kā jau visiem zināms - man ir trīs kaķi. jau gadu.

ir Blacky kas ir tāds īsts runcis - mīlīgs tikai tad, ja viņam sagribas.
ir Benga - kaķene kā jau kaķene un murrā visu laiku.

un ir EvilCat - tā mēs viņu saucam, jo viņam nekad nekas nav pa prātam un rokās kopš piedzimšanas nevienam nedodas.

un nebūtu stāstīšanas vērts, ja vien šovakar, man atnākot no darba, EvilCat ir kļuvis par vismīlīgāko kaķi iekš pasaule!!

murrā, lec klēp, glaužas, spēlējas un šķiet ka izkusīs, tiklīdz pieskaros.

ej nu saproti tos kaķus..

sagurusi pati no savas nevarības. tikai izrauties. tikai drusciņ, un tad jau viss būs atkal labi, es zinu.

es nekad neesmu bijis tāds īpaši stabils stārķis. bet šoreiz pati nezinu, no kā tāds nogurums.

varbūt lietus sezona vainīga. bet pat tā saņēmusies nozust, es te vienīgais mākonītis.

Pēkšņi atklāju, ka bomžus tagad sauc par bomāriem.

1) vai "о" tur ir divskanis, kā vārdā "bomis"?

2) nesaprotu izcelsmi.

Vai kaut kur onlainā var noskatīties Ilgais ceļš kāpās? vai arī kaut kur mistiski ir paslēpti kaut kādi torrenti?

affair man parādā 3 dzērienus :)

Meitenēm patīk misfits.

http://www.bbc.co.uk/sport/0/football/18223920

http://www.bbc.co.uk/sport/0/football/18223930

Pārējo pēc tam izstāstīs, ziniet, miegs nāk un tā.

un te nu es esmu tādā paradoksālā situācijā, kad, no vienas puses, ir tāda kā vientulības sajūta, kas pats par sevi nav nekas traks vai baismīgi nospiedošs, un tomēr tā sajūta tur ir, bet tad tā saucamās zāles pret to, attiecības, tā saucamās, ja. kā lai tā labāk pasaka, - mani tracina viss, kas ar tām saistīts. ne ar vienu, kas man ir paticis, vai kuru man gribētos, teiksim, khmm, iekarot savaldzināt, man nav gribējies spēlēt attiecības. es negribu nopietnību. es negribu konkrētību. pat tas tur, tas vārdā nesaucamais, kuru es vajāju gadu un pusgadu pēc tam vēl nevarēju tikt pāri, pat ar viņu es tobrīd negribēju būt kopā ne uz kādu laiku, ne, pasarg dies, uz forever, es tikai gribēju, lai es viņam arī patīku (es viņam tā arī neiepatikos, hehe), un redz, pat tas man apnika. es varu stundām ilgi skatīties filmas, sēdēt internetā, lasīt grāmatas, dzīvot dienas-sapņos, bet, lūk, džeki gan man apnīk. what is wrong with me, seriously, manuprāt, pat džekiem tā nav, but then again, man nav ne jausmas, kā ir džekiem. kaut kādas nomadu-klejotāju-vienpašu asinis, obviously.

kāpēc atlūzt neērtā pozā uz cieta dekoratīvā spilvena vienmēr ir saldāk, nekā gultā?

kamēr te pa māju nedaudz darbojos, fonā - eirovīzija. iepriekš neko daudz nebiju skatījusies/dzirdējusi - vien otro pusfinālu daļēji. līdz ar to daudzas dziesmas šovakar dzirdēju pirmo reizi. no visa, kas skanēja, laikam puslīdz patika zviedru 'eiforija' un tas laikam arī viss.

http://www.bbc.co.uk/sport/0/football/18223767

http://www.bbc.co.uk/sport/0/football/18223637

Eirovīzija - tas ir šovs ar fluoriscējošām apakšbiksēm, kura dziesmas tu ne tikai nespēj atcerēties, bet pat nedzirdi, jo smejies neticībā, ka šo visu skaties. (Moldova izrādās... a man likās, ka Vācija joprojām)
(Bet mēs visi protams par Grieķiju. Vienkārši, lai redzētu, kādus trusīšus un no kurienes viņi izvilks, lai to visu pēc tam sarīkotu)

Manuprāt:
vinnēs zviedrija.
2.vietā itālija

Vasaras sajūta - gulēt dienvidū un klausīties, kā aizkaros sīc muša.
Nu, un, protams, pļauta zāle, vakarā nākot mājā.

Es šodien:
- Biju uz operu (kruta bija Lučija).
- Apsēdos kapos uz soliņa, kas nedaudz ielūza.
- Pasēdēju kapos uz soliņa, kas sagāzās ar visu mani virsū.
Labi, ka kapos ir baltas smiltiņas, nevis melnzeme. Un es noteikti ka esmu mājās atnesusi kapu smiltis. Ar tām varēja kādam nāvi pieburt, ja? Kā tas jādara?