Lidl Lāčplēša ielā. Paliela stāvvieta laukā + zem ēkas. Auto ir, kur likt un uztaisīts smuki, kā piebraukt. Par auto padomāts.

Cilvēks?
Gājēju taciņas tikmēr nav, jāiet pa brauktuvi vai pļavu. Es varu un pat patīk pļavas, bradātājs. Bet vecāks cilvēks, mātes ar zīdaiņiem ratiņos, pastaigas laikā iešaujot fiksi veikalā pa ceļam? Optimāli?

2021, diapozitīvs no Ilford Delta 100

Bik nolieku nost savas suverēnās tiesības apsisties un sajūtos motivēts attīstīt melnbalto negatīvu filmiņu par pozitīvu - pēdējā tika attīstīta janvārī, gribasspēku gaida jau 3 izfočētās. Jāuzliek skanēt Mayhem - De Misteriis Dom Sathanas plati un jāķeras klāt!

Step 1: aiziet uz bodi pēc destilētā ūdens un darba apģērba;
Step 2: uzjaukt jaunu ķīmijas komplektu;
Step 3: alķīmiskā garā nozust uz vairākām stundām vannas istabā;
Step 4: projicēšanas tehniskos kokblokus risināt pēc tam, nevis ļaut tiem sabotēt visu pasākumu.

Stūra dīvāna stūris/veļas kaste var kalpot par nesliktām basa lamatām, kad to piekrauj ar segām un spilveniem :)
Bass kļūst izteiksmīgāks, tvirtāks, asāks. Garšīgāka, niansētāka basmaizīte!

Cilvēku psiholoģijai - tai gan piemīt cikliskums, kas vijas cauri dažādiem vēstures posmiem:
"Hard times create strong men. Strong men create good times. Good times create weak men. And weak men create hard times"

MI salīdzinājums ar Industriālo revolūciju esot diezgan trāpīgs, bet citādi, nekā varētu šķist (vērtīga autore):
https://www.youtube.com/watch?v=2WcpagVEnIw

Esam izteikti konservatīva sabiedrība:
- ievēlam pārbaudītus zagļus, jo pierasts;
- pārmaksājam par skaitļošanu, jo pierasts;
- esam valsts ar vienu no smagākajiem gaisa piesārņojuma līmeņiem ES, kas varētu samazināt piesārņojuma līmeni, jo pierasts sēdēt dīzeļdzinējos - netīrākajā tehnoloģijā ever, vienkārši nomainot degvielas tipu;
- marinējamies autocentrismā, jo pierasts;
- visas klases pasākumos izmanto vienas un tās pašas dziesmas, kas pagrābtas no jūtūbes, nesamaksājot māksliniekiem - jo pierasts;
- man zajebala jau šīs vienādās dziesmeles piespiedu kārtā klausīties, bet konservatīvisms to pieprasa;
- zinātne un progress iet uz priekšu, bet mēs iepaliekam, jo tādu uzvedību diktē konservatīvisms;
- kaimiņi mums priekšā sasniegumos, jo viņi dzīvo ārpus konserviem;
- progresīvie virza progresu, konservatīvie stagnē iepakaļ, meklē piemērus un neuzdrošinās. Lūzeru un iebaidītu pakalpiņu gals.

Concernatism, Kakistokrāti

Windows šodien uzprasās uz kodolieroča pielietošanu:
- pazūd skaņa mūzikas kabineta kompī;
- pazūd skaņa Svētku zāles kompī;
- aizdirš sistēmas SSD tā, ka ielogoties īblis pat nevar, visi personāla dati tiek glabāti uz cita SSD...

Vispār ir kolosāli, ka Microslop pēkšņi "aizmirsuši" kā strādāt ar skaņu kompjos.
Paļubomu tas ir draiveru instalācijas dēļ caur Windows Update - tieši tas ir viens no tiem sūdcaurumiem, kuru, taisot ideālo Windows 11 image, lāpu ciet bez jelkādas žēlastības. Draiveri ir mana teikšana. Punkts. Tāpat kā visa pārējā noliegšana, izņemot Security Updates. Tev nebūs manas skolas neta trafiku, diska vietu un nervus ēst. Tev nebūs skolēnu uzmanību un informācijas apstrādes skilus degradēt ar mākslīgajiem nemācīšanās asistentiem - tā lai paliek pieaugušo mantiņa!

ZA-JE-BA-LA

Linux ir daudz stabilāka, vieglāka OS, kas 1) šādas sāpes parastam lietotājam nekad nesagādā un 2) neko neprasa maksāt, kā arī 3) ciena cilvēkdatus, nevis stalko.

EDIT:
Dabūju iet uz veikalu un pirkt M.2 PCIe -> USB-C/USB3 lasītāju. Tad pieslēdzu kā ārējo nesēju: 0 baiti brīvas vietas :D :D :D
Izdzēsu Temp mapes visur, atbrīvoju 4GB - ar to pietiks darba rūmei. Lieku SSD kompī atpakaļ un palaižu dažu labu Powershell un CMD komandu. Rezultātā atbrīvojās 35GB - varēja nodot kompi skolotājai atpakaļ un tūdaļ uzlabot Windows uzvedības dēļ sapisto garīgo.
W11 ir superīga operētājsistēma, kas tik ļoti domā par lietotāja resursiem un labsajūtu!

Tā zelta Windows 11 sagatavošanas elle visai ātri izrādās nepieciešamība, nevis vienkārši mana perfekcionisma/pašdarbības izpausme.

Runājot par tiesībām apsisties, vismazāk esmu pieminējis baisi vienkāršu un diezgan reti apskatītu lietiņu: psihedēliķus mēdz dēvēt par "cognitive enhancers" jeb kognitīvo spēju uzlabotājiem, kur "uzlabojums" ir klasificējams kā:
- mikrodozēšanā cilvēki ziņo par uzlabotiem garīgajiem, spējām koncentrēties, mērāmiem dzīves kvalitātes uzlabojumiem;
- makrodozēšanā izteikti parādās neiroplastiskums jeb dažādu citu smadzeņu daļu iestāšanās signāla apstrādē, tām rodot jaunus savienojumus/informācijas apstrādes ceļus.

Intelekta kontekstā:
Izaugsmei ir nepieciešama auglīga zeme. Ja lietotāja galvā svilpo caurvējš, tad makrodevās tas svilpos vēl vairāk, nevis cilvēks maģiski kļūs par viedu būtni vai kā tamlīdzīgi. No sevis neaizbēgt - kļūsi vairāk par sevi pašu, mēģinot atrast sev vietu saskatītajā kopībā / sistēmu "holistikā". Bet, kad pieredz ego nāvi - tad cilvēks kļūst rāmāks, iecietīgāks, sociālāks, lēnprātīgāks, ar "lēnprātību" saprotot emocionālo inteliģenci.

Depresiju/PTSD kontekstā:
Makrodevas attiecīgajā settingā sniedz smadzenēm iespēju no komunikācijas izslēgt "iestrēgušo signālu" saturošās daļas, tādējādi apejot kaitīgu impulsu atkārtošanās un uzvedības paternus. Daudz, ko no tā var panākt ar masīvu introspekciju un godīgu pasmiešanos par saviem impulsiem, bet psihedēliķis lielās devās to vienkārši ņem un piegādā - prasīji vai nē.
Sevišķi traumētajiem, kuri traumas ir norakuši ļoti tumšos smadzeņu kaktos.


Starp citu: nekas šajā dzīvē nav par velti!
Pēdējo reizi lielu psihedēliķa devu ņēmu pirms ~6 gadiem un saņemto informāciju apstrādāju kādus gadus 2. Es šo lietiņu dikti respektēju un tas noteikti nav kas tāds, kurā būtu vēlams ņurcīties ikdienā.
Par kaņepi runājot - esmu kļuvis zinātkārs pret absolūti skaidru prātu, pret enerģijas daudzumu, kāds organismam ir pieejams, kad regulāri netiek plaušās ievadīts neslikts daudzums dažādu sadegšanas produktu un/vai netiek imūnsistēma noslogota ar alkohola pārstrādi. Citos vārdos - labsajūtas vārdā esmu atteicies no lietošanas ikdienā un pārgājis tikai uz sociālu lietošanu. Un arī ne kuru katru - bārā, piemēram, introspekcija un noslēgšanās neder. Tur der alkohola sniegtās apziņas stāvokļa izmaiņu priekšrocības. Savukārt mājās ar draugu der kaņepe, lai saklausītu, teiksim, vairāk, redzētu vairāk. Katrai lietiņai savs laiks un vieta :)

Lai kā arī cilvēki mēģinātu izlikties - aizraušanās ar kaņepes patēriņu ikdienā nav bez sekām - hroniski pīpēt nav nekas diži veselīgs. Jā, kaņepes dūmi soda krietni mazāk par tabakas, bet soda un jāmaksā ar veselību līdzīgi. Mazāk, bet līdzīgi.

Es, piemēram, hroniski lietojot kaņepi, maksāju ar (papildināts):
- iekaisumiem: kakla, deguna dobuma un augšējo elpceļu - sauss, kairinošs dūms un gļotādai kodīgas vielas;
- apetītes traucējumiem: izteikti jūt, pārtraucot ikdienā dolbīties. Nedēļu vispār sauss nav ieēdams - prasās zupas, gulašus, slapjas lietas;
- hronisku pagurumu;
- motivācijas zudumu;
- savaldības sarukumu;
- atmiņas traucējumiem;
- sapņu zudumu, kas man norāda uz info apstrādes traucējumiem. Kad beidz lietot, pēc ~nedēļas sapņi atgriežas ar masīvu jaudu;
- dzīvesprieka zudumu: saasinās depresso un piemetas pat anksītis mazliet - normalizēšanai atkal jāapsitās, kas "risina" lietu īslaicīgi;
- skaļāku tinītu, pie kura pirmām kārtām tiku ar pamatīgu bonga ķegu. Ja kaņepe to deva, moš tās lietošanas samazināšana to arī mazinās;
- maciņu kādu 200 EUR/mēn. apmērā. Var mierīgi šajos inflācijas apstākļos to nedarīt;
- māniju: pirmā rīta doma ir kaņepe un pēdējā vakara doma - kaņepe;
- nekārtīgu vidi sev apkārt: saistīts ar motivācijas zudumu un bardaks tik aug. Un augošais bardaks tik sit un sit pa nerviem!


Un, ja tā godīgi - ar ko samaksā tu?


P.S.
Top cildena skābeņu zupa manā sakārtotajā dzīvoklī, kurā vairs nav neērti ievest cilvēkus.
Vakar tika apēsta foršā tomātu zupa, nākamo varētu jaudīgu gulašu uzbliezt, palutināt sevi ar liellopa gaļīti.

Stipri informatīvs ir apstāklis, ka arī latvju konspirācijbāleliņi zina tikai NASA braukt virsū par kosmosa izpēti. Tas norāda stipri uz šo konspirāciju izcelsmes vietu un ASV centriskumu, kura skatījumā uz pasaules eksistē tikai ASV. Un protams, ka tie murgi tiek norīti nesagremoti, nevērtējot to izcelsmi, atslēdzot kritisko domāšanu - tāpat kā ar paaudžu "teoriju", piemēram.

Neeksistē un absolūti to pašu nav secinājuši:
- European Space Agency
- Japan Aerospace Exploration Agency
- China National Space Administration
- Indian Space Research Organisation
- Roscosmos (šobrīd krievi neatļauj pieeju, err 403, lai gan tehniski viss OK: tracert izpildās. Gan jau neta bloķēšanas dēļ krievijas mērogā)
+ daudzas citas mazākas izpētes organizācijas

Diez kādu iemeslu dēļ baisā apmērā tiek gāzti koki gar Rīga - Jelgava dzelzceļu posmā no Tīraines līdz Jaunolainei, - kādus 50 - 100m atstatus no dzelceļa? Simtiem koku mežā mētājas, tehnika ņemas. Vēl daudzi koki atzīmēti gāšanai ar sarkanām strīpām. Dzelzceļa infrastruktūru tie no šāda attāluma neapdraud, nav apdraudējuši līdz šim.

Vērtējot darbību uz šo brīdi no vilciena loga - izskatās pēc kārtīgas retināšanas: no brikšņiem uz skraju.
Kur kādreiz nevarēja redzēt jauno un veco Jelgavas šoseju, tur tās tagad cauri spīd - man nepatīk, pat grauž dvēseles kodolā.
Esmu tur staigājis, man cepī nepieradinātas, neaiztiktas vietas. Tagad tur izskatās kā retināti zobi, adatu spilventiņš. Stirnas jau tagad nāk tuvu pie cilvēka, infrastruktūras - tagad nāks tuvāk, jo tiek atņemts šiem resurss. Lapsas jau sen ir problēma šādas aktivitātes dēļ.

Katrs koks ir mazs rebreather beigu galā, gar šosejām diezgan būtiska un bezmaksas gaisa filtrēšanas sistēmas bagātība, manuprāt.
Katrs koks ir trokšņa filtrs - būtiski, ja šoseja ir blakus apdzīvotām vietām. Tagad jāceļ neglītas sienas un atkal izdevumi tur, kur to nebija!
Katrs no tiem kokiem ir saulessargs - vilcienam nav jātērē tik daudz elektroenerģijas, lai dzesētu salonu - atkal jau bezmaksas ieguvums!
Precīzi tas pats attiecas uz individuālajiem transportlīdzekļiem - kad kokus gar ceļmalām izcērt, tad nākas vairāk degvielu nosvilināt kondiķī.

Kad aizsega un recirkulējošās gāzmaskas vairs nav, visi maksās vairāk, elpos sliktāk un būs pakļauti lielākam troksnim.

( Sadārdzinājuma aplēse )
( Komunikācija ar Vivi un Serval - izziņai )
( Problēmu apskatošais video )
( Uzzinātais )

Tagad, kad MI instrumenti aug kā sēnes pēc lietus, ir baigais izaicinājums nobloķēt nemācīšanās asistentus. Nepietiek ar domēnu bloķēšanu, nepietiek ar vienkāršiem CSS filtriem - jālieto ir mērķim radīti paplašinājumi un visādas tādas lietas, kas paslēpj MI asistentus, nerenderē tos.

Skolēni ir radoši: kad viņiem kaut ko aizliedz, viņi saka - Challenge Accepted un apzināti meklē caurumus, baksta vietas un izaicina mani. Es to ļaunā neņemu - paša psiholoģija ir uz mata tāda pati - cilvēciskais faktors!
Forši, ka tie grēcīgākie skolēni reiz uzsāka ar mani sarunu: respekt, ka tev izdevās to un to nobloķēt, bet mēs vēl tiekam tur un tur. Un tad skatos savus filtrus un jā, taisnība :D :D :D

Cīņa ar vējdzirnavām un urinēšana pretvējā. Ja vakar domēnā X nebija MI instruments, tad rīt jau būs, un atkal jāatjaunina filtri...
Te vai tik izglītības standartam nebūs jāpielāgojas jaunajai MI realitātei? Iet virzienā, kas pieņemtu MI eksistenci, strukturēti apmācītu skolēnus. Bet pārbaudes darbi? Tos tikai Kiosk režīmā (pieejama tikai viena lapa, no kuras nevar aiznavigēt prom) vai uz papīra - varbūt kas tāds strādātu. Jo nu - instrumentu der apgūt, nevis pa visām varītēm norakt, lai tik skolotājs varētu pieturēties pie veciem standartiem.

Ir šodien kaut kāda joma, kas nav ievērojamu pārmaiņu fronte?

Kopš bērnības man ļoti tuva Mezo/Dienvidamerikas civilizāciju tēma. Intereses sākumi meklējami BKUS palātiņas bibliotēkā - piegāju pie grāmatu plaukta un meklēju ilustrācijas - ja ir ilustrācijas, tad būs interesanti arī lasīt sausas lietas.
Viena tāda atradās: Maiju priesteru noslēpums un tur pilns ar savādi attēlotiem dzīvniekiem, dabu - savs oriģinālais stils, kāds agrāk nebija sastapts! Ar aizrautību lasīju šo grāmatu, kurā maiju kultūras, arhitektūras, sasniegumu, mākslas, zinātnes un vēstures izpēte mijiedarbojas ar fikciju, kas tieši balstīta uz tikko apskatīto vēsturisko, līdz ar ko bērnam tika divas lietas reizē: gan ieskats civilizācijā, kas attīstījās ārpus vecās pasaules, gan piedzīvojumu stāsti. Pirms gadiņiem daudz jau tiku šeit rakstījis par šo grāmatu - rakstiņš, starp citu, ir sasniedzis pilngadību! ;)

Laika gaitā manā personā iezīmējas vairākas pazīmes, kas sliecas cienīt seno, aizvēsturisko, šamanisko - cilvēks pat rīkles dziedājumus savam priekam sāk apgūt! Tas senums, tā noslēpumainība laikā pirms kristietības - cepī!

Dekādēm vēlāk iznāk videospēle Shadow Of The Tomb Raider, kurā diezgan smalki un interesanti attēlota maiju kultūra, piejaucot arī pārējās kultūras vienā savādā kokteilī (best off no maijiem + inkiem + actekiem...) un pat vesela pilsēta (Paititi) iedzīvināta gluži tāpat kā citas lietas minētajā grāmatā - ļoti ticami, pat autentiski (lai gan nav maiju pilsēta). Pirmo reizi to ieraugot, emociju parāva diezgan spēcīgu: malači un super, lai gan vēsturiski neprecīzi/dramatizēts!
Palasot sīkāk par spēles veidošanu - iesaistīti vēsturnieki, bijusi vides izpēte dabā, iesaistīti arī joprojām maiju un iknu valodās runājošie pamatiedzīvotāji, kuri arī spēlē runā savās valodās - bauda klausīties.
Spēlēt šādu videospēli pirmo reizi bija tīrs kaifs - sevišķi vēl tas, ka gameplay departaments arī pielāgots stāstam: neskraida tur supervaronis un neslaktē visus pa labi un pa kreisi, bet gan notiek izdzīvošana ar relatīvi ierobežotu resursu klāstu pēckontakta laikā ar spāņiem. Jā, arī šeit ir pamatīgs kokteilītis, nevis dzirda skaidrība, taču šis kokteilītis ir baisi labs!

Vakar noskatījos Apocalypto. Principā varēju neskatīties, jo visa smalkā kultūra un tās vēsture ir reducēta līdz barbariskai vardarbībai acteku gaumē, prastai upuru vajāšanai džungļos un izdzīvotāja atriebības stāstam, aļa Rambo. Kārtējo reizi pārliecinos, cik gan kropla ir prizma, caur kuru amīši apskata pasauli. Pats jēlais nosaukums jau vien šīs attieksmes parāda!
Šis, tātad, ir kārtējais apliecinājums stingrai hierarhijai: grāmata un videospēle > Holivudas murgi. Spēle var pastāstīt grāmatas saturu (pat kā tieši teksts uz ekrāna + interaktivitāte ar vidi), kamēr Holivudas filma rāda stipri aprobežotu, selektīvu skatījumu. Jā, bonuss par to, ka te arī vietējie runā savā maiju valodā, bet tas nav nekas uzsakāms - ja filmē Latvijā, tad arī būtu sagaidāma latviešu valoda.


Runājot par Mezo/Dienvidameriku, nedrīkst nepieminēt arī kristietību (spāņus) - kā tad nu bez šī izvarotāju bariņa?! ( ... tālāk ... )

Kādu signālu valsts sūta izglītības sektorā nodarbinātajiem, ja nekvalificēts Lidl preču komplektētājs noliktavā saņem tikpat, cik kvalificēts Datorsistēmu tehniķis/Administrators skolā, kam jaņem vēl papildus pienākumi, lai izlīdzinātos ar noliktavas darbinieku?

Pirmās pasaules problēma - bik sāk kaitināt albumi 2 platēs, jo:
- bieži jāmaina puses;
- katru pusi ir jāatputekļo pirms atskaņošanas;
- skaņu celiņš paliek jau gana plats, lai spītīgi turētu notverto putekli un matu - grūtāk kopt;
- mēdz piesmiet albuma kontinuitāti vai pat sadalīt plūdenas pārejas starp skaņdarbiem kā 2 pilnīgi atsevišķas dziesmas;
- jā, skaņas kvalitāte iegūst, bet - Portishead - Portishead albumam tas, piemēram, tiešām bija nepieciešams?

Jo Portishead speciāli kropļoja savu skaņu māksliņas vārdā, radot vecas, knapi dzīvas skaņas tehnikas sajūtu.
Izmantoja saplēstus pastūžus; signālu pārsātanināja papildus netīrībiņai; ierakstīja savus semplus platēs un tad tās saskrāpēja pirms iešūšanas gala dziesmā, lai tur viss autentiski krakšķētu un sprakšķētu tekstūriņai. Un tad visu šo māksliņu paņem un ieliek 2 vinila platēs, no kurām pirmā puse satur tikai 2 dziesmas, lielāko nekustamā īpašuma daļu atstājot tukšumam jeb izskaņas spirālei... Pārcentās, manuprāt.

Balanss starp skaņas kvalitāti un atskaņošanas ērtībām, manuprāt, būtu jāņem vērā.

Ja Prodigy - The Fat Of The Land ir piedodams pat tas, ka dziesma principā ir saskaldīta uz pusēm, jo iegūtā skaņas kvalitāte viscaur platē ir vienkārši super mega baudījums, tad Portishead gadījumā? Perfekti skan tekstūras, kas ērtību labad varēja arī tik detalizēti neskanēt.

Gadījumos, kad albuma veidošanā iesaistītās puses izvēlas spiest max uz kvalitāti un/vai albums ir virs 40 minūtēm, man piedur Oranssi Pazuzu pieeja: albums uz 2 platēm, bet atskaņošanai derīgas ir tikai 3 puses.
Pēdējās plates otru pusi dekorē foršs grupas logo un lietotājs nav spiests pārlieku čakarēties gar tehniku - tā vietā ir brīvas ausis lidojumam.

Portishead ar savām 50 minūtēm satura varēja izdarīt to pašu un tad skaisti varētu baudīt 3 dziesmu minimumu vienā pusē.
Bet nē, A puse satur tik 2 dziesmiņas (knapi 9 min. kopā) un tu nevari lāgā iejusties, kad jau jāceļ dirsu no dīvāna slaucīt putekļus no B puses...

Pilsētnieks aizminās vakar uz talku 16km, pahujārīja lietas, uzēda un aizminās prom tos pašus 16km. Pirmais bik garāks brauciens, vasara ir sākusies :)

Pilsētnieks nākamajā rītā jūt, ka miesa novārgusi un pārslogotas ilgi nelietotas muskuļu grupas - pasmaida par to.
Iet kājām ikdienā ir viens, mīties smagos kerzos pavisam kas cits. Demolēt paletes 'n shit, izklaidēties ar motorzāģi - vēl kas pavisam cits.

Pārvācoties uz pilsētu, 3 gadu laikā zaudēju 20kg svara: gan tauciņš, gan muskulītis. Tagad esmu tīņa gadu masā: 75kg. Jāpērk jaunas bikses, vecās par lielu palika... Kad nav vairs lauku darbi jādara, miesa pāršvītizējas.


Incidents:
Pa ceļam uz talku, dzērājs uz tukšas ietves/veloceliņa mēģināja man norādīt, pa kuru pusi man jābrauc: stājas priekšā vienā pusē, stājas priekšā otrā pusē un ar atplestām rokām mēģina nosegt visu platumu, kamēr es ar ~30km/h tuvojos un respektēt tādu uzvedību savu mūžu netaisos, tā vietā mēģināšu audzināt...
Lidoju virsū un šauju pa kaucošajiem. Apstājos demonstratīvi strauji un sāniski kādus 50cm pirms neradījuma kātiem, skatos acīs un mēģinu vienkārši neiepist pa to seju: stāv 9. maija pabira alkohola reibumā uz veloceliņa daļas un kačās te pravas... Apmainījāmies ar pieklājībām un rokas nolēmu nesmērēt, nav vērts.

Mantra:
Krievs ir pidars, iekams nav pierādījis pretējo.