|
|
Wednesday, December 11th, 2013
| |
03:41
|
Noskatīšos labāk "The Lord of Flies" (1963, nevis 1990; DL links), no kā ir ietekmējušies "The Running Man" (1987) veidotāji, no kuru veikuma ietekmējās "Battle Royale" (2000), un tagad tās divas "Hunger Games", kas ir visas iepriekšējās filmas, tikai ar mazliet, maziet citādāku sižetu. No more ideas for cinema, eh Hollywood?
Par "The Running Man" eksistenci vispār uzzināju no šīs savdabīgās dziesmas.
|
|
|
| Monday, December 9th, 2013
| |
05:48
|
|
Ja nelieto daudz opiātus, tad gribas rakstīt. Tā saka. Un izskatās. Bet saka arī tā, ka tam cilvēkam jāizdara tā, lai dzīve balstās uz rakstīšanu, un tad vairs negribēsies mīlēt opiātu, trololol. Vislielākais trololol varētu būt, ja viņam jau būtu bijis jāraksta, tas ir, opiātu mīlestība patiesībā slēpti būtu krasi šķelmīga šajai īpašajai personībai. Tā būtu kā kolosāla pretruna, kas rakstošo cilvēku mocītu visu atlikušo dzīvi, jo runā, ka tā esot uz mīlestība uz visiem laikiem.
|
|
|
| |
05:44
|
|
Izrādās šodien biju aizmirsis ieņemt antidepresantu ar jauko nosaukumu "amitriptalīns". Nesākās athods. Bet, nu, tam tāpat ir milzīgs pussabrukšanas periods (ap 22 stundām). Jā, laikam esmu uzsēdināts, jo, teiksim, loss of libido es jūtu tā, ka man liekas, ka noteikti jākāpj nost tūlīt pat, jo taču totāli apzinos, ka "happy pills" manas oh so hardcore problēmas neatrisinās. Vispār sāku dzert tās tikai kopā ar vieglajām miegzālītēm "kventiax" - kopā tās manu mazliet analītisko prātu izslēdz ļoti labi, tāpēc laikam arī uzsēdos (man īpaši jau šajā tramīgajā periodā ir un var būt lielas, lielas problēmas aizmigt, īpaši tādas, kur katra jauna, guļamtelpā dzirdēta [tāpēc guļu ar ausu aizbāžņiem] skaņa var uzjundīt miljonus jaunu domu atzaru [iztēlojos to kā asinsrites sistēmu], kur noteikti par kādu no domām jāpadomā tieši tagad). Es pat nezinu, vai to var nosaukt par domāšanu, ja tu apzināti nevēlies par to domāt, bet prāts joprojām tev met priekšā tēmas, kas tomēr tiek "izšķirstītas". Kā lai to nosauc? Tas ir sūds. Un analītiskais prāts - dirsa.
|
|
|
| |
05:34
|
|
Iepriekšējais posts ir dīvainā fontā un izmērā. Bet tas mani nebiedē, jo es neko daudz no kompīšiem nerubīju. Rubīju tikai sakurīties un visādi citādi apsisties, johoho!
|
|
|
| |
05:30 - posts par to, kā es kādā veidā cenšos paskaidrot kaut ko cilvēkam
|
|
Šis būs posts vairāk sev, nevis citiem. Tas vienkārši ir komentārs - atbilde kādam man nepazīstamam cibas jūzerim - par to, kā es citam cilvēkam komentāros izskaidroju to, kā un kāpēc cilvēks ir tendēts izvirzīt pret sevi noteiktas pretenzijas - tādas, kas viņu ietekmēs arī fizioloģiski un arī reālajā pasaulē (teiksim, iegalvojot sev "es visu mūžu būšu viens" un tāpēc arī visu mūžu pavadot vienatnē"). Postēju, jo gan jau būs interesanti, ja vispār kādreiz pārlasīšu šos vārdus, paskatīties uz šīm domām pēc gadiem pieciem, desmit.
Varbūt to ir vērts izlasīt cilvēkiem, kuri nesaprot, kāpēc viņi ir vieni. Es šeit gan it kā rakstu par to vairākumu cilvēku, nevis to mazākumumu, kuri ir vieni, jo viņi to no visas sirds vēlas un tajā ir raduši reālu harmoniju, kas nebūtu iespējama divatā, līdz ar to, pieņemot, ka viņi saprot savu vienatni perfekti.
|
|
|
| |
04:05
|
|
Tu mani nekad nebeidz pārsteigt. Kā zinājām, ASV visvairāk cietumā ielikto cilvēku skaits uz pasaules. Bet vai mēs zinājām, ka kapitālisms ir iespraucies bezmazvai jebkurā valsts sfērā? Es jau sāku izklausīties pēc kaut kāda soviet anti-USA propagandista, hehe, bet tur ir privātie cietumi, kas par katra jauna ieslodzītā izmitināšanu savās aicinošajās cellēs nopelna papildus dolāru vai simts. Tur ir privātie cietumi, kas par katru jaunu ieslodzīto nopelna papildus dolāru vai simts. Un jūs jau spējat iztēloties, cik kārtīgi apsekotas šādas vietas parasti ir, īpaši jau iedomājoties, ka tie ir noziedznieki, kuri "nav ne sūda cienīgi". Kā sodīšanas iestāde tā noteikti kalpotu kā labi, bet vai tā bija cietuma ideja? Ja Latvijā tā ir (tā ir, ņemot vērā apstākļus cietumos), tad mums skolās bija jāmaca, ka cietums ir paredzēts, lai sodītu, pazemojot fiziski un garīgi, iespējams, pilnībā iznīcinot tavu ego un radot jaunu identitāti, "un lai tāpēc netiktu citiem atņemtas viņu lietas, Jānīt un Pēterīt", uzsvēra skolotāja, sabarot abus puikas par naudas atņemšanu nabaga Kārlēnam.
|
|
|
| Sunday, December 8th, 2013
| |
21:24
|
|
Tātad principā tā sauktie "illuminati" ir tādi kā sociālie darvinisti, kas uzskata, ka dzīvē VAR visu, bieži - neskatoties uz rīcību un tās taisnīgumu attiecībā pret citiem.
|
|
|
| |
18:00
|
|
Viss patiesībā ir tik ļoti kārtībā. Es zinu, ka man vajadzētu aizbraukt un neatgriezties uz ilgu laiku, bet man vajag kādu brāli vai māsu, ar ko to izdarītu. Vai muļķīgu mīlestību. It kā varētu tur, tālienē, atdoties narkotikām kaut vai vienatnē vai iepazīstot jaunus cilvēkus, bet tā ir visparedzamākā no dzīvēm. Narkomāni ir paredzami. Labi ja pāris procenti no viņiem būs patiešām interesanti varoņi. Pārsvarā tas viss ir vecais labais stāsts par problēmu risināšanu vai būšanu neīstajā vietā un neīstajā laikā. Esmu dzīvojis pārāk paredzamu dzīvi pēdējos 6 gadus, tāpēc tādi spriedelējumi. Es nevēlos pārmaiņas kā ledu, kas aizbērts aiz mana naktskrekla (iztēlojieties tādu). Iztēlojos pārmaiņas esam evolucionāras, stabili un varbūt pat lēni progresējošas, bet tas ir naivums, ko paužu ar šo iztēli. Jo pārmaiņas manī un manas dzīves pārmaiņas, ja uzmet aci manai vēsturei, nekad tādas nav bijušas. Tās vienmēr vairāk vai mazāk ir bijušas revolucionāras. Gan jau tā ir visiem.
|
|
|
| |
02:11
|
Sapņoju par kaut kādu savu bērnības mīlestību. Bet ne tik vienkārši, jo sapnis beigās kļuva pārāk grotesks, un es pamodos.
Aptuveni sešu, septiņu gadu vecumā ļoti novērtēju šīs meitenes (kurai tad, pieņemu, bija ap 14 vai mazliet vairāk) estētisko pusi. Viņa izskatījās tik sasodīti perfekti - tā bālā āda, slaidums un gaišie, garie mati, vai tie bija izlaisti? Liekas, ka nē. Un, protams, mistērija, kas to visu ieskāva, jo mūsu ģimenes diezko nekomunicēja, un tas nozīmē, ka starp mums abiem nepastāvēja absolūti nekāda komunikācija, atskaitot manus novērojumus. Interesanti, ka šobrīd, rakstot šos vārdus, viņas tēls jau sen ir pagaisis no manas atmiņas - tas uzradās sapnī, bija atmiņā mirkli pēc pamošanās, kad par uzdevumu sev biju uzstādījis atminēties viņas vārdu (un tas man izdevās pirmajās minūtēs - ja nemaldos, viņu sauca Līga Balode, un mūsu ģimenes vasaras mēnešus pavadīja atpūtas bāzē, pie jūras, Klapkalnciemā). Tā vietā es tikai spēju aptuveni definēt viņas aprises. Bet viņa bija īpaši skaista. Man. Nekad nav interesējis, ko par manu skaistumu saka kāds cits, un kāpēc lai tas man kādreiz interesētu? Tas bija tas skaistums, pret ko tev reizē ir milzīga pieitāte. Skaistums, kas ir mēdz manā galvā būt tik trausls, ka bail ir uzsākt sarunu. Un tad tu sevi nomierini, teikdams, ka viņa gan jau ir parasts cilvēks, tāds pats kā visi, izskolots, lai izpildītu savu funkciju. Tu viņai piešķir jau konkrētāku seju - tādu, kas tevi, iespējams, nesapratīs. Nē, bet es taču ļoti labi saprotos ar cilvēkiem, ja nepieciešams. Kāpēc es vispār aprakstu kaut kādu bērnības mīlestību ar saviem šī brīža vārdiem? Tas viss taču tik ļoti atšķiras.
Bet neatšķiras sapņi un tā sajūta, kad no šiem sapņiem esi pamodies. Tā joprojām, līdz ar acu atvēršanos, izraisa vēlmi kaut kur dzīties, meklēt kaut ko pagātnē - ainas un notikumus, kas tevi veidojušas. Bet to vienmēr pavada līdzi tā saldsērīgā mīlestības izjūta. Tā nav skumja. Jo es sapnī ar viņu komunicēju un turēju savās rokās. Bet tad pēc kāda patīkami pavadīta, nenoteikta laika notika tas nepatīkamais - viņas seja, ko es ļoti šobrīd gribētu atcerēties kaut vai, lai salīdzinātu sejas. Kāpēc? Jo mirklī, kad biju it kā pārliecies pār viņu mazliet dominantā kustībā, kas, šķiet, varēja būt deja, es redzēju, kā viņas seja top par citas meitenes seju, un tad atkal par citas, un tad atkal par citas, un tā līdz pamodos. Tās visas bija man kaut cik tuvas meitenes, un seju pārmaiņa notika ar, nezinu, 15-30 sekunžu intervālu, kā laikā mēs sastinguši stāvējām tajā pozā, kur esmu satvēris viņu aiz rokas, otra mana roka ir aiz viņas muguras, un esmu pārliecies pār viņu, skatoties sejā. Un katra seja kaut ko teica. Bet tas nebija nekas slikts. Tas vienkārši šķiet groteski no šī brīža skata punkta. Sapnī es jutos ļoti normāli. Nē, drīzāk ļoti labi, jo es pamodos ar to mežonīgo driving force, kas lika arī atcerēties viņas vārdu. Gribēju rakstīt, ka izklausās, ka vēlos atcerēties viņas seju, bet patiesībā tā nav. Viņa ir tikai simbols, un ar tādu ļoti dziļu, vispārēju un, atļaušos, mazliet bijīgu mīlestību asociējošs tēls, redzēts arī citās daiļās formās. Tomēr neviens tēls nav bijis tik tuvu realitātei kā šis. Es nekad nebiju redzējis šo simbolu kā cilvēku, par kuru man jau bija bijušas domas.
|
|
|
| Wednesday, December 4th, 2013
| |
18:22
|
|
Psc, jaunajā X-COM'ā (thank you RELOADED) ir viena tāda hostige rescue misija, ko reāli ar kādu 20 piegājienu no normāla seiva mēģinu iziet (jā, man nav ballz, lai spēlētu uz ironman difficulty, atzīstu). Mazliet jau sāk palikt slikti no "visu sakārtot pa plauktiņiem". Jo būtībā šī spēle ar savu geimpleju man to atgādina - katru gājienu tu pārkārto plauktus, un katrreiz tev tie jāsakārto sasodīti kārtīgi un smuki (bounding overwatch for the win). Bet, nu, šajā misijā, kas vispār ir spēles 1/3 daļā (dalu tās, balstoties uz ieročiem; 1. - parastie, 2. - laser, 3. - plasma), neko vairs nevaru padarīt. Un tās patiesībā ir idiotiskas problēmas, jo es šo misiju varēju, pirmkārt, nemaz nepildīt, jo tā bija council misija, un, šķiet, par to sods nav TIK liels kā par parastās neizpildīšanu un, otrkārt, es varētu atsākt no veca load, kur "viss vēl ir kārtībā, un plauktiņš stāv tīrs un smuks, un sakārtots".
|
|
|
| Tuesday, December 3rd, 2013
| |
01:48
|
|
Bļin, es tā nožēloju, ka kaut kad pirms pusgada vai senāk nenopirku pāris bitcoin'us. Iedomājieties, vēl pirms mēneša 1 bitcoina cena bija aptuveni 100$, bet tagad tā ir 1000$. Cilvēki, kam tā bija maciņā, vienkārši razbagaķeļi, laimīgie. Rekur vairāk info par to.
|
|
|
| Monday, December 2nd, 2013
| |
02:23
|
|
Kāds cilvēks, kurš sevi uzskata par pietiekoši kompetentu vai vismaz tāds, kuram ir kaut kāda apjoma informācija par šo tēmu (pretēji mana), varbūt varētu man TL;DR vai pat ar izklāstu (kas būtu patīkamāk) man varētu shed some light jeb pastāstīt kaut cik par ļoti komplicēto starptautisko tiesību nozari "maritime law"?
Konkrētāk jomā par to, kā tas ir saistīts ar cilvēka tiesībām, kas rodas dzimstot jebkur, jebkad un jebkā. Jūs vaicāsiet - kāds sakars jūras, okeānu un ūdentiņu likumam ar cilvēka tiesībām? Saistība ir milzīga, taču 99.8% cilvēki īsti par to nezina, jo par to nekur, ieskaitot universitātē, tesību studijās, nemāca. Pat ne speckursā "starptautiskās tiseības",ko "izgāju".
|
|
|
| Saturday, November 30th, 2013
| |
20:35
|
|
Bļaģ, nahuj, jobanie pilsoņi! Ritu šodien darbā aplaupīja, viņa kopā ar zagli ripoja lejā pa trepēm, tad uz ielas vēl kāvās, un neviens, NEVIENS (lai arī viņa kliedza) nepiegāja un nepalīdzēja. Sūda cilvēki, kaut viņi visi saņemtu pēc nopelniem. Neko daudz viņš neieguva, atskaitot 20Ls un grāmatnīcas dāvanu karti. Rita šokā arī neizsauca mentus, kas ir stulbi, jo es ticu, ka viņu atrastu - agri vai vēlu. Kā jums šķiet, ir vērts doties uz iecirkni un pierakstīt šo incidentu? Man bezmazvai šķiet, ka ne.
|
|
|
| |
20:21
|
|
Bļ, neesmu pīpējis jau vairākas nedēļas. Nežēlīgi. Un tad vēl man netīšām uzkrīt mūzika, kas atsvaidzina atmiņas.
|
|
|
| |
19:53
|
Sapņoju, ka ar Bušu jaunāko, 3 maniem skolas draugiem un vēl kādiem pieciem CIP operatives lidojām tādā šķīvīšveida lidaparātā, ko Bušs sauca par "Hurricane". Mūsu mērķis bija iznīcināt kādu Dienvidaustrumāzijas valsti, un metode - šis Hurricane aparāts varēja sevī iesūkt visu, samaļot to sīkos putekļos (pat debesskrāpjus). Bušs man uzdāvināja apakšbikses USA karoga krāsās.
Mums, četriem skolaspuikām, bija jāiziet dažādi testiņi iekš tā aparāta, teiksim, jānoturās pie kāda no rokturiem (jo mēs visi tajā atradāmies guļus stāvoklī) vai vienkārši jāiztur spēcīgi gravitācijas izmaiņas spēki. Bet mēs jau lidojām. Lidojām, lai iznīcinātu. Es biju tik sasodīti entuziastisks un manī bija tik dziļa pieitāte pret Bušu, ka es atceros, ka speciāli mazliet piebīdījos viņam klāt, pieķeroties tuvāk rokturiem, kas atradās pie viņa, bet tad beigās sapratu, ka tas ir pārāk liels spiediens kopā ar visu šo lidojumu, ka aizvirzījos atpakaļ uz lidaparāta labo sānu.
Tur notika vēl kaut kādas muļķības trenniņu ietvaros, un tā būtībā bija spēles GTA kopija, tā kā par to nevēlos īpaši stāstīt, jo kas gan ir interesants mašīnu un lidmašīnu zagšanā un spridzināšanā.
|
|
|
| Friday, November 29th, 2013
| |
22:07
|
Šorīt 9.00 pie manis ieradās policija. Es ķipa neesot 2 reizes atsaucies uz aicinājuma vēstulēm ierasties iecirknī, kā arī neesmu atbildējis uz telefona zvaniem. Šo visu atļaušos nekomentēt.
Tas bija viens vīrs, nē, es pat teiktu, ka jaunietis - galvas tiesu īsāks par mani. Viņš ļoti saprotoši man visu pastāstīja, lai gan neko par lietas būtību nezināja. Tomēr beigu beigās tie bija draudi, kas mani aizvilināja uz fiksu saģērbšanos (biju faking halātā) un došanos uz viņa auto. Viņš teica, ka, ja nedošos līdzi tagad, tad mani savāks patruļvienība ar varu. Es visu laiku īdēju par to, ka "bļaģ, vairs nekad nepildīšu savus pilsoņa pienākumus, ja mani ar varu modina 9.00 no rīta, īpaši jau, ja vakar svinēju".
Nezinu, vai es jau jums izstāstīju šo stāstu, bet oktobra vidū es (un viens mans attāls paziņa) aizturēju džeku, kurš apzināti izsita LB veikalam, kas ir tieši pie mana poģika, stiklu. Vienkārši tāpat gāja un izsita. Un tā kā attālajam paziņam, cik sapratu, bija jādodas nākošajā dienā uz Angliju, tad es paliku kā vienīgais liecinieks (menti ieradās ļoti ātri). Bet man aiznākošajā dienā bija jāsāk ar Lokatoru tūre. Un tieši tajā vakarā bija svarīgs mēģis. Protams, menti to nesaprata, tomēr, atkārtojis šo faktu n-tās reizes, es jutu, ka tiek ieslēgtas bākugunis, ignorēti visi ceļu satiksmes noteikumi, un manis, jā, svarīgā manis dēļ viss norisa mazliet ātrāk. Bet ne pietiekoši ātri.
Kāpēc mēs veicām savus pilsoņa pienākumus? Ne jau pilsoniskās apziņas dēļ vai kā tāda. Mums vienkārši tas džeks minūti pirms incidenta ne tā uzprasīja cīgu, par ko mēs pasmējāmies un ignorējām viņu, tad viņš, dodamies tālāk, paklupa aiz rensteles, par ko skaļi sākām zviegt, jo, nu, viņš bija totāls tizlenis. Bet kā tam tizlenim izdevās izsist to īpaši biezo stiklu - es nesaprotu pat līdz šobaltdienai. Jo tas nebija sitiens ar akmeni vai kādu priekšmetu - tā bija dūre vai kāja.
Mentenē uzzīmēju stilīgu shēmu, kā tas viss notika. Mani apkalpoja, manuneciloprāt, diezgan ļoti simpātiska, gara (man patīk garas meitenes; bet īsas arī) jaunkundze - izmeklētāja. Parakstīju vēlreiz savu liecību, ko sniedzu tajā oktobrī. Un shēma, kas nebija obligāta, bet gan mans ieteikums, jo man tiešām tur nebija ko darīt, gan bija inovācija šajā lietā. Visādi citādi - menti mani būtu atveduši, lai es uzlieku 3 parakstus. Nožēlojami.
Tagad - c u in court (visticamāk pēc kāda gada, bļaķ).
|
|
|
| |
21:17 - fucking reptilians, maaan
|
Es jau kādu laiku sirgstu ar apziņas parazītiem. Mans oh so gaišais (pašironija, lai nepārprastu) prāts kļūst tik tumsnējs, ka es pat nevaru palasīt jūs. Un es zinu, ka dažs labs tiešām raksta kvalitatīvu un interesantu materiālu, bet es nevaru. Za to kaut kādas sūda wikipēdijas es varu lasīt stundām. Kāda atšķirība? Varbūt mani apziņas parazīti spēj sagremot tikai "kvalitatīvi strukturētu informāciju"? Jā, es esmu mācīts un skolots sagremot tieši tādu info, bet es zinu, ka mans prāts ir krietni vien brīvāks. Tomēr kas tad ir tas, kas man liedz iedziļināties? Tiešām šis stāvoklis? Šī nosacītā pašdegradācija? Es neticu. Nē, es negribu ticēt. Bet gan jau, ka tā ir.
Ceru, ka saprotat, ka mani šeit dažreiz nevajag uztvert līdz galam nopietni. Līdz galam - tas nozīmē, ka tomēr tajā visā ir kāds patiesības grauds.
|
|
|
| Wednesday, November 27th, 2013
| |
21:02
|
|
Kāds mazs putniņš no maniem klusajiem telefoniem pastāstīja, ka Gaiļezera morgā nemaz neesot tik daudz vietu mirušajiem un ka liela daļa bija novietoti koridorā. Skats šaušalīgs.
|
|
|
| |
16:27
|
Goda vārds, tagad sāku domāt kā tāds Jonass, ka Maxima bija inside job ar mērķi novērst uzmanību. Vai ar mērķi dot iespēju atkāpties cilvēkam, kurš, cik esmu salipinājis no ziņām (tātad faktiski neko), ir SVF un PB marionete. Un, protams, tas viss saistīts ar eiro. Jo kādam jāuzņemas atbildība (apsekojiet šo jēdzienu ar kritisko prātu). Cilvēks, kurš pastarpināti, pastarpināti, pastarpināti ir saistīts ar kaut ko (pat drīzāk - nav saistīts) nevar uzņemties atbildību.
Īsumā, tas man tas izklausās šādi - Misters D. iepisa mums eiro, eiro mūs izpisīs, tad mēs gribēsim izpist Misteru D., bet viņa vairs nebūs.
|
|
|
| Monday, November 25th, 2013
| |
22:07
|
19. gadsimta beigas un 20. gadsimts ir tas, kas man no vēstures (īpaši no militārās) interesē visvairāk, kā arī visvairāk derdz. Tā man riebjas, jo ai piemīt Apjoms. Un, ja ir Apjoms, tad ir viegli apmaldīties. Tas ir viens. Bet valstis, kas raksta vēsturi, tomēr novelk zināmas vadlīnijas - ceļu caur šo mežu. Un tas man arī riebjas, apzinoties, ka tā kā uzvarētāji raksta vēsturi, tad tā būs vienpusēja - tiek noklusētas ciešanas, gaļa, sakāves un viss pārējais, kas varētu izskatīties nesmuki. Tas ir otrs.
Bļin, riebjas, ka triviālā dzīve izbojā manu vēlmi vēstīt. Jādodas uz veikalu, kamēr tas vēl ir vaļā. Jāpaņem no Baibas Daigas ģitāra, kamēr tā vēl nav pārdota (gribu uzspēlēt dārgu akusteni). Un vispār ir pretīga pašsajūta, ka tu iesāc runāt par ko tādu, kas tevi ļoti interesē, bet tad tevi pārtrauc. Jūtos kā idiots (viens idiots teica, ka šajā teikumā nedrīkstētu izmantot vārdu "jūtos", tā vietā attiecīgi būtu jāliek "esmu", un nevis "kā", bet "esmu idiots").
|
|
|
|
|
|
|