Man šķiet, ka es kaut cik saprotu, kā Kurts jutās savos pēdējos dzīves gados. Un arī ka labi saprotu, kāds viņš bija kā personība. Un kā tas negatīvi ietekmēja viņa profesionālo darbību. Spriežot pēc visām tām intervijām, videomateriāliem ar viņu, grāmatām, kas sarakstītas par viņu (no kurām esmu lasījis tikai 1, kā nosaukumu neatceros) un, galvenais, zemāk esošās suicīda vēstules, man labpatīkas uzskatīt, ka mēs esam baisi līdzīgi emocionāli-jutīgajā. Ļaujiet man paskaidrot.

Kurts uzskatīja, ka ir pārāk empātisks un emocionāls, taču reizē, esot noguris no nepārtrauktās tūrēšanas/spēlēšanas un visām tām substancēm, kas nepieciešamas, lai tam izietu cauri, viņš nespēja vairs izbaudīt savu dzīvi, savu mūziku, savus kārtējā koncerta aurojošos fanus, kas, attiecīgi, viņam lika justies vēl sliktāk. Vainīgam. Jo, spriežot pēc pieejamās informācijas, viņš patiesi mīlēja cilvēkus, bet nicināja visu neīsto, uzspēlēto. Un, vienkārši izsakoties, tāpēc Kurts nevēlējās smaidīt visu priekšā, kamēr viņa krūtīs mita ciešanās sažņaugta sirsniņa. Un tā viņš, maldīgi sapratis, ka atpakaļ uz jušanu un dzīves-kāda-tā-bija-agrāk baudīšanu nav nekāda ceļa, viņš darīja sev galu.

Kāpēc uzskatu, ka viņš maldījās, darot sev galu? Vispirms es pastāstīšu mazliet par iemesliem, kāpēc man šķiet, ka es viņu saprotu un ka vispār esam sasodīti līdzīgi.

Izskatās, ka viņš tāpat, kā es, nebija iemācījies sadzīvot ar savu šķietamo empātiju un kretīnisko spēju just pārāk daudz. Kretīnisko? Jā, ja tu kaut ko nespēj kontrolēt, tad parasti tev izveidojas riebums pret šo elementu. Tāds cilvēks pārāk labi (varētu teikt "slimīgi labi") pamana visus sīkumus lietās, dažādās situācijās un cilvēkos - bez aizspriedumiem tiek uztverts viss to nesvarīgais, mazišķais, klaji pretīgais. Un tad tas viss tiek nodots detalizētai, sīkumainai analīzei. Un tās visas piedzīvotās negatīvās situācijās, dzirdētie pārmetumi un aizrādījumi, viņu paustā mīmika - tas viss, kas citu prātos parasti neuzkavējas ilgāk par pāris mirkļiem vai minūtēm, vai varbūt stundām, šī cilvēka neveselīgajā prātā katru reizi veiks tādu kā nelielu revolūciju, ik reizi izaicinot šī cilvēka būtību un ideoloģiju, pārbaudot tās noturīgumu un pamatotību. Kā arī uzkavēsies tur daudz ilgāk. Tas viss ar nosacījumu, ja cilvēks nav centies dzīves laikā atrast kādu veidu, kā atbrīvoties vai vismaz kā neciest no šiem it kā esenciālajiem personību definējošajiem elementiem. Viņš nebija. Es? Ar mani tomēr ir mazliet citādāk, jo, lai arī šajā ziņā esam ļoti līdzīgi, man laikam tomēr piemīt tāda kā iedzimta ticība labajam. Ticība tam, ka, ja es lietā x ieguldu laiku un darbu, tad lieta x mani gandarīs. Un šī vienkārša formula postulē ideju, ka viss ir manās rokās. Ka viss ir izdarāms. Ka viss ir apgūstams. Ka viss ir saprotams. Un pāri visam galvenais jautājums ir - vai tas tev ir nepieciešams? Lai vai kā, tomēr vissvarīgākais elements, kas man ļāvis saglabāt veselo saprātu un nedarīt sev galu, ir vienatne (atpūta no citiem, nodošanās tikai savām savtīgajām, triviālajām interesēm).

Redziet, patiesībā jau Kurta situācija nav salīdzināma nedz ar manu, nedz tavu situāciju. Tur ir citi nosacījumi. Mēs patiesībā nemaz nespēj iedomāties, kā tas ir - dzīvot tādu dzīvi, kāda pēdējos gados bija viņam. Tā ir dzīve ātrājā līnijā (jā, runāju par nepārtraukto tūrēšanu/nebūšanu mierā, vienatnē). Un tajā sadegt ir daudz vieglāk, nekā šajā mierīgajā eksistencē, ko baudam mēs. Jā, man ir maz ticības, ka Kurtam nozīmīgākajos personības definēšanās dzīves posmos bija pietiekoši daudz laiks pašam ar sevi un ar citiem viediem, dzīvesgudriem indivīdiem (vai attiecīgu literatūru).

Sanāca vairāk par viņu, nevis sevi, taču tas arī der.

( Kobeina pirmssuicīda vēstule )