Diapozitīvs

Īres tūrisms: pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu/rajonu sniedz to lielisko iespēju iepazīt vēl kripatiņu Latvijas pamestās, ceļamās un jau eksistējošās pilsētvides. Pamatā ir divi iepazīšanas varianti:
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.

Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.

Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.( OSTa )
 

Tezaura skaidrojošā vārdnīca:

1. Tāds, kas ir saistīts ar industrializāciju; tāds, kurā realizēta industrializācija.
2. Saistīts ar rūpniecību, tai raksturīgs; rūpniecisks.
Industriālā mūzika — avangardiska un eksperimentāla elektroniskā mūzika, visai agresīvs roks, radās 20. gadsimta 80.-90. gados.
Industriālā sabiedrība — sabiedrība, kuras ekonomiskajā organizācijā dominē industriālā ražošana.
Industriālās eļļas — minerāleļļas, ko lieto dažādu mehānismu un to mezglu eļļošanai, hidraulisko sistēmu darbšķidrumu ražošanai.

Reducējot šo terminu uz mūziku (manā izpratnē), Industrial ir elektroniskās mūzikas žanrs ar konkrētām to definējošām pazīmēm: Repetitīvas struktūras, kas cita ar citu savijas saistītās cilpās; mehāniskas, estētiski izkropļotas skaņas un/vai vokāls, kas rada tādu kā netīras vides sajūtu, neiztrūkst arī provokatīva attieksme gan lirikā, gan performancēs. Mūzika, kas bieži ir minimālistiska un tūlītēji ir asociējama ar [pārsteigums!] industriju, rūpniecību. Reducēsim tālāk: Industrial Metal. Vai šāds salikums vispār ir iespējams? Vai var tā vienkārši ņemt un no dažādām lietām uztaisīt lielisku sakausējumu? ( Does not compute? )
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )