Diapozitīvs

Stalti stāvošais biedri!
Kinofestivāls Baltijas pērle šogad uz lielā ekrāna rādīs kontroversiālo 1976. gada filmu Kaligula - pilnā tās krāšņumā, bez cenzūras un kā tas oriģināli tika iecerēts! Latviskotais nosaukums ir "Kaligula. Unikālā atjaunotā versija" (Caligula: The Ultimate Cut).
Angļu valodas nepratēji un zinātkārie varēs klausīties manu tulkojumu (sprediķi latviešu valodā) savās austiņās. Cenzūru neciešu, tāpēc lietotās valodas un filmas satura dēļ konservatīvākiem cilvēkiem iespējama kāpināta sarkšana un/vai neapturama vēlme puritāniski pamest zāli.

Seanss plānots 2025. gada 27. septembrī Splendid Palace Lielajā zālē plkst. 20:00.
Aicināti!

Kino man ir diezgan tuva lieta un skaņai ir nozīme.
Kaut kā vienmēr ir gribējies mazliet smērēties tajā industrijā, kaut mazliet pabružāties, pavārtīties kādā nostūrī. Runā, ka ilgstoša gribēšana nesot augļus, kosmoss esot pie vainas. Lai kā nu tur nebūtu ar to kosmosu, protestēt idejai tik tiešām un vienkārši nespēšu, jo dzīve kā kino?

1. Kļuvu par kinofestivāla "Baltijas pērle" tulku.
Esmu neaudzināts dzīves pabērns, mošķis un romantisks posts, un apzināti prasu tās karstākās, konfrontējošākās, asiņainākās filmas. Kāpēc? Dzīve tāda!
Citos vārdos - jau no bērna kājas, kad pa kluso ar brāli skatījāmies senča VHS šausmeņu kasetes, kurās laba gaļa nudien netrūka. Kopš tā laika kaut kā piedur visa tā sasmērētā padarīšana - pagulēt bēniņos, pamīcīties uz siltumizolācijas stikla vates, ielīst pamestā objektā un veikt tajā darbības ar savu 35mm filmu kameru, filmiņu attīstot par diapozitīviem lielizmēra projekcijai savā mankeivā... Patulkot filmas.( ... tālāk ... )

Beidzot, kā jau kārtīgam bradātājam pieklājas, ir būts savā Mekā, Tibetā un Jeruzalemē - uz 7 stundām Černobiļas Zonā. Pasākums uzpeldēja visnotaļ spontāni, hobija kolēģim piedāvājot vietu busā. Attiecīgi - izturam padsmit stundas ceļā un kādas 7 uz Ukrainas/Polijas robežas, un esam tur, kur gaiss ir mazliet sūrāks par citiem nostūriem. Pilsētā, kur dzīvnieku skaits uz kvadrātkilometru krietni pārsit cilvēku skaitu. Pripetē. Viens no secinājumiem par Pripeti - ja tādus celtu Purčikus, Zepčikus, Pļavniekus un citas padomju svalkas/urlu fabrikas, man nebūtu absolūti nekādu iebildumu.

Saņemtā starojuma deva: ~17 mikrozīverti. Mazāk par krūšu RTG.

Pārējie secinājumi šeit: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23532#p23532
Bildes? Kaut kad uz mēneša beigām.

Diapozitīvu vakari, kas tiek rīkoti vairāk vai mazāk privāti (pāris reizes arī publiski), sniedz vienu vai divus ĻOTI vērtīgus devumus man kā cilvēkam ar fotokameru. Laikā, kad fiziski dzirdami kameras klikšķi taisa virtuālas bildītes, kuras tiek ievietotas virtuālās .vietās, saņemot par tām virtuālus laikus no virtuāliem draugiem, kaut kā īpaši novērtēju fizisko formātu. Tas eksistē vēl papildus trijās dimensijās - telpā. Un laikā. Un vēl papildus dimensijā, ja pēkšņi sagribas arī nolaizīt, pataustīt, apčamdīt, paostīt.

Viens no tiem devumiem ir audiences klātesība. Tu uzreiz redzi, sajūti un secini, kuri motīvi kādai publikai aiziet visvairāk. Uzreiz mani, kuras idejas ir sekmīgas, bet kuras vēl, spriežot pēc reakcijas, jāuzlabo. Uzreiz dzirdi, jo no elpošanas un klusuma vien var ļoti daudz spriest par tavu darbu uz lielā ekrāna. Beigu galā - arvien grūtāk, manuprāt, ir panākt nedalītu uzmanību jebkam. Kur nu vēl bilžu aplūkošanai. Un virtuālu laiku vienā tu saņem aizrautas elpas un "WOW!" - dažādās valodās. Itāļu ieskaitot :)

Un tieši pēdējā pasēdēšanā ar Igaunijā mītošiem itāļiem un rumāni (kuri vairāk vai mazāk saistīti ar kino), bija īpaši jāsecina šīs klātesības ieguvums. Ne tikai ir redzams, ka tavu darbu novērtē, komplimentē vai kritizē, bet uz šo dipu pamata rodas kas pavisam cits. Plikas like/dislike būšanas vietā cilvēkiem sāk rasties abstraktas idejas, kuras jau apskata ne tikai vizuālo, bet arī konceptuālo fotogrāfijas pusi - bieži vien trāpot arī tajā vīzijā, kuras dēļ bilde tapusi. Un izsakot daudz citu - tikpat leģitīmu un vērtīgu domu, kas jau ir pavisam cita līmeņa gandarījums.

Un iegūstu ne tikai es - arī skatītājs, jo diapozitīvi (un nepastarpināti - tīra fotogrāfija bez apstrādes, kur milzīgā palielinājuma dēļ, redz katru kļūdu, nepilnību un pilnību), manurpāt, ir zūdoša māksla, jo zūd pats formāts kā tāds. Nemaz nerunājot par līdzdomātāju savākšanos, lai vienkārši aplūkotu fotogrāfiju.

Un kvestiņš paliek tikai viens - uzlabot. Uzlabot tehniku, tehniku, kompozīciju, konceptu, motīvus. Augt analogajā, taustāmajā formātā, kas ik pa laikam atspīd no nolaistā, pēc vinila smaržojošā ekrāna, skanot draugu elpām, Dark Ambient un projektora mehāniskajiem trokšņiem.