Šitas lipīgais muzikālais materiāls, savukārt, tādā man topā, ka iet pa riņķi dienām cauri:
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284


P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke

Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...

šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.

Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.

Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.

Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.

Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.

Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas

Paskatos pie izlietnes, protams – viss pludo.

kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture?

ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus?

laba, un galvenais - reāla ideja:

***
Latviešu lielāko uzņēmēju domnīca "Laser" sagatavojusi Latvijas nākotnei četrus scenārijus. Visbēdīgākais no tiem saucas "Vientuļā" Latvija. Taču arī tas man liekas balstīts uz nepamatotu optimismu. Pie šī scenārija Igaunija jau galīgi aizgājusi līdz ar Somiju, Lietuva - galīgi savienojusies ar Poliju un Latvija palikusi - arī galīgi viena pati.
daudz ticamāks pareģojums būtu, ka Latvija tiks sadalīta divās daļās - Vidzemes teritorija kļūs par Igaunijas pagarinājumu (ja ne juridiski, tad ekonomiski), bet Kurzeme, Zemgale, Latgale ar laiku taps par Lietuvas ekonomisko telpu. Faktiski (kas attiecas uz Kurzemi (un Latgali, un Vidzemi)), tas jau ir sācies.
Katras valsts labklājības pamats ir resursi, ko tā spēj piedāvāt. Cilvēki, daba, ģeogrāfiskais novietojums, citi faktori. Kādi tad ir mūsu rīcībā?
Ja pieņem, ka Latvijas unikālie resursi ir daba un klimatiskā josla uz globusa, tad jājautā: ko tad mēs varētu iesākt ar šo gigantisko tukšo mežu, kas saucas Latvija? Varbūt piedāvāt to kā ideālo vietu, uz kuru vecumdienās pārcelties Eiropas turīgajiem iedzīvotājiem? Kuru veselība vairs nespēj sadzīvot ar Dienvideiropas neiespējami karstajām vasarām vai kuriem vairs nav komfortabli palikt Rietumeiropas musulmaņu pārņemtajās valstīs, kur pilsoņu karš kļuvis par ikdienas fonu? Līdzīgi kā bagātie amerikāņu pensionāri pārvācas uz Floridu pavadīt pārtikušas vecumdienas, Eiropas naudīgie seniori varētu pārvākties uz Latviju? Varbūt mūsu "Nokia" būtu masveidīga kompaktu ciematiņu būvniecība, kas speciāli paredzēti turīgu ārzemju pensionāru vajadzībām. Ar atbilstošu infrastruktūru, veselības aprūpi, kultūras programmu? Šādam mega biznesa projektam, kurā iesaistītos visa valsts, mums visi resursi it kā būtu - daba veselīgām pastaigām priežu mežos, kokmateriāli celtniecībai, cilvēku resursi apkalpojošam un medicīnas personālam. Arī kultūras piedāvājums, kas daudziem vecajiem eiropiešiem no svara. Latviešu arhitekti varētu izstrādāt veselus ciematus ar unikālu konceptu - "ideālās vecumdienas". Nevis veco ļaužu pansionātus nevarīgiem un nespējīgiem, bet ciematus aktīviem un vēl sprauniem turīgiem pensionāriem. Mazas mājiņas 1 vai 2 cilvēkiem (bērni jau vairs pie viņiem nedzīvos), veselības centri ar augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi, baseini, restorāni ar deju zālēm, kur latviešu mūziķi spēlē 70.-80. gadu vecos labos gabalus un tādā garā.
***

https://nra.lv/viedokli/alvis-hermanis/510112-paregojumi.htm

//atjaunojam hercogisti, robeža pa Lielupi, Puzē pie ezera iežogotā teritorijā jau ir gatavs pirmais viesu nams.

Iepriekšējā nedēļa bija nogurdinoša.
Darbs. Pēkšņi uzkritusī galda klāšana ar visu sagatavošanos pirms tam. Paši braucām ciemos. Vakar vienkārši gulšņājām pie Tv un interneta.
Šo nedēļu gribu mierīgu. Ar čībām kājās un mājas drēbēs.

Aizvakar pasūtīju jaunus cimdus, jo vecajiem kreisajā plaukstā ir pamatīgs caurums. Ir arī nopietns vecums - ~40k km.
Bet, pēc to piemērīšanas vajadzēja pārbaudīt vai akumulators vēl stradā un pēc pozitīva apstiprinājuma, ģērbos prikidā un devos kalnos. Nosala tikai rokas, un mazliet seja, jo pinloks atkal un vajadzēja visu laiku turēt vējstiklu pavērtu.
Vēl, tā kā kalnos nepārtraukti parslēdzos (2-4), dēļ nepārtrauktās sajūga spaidīšanas sāka mazliet sāpēt kreisā roka. Tas ir kas jauns, bet viegli novēršams.

Tavs lielākais prieciņš:
a) kādam kaut kas izdevās
b) kāds pelnīti dabūja ciest
Tavs lielākais kreņķis:
a) kāds mēģināja izdarīt labu, bet ne tā, kā tu saproti labu
b) kāds mēģināja izdarīt kaut ko nejauku

Brigitte Bardot

If Hamas did ever use children as human shields at some point, they would have quickly realized that it makes the IDF even more likely to shoot them. Using a child as a human shield against a jew is like wearing a suit made of steak to protect yourself from a tiger.

izaicinājums

vārds, kuru vairs ciest nevaru. vai tu palasi ko, vai paklausies, vai skaties. izaicinājums izaicinājuma galā. absolūts nevārds. kādreiz, kad es jaunāks biju, cilvēkiem bija problēmas, neērtības, sarežģītības u.t.t. tagad nekā cita nav. tikai izaicinājums, jebkurš pat sīkākais pirdiens ir izaicinājums.

..spied cik gribi, nebēdā,
tīra smaka katrā pirdienā..

nu ir reklāmas, kuras es nespēju adekvāti uztvert, jo nu...

Katru decembri manā pasta kastē iekrīt divi "Teātra Vēstnesis" numuri.
Nesaprotu, kādēļ.
Tagad otrajam jāmeklē jaunas mājas un lasītājs.

F1 The Movie (2025)

Man patīk braukt ar bulciņām, kad visas egles gaismās.

Kāda ir jūsu iecienītākā taktiskā pildspalva?

Me Mum Died In The Holly

- Satiku Devlinu un pārmijām 3 teikumus.
- kādas 2 stundas internetos meklēju motocikla cimdus. Manējos vairs neražo.
- braukt ar mašīnu paliek arvien grūtāk. Neapskaužu tos tūkstošus, kas katru dienu brauc no šejienes uz lielo pilsētu strādāt. Apzinos, ka vaina 70% ir manī - sagaidu ka visiem uz ceļa esošajiem trafiksmes (© Rasa) analīze ir tikpat liela... eeeee... jaaa, nu jā - kaislība kā man. Nu, jūs jau visu šo irlā no manis esiet atklausījušies.
Nepatīk, ka uz ceļa esmu kļuvis diezgan ietiepīgs un palieku arvien īgnāks. Reizēm tam ir plusi (nepagāja ne 10 gadi, kā iemācīju visam hūdam kā pareizi un pēc noteikumiem izbraukt krustojumu ar stop zīmi), bet parasti izpaužas kā neverbāla lamāšanās. Kāds taurē, mirkšķina vai rāda man pirkstus gandrīz katru reizi kā kaut kur mazliet tālāk braucu. Pēdējā laikā visbiežāk tie ir šoferi kas nemaina joslas un brauc tikai pa apdzīšanas joslu - mans pašreizējais, divreiz atkārtotais rekords ir deviņu tādu automašīnu 'apbraukšana' pa lēno joslu.
Ar motociklu ir vieglāk - to vairāk respektē, turklāt, manevrēšanas iespējas ir lielākas.

Ai, nu, labi, labi.

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.