Diapozitīvs

Riktīgi rēcīgi un mīļi ir tad, kad šodien eju uz klases telpu novērst projektora savienojuma problēmu, atveru durvis un visa klase:
- IIvooo! Vuuhuu!
- Laba diena, jaunieši!
- Voohoo!

Saskatos ar skolotāju, sasmaidamies.
Pieeju pie kompja un skatos, skolotāja malacīte visu pareizi saslēgusi, bet joka pēc stingrāk iespraužu signāla vadu. Kompis nomuzicē un projektorā parādās bilde.

Klase:
- Vuuhuu, Iiivoo! Paaldies!
*es tāds panākumu žestiņu ar kopā saliktām rokām*, saskatos ar skolotāju un sarēcam jau visi*
Klase:
- Visu labu!
- Patīkamu dienu jums ar!
*aizveru durvis, bet ļembasts vēl kādu laiciņu gaitenī dzirdams*

Šie, lūk, ir patīkami dvēs'les glāsti, nevis programmēti bota glaimi. Made my week! :)

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.

Izkāpju no vilciena, eju mierīgi savās gaitās un dzirdu, ka kāds kaut kur agresīvi kādu sauc un brauc virsū - konkrēti nav dzirdams, bet pēc toņa vien skaidrs - gan valoda, gan mērķis. Spicēju ausis un skatos: iet savās gaitās īsa auguma apaļš vīrelis ar mugursomu. Pie tās - piestiprināts Ukrainas karodziņš un pēc izskata rūdīts zeks/alkoholiķis rīta stundā nodarbojas ar atklātu politiski motivēta fiziska konflikta meklēšanu uz līdzenas vietas.

Esam tuvumā vēl 3 vīri - priekšā viens lielāks par mani un mazliet sāņus otrs - jaunietis. Visi vērojam notiekošo eskalāciju un domāju - vai tik nebūs jāiejaucas. Tikko padomājis to, skatos, ka augumā pārākais zeks jau tuvojas pavisam blakus - priekšā esošais vīrs iejaucas - panāku un apstājos arī es, apstājas arī jaunietis. Zeks stāv uz vietas, stāvam arī mēs: ( ... tālāk ... )

Runājot par ķertām sievietēm - dienu pirms Origo čigānietes, sarunas laikā ar drušku atcerējos šādu piemēru iz dzīves:

Ap 16 gadu vecumu paziņa man piedāvā aizbraukt uz Jelgavu ar viņu pie draudzenes. Vasara, nekā labāka mazpilsētā tāpat nav, ko darīt. Sēžamies mašīnā un draudzenes mamma stūrē - pēc laiciņa esam jau kāda daudzdzīvokļu nama istabā, kaut ko tur sēžam savā nodabā, tusējam. Muča aizbrauc ģēlās un paliekam vieni. Izdomājam, ka jāiet uz veikalu pēc vīna un cīgām. Ejam tur tā trijatā, pļāpājam un tad Zane sāk pēkšņi uzvesties. Runā aplamības, ka esot šai nazis un duršot, nelaidīšot atpakaļ iekšā, ja nebūs pišanās. Es tāds hihi un haha, tikmēr draudzene turpina šai būt blakus un pārāk neiebilst pret situāciju, ieņēmusi novērojošu pozīciju. To pamanu un saprotu - provokācijām neļaujos, ievēroju distanci un necenšos ko šādu uztvert nopietni, lai gan skaidrs, ka veidojas kaut kāda situācija.( ... tālāk ... )

Eju uz savu dienišķo vilcienu un uz gājēju pārejas dzirdu labi nostādītu pavēloša toņa sievietes balsi kaut ko deklamējot par čigāniem kaut ko.
Nu, neko, kam negadās. Bet balss interesanta! Eju stacijā un man tūdaļ aiz muguras tā pati balss: "Ko grūstaties, grūstīsies te man!"

Tiktāl viss kārtībā. Soļus 42 tālāk jau atkal skaļi un izteiksmīgi:
"Skataties, latvietis drāž čigānieti! Skat, kāda reklāma Latvijai! Drāž gan mutē, pīzdā, gan pakaļā!"

Manāmi uzjautrināts atskatos - tur drīzāk solārija apbižota baltā, nevis čigāniete. Bet lai jau tas prieks cilvēkam tiek.
Un, lai nu kā tur būtu - made my day.

Kaut kā patizli, ka dzīvojam laikā, kurā policists, reaģējot uz uzbrukumu, ir morāli atbildīgs nedauzīt sīko perdeli, nepielietot steku vai šaujamieroci, jo beigās tiesā var izrādīties vainīgs, un būt zaudētājs, nevis paraugstundas sniedzējs.
Un laikā, kad visi fagotizējas par bērnu tiesībām, kad piemērot audzināšanas līdzekļus - tādus kā: raustīt aiz auss, uzšaut pa pakausi, iemaukt ar lineālu pa knaģiem - nav košēri, šis gadījums un video noteikti sniedz kārtējo mācībstundu vielā "Kā būt par cilvēku"

Noteikti un absolūti.
Bravo!

IMHO, policistam bija visas tiesības, un arī pienākums, izslēgt sīko pidaru, un sagatavot ieroci darbam, lai pārējie neiedomājas tuvoties. Pie reizes atceļot visu nīkuļgauduļošanu par bērnu neslānīšanu skolās, kad tie ir absolūti pelnījuši.

Stāsts iz dzīves:
Mani, piemēram, savulaik direktora kabinetā pasauca uz kafiju. Kad Cēsu Sanatorijas internātpamatskolas direktors Egons Bušs tevi pasauca uz kafiju, tu viennozīmīgi zināji - esi sapisies meistarībā, un nu savām kājām, teju vai sevis izvēlētā laikā pusstundas ietvaros, ir jāsaņem visa sava bērna vīrišķība, un jāiet saņemt taisnīgu savu darbu algu! Saņēmu. Gāju.
Šoreiz nesauca par smēķēšanu vai citu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu. To man bija sava artava - neko diži daudz, bet normāli - kā jau skolēnam ap 6.-9. klasi, kas ir prom no vecākiem.

Šoreiz pasauca uz brutālu turku kafiju!!! Direkotra kabinetā sastapu vairāku manis apskādētu auto īpašnieku, kurš vienkārši, eleganti un efektīvi, ar vīrišķīgi smagu un - galvenais - taisnīgu roku, mani mazliet pamētāja pa direktora kabinetu. Kad brutālā Espresso daļa bija izdzerta, no sirds biju atvainojies īpašniekam, un arī sakārtojis pa malām saliktos un nu savandītos krēslus, bija pienākusi kārta Egonam pasniegt man kafiju! Nosauksim to par Long Espresso.

Norīkoja uz vircas nešanu vasarā, un palīdzēšanu kurinātājam ziemā - stiept baļķus 'n shit. Ziemā man patika krietni labāk, un pat biju mazliet bēdīgs, kad soda kladītē visas man norīkotās ailītes bija aizpildītas :/ Un, vai zinies, nevienai pašai mašīnai vairs nerāvu nost dekoratīvos marku bļembukus! Un pie reizes paelpoju svaigu gaisu, sniedzot palīdzīgu roku kurinātājam ziemā. Un ne tik svaigu vasarā.

Un 20+ gadi, un skolēns atļaujas sist policistu pensionētā vecumā, un pārējie šmurguļi tikmēr filmē. Un neapcietina. Un kur paliek vainu pastiprinošie apstākļi par uzbrukumu grupā? Advokātiem kauna nav, ka veicina deģenerātu paaudzes augšanu?

Sist tos šmurguļus, kamēr jauni. Kal dzelzi, kamēr tā karsta, jo pēc tam par vēlu!


+ Apstāklis, kad par kārtību internātskolā (pats esmu dzīvojis, zinu, personīgi, ka tur paļubomu ir nosliece uz vardarbību audzēkņu starpā) uzticēts rūpēties pensionāram, ir absurds. Jo lielākas deviācijas gadījumā vai tomēr nebūtu nepieciešams uz vietas turēt reaģētspējīgāku personālu?

Internātskolās čista.

BONUSIŅAM Ļ. Cien. Egona Buša uzruna valstij - pirms 12 gadiem, aktuāla vēl jo vairāk arī šodien:
http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/293043-kaut_sis_murgs_atrak_beigtos

Linkot uz citiem resursiem nav smuki, saprotu. Un tomēr - manuprāt, nesmukāk varētu būt arī prosta kopīpasta.
Tāpēc labāk linkošu uz savām bildēm no attiecīgā sešstundu brauciena 16. gadā. Jā, tikai tagad saskenēts un sabakstīts netā. Gadās arī mēnešiem vēlāk... Jo vairāk safočēts, jo vairāk jāskenē pie "zibenīga" kompja, jo mazāk to gribas darīt, tāpēc tiek atlikts un atlikts. Bet nu vairs nē.


Bildes no Černobiļas un Pripetes, ar aprastu - te tā: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23840#p23840

Beidzot, kā jau kārtīgam bradātājam pieklājas, ir būts savā Mekā, Tibetā un Jeruzalemē - uz 7 stundām Černobiļas Zonā. Pasākums uzpeldēja visnotaļ spontāni, hobija kolēģim piedāvājot vietu busā. Attiecīgi - izturam padsmit stundas ceļā un kādas 7 uz Ukrainas/Polijas robežas, un esam tur, kur gaiss ir mazliet sūrāks par citiem nostūriem. Pilsētā, kur dzīvnieku skaits uz kvadrātkilometru krietni pārsit cilvēku skaitu. Pripetē. Viens no secinājumiem par Pripeti - ja tādus celtu Purčikus, Zepčikus, Pļavniekus un citas padomju svalkas/urlu fabrikas, man nebūtu absolūti nekādu iebildumu.

Saņemtā starojuma deva: ~17 mikrozīverti. Mazāk par krūšu RTG.

Pārējie secinājumi šeit: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23532#p23532
Bildes? Kaut kad uz mēneša beigām.