|
|
Friday, May 24th, 2013
| |
23:52
|
|
| Thursday, May 23rd, 2013
| |
20:01
|
Sapņoju. Nosaukums varētu būt "Mēs ar Signi postapokaliptiskā pasaulē". Sazinkāpēc turamies kopā, jo komunikācija mūsu starpā ir ļoti ierobežota un intraverta. Mēs strādājām kaut kādās naftas atradnēs tuksnešainā vidē, dzīvojam ar citiem pamestā skolā, kas ir desmitiem kilometrus uz dienvidiem no atradnēm. Ja kas, Signe ir mana pirmā "ilglaicīgā draudzene" nu jau gandrīz desmit gadus tālā pagātnē, realitātē.
Kādu dienu mums (?) zvana boss un saka, ka no okeāna uz ceļa, kas ir tam blakus, ir izskalotas, kā viņš teica, milzīgas parazītiskas smadzenes, un ka šis ceļš vairs neesot drošs un ka laikam būs jāiet kalnos, un tad pa tiem tālāk uz ziemeļiem, uz atradnēm. Kaut kā ātri ar Signi vienojāmies, ka tomēr dosimies gar okeāna ceļu. "Kaut vai apskatīt tās kolosālās smadzenes," nodomāju, iztēlodamies tikpat kolosālu, pūstošu vali, kā karkass izskalots krastā. "Uz ko gan ir spējīgas smadzenes bez ķermeņa?" dodoties uz turieni, spriedām.
Nonākuši līdz vietai, kur pēc apraksta tām būtu jāatrodas, mēs ieraudzījām, ka ceļu šķērso nevis kaut kāds gaļas gabals, bet vaiāk kā 20 cilvēki. Parasti, dodoties uz ziemeļiem, mēs nekad nesastapām pa ceļam cilvēkus, atskaitot varbūt kādu noklīdušu karavānu vai ko tādu. Šajos cilvēkos bija kas īpašs. Viņi stāvēja pavisam nekustīgi, kājas iemītas drūpošajā asfaltā, galvas satītas dažādu krāsu un ornamentu hidžabu. Divi no šī bara īpaši atšķīrās, jo viņu krāsas un drēbes, lai arī tipiskas musulmaņiem, tomēr bija krietni citādākas. Mēs ātri noskaidrojām kāpēc.
Tuvojoties viņiem, pamanījām, cik ļoti pazīstams mums šķiet ornamentēto hidžabu vīru izkārtojums. Tas tiešām bija izkārtojums. Jo priekšā mums bija laukums. Šaha laukums. Un viņi visi, atskaitot minētos divus, bija figūras. Brīdī, kad to konstatēju, pie mums ātri pietipināja mūsu pusē esošais "atšķirīgais" musulmaņa kungs. Pieliecies neviltotā bijībā (par ko bijām pārsteigti), viņš mums teica, ka mēs, cilvēces pēdējā cerība (par to pasmīnējām), esam atnākuši, lai pārvarētu sevi, uzvarot šahā Šeiha kungu laukuma pretējā pusē. "Es esmu jūsu tulks un pazemīgais kalps," teica pie mums pieskrējušais: "Caur manu muti jūs valdīsiet pār savu kaujaslauku."
Tā kā es no mums vienīgais kaut cik pratu spēlēt šahu, es arī uzsāku komunikāciju ar mūsu pazemīgo tulku. Viņš stāvēja laukuma kreisajā malā, bet mūsu standarta pozīcija bija aiz mūsu karaļa un dāmas (visgreznāk izdekorētie cilvēkkauliņi). Pēc katra pretinieka gājiena man nācās spert desmit-piecpadsmit soļus pa kreisi, un tas bija jādara ļoti neuzkrītošā manierē, jo katru reizi, kad es sāku žestikulēt ar rokām, taujādams mūsu tulku un censdamies saprast ko vairāk, viņš ļoti sabijās un teica, ka manas straujās kustības šobrīd aizvainojot visus ebrejus un musulmaņus. Viņš visu laiku, pēc katra mana gājiena un katras mūsu īsās sarunas, it kā slepeni, tomēr vairāk ar nolūku iebiedēt mani, bijīgi pavērās laukuma otrajā pusē stāvošajā sultānā - mūsu spēles pretiniekā, kurš visu spēles gaitu stāvēja nekustīgi pretī mums - aiz sava karaļa un dāmas.
Mēs ar Signi sākām domāt. Smadzenes, milzīgas smadzenes, pūstošas, tomēr milzīgas. Šeit noteikti darbojas telepātija - nepārtraukta komumnikācija starp mūsu tulku un mūsu pretinieku. Arī fakts, ka pretinieks pārvietoja savus kauliņus bez jebkādām kustībām un skaņām, savukārt man katru gājienu vajadzēja izskaidrot tulkam. Un tas nozīmē, ka, lai arī cik labi spēlētāji mēs nebūtu, mēs beigu beigās zaudēsim šo spēli. Mēs bijām veikuši tikai pāris gājienus, liekot izkustēties bandiniekiem un atbrīvojot ceļu mūsu dāmai un laidnim. Es kļuvu arvien nervozāks, prātā vislaik oscilējās domā par absolūtu sakāvi. Kas būs, ja mēs zaudēsim? Vai banāli tapsim par šī laukuma krāšņajām figūrām? Vai vienkārši varēsim iet prom, atpakaļ un tad kalnos?
Es precīzi neatceros, kā mēs nonācām līdz idejai, ka Signei ir jāturpina spēle manā vietā, un man jābūt par viņas palīgu. Apmainījušies vietām, jau krientu laiku sakauti mūsu prātos, mēs turpinājām spēli. Bet tad tā apstājās. Signe teica tulkam, lai viņš pabīda uz priekšu mūsu zirdziņu, bet tulks tikai klusēja un alki skatījās viņai cauri. Viņiem pieskrēju klāt es, un šoreiz pat mana nervozā daba neaizkaitināja mūsu tulku, kurš šķita sastindzis pieminieklī. Mēs ar Signi sākām domāt - kā gan var turpināt spēli, ja to nevar turpināt? Varbūt mēs jau sen esam zaudējuši? Vai uzvarējuši? Tad mēs atceramies tulka teikto: "Esam atnākuši, lai pārvarētu sevi." Un, kad mēs ieminējāmies par to, šaha laukums pagaisa. Un tālēs es tiešām saskatīju krastā izskalotu beigtu, milzīgu kašalotu. Un beidzot vairs nejutām nedz spriedzi, nedz stingumu. Uzpūta vējš no ziemeļu puses, atnesdams ļoti nepatīkamu pūstošas gaļas un okeāna aromātu.
Bija tikai jāapmainās vietām. Cik neinteresanti.
|
|
|
| Saturday, May 18th, 2013
| |
19:03
|
|
Neticami, bet jau kādus 3 gadus dzīvoju bez mp3 pleijera. Eju pa ielām, dzirdot tikai tās skaņu. Patiesībā es tai gandrīz vispār nepievēršu uzmanību. Tāpat kā citiem cilvēkiem (ja vien tās nav izaicinošas meitenes), pretīmnācējiem. Tā pat nav pretīmnākšana, ja godīgi. Tā es varu dažreiz paiet garām kādam draugam. Vai ienaidniekam.
|
|
|
| |
18:53
|
|
Elīnai ir athodi, jo mēs viņu tagad kādu laiku barojam ar "lēto kaķu pārtiku". Viņa šad tad sāk kost un uzbrukt manām kājām - dažbrīd pat tā pārāk aizrautīgi. Agrāk tā darīja tikai tad, ja biju iesmaržinājies ar citu dzīvnieku.
|
|
|
| |
18:02 - beidzot jauna, normāla filma
|
|
Man patika filma Side Effect. Mazliet iemīlējos galvenajā aktrisē (pirmo reizi tādu redzēju) Rooney Mara.
|
|
|
| |
17:20
|
|
Šī (ko postēju iepriekš) patiesībā ir šausmīgi skaista dziesma par karu un mīlestību. Nē, nopietni, pēdējā laikā īpaši reti iemīlos mūzikā. Vienkārši aizvieto vārdu "boy" un "man" ar "nation". Throw the spear.
|
|
|
| |
17:13
|
|
Pat jokiem mēdz būt izcili saundtreki (es nezinu, man kaut kas šajā dziesmā ļoti patīk).
|
|
|
| Friday, May 17th, 2013
| |
04:50
|
|
| Wednesday, May 15th, 2013
| |
15:06
|
|
Nekad nebūtu domājis, ka spēlēšu vienā mēģutelpā, vienā topošā apvienībā, ar savas LV mīļākās (vienas no retajām, tā teikt) grupas "Kartāga" basistu Uldi. Es pilnīgi jūtos slavens vai kā tamlīdzīgi.
|
|
|
| Tuesday, May 14th, 2013
| |
01:20 - gribasspēks, bailes no seksa, baudas mentālie aspekti, seksa problemātika
|
Tagad es tiešām ticu, ka mans gribasspēks (jeb precīzāk - tā trūkums ikdienā) saskaroties ar kādu problēmu, kas subjektīvi tiek uztverta kā neizbēgama un kopumā risināma "līdz galam", jo tā pietiekoši ir traucējusi man dzīvē, liedzot man, atklāti sakot, ļoti, ļoti daudz seksuālus ekscesus no savas agrākās ikdienas absolūtās atturēšanās (vadīju "jaunieši bez seksa, bet ar masturbēšanu" organizāciju). Jā, ja tā padomā, tad patiesi es nožēloju tikai to, ko es neesmu izdarījsi baiļu vai neizpratnes vārdā. Es tagad varēti lepoties, ka līdzīgi kā ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) decembris es arī būtu pārgulējis ar cibas "ex-atvērto meiteni" esinja'u. Atceros, ka viņa man vienreiz, kad piedzērušies uz grīdas gulējām blakus jack un citai beibei, kurai viņš gulēja virsū, iestūmis viņā savu locekli, ka viņa man piedāvāja pat anālo seksu. Bet es biju tik nenormāli samīzies savu iepriekšējo slikto pieredžu dēļ ar prezrvatīvu, kas man bija traumējušas, šķiet, kaut kad iepriekš.
Tas ir fakts, ka manas pirmās nopietnās attiecības ar meiteni mani (ceru, ka viņu ne-tik) morāli (manu ego un pašcieņu) totāli iznīcināja, iedzenot prātā ideju par to, ka, lai arī es esmu vidusmēra simpātisks jaunietis, es tomēr izstaroju kaut ko, kas tādas meitenes, kuras patīk man, tiek atgrūstas, un līdz ar to es vispār nespēju īstenot savu seksuālo potenciālu nemaz. Es tiešām vēlējos atrast būtni, kura saprastu to, ka es saprotu vai vismaz ļoti vēlos to, bet visas manas opcijas bija "spītīgas meitenes", "dumjas meitenes", "traumētas meitenes", nevienas veselīgas būtnes. Skumjākais, ka potenciāls bija milzīgs. Tā meitene, kura būtu varējusi ar savu mieru "atslēgt mani", palīdzot man nebaidīties vai kā tamlīdzīgi, būtu viena sasodīti laimīga meitene, hehe. Bet tā jau ir spriešana par plašo, neviennozīmīgo iespējamību horizontu.
Es līdz šai dienai (jo tagad, kad tas ir darīts vairākas reizes...), aizritējušam mēnesim, nekad dzīvē nebiju veiksmīgi mīlējies ar prezervatīvu. 99% manu pieredžu bija bez tā. Biju ļoti, ļoti priecīgs, ka neviena no meitenēm, ar kuru mīlējos bez tā, nebija pret šo ideju - pat pretēji, viņas uzstāja, ka ar prezervatīvu nav tik forši. Īpaši labs arguments man šķita (pārfrāze): "Līdzīgi (pretēji) kā ar anālo seksu, arī, ja mīlēšanās noris ar prezervatīvu, meitenei ir apziņa, ka viņas mīlnieks gūst relatīvi mazāku baudu, nekā bez tā, līdz ar to samazinās viņas bauda, ja vien viņi vispār rūpējas viens par otra prieku (katrā ziņā tas ir obligāti, ja cilvēki patiesi vēlas baudīt ļoti, ļoti)." Pieminēju anālo seksu, jo tas arī ir ļoti liels seksuāli liberālas sievietes prāta kairinātājs, kas arī izpaužas faktā, ka viņas uzbudinājums rodas/pieaug, apzinoties to, cik ļoti uzbudināts ir viņas partneris (īpaši ja viņš ir viņai norādījis, ka konkrētais process, ko viņi veic, ir viņa ļoti liela fantāzija, vēlme).
Kāpēc vispār man pēkšņi bija/ir jālieto prezervatīvi? Jo pretēji man nebūtu ieteicams mīlēties (arī orāli, šņuk), jo izeju terapiju kaut kāda pseido STS izārstēšanā. Un negribu to atgriezt, jo tad atkal būtu jāgaida faking mēnesis, pusotrs, līdz varēs atkal normāli (bez prezervatīva) izbaudīt vienu no dzīves lielākajām baudām - sievieti.
Atgriežoties pie manas nožēlojamās pagātnes - tas 1% pieredžu ar prezervatīvu bija kopumā apkaunojošas situācijas, ko ar vienu teikumu varētu raksturot sekojoši - vēlme mīlēties ļoti lielā alko-reibumā (jo citādāk man bija bail), kas līdz ar to nozīmēja, ka manas bailes un reakcija uz prezervatīva uzvilkšanu noteikti tika amplificēta, ņemot vērā alko inducēto jutīguma zudumu orgānos kā arī spēcīgo pašsuģestiju, uz ko mans prāts bija spējīgs tad (un tagad, tomēr šis process ir aptveramāks, līdz ar to pastāv iespēja izvairīties to some extent). Jā, katru reizi, kad es uzvilku prezervatīvu, erekcija vienkārši izgaisa. Žēl, ka meitene nebija pretīmnākoša un ieinteresēta kaut kā spēlējoties atgriezt erekciju vai vispār turpināt seksuālās izklaides procesus. Bet es viņu tiešām nemaz nevainoju, jo seksuālās izpausmes bija ļoti spontānas, alkohola ietekmētas, un ņemot vērā faktu, ka mums bija ļoti limitēta pieredze (pirmo reizi ar viņu mīlējos naktī, pilnīgā pālī kaut kādā 2004. vai kura tur gada Fonofestā, guļot zālē, blakus populārai gājēju avēnijai. Es vēl šodien atceros, cik dievīgi viņa garšoja. Es burtiski izēdu viņas saldo kājstarpi - tas bija tik spēcīgs uzbudinājums un prieks, jo beidzot es izjutu tiešām saikni ar šo cilvēku, kā arī seksuālās enerģijas izdalīšanos un apmaiņu, kas vispār ir vitāls process veselīga cilvēka ikdienā. Vīrieši bez seksa pievēršas vai nu nenormāli biežai masturbācijai, skatoties porno. Vai arī kļūst par agresīviem, nesimpātiskiem, nelaimīgiem cilvēkiem, kuri principiāli (pret pasauli vai pret kādu tuvu cilvēku, vai, vienalga, suņuku vai valsts probācijas dienestu) ienīst kaut ko. Gluži tāpat ir ar sievietēm - viņas rutināla seksa trūkuma dēļ ir spējīgas izdomāt kaut kādas simts cīņas, kas jāveic. Simtiem darbus, kas jāizdara. Cilvēki sāk kaligāt par nebūtisko - piketēt pret marinētiem gurķiem, ļoti dusmoties uz to, ka ir sastrēgums, komentēt dusmīgi visus tvnet rakstus, īpaši jau tos, kas saistīti ar seksualitāti vai pat vienkārši regulāri īgni atbildēt visām kasierēm. Jāpiebilst, ka šobrīd runāju lielākoties par tādiem cilvēkiem, kuru seksuālā pieredze vispār ir limitēta - nevis tieši konktrētajā brīdī. Jo cilvēks, kuram nav pieredžu "konkrētajā brīdī" gandrīz nekad nebūs tik, atvainojos, sapists kā iepriekš aprakstītais piemērs. Šis cilvēks būs apzinājis baudu. Apzinājis mieru. Tas ir līdzīgi kā apēst sēnes un piedzīvot tipiskās atklāsmes, kas raksturīgas tām. Līdzīgi, jo arī pēc rutināla seksa pieredzes cilvēks apzinās to, cik "tas viss ir sasodīti vienkārši" un to cik patiesībā ļoti cilvēki nekomunicē intīmi baiļu dēļ un apspiež savas patiesās vēlmes pēc baudas vispār vai arī kāda noteikta fetiša (fetišs kā seksuāla fantāzija).
Vispār ar šo postu vēlējos tikai pateikt, ka beidzot varu normāli mīlēties ar gumiju (smieklīgi skan - gumija; tik pat labi - maisiņš). Tas nozīmē, ka, ja es būšu brīvs vīrietis kādreiz, tad varēšu kārtīgi iedziļināties gadījuma sakaru pasaulē. Lai gan, ziniet, jāatzīst, ka mani tas nemaz neinteresē. Tagad, kad es to teorētiski varu, es secinu, ka tas viss ir sūds (vispār jau tas tika secināts iepriekš, taču tagad tas ir uzskatāmāk). Man, pirmkārt, neinteresē lēdijas, kuras parakstās uz mīlēšanos pirmajā tikšanās reizē, ja vien tā tiešām nav izjūta par īpašu tuvību, savstarpēju izpratni un izjūtu, ka "esat radīti viens otram", hehe - es neesmu stulbs romantiķis (gudrs arī nē), bet tā tiešām mēdz būt, pateicoties cilvēka neizsmeļamajai spējai pielāgoties un, pašam neredzot, vērpt sevī dažādus pozitīva tipa aizspriedumus ceļā uz (pēc idejas ļoti ātru un intīmu) attiecību nodibināšanu. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka šīs "jūtas nav patiesas". Viss ir patiess, ja tam cilvēks pietiekoši notic. Jo, kā mums skolā ir mācīts (hehe, jokoju, jo skolā mums māca pretējo, lai mēs būtu hurr durr tipa cilvēki), nav tādas vienas patiesības. To ir tikpat daudz, cik daudz ir viedokļu. Bezgalība as far as I can see.
Labi, man apnika rakstīt, jo ir produktīvākas lietas, ko darīt. Teiksim, mīlēties ar prezervatīvu. Uz priekšu!
Ā, aizmirsu piebilst, ka tas gan samazina baudas apmērus par, nezinu, 20-40%. Jo, nu, es tiešām dievinu, kā mans kailais, piebriedušais loceklis ar SAVU ĀDU izbauda viņu, esot iekšā. Bet ar prezervatīvu tas process (mīlēšanās) man vairāk asocējas ar baudas sniegšanu viņai, pret ko man nav itin nekādu pretenziju, jo tas ir mans prieks un aizraušanās.
|
|
|
| Sunday, May 12th, 2013
| |
19:29
|
|
Pārpostēšu draugu listē pamanītu skaņdarbu, kas mani diezgan uzrunāja. Fantastiska stāstnieka maniere, ģeniāla lirika un tās ekspresija. Klips gan man nešķeit simpātisks tajā jūtamās groteskas dēļ. Skaņdarbs ir pārāk skaists priekš sī klipa. KIRIN J CALLINAN - EMBRACISM
|
|
|
| |
15:31
|
Šonakt biju normāls cilvēks. Sapņoju kādus 4 vai 5 sapņus. Parasti es tos vispār neatceros, un tas ir normāli, jo man ir traucēts dziļais miegs. Bet tagad. Es joprojām, liekas, nejūtu savu pakausi un mugurkaulu, jo man sazinkāpēc bija jālec pakaļ autobusam ar skolēniem, kas no Akmens tilta ieripoja Daugavā (es staigāju pa elektrības vadiem). Pēc tam es ar grupu Ž viesojos kaut kādā debesu pilsētā, kas tikpat labi varēja būt kāda augsta kalna galotne tumsā. Atceros, ka stāvēju uz platformas, un man tik nenormāl sala (laukā putināja), ka es izģērbos un ielīdu pie platformas pietauvojušajā tramvajiņa bagāžas nodalījumā. Pēc tam es biju kaut kādā totāli anarhistiskā mūzikas festivālā, kur mums bija jāuztājas. Mēs visi bijām totāli piepisušies, bet kādām vajadzēja iet teikt runu, un mēs izdomājām, ka labāk būs, ja to darīs Anrijs. Viņš uzkāpa uz skatuves (kas bija izlietotu riepu, plastmasas un dažādu koka gabalu krāvums) un sāka visiem kaut ko stāstīt par attiecībām.
Kā lai dabū prom šo sapnu numbness? Nejūtos reāls, hehe.
|
|
|
| Friday, May 10th, 2013
| |
06:04 - Sandys' strap-on
|
Man piedāvā pa lēto nopirkt nelietotu strap-onu. Esmu izmisis.
|
|
|
| Monday, May 6th, 2013
| |
19:16
|
|
Ahhh (es tiešām metaforiski totāli beidzu), šādu uz flash bāzētu softu neapzināti slepeni gaidīju. Sasodīti vienkārši, bet ģenijāli. Lūk, draugi, lūk - tā ir OLAINE (online) DRUMMACHINE. Ar ļoti foršu iespēju izkārtot (sekvencerīts, cik noprotu) tieši tādu ritmu, kādu vēlies (protams, piedāvāto iespēju robežās). Protams, es te runāju vairāk par ļoti svarīgo - uzlieku skanam "plikas" bungas un sāku spēlēt kaut ko uz ģitāras/basa/siņķika, bet ar nosacījumu, ka tam jābūt pakārtotam ritmam (konkrētajai bungu partijai). Tas ir viens no labākajiem treniņiem, kādu vienatnē var veikt cilvēks, kurš vēlas apgūt "nepiespiestās" improvizācijas pamatus.
Saprotiet, man nepatīk tas, ka man jāvelk kaut kādi "dedicated" bungu softi. I'm biased in a way that I think that in future when operating this "dedicated" program I will think that it's really unintuitive and therefore takes too much time. Man ļoti nepatīk "Iebraukt programās". Ja ir nepieciešams - lasu tutorialus. Bet man nepatīk. Esmu dumiķis šajā jomā. Teiksim, nopirku pirms cik tur mēnešiem vai gadiem (gads?) bungmašīnu (primitīvu, bet tāpec relatīvi sarežģīti saprogramējamu, un ar lielu manual bukletu). Joprojām neprotu "ieprogramēt" dziesmu, kas sastāvētu no vairāk par 1 vai 2 bungu partijas variācijām. Visaktīvāk es to izmantoju kā totāls dumiķis - iespēlējot ritmu ar pirkstiem (kā uz nintendo konsoles pults) un iecilpojot to Boss DD-7 40 vai cik tur sekunžu garajā loop funkcijā. 40 vai cik tur sekundes ir pretty much ok for everything (yeah, totally).
|
|
|
| |
14:50
|
|
Vakar vakarā pieskāros grūtnieces vēderam. Tā āda un sajūta manos pirkstu galos mani nepārsteidza. Likās, ka esmu kam tādam pieskāries, lai gan šīs dzīves atmiņā tas nav ierakstīts.
|
|
|
| Sunday, May 5th, 2013
| |
02:55 - par dabisku tukšumu kā patīkamu bezlaika vēstnesi
|
Mans šī brīža garīgais un tāpēc arī sociālais nogurums man šķiet diezgan pamatots. Tā parasti ir pēc tādu subjektīvu patiesību atklāšanas un personības šķautņu nostabilizēšanās (jebkādas idejas ietekmē - galvenais manis gadījumā ir neuzspiesta un "neitrāla" ticība tai; es cenšos būt "neitrāls" jeb cenšos domāt par šo jēdzienu (attiecinot to uz ļoti plašu sfēru- gan komunikācijā ar citiem, gan ar sevi) laikam, lai kompensētu savu relatīvi īslaicīgo aizrautību, ar kādu es spēju pievērsties lietām. Par laimi arī īslaicīgumam nu ir radies kompensātors, kā novērots pēdējā pusgadā - es tagad varu atkal un atkal aizrauties ar vienu ideju, pieņemot, ka starp pirmo un otro aizraušanās posmu ir pagājis kāds brīdis. Dažreiz pietiek ar divām, trim dienām. Dažreiz ar diviem, trim mēnešiem vai pat gadiem. Idejas parasti ir par cilvēkiem vai ar viņiem saistītām lietām (prātu, domāšanu).
Un jāsecina, ka, jo vairāk domāju par domāšanu, jo vienkāršāka (praktiskajā, nevis teorētiskajā ziņā) un "laimīgāka" man šķiet mūsu eksistence. Eksistence nevis kā mūsu veikto procesu kopums, bet gan kā indivīda apziņas status quo - tā izveidotajiem principiem, kas sargā cilvēka tagadējās (jā, cilvēks var krasi mainīties, ja runājam par attieksmi pret lietām; ļoti krasi) "vērtības". Vērtības kā vārds, kas sevī ietver visu, kas cilvēkam šķiet pareizs vai nepareizs, skaists vai neglīts, gards vai pretīgs - visas dzīves melnbaltās lietiņas, kas, cilvēkam neapzinoties, valda pār viņa izvēlēm gan ideju pārspīlētās polarizēšanas dēļ, gan dabiski veidojušā aizsprieduma vārdā.
Ar vārdiem "mūsu eksistence - laimīgāka" es visticamāk gribēju pateikt, ka, lai arī visi mēs saprotam, ka ir sasodīti neērti, es tomēr esmu radis, kā man šķiet, diezgan drošticamu un pēc-labām-lietām un uz-harmoniju-un-laimi vērstu personības šķautnīti. Drošticamu kā tādu, kas labi spēj pamatot sevi "pari par sevi". Domājot citādi, varētu teikt, ka ir izveidoti miljons aizspriedumi, kas šo manu "apziņas sistēmu" padara grūti uzlaužamu, un tāpēc mana personība līdz kaut kādam brīdim būs pavērsta izteiktāk pret dzīves piesaukto pozitīvo un patīkamo pieredžu spektru. Un tāpēc arī jūtu pret sevi iepriekš piesaukto pienākumu - man ir jākompensē sava paredzamā, bet tomēr negaidītā aizraušanās ar bulšitu (jeb substanci, no kā es izvairos visvairāk). Jāpiebilst, ka bulšits ir tikai sekundāra (tomēr svarīga) lieta. Pirmā tomēr paliek aizraušanās, kas in general ir ļoti pozitīva lieta (jo tendēta būt ar zināmu abpusējību, un atklāta komunikācija ar cilvēkiem ir milzīga bauda, kurai iesaku pieskārties tikai tad, ja nav bail no savām vēlmēm).
Nepārlasot šo par-sevi sūdu, beigšu šeit. Ahhhhhhh.
|
|
|
| Friday, May 3rd, 2013
| |
08:28
|
|
Spēlēju Witcher 2: Enhanced Edition. Diezgan labs RPG. Pirmā spēles daļa ļoti ātri apnika, bet šī gan ir aizraujoša. Smieklīgi, ka viņi vienā kvestā joko par LOTR, sakot, ka man vajadzēs atrast 20 rings of power, bet tad, protams, pasmejoties par šo faktu.
|
|
|
| Sunday, April 28th, 2013
| |
15:54
|
Kāpēc es vairs necienu/neklausos "godspeed you! black emperor"? Tāpēc, ka nespēj pamest sajūta, ka tagad tas tiek darīts naudas tēļ. Saprotiet, vienā posmā, kad mūziķis ir ļoti atzīts, viņam var sakāpt galvā, ka viņš ir visa labuma sakne, un pārējā grupa ir tikai fona radītāji - aizvietojami elementi. Un tad viņš sāk darboties solo vai citos projektos ar tiem pašiem vai citiem biedriem. Un tie projekti negūst atzinību, jo mūzika, salīdzinot ar iepriekšējo, neskan tik pārliecinoši un patiesi (esmu dzirdējis ļoti maz, tāpēc šī ir absolūta spekulācija, balstoties uz vispārējiem principiem par to, kā "parasti ir"). Nepatīk tā teikt, bet varbūt tie ir gadi, kas pagājuši un sev līdzi nes konkrētu mūziku, kas reprezentē konkrētu posmu (GY!BE ir viena no tādāmm grupām manā dzīvī...dzīvē.). Un tāpēc īsti nevar šo mūziku klausīties un "objektīvi" izbaudīt atkal un atkal, jo tā man vienmēr kaut ko atgādinās. Pārsvarā man nav daudz labu lietu, ko atcerēties no savas pagātnes, atskaitot vienīgi bērnību un augstskolas pirmos gadus (tagadne neskaitās, saprotams).
Es viņus neklausos arī tāpēc, ka viņi saprata, ka GY!BE atgriešanās modernajā laikmetā (smejos par šo jēdzienu) būtu ekonomiski ļoti izdevīga, un, boom, viņi ir atpakaļ.
Anyway, whatever.
|
|
|
| |
01:50
|
Protams, ka apzinos, ka kāds varētu norādit, ka es "tukšās informatīvās vietas" esmu aizpildījis tikai un vienīgi ar aizspriedumiem. Ka tā cilvēki dara. Tā varētu būt, jo tas ir tipiski cilvēciski. Un tā varētu nebūt, jo es cenšos izvērtēt savas domas, tieši domājot par to, vai tās gadījumā nav radušās no kādas citas problēmas, ko esmu noracis (therefore aizspriedums) vai kā tamlīdzīgi. Es nepretendēju uz vistīrākās domas statusu. Un arī negrasos pretendēt. Bet gan uz savu subjektīvo patiesību, kas man rastu mieru un ko es spētu īstenot tā, ka tā varētu rast mieru arī citiem. Nav svarīgi, ar kādiem vārdiem kas tiek pateikts, ir svarīgi, ka tas ir pateikts un ka klausītājs to saprot tā, ka spēj pateikt kādam citam tā, lai viņš to saprastu tikpat labi kā cilvēks, kurš to pateica in the first place. Ja es esmu laimīgs, man citi, kuri man ir mīļi un kuri pret mani, lai arī esmu runājis huiņu, ir visu laiku izturējušies ar cieņu un sapratni, ir svarīgāki par sevi labsajūtas ziņā. Es to esmu noskaidrojis tikai pēdējā gada laikā.
Viena lieta, ko aizmirsu piebilst, ir tas, ka man ļoti nepatīk cilvēku aizspriedums, kas nosaka to, ka cilvēks, piemēram, mani uztver tā, kā viņš mani atcerās, kad pēdējo reizi tikāmies un plašākā mērogā komunicējām. Ar dažiem cilvēkiem neesmu ticies 2, 3 gadus, ar dažiem 5, 6 gadus. Līdz ar to viņiem nevar būt ne mazākās nojausmas par to, kāds es esmu tagad. Īpaši jau tad, ja viņi akli tic tam, ka cilvēki nemainās. Cilvēki nemainās, bet mainās viņu domas, viedokļi. Būtība ir tā pati, toties izjūtas/sajūtas, ko mēs varētu saukt par Pašu Galveno lietu, mainās, rodot arvien jaunas pieredzes un tādējādi secinājumus.
|
|
|
| |
01:19
|
|
Negribu labot savu postu, jo tas sačakarēs tā rindkopas, tāpēc šeit fiksi īsumā pastāstīšu par ko ir iepriekšējais posts: tas ir par ex-deeply troubled cilvēku, kurš laika gaitā ir sapratis, ko vēlas un tic, ka ir vēl daudz tādu cilvēku, kuri to jūt, un tāpēc fantazē par iespēju atdalīties no sabiedrības, kā to pasaules vēsturē ir daudzi darījuši, un dzīvot atšķirti, tomēr paralēli, izmantojot sabiedrības labumus un būtībā darot to, ko viņi dara ar mums - liekulīgi un savtīgi izmantojot esošos mehānismus, lai gūtu sev labumu?
Kāpēc mums tas būtu jādara, kāpēc mums būtu jārīkojas kā viņiem - kāds varētu jautāt man. Tā nav atriebība, tā nav ideoloģija. Tā ir apziņa par to, ka "tā tu mums iemācīji, tāpēc tagad pati saņem" (apzināts spītīgums, kas nav vērsts viennozīmīgi uz kaitējuma nodarīšanu vai atriebību) - šis izklausās pēc atriebības, bet tas tāpēc, ka es nepiebildu, ka bez šīs liekulības pret sabiedrību, ko "nīstam", ka bez tās mūsu mazā sabiedrība nespētu eksistēt vai nu materiālu vai kulturālu aspektu dēļ. Mums vajag sabiedrību, mēs to izmantojam diendienā, dzīvojot tajā un mēs pa lielam nevaram bez tās (daudzi aspekti gan tiktu aizvietoti mūsu alternatīvājā sab., tomēr ne visi). Tāpēc tas būtu ļoti neveselīgi disociēt sevi pilnībā, saraujot visas saiknes. Es nevēlos kultu, es vēlos alternatīvu sabiedrību, kurā cilvēki stāsta citiem tās biedriem, kuriem interesē, par to, kā cilvēkam patiesi justies laimīgam, kā nodibināt saiknes un kā dzīvot, sadzīvojot ar šo šausmīgo monstru, ko dēvējam par moderno sabiedrību? Ne tikai stāsta kā tādā stulbā skolā, bet gan parāda ar piemēriem, iedziļinoties katrā no cilvēkiem. Jo es ticu, ka šī sabiedrība vismaz tās sākontējā stadijā, būs neliela, līdz ar to katrs cilvēks būt ļoti, ļoti svarīgs un katram cilvēkam varēs tikt pievērsta padziļināta uzmanība - gan viņa psiholoģiskajam stāvoklim, gan intelektuālajam, gan veselības. Vienīgais, ko, šķiet, šādai sabiedrībai obligāti vajadzētu (tas nav obligāti, bet labāk, lai ir), ir cilvēks, kurš sevi ir izskolojis cilvēka veselības zinībā un ārstniecībā - nevis pēc metodēm "uzveic to ar zālēm", bet gan drīzāk idejiski un in general.
|
|
|
|
|
|
|