Diapozitīvs

Vakar nākam ar draugu no kvalitatīva piesēdiena bārā.
Kvalitāte izriet no foršām sarunām, kurā otrā ieklausās un ierēc par sevi, sabiedrību, apcer vecuma izraisītas pārmaiņas domāšanā, tolerances un visādu pielaidību augšanu pretējā dzimuma virzienā. Skaisti ir novecot, pagaidām.
Kvalitāte izriet arī no baudītā alus: viena forša ļipiņa un pa virsu sagribējās uzlikt ko tumšu - acis krita uz stautu, jo tie drīz vairs nebūs - diezgan sezonāla lieta. Imperiālais stauts no Rumānijas un laba čigānu dzira, mazliet virs 12°, ko pamanīju vēlāk, jo sliecos pēc garšas, bet dabūju atbildības dziru. To piebeidzām divatā.
Visa cita starpā pastāstīju arī atgadījumu, kad es ar apsarga džemperīti svešā teritorijā tiku noturēts par īsta apsarga kolēģi - ka nospēlēja pašpārliecinātība un apģērbs kā piederības zīme.

Lūk, viņš ar velo atbrauca un, dodoties prom pēc šiem 2 aliņiem jau diezgan uzkundzinātā prātā, pamēģināju to velo. Tas pieder cilvēkam virs 2m garumā - knapi aizsniedzu pedāļus (ar pirkstgaliem) un rāmja ģeometrija man totāli neierasta, tāpēc gaitas ātrumā vēl nestabilāk braucas, nekā parasti, lai gan mans balanss ir diezgan prīmā.

Ejam no bāra ārā un pretim brauc Sašvaldībnieku buss. Nekā neierasta, bet tas braukšanas ātrums... ( ... tālāk ... )

Ar smiekliem atceros notikumu darbā:
Skola, no Eiropas puses sadāvināti simtiem Chromebook datori - es tos esmu ar entuziasmu apguvis, ieviesis centralizētu pārvaldību novadā un nodevis vadības grožus tam, kam bija jānodod, pats paturot rūpi tikai par savu skolu. Tiesa, manuprāt, tam būtu jānotiek no pašvaldības puses, ja ne pat no IZM puses, skolām vienkārši veicot administrēšanas pieprasījumus, piemēram, bet tas ir cits stāsts. Lai nu kā - apguvu un ieviesu ar entuziasmu, jo šī ES kustība ir kā reiz tik ļoti Microslopam nepieciešamā konkurence!
Turklāt - ChromeOS ir tik viegla, dzelži tik lēti un var īstenot mācību programu 99% līmenī! Prieks lietot piemērotu instrumentu darbam, nevis sēdēt uz kā pārpūsta un šodien jau lietotājam traucējoša, turklāt - Microsoft produkti izmaksā valstij astronomiskas summas, ko izglītības sektorā, piemēram, varētu nedarīt.
Lūk, brauc Eiropas komiteja pārbaudīt, kā mums ar tiem Chromebook datoriem ir, ja jau tik skaisti iegājušies.

Zvans no pašvaldības izglītības vīra: man esot jānāk uz Skolotāju istabu.
Ieeju - mani tur sagaida un pārsteidz kādu 14 cilvēku ansamblis - pašvaldības cilvēki, IZM cilvēki, EK cilvēki. Iepazīstamies, sapazīstamies un, tā kā angleni protu, norādu, ka tulkot nevajadzēs, visu pats atbildēšu. Un tad arī atbildu. Un, tā kā esmu ļoti negribīgs masku valkātājs, arī šim pasākumam es piegāju dabiski un ar nulle kaut kādu pietāti 'n shit, - kā ir, tā saku, spēlītes nespēlēju - tās man vienaldzīgas.

- Kurš jums ir admins?
- Es?!
- Bet jūs esat Datorsistēmu tehniķis! ( ... tālāk ... )

Rīgas piensaimnieks - aizbridu tur šodien ar domu iečekot vienu dokumentu pie sienas, kuru tiku pamanījis, bet ne līdz galam izpētījis. Foto somu joka pēc paņēmu, bet statīvu nolēmu atstāt mājās, jo šoreiz es izņēmuma kārtā eju tur ar citu mērķi un reizi ceturto... Galā gan izfočēju veselu filmiņu, uzgriežot to no ISO 250 uz 800 (Push 2 taisīšu attīstīšanā) un pievēršoties gaismas spēlēm. Heh, pat kādu neuzietu telpu uzgāju! Lūk, dodos tad uzmest aci dokumentam, tas atrodas Kausēto sieru cehā.

Kausēto sieru ceha meistara telpa, pie sienas piesprausti dokumenti - vienīgie objektā atrodamie un gan jau tikai tāpēc, ka aizmirsti.
Apakšējais dokuments vēsta lauzītā latviešu valodā, citēju:
"AMERIKAI un KRIEVIJAI PRODUKTUS JĀRAŽO NO VIETĒJAS IZĒJVIELAS (SIERS, SVIESTS, KRĒJUMS)"

Kad to ieraudzīju pirmajā bradājumā ziemā, sažņaudzās uzreiz sirds.
Jo sen piefiksēts, ka Dzintars ir degradēts - nekā citādi to nenosauksi. Un te - pie sienas - dokuments. Melns uz balta, kas to visciniskākajā veidā apstiprina. Dokumenti tur datēti ap 2019. gadu - šodien gan jau vēl tālāk produkts atrodas no tā sākuma kvalitātes latiņas, lai panāktu stabilitāti, uzglabāšanas termiņu, lieko fosfātu svaru un atdarinātu oriģinālo garšu... (vajadzētu pārbaudīt, vai atrodama recepte un imfo par lietotajām piedevām tolaik).

Kur Latvietis var nopirkt kausēto sieriņu Dzintars no vietējās produkcijas - jābrauc pie abiem globālajiem šodienas pidarasiem? Vai tas bizness šiem vēl vispār pastāv, pārvācoties uz Rīgas piena kombinātu + Valmieras pienu, ieejot UA/RU kariņa ērā? Vai latvietis var nopirkt mazāk sačakarētu sieriņu Rīgas piena kombināta veikalā kādā? Eksistē tādi?
Šī brīža iterācija nav ēdama - piebāzta pilna ar nEzālēm un šķiņķa pulveriem ar sojas alergēniem - fake 'n gay. Tāpēc arī nepērku gandrīz nemaz vairs - paldies, bet nē - paldies, paši ēdat uz veselību :) Labāk nopirkt tikpat sačakarētu kaimiņa produktu, jo maksā 2x lētāk un tā kvalitātes atšķirība čista nav 2x... Žēl, ka jau kādu laiku nestrādā Latvijas nacionālā Digitālā bibliotēka. Būtu nočekojis, vai nav pieejama padomijas recepte Industriālā mantojuma sadaļā, salīdzināt to ar šodienas. Jo kaut kur uzieta info, ka kādreiz garšu stiprināja, pievienojot mazliet cietā siera! Tiesa, iespējams, ka laboratorijās radītās piedevas tika lietotas arī tolaik un vienkārši to nerakstīja uz paciņām kā šodien, palicis, iespējams, vēstures aizkulisēs.

Vai kapitālisms citādi nemāk kā sagandēt, izspiest?
Sistēmas ideja nav pretrunā ar cienījamu un godājamu produktu, kuru lolotu ilgtermiņā, bet reāli dabā lielie koncerni šo spēli nespēlē un mazie - pārdodas. Ja Piensaimnieks bija relatīvi boutique, tad Food Union ir pavisam tālu no tā, attiecīgi arī produktā atspoguļojas. Tas pats ar Laima.

Apdāvinātajiem norādu: cepiens nevis par E burtiem, bet gan par vietējā produkta novirzīšanu eksportam, pašiem barojoties ar nez ko! Pieminētie E ir vien papildus sedziņa.

Dokumentu nočekoju, neatradu tur ko baisi interesantu ārpus jau iepriekš fotofiksētās diskriminācijas. Liste ar pārtikas piedevām dažādai produkcijai ar visvisādām un diapazonā diezgan striktām produktu sildīšanas temperatūrām.
Izstaigāju vēlreiz laboratoriju stāvu, boksus, baktēriju audzētavas... Visi dokumenti rūpīgi salasīti, parūpējušies par savu komercnoslēpumu. Daļēji, hehe.


P.S.
Objektā forša akustika - reku pagājušajā apmeklējumā izklaidējos, bik pavingrinot rīkli ziemā. Tiesa, šodien labākas akustikas telpu uzgāju laboratoriju spārnā - var Dark Ambient/Industrial ražot, skaņa tur kādas 3s gaisā karājas! Video redzamajā pakošanas (vai kūpināšanas) cehā (vadoties pēc norādēm uz strāvas sadales kastēm) skaņa īsāku laiku karājās.

Šamanisms pamestā fabrīķī

P.P.S.
Citēto dokumentu var skaidrot arī šādi: http://klab.lv/users/disfigurator/219602.html?thread=878290#t878290

Braucam ar privāto auto uz mājām no Portugāles. Naktsmājas kā vienmēr tēmējam uz nejaušības principa Polijā, pusceļā ±. Braucam un pa ceļam bij. draudzenes mammai piezvana viņas draudzene. Lalalā, tralalā, kur esi un ko dari, vai negribat pa nakti palikt Francijā, pilī? :o

Braucam ar privāto auto uz mājām no Portugāles, nomainās šoferu pāris un turpinam klausīties Dean Koontz audiogrāmatu The Face. Darbība Holividas slavenības savrupmājā, izceļ melnbaltus kino zvaigžņu portretus un privātu retro auto kolekciju. Braucam un klausāmies, kādas tik tur šausmeņu mistērijas nenotiek - baigi interesanti! Nākamā pietura: Francijas lauki naktī.

Piebraucam pie tāda kā naktī šķietoša mežiņa, atveras vārti. Iebraucam pils pagalmā, auto lukturu gaismā paspīd uz glītā grants celiņa noparkoti retro auto. Ir nakts, dodamies uzreiz uz kalpu māju gulēt. Mūs abus ved augšā uz 2. stāvu. Kāpņu telpā gar sienām ir melnbalti Holivudas zvaigžņu portreti.


Nākamajā dienā izbraucu ar limuzīnu, lai gan man vispār nav tiesību heheh.

Lūk, šobrīd norit Death Metal koncerts un aklais saloka spieķīti, ielec mošpitā, ielec circlepitā.

Uzņemos atbildību par to, ka esmu rādījis ļoti negantu piemēru!

Esmu daļēji vai pilnībā vainojams pie tā, ka skola tagad ir spiesta klausīties jauniešus trenējamies rīkles dziedājumos.
Arī es to skaitā - šodien man bija jāklausās, kā tualetē aiz mana kabineta sienas pagāni savākušies defekācijas rituālus pavadīt ar ziemeļniecisku vokalizēšanu. Tas nešķita pieņemami, ka tādas kultūras izpausmes notiek bez manis, tāpēc aši paķēru savu kafiju no galda, atvēru tualetes durvis un mans skatiens atdūrās pret trim sejām, kas, ieraudzījušas pieaugušo, mazliet satrūkušās rādījās:
- *iemalkoju kafiju, ievēroju māksliniecisku pauzi* Es nāku priekšnesumu klausīties, lūdzu turpināt! Gribas labāk dzirdēt to cīņu ar Brūno lāci!
*jaunieši rājiena vietā dabūjuši ko citu, apjukuši sāk rēkt*
- Turpiniet, turpiniet - izklausījās pēc diezgan episkas epizodes! Noteicu un tad vēlreiz sniedzu aplamo piemēru, kura dēļ skolā tagad nekārtības - demonstratīvi uzmetu visiem labi zināmo divpirkstu kombināciju, lūpas izvērpu invertētā smaidā un ar krūšu balsi nogrowloju, pieliekot klāt mazliet rīkles dziedājumu galu un teatrālisma.
*jaunieši rēc vēl vairāk un es ar savu kafiju izeju no tualetes telpas*

Pirmo reizi šo slikto piemēru sniedzu skolas Svētku zālē, gatavojot tehniku pasākumam un laika gaitā ir bijušas problēmas sevi savaldīt - epizodes ir atkārtojušās. Apņemos šādi mazāk nerīkoties!


P.S.
Zem zilā džemperīša man šodien ir Saturn's Husk krekliņš, bet galvā skan Rob Zombie - F.T.W. 84, kas skaisti enerģizē un vēsta:
"Fuck the world, fuck it all - is this what you're waiting for? Fuck the world, fuck it all - this is 1984!"

Metāls \m/

P.P.S.
Paldies par spoguli komentos! Tas gan man par izbrīnu izrādījās divpusējs - parāda gan manu (kritika uztverta), gan arī pašu spoguļa turētāju portretu MI tehnoloģiju laikā :)

Riktīgi rēcīgi un mīļi ir tad, kad šodien eju uz klases telpu novērst projektora savienojuma problēmu, atveru durvis un visa klase:
- IIvooo! Vuuhuu!
- Laba diena, jaunieši!
- Voohoo!

Saskatos ar skolotāju, sasmaidamies.
Pieeju pie kompja un skatos, skolotāja malacīte visu pareizi saslēgusi, bet joka pēc stingrāk iespraužu signāla vadu. Kompis nomuzicē un projektorā parādās bilde.

Klase:
- Vuuhuu, Iiivoo! Paaldies!
*es tāds panākumu žestiņu ar kopā saliktām rokām*, saskatos ar skolotāju un sarēcam jau visi*
Klase:
- Visu labu!
- Patīkamu dienu jums ar!
*aizveru durvis, bet ļembasts vēl kādu laiciņu gaitenī dzirdams*

Šie, lūk, ir patīkami dvēs'les glāsti, nevis programmēti bota glaimi. Made my week! :)

Insults.
Diemžēl intīmi pazīstama kaite. Par laimi - ne uz paša ādas. Sencim bija kādi 3, katrs no viņa paņēma arvien vairāk, atstājot arvien mazāk - pavisam nejautri, kad cilvēku jau tā ikdienā nomocīja artrīti. Un tagad - tagad piekto dienu cīnos par savu kaķīti Rūsiņu. Insults uzradās pēkšņi, nokārās galviņa uz vienu pusi, pazuda prasmes gludi staigāt, actiņas šaudījās divas dienas. Kaķis noteikti dzīvoja izejoša dzēruma dullumā tās dienas. Bet situācija manāmi uzlabojas - 2x dienā dodu tablešu čupiņu un vispār - Kavet malači, 10! Beinerts sēž sarkans ar savu apaļo nulli.

Cikliskums.
Bērnībā daudz tiku mētāts pa sanatorijām - esmu uzaudzis vairāk starp mainīgiem svešajiem un svešumā, nekā starp ilgstoši savējiem savā vidē. Sencis pie manis brauca baigi reti - reizi nedēļās divās vai pat retāk. Jutos pamests, spiests būt tik par sevi. Ikreiz, kad viņš ieradās - tā bija patiesa un gaidīta svētku diena! Sanatorijā Krimulda sēdēju tālākajā smilškastē, lai skatītos, vai no gaisa vagoniņa neizkāps tētis... Pa retam jau izkāpa un tad es skrēju pretim, tiku pie limonādes un cepumiņa kāda, banāna! Svētki uz dažām stundām, pēc tam jau atkal 2 nedēļas pamestības, dzīvošana savā galvā, īsti neraizējoties par to, kas notiek "aiz loga", jo tāpat nav svarīgi - sīkumi, jo bērns jau agrā vecumā pagaršojis dzīves sūrumu, vecāka nāvi. Matene, atzīmes un pārējie sūdi uz tā fona - sūdi!

Atgriezeniskā saite.
Kad sencim sākās visi tie insulti, biju jau studentu un pastāvīgā darba gaitās. Uz dzimto pilsētu pie senča ciemos braucu baigi reti. Viņš noteikti jutās pamests. Noslēdzās. Tikai par sevi. Ikreiz, kad es ierados ciemos - viņa sejā atpazinu savu prieku bērnībā, svētkus. Vienu no tādām vizītēm Jūrmalas slimnīcā nofočēju, uzcienāju savu mīļo tēti ar alu. Tas smaids, tas skatiena siltums. Tik vienkārša lieta, bet īsti netika dots to baudīt ar savējiem - kad es pieaudzis, viņi jau prom. Tad viņš nonāca Kuldīgas slimnīcā. Biju ciemos, bet ne uz pēdējo reizi - pēdējā reizē devu priekšroku bradāšanai. Nedabūju atvadīties. Bēru procedūrās/aktivitātēs neiesaistījos, neprasīja neviens - visu tātad nokārtoja viņa izdarīgā māsa - pretmets viņam daudzās ziņās. Bik jābrīnās, ka neprasīja iesaistīties, bet nu - toreiz bezdarbā tāpat nespētu...

Mācība.
Sencis ir miris un man atliek tik ņemt vērā, ka esmu rīkojies neoptimāli, ka varēja labāk. Un skaidrs ir arī kā tieši var labāk. Bet nu, vai par citu cilvēku var parūpēties cilvēks, par kuru pašu dažreiz ir jāparūpējas? Tumsoņa tik tumsu citam spēj rādīt!? Un kā bijusī mana jokoja (ko pats biju iedomājies dienu agrāk): tu neesi kaut ko apguvis par insultu. Dzīve tev dot iespēju pamēģināt vēl.
Un es mēģinu - rūpējos un priecājos, ka dzīvs, ka situācija ievērojami uzlabojas! Prieks par apziņu - ja kaķītis būtu mūžam invalīds pēc šī - tas nekas, es tāpat viņu dikti mīlu, no rūpēm neatteiktos, pēdējās potes pakalpojumu noraidītu. Rūpes par citu. Vairāk rūpju par citu - tas man laikam ir tas apgūstamais. Bet, ja nekā apgūstama te nav - dzīvei ir sasodīta humora izjūta! Pirms gadiem pieciem sencis nomira 1. aprīlī. Vinam bija laba humora izjūta, izvēlējās pašu labāko datumu pēdējam jokam!

Fotoamatieris.
Viņš bija, es esmu. Viņš manus pašdarinātos dipus (reta lieta uz šīs pasaules) neredzēja, bet es šad un tad mēdzu atvērt ģimenes albumus ar viņa foršajām no A-Z darinātajām bildēm, kurās esam mēs visi - laimīgi un ar gaišu skatu nākotnē. Bet tad - pēkšņi satumsa. Bērnības bildes pēc manas 5. jubilejas ar milzīgo un supergardo Napoleonu - nav. Aiz tām parādās krāsainas mammas bēru bildes un viss, albums beidzas pusē. Man 6 gadiņi. Brālim - 5. Stāvam pie kapa neizpratnē, tukši skatieni... Pēc gadiem 36 pajautāju beidzot tēta māsai - kas un kā, kāpēc. Nekad nebiju šo jautājumu pacēlis. Nekad.
Vēzis ar superātrām beigām.