēju trādirīdi u/v spice
kur apmēram, nu nezinu cik, četr- vai piecgadīga meitenīte absolūtā izmisumā un asarās no vecākiem pieprasīja...lelli? banti? pleisteišanu? salčuku un konfektes? pūkainu lāci teodoru rūzveltu?
nē, draugi, viņa totālā histērijā pieprasīja grillētu vistu (kuru arī dabūja)
lūk, to es saprotu

a man ir lats ar sirsniņu
jums tāda nau

xxx
nu, nezinu
manuprāt, tīri normāla, enerģētiska spēlētāja
kā teica klaudio džentīle, futbols nav domāts mājsaimniecēm

a te vēl sapnis tāds bija

attapos es darbojoties kaut kādā kreāklu darbnīcā, kas visdrīzāk varētu izskatīties pēc 90-o sākuma reklāmas aģentūras piecstāvenes pagrabā vai kaut kā tāda - tā arī nekļuva skaidrs, ar ko cilvēki nodarbojas, bet galvenais šefs izrādījās pilsonis ābelīte, via labvēlīgais tips toļi flautists, toļi stabulētājs. visapkārt rosījās aizņemti cilvēki, uz galdiem stāvēja monitori; vienā no tiem varēja redzēt klipu pilsoņa ābelītes pēdējam dzemdējumam, kurā autors centās aizkustināt klausītāju, būdams ne tajā labākajā dzīves posmā un vispār postabstinentā stāvoklī. ābelīte apgāza vienu no monitoriem un kaut kur aizgāja. man ar to visu, šķiet, nebija nekāda sakara, es lasīju igauņu postimees, kad pienāca meils no nezināma personāža - kur tu esi?! un tūlīt pat zvans ar instrukcijām, tā un tā, tev vajadzēs pasniegt balvas labākiem gadžetu autoriem latvijā, tev būs vajadzīgi divi konverti un te kastītē ir "zelta gultnis"

pirmkārt, es nolēmu, ka esmu nokļuvis nevis savā, bet gan capslocka sapnī, pie tam kaut kur no nullto vidus. otrkārt, es padomāju, ka man uzvalka nav jau sen, toties ir frencis, un vai būs jautri, ja es pasniegšu balvas ar māla pīpi zobos.

ārā bija ziema. acīmredzot, ar sasniegumiem zinātnē un tehnikā saistītais pasākums daudz vairāk atgādināja jauno talantu radošo vakaru, kaut kādas daudzas nelielas telpas, cilvēki pīpē, dzer vīnu (no glāzēm, fak) un sarunājas par Tēmām, lūk, ekstravaganti ekscentriska jauniete ar apdrukātām papīra lapām (fak fak fak), lūk, vjetnamiešu ģimene raksturīgajās rozā-violetās kurtkās
bļia, padomāju, ja šis tiešām ir literārais vakars, tad zelta gultni es pasniegšu pilnīgi neprognozējamā nākotnē, bet visdrīzāk nekad
kā zināms, dzejnieku uz viļņa aizvainot var viegli, toties apturēt faktiski neiespējams, tāpēc vienīgā normālā doma - atrast šeit kaut kādus cilvēkus, ar kuriem varētu tikmēr iedzert un pīpēt cigaretes

staigājot pa telpām es šādus cilvēkus netradu, toties atradu vairākas jaunietes, kuras visas bija iespējams noskūpstīt. nu, ne uz vaidziņa, protams. ne supermodeles, bet vienkārši labas, jaukas un sirsnīgas meitenes, ļoti romantiskas, nedaudz atgādināja kalnciema kvartāla publiku. te es spēji mainīju savas domas gan par caplsocka 00-o sākuma sapņu konfigurāciju, gan par literāri zinātniskajiem vakariem, taču pēc kādas astotās meitenes kaut kas sāka iet ne tā, un uz mani sāka greizi skatīties, a viena daiļava, ar kuru es iepriekš biju bučojies, pat noteica "nu, paldies". sāku just, ka viss var slikti beigties. točna, pie manis piepeldēja vidusmūža krāns, kas atgādināja tādu vidēji statistisku Tēlnieku ar spalvainām rokām, nemezīdas skatienu un vispār izskatījās pēc erceņģeļa no hīrouz trīs

ak tu nelieti, viņš šņāca. vsjo pizģec, padomāju, droši vien es tagad esmu neatgriezeniski sabojājis kaut kādu viņa meitu, un tas vēl labākajā gadījumā
morāli sagatavojies trešās pakāpes konataktam ar tēlniecības pārstāvja ekstremitātēm un sniegu aiz durvīm, vēl paguvu painteresēties, vai viņš nav apsvēris kādreiz domu izgatavot kapakmeni autoportreta žanrā, nu, ja mums tiek dota iespēja pēdējam vārdam, šis vārds tiks pateikts
pametis viesmīlīgās telpas, konstatēju, ka stāvu sniegā vienās zeķes, a kurpes laikam bija palikušas iekšienē...nē, nebija, es zeķēs arī atnācu. iemetis zelta gultni atvērtajā otrā stāva logā, devos, kur acis rāda, kad pēkšņi pa durvīm iznāca un man pievienojās viena no jaukajām būtnēm

teicu, čota es nesaprotu, man likās, ka sapņos meitenes par tādām lietām īpaši neapvainojas. nu kā, es pamodīšos, jūs vispār pārstāsiet eksistēt
apvainojas, apvainojas, un kā vēl, atbildēja lēdija
oh, noteicu, labi, kā lai tur būtu, tu bija labākā. (nu nevaru es taču sarūgtināt pilnīgi visus cilvēkus. pie tam viņa bija vienīgais, kas mani atbalstīja pēc izdzīšanas no paradīzes. tā nu mēs devāmies tālāk. morāle kāda - nezinu.)

a tālāk bija sērija, kurā cilvēks vārdā reinis tukišs (tagad mēģinu atcerēties, kur esmu šo vārdu dzirdējis, liekas nedaudz pazīstams) bija pārvērtīs latvijas nacionālo teātri par bdsm-klubu, no kura neviens neatgriežas dzīvs, un pati teātra ēka ir samainīta ar politehnisko institūtu, bet tas jau ir cits stāsts

nedaudz kurtuāza poētiska uzstāšanās
(reliģiozi jūtīgiem lasītājiem nerekomendējam)
kā vienmēr, izturēts žanrs un stils

Poll #19713 fgjfgkfgkfkk
Open to: All, results viewable to: All

ščas