Sūrreālisms

Īres tūrisms: pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu/rajonu sniedz to lielisko iespēju iepazīt vēl kripatiņu Latvijas pamestās, ceļamās un jau eksistējošās pilsētvides. Pamatā ir divi iepazīšanas varianti:
1) fiziska apskate;
2) Google Street View + Bing Maps Bird’s eye.

Priekšroka, protams, pirmajam variantam. Taču vispirms ir derīgi izraut ērglim to aci un pārsviest pāri rajonam, ievācot datus par aptuveniem iešanas virzieniem, vadoties pēc izdauzītajiem logiem un citām liecībām. Tad nu, lūk, noskatīju dažus objektus un devos ceļā. Vienu objektu iešu ar priekšniecību runāt rīt (ja nesekmīgi - vienmēr ir vecais, labais trespasings), otru izdevās „bez” starpgadījumiem apostīt, trešais ir muitas zonā vai blakus tai - katrā gadījumā īsti neģeld.

Objekts, kuru izdevās
Patīkams putna lidojuma skats. Šur - tur trūkst jumta, šur-tur trūkst ne tikai jumts, bet arī grīdas, tāpēc skats ir tāds pats, kā no augšas ielūkoties kartona kastītē, kurai izgriezti logi un durtiņas! Ieradāmies tur divatā, bet lielāko daļu apskatīju vienatnē. Arhitektūra vietām atgādināja Slokas papīrfabrikas veco arhitektūru ar Vārpas fragmentiem. Tā nu tur klusītiņām vandos un ne tik klusiņām patīru kādas kritušas spoles apkārtni, lai bildē nebūtu jaušams pārlieks haoss. Periodiski skan ritmiski trokšņi - tālumā garšīgi strādā mazapgriezienu dīzeļmotors un laiku pa laikam fonētisko atmosfēru papildina vilcienu sliežu dziesma. Šur-tur pil ūdens. Bet kaut kas tomēr nav ar ambienci kārtībā - ir kāda ritmiska skaņa, kas neizklausās distances kropļota - kaut kur tepat kāds kaut ko mērķtiecīgi kaļ. Iedomājos, ka varētu būt kāds kreisā labuma meklētājs, kas ievāc kritušo ķieģeļu ražu, atbrīvojot tos no pielipušās saistvielas.
Te nu man jāpiezīmē viena mana īpašība: kad bradāju, man iestājās kaut kāds pohujistisks nihil stāvoklis pret objektos notiekošo jebkāda veida darbību - lai tā būtu legāli saimnieciskā, vai kādas bandas darbs pie ķieģeļu nelegālas iešņaukšanas nāsī. Šādos gadījumos racionālā (iz pašsaglabāšanās viedokļa) pieeja būtu pārtraukt savas darbības un meklēt tuvāko izeju. Bet nē. Man ne. Nezinu, vai tas uz labu vai kā? Taču, tā kā objektā ir uzradies riska faktors, izslēdzu Lustmord un turpinu bradāt klusumā, klausoties metāla un keramikas šķindās.( OSTa )
 

Tezaura skaidrojošā vārdnīca:

1. Tāds, kas ir saistīts ar industrializāciju; tāds, kurā realizēta industrializācija.
2. Saistīts ar rūpniecību, tai raksturīgs; rūpniecisks.
Industriālā mūzika — avangardiska un eksperimentāla elektroniskā mūzika, visai agresīvs roks, radās 20. gadsimta 80.-90. gados.
Industriālā sabiedrība — sabiedrība, kuras ekonomiskajā organizācijā dominē industriālā ražošana.
Industriālās eļļas — minerāleļļas, ko lieto dažādu mehānismu un to mezglu eļļošanai, hidraulisko sistēmu darbšķidrumu ražošanai.

Reducējot šo terminu uz mūziku (manā izpratnē), Industrial ir elektroniskās mūzikas žanrs ar konkrētām to definējošām pazīmēm: Repetitīvas struktūras, kas cita ar citu savijas saistītās cilpās; mehāniskas, estētiski izkropļotas skaņas un/vai vokāls, kas rada tādu kā netīras vides sajūtu, neiztrūkst arī provokatīva attieksme gan lirikā, gan performancēs. Mūzika, kas bieži ir minimālistiska un tūlītēji ir asociējama ar [pārsteigums!] industriju, rūpniecību. Reducēsim tālāk: Industrial Metal. Vai šāds salikums vispār ir iespējams? Vai var tā vienkārši ņemt un no dažādām lietām uztaisīt lielisku sakausējumu? ( Does not compute? )
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.
 

Urban Exploration – aktivitāšu kopums, kuru raksturo dažādas to piekopšanas starta metodes jeb tehnikas, proti: nelegāla iekļūšana jeb trespassing; legāla iekļūšana teritorijā jeb tūrisms; nelegāla ieiešana teritorijā, kas nav norobežota un kuru nesargā - jeb pastaiga parkā. Ir arī dažs labs ekstrēmāks paņēmiens, t.i., iekļūšana nakts laikā, lietojot lavīšanās un klusas uzvešanās ne visai ētiskos paņēmienu - citiem vārdiem, infiltrācija. Kamēr dažs labs lieto teju tikai tos, kas nesatur nekādu riska faktoru, es nesmādēju nevienu paņēmienu. Beigu galā svarīga ir pieredze, kura gūta objektā, izteikta gan fotogrāfijās gan to gūšanas sarežģītībā, u.tml. Šādā aspektā katra no šīm metodēm sniedz savējādu pieredzi! Šoreiz, biedri, par vienu no, manuprāt, interesantākajām metodēm, kas savu spiedzes dozu pastāvīgi ievada no paša starta līdz pat finišam: trespassing.

Sanāca online sarakste ar mākslinieciski orientētu cilvēku, kas ļoti vēlējās pabūt iekš porcelāna tieši dienas laikā. Gaisma tomēr ir tas, kas veido fotogrāfijas. Ja tās nav, nav arī foto. Sarunas laikā konstatēju, ka pats no savām 3 apmeklējuma reizēm ne reizi neesmu bijis dienas laikā, kas rezultēja iekš tā, ka nav nevienas fotogrāfijas, kas atspoguļotu ražotās produkcijas klāstu, jo, redzies, trespassing ietvaros zibspuldzi un spēcīgas lukturu gaismas nav veselīgi lietot – ilgas ekspozīcijas gan var veidot cik tik uziet. Sapratu arī to, ka neesmu tur bijis ar fotokameru tipu, kuru pamatā lietoju pēdējā laikā, proti, analogo filmu kameru. Pavisam analogo. Un manuālo. Elektronika vien tik, cik eksponometrs (vai nu Selēna, vai barošanas elementa darbināts).
Turklāt sen man kārojās īstenot vienu pašnospraustu uzdevumu ar retrospektīvu dabu. T.i., manā rīcībā ir diapozitīvi, kas saglabājušies no rūpnīcas darbības laikiem. Īsi pēc to pirmreizējās apskates nodomāju, ka bezgala izcili būtu mēģināt reproducēt šajos diapozitīvos redzamās vietas! Pagrūts uzdevums, kuru sarežģī ne tikai tas fakts, ka diapozitīvos redzamais objekta interjers ir pilnībā demontēts, bet arī fakts, ka objekta teritorijā atrodas ~20 ēkas, kuras ir vidēji trīs stāvus augstas. Tā nu nepacietīgā rindiņā sakrājās vairāki iemesli iet vēlreiz. Apskaidroju dāmai situāciju ar nelegālo iekļūšanu un sarunājām, ka pievienošos ar. Norunājām agru svētdienas rītu, cerot, ka neviena tad tur nebūs...
( 1. Diena )
( 2. Diena )
 

- Rīt būs +16 grādi laukā
- Tad jau jāmauc obligāti būs bradāt!
- Kur?
- HVZ...

Pienāk +16 grādu diena un izdomāju – papīrene ezera malā būtu kak raz – industrija ļoti labi draudzējas ar vakara saules gaismu un industrija ir tieši tas, pēc kā mans UE dzinulis tiecās. Vēlāk uzzināju, ka objektā ir arī patvertnes! Yummy! Stiprai pēcpusdienas saulei spīdot, iekāpām nolādētajā, nolādēti karstajā sabiedriskajā un tīkami ripojām uz objekta pusi, cepoties saules staros un vērojot skaistās pilsētas ēkas un kā tās lēnām sarūk, sarūk, sarūk, līdz pazūd pavisam, dodot telpu mežiem un maziem ciemiņiem/viensētām. Esam pie objekta un dodamies tā teritorijā – no kaimiņu mājas skan tusovkas skaņas, kas nedaudz cērt ausīs, bojājot atmosfēras padarīšanu. Bet ko darīt – kaimiņus neviens neizvēlas, tie paši uzrodas.
Izvelku ar fotofilmiņu pabaroto spoguleni un ieejam vienā no angāriem. Jup, kā jau domāju – gaisma ir pārāk maz. ISO400 filmiņa iekš f/1.8 grib eksponēties 1/15s, lai iegūtu korektu ekspozīciju. Bet, ņemot vērā lēcas fokusa garumu un to fifīgo likumiņu, slēdža ātrums, fočējot no rokas, nedrīkst būt ilgāks par lēcas fokusa garumu. T.i., 50mm lēca prasa, lai tā eksponētos vismaz iekš 1/50, lai neparādītos fokusa zudums kameras trīcēšanas dēļ. 1/25 jau ir par lēnu. Kur nu vēl 1/15. Ko tas nozīmē? Šo: "Velc fakin statīvu no somas ārā!" Domāts -> sacīts -> darīts. Uzstādu to, piemetu trosīti un nu esmu gatavs iemūžināt skaistumu: pamests, izdedzis un nedaudz pabrucināts angārs ar izsistām logu rūtīm un konstrukciju nesošām kolonnām/stabiem. Pa logu rūtīm iespīd rietošā saule, mezdama gaismas plankumiņus uz putekļainās, netīrās, piedrazotās un visādi citādi tīkamās grīdas – ņam! Īpaši daudz uz vietas nekavējāmies, lai paspētu iekļauties saulesgaismas ciklā. Bet arī caurskriešana nesanāk. Nepavisam ne. Veltam fotogrāfijai labu laiku – tādu, kāds pienākas. Tiesa, man ar filmiņaparātu vedās ātrāk, jo paļāvos uz filmiņas lielo dinamisko diapazonu un necentos noķert to pašu īstāko ZELTA ekspozīcijas laiku. Tā vietā centos paļauties uz kameras TTL eksponometru un zonēšanas principu, ar ekspozīcijas laiku spēlējot sev par labu. Redzēs vai būs sanācis. Līdzi esošajai dāmai gan bij digitāls verķis, līdz ar to uz vietas tika vērtētas ekspozīcijas un izdarītas korekcijas, pārfočējot kompozīcijas vismaz 3-10x. Tas patērē daudz laika, nudien! ( UE, mazafaka! )
 

Par spīti klepum un slimības sajūtai, norunāju bradājumu... Liriska atkāpe: jāpieradinās lietot internacionālo “UE.” No termina “bradāt” gribas atkratīties, lielā mērā patiecoties bradajumi.lv viegli ietekmējamajai administrācijai un visam debilajam grauzti.lv Vs bradajumi.lv karam. Beigu galā redzu sevi kā individuālistu bez nepieciešamības kaut kur piederēt – nav man ne mazākās vēlmes spēlēties debilās organizācijās.
Šodien devos tajā ar diviem biedriem uz vispārzināmo objektu LMR. Kamdēļ? Gribējās palūrēt uz tā nojaukšanas progresu no iekšienes, augšas, apakšas un vēl visādiem dīvainiem leņķiem. Gribēju iespējams, ka pēdējo reizi pabaudīt masīvo angāru industriālo atmosfēru pirms arī pēdējie divi pazūd zem nojaukšanas tehnikas veseriem un kāpurķēdēm. Konstatējumi: daudzas sienas izgāztas – sevišķi ārējās, kur nu logu vietā ir caurums; no visiem angāriem palikuši ir vien divi – trešajam, kas būtu pa vidu, norauts jumts un galējā siena un viss nolīdzināts ar kāpurķēžu nospiedumiem. Pārējais +/- bez izmaiņām kopš pēdējā apmeklējuma novembra vidū. ( miris, bet nomodā )
 

Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.( UE, mazafaka! )
 

Panesās prāts pagrābstīties gar citām Industrial šķautnēm, ne tikai iekš Metal ietērpto – aizvandījos līdz vienai no manām favorītzemēm: Japānai, kurā reiz darbojās supergrupa Flying Testicle. Ne tikai nosaukums ir amizanti graindīgs, bet arī sajūsma, ko šie radīja ar šo savu 1993. gada albumu. Turklāt mūziķis tagad neiebilst par to, ka albums pieejams netā par pliku velti, pamatojoties uz to, ka albums ir sen ārpus ražošanas. Albums ir te: http://gayrod.blogspot.com/2007/05/flying-testicle-space-desia-1993.html

No šī albuma aumaļām gāžas ārā tīkami strukturēts Industriāls troksnis, - dažādas izcelsmes saplēstas skaņas, kuras atkārtojas, pastāvīgi mainoties un nodrošinot harmonijām līdzīgus priekšmetus, izraisot absolūtu destrukciju un postapokaliptisku skaņas vīziju, kuras radīšanai tiek izmantots plašs sintizēto skaņu apjoms, kā arī elektriskā ģitāra un sitamie instrumenti. Troksnis/kakofonija, kurš sākotnēji var šķist bezjēdzīgs, tajā pat laikā veidots no tīkamu skaņu lēruma; troksnis, kurā iegrimstot, tiek sasniegta pneimatiskā Nirvāna, tiek lejupielādēta daudz plašāka izpratne par universu + bonusā: apgūstam jaunu programmēšanas valodu, kas ļauj dešifrēt zīdītāju steam-vagīnu mehāniskās darbības pamatprincipus.
Spēcīga manta, bez šaubām!

Uzskrēju virsū arī Merzbow – šis Japānas Noise mūziķis esot izdevis vairāk kā 200 relīzes vismaz 50 albumos uz 2000. gadu. Būs jātiek pie 2000. gada kompilācijas Merzbox, kurā apvienoti 50 Merzbow albumi!
 

Bradājuma plāns – divi objekti. Vienā biju apmēram 2007. gada ziemā, otrā ~2009. gada martā. Tieši otrs objekts bija tas, pēc kura tik ļoti alku – acu priekšā vīzija: ziemas nakts, uzsnidzis viegls sniedziņš, kas plānā kārtā klāj industriālo objektu un slāpē trokšņus no ielas. Lieliska ainava, lielisks objekts, līdz kuram bija vēl jānokļūst, - pa ceļam bija 2007. gadā apmeklētais.
Iekļuvām tajā gandrīz tāpat kā toreiz, ar dažām apgrūtinošām niansēm. Sākām uzsūkt sevī urīnvielas smakas pilno gaisu un sapratu, ka objekts ir mainīts. Ja no iekšpuses sevišķi grūti nebija tikt iekšā, par spīti apsardzei, tad no iekštelpām uz citām iekštelpām gan bija problēmas šoreiz. Lieta tāda – durvis no kāpņu telpām uz objekta daļām bija cītīgi aiznaglotas, apskatei faktiski atvēlot niecīgu daļu objekta. Bet arī tas bija tīri jautri, ņemot vērā to, kā tikām līdz kāpņu telpai. Tai pašai, kurā bija tas pats sensors, kuru toreiz noturēju par mirušu esam. Tā pati kāpņu telpa, kuras saknē pie lielajām durvīm ir divi aktīvi vecās skolas signalizāciju bloki... Domājot, ka sensors ir beigts, turpinājām izpēti līdz likumsakarīgi nonācām līdz jumtam – vismaz divatā, - viens palika lejā, sakarā ar bailēm no augstuma. Jāsaka, ka ilgi gan viņam nenācās būt drošībā, jo, esot uz jumta, manīju kā pie objekta piebrauc operatīvais transports ar ieslēgtu gaismas signālu. Vēlāk arī Spams ziņoja, ka auto piestājis pie objekta. Rīcības plāns: uzvesties klusām uz jumta, slēpjoties no apkārtējo ēku logiem. Lai to realizētu, jāsauc augšā bija arī lejā palikušais, kurš, par spīti bailēm, kā korķis uzlidoja augšā, atpūšoties uz kores ar trīcošām kājām. Šādi pavadījām tur kādas minūtes piecpadsmit, baudot skatu, līdzpaņemto sildošo dziru un čipsus. Korķa cilvēkam ēšana patlaban nebija prātā. Sagaidījām kad potenciālo nepatikšanu avots bija aizbraucis prom un sekmīgi evakuējāmies no teritorijas, uzsākdami ceļu uz nākamo objektu. ( Lustmord - Black Star )
 

"Bradājums ārpus bradājuma" jebšu bradājums, sēžot pie zilajiem ekrāniem. Zemāk apkopoju filmas, kuras varētu būt tuvas Urban Exploration cienītājiem tieši notikumu vietu (skat zemāk esošās kategorijas) un satura dēļ, kur protams, ka dominē militārisms. Jā, šie UE pievelkamie elementi var tikt rādīti tikai fragmentāri un pilnīgi sekundāri, taču vai tas nozīmē, ka būs slikta filma? Domājams, ka ne - vismaz tās, kuras iekš IMDb vērtētas sākot ar 6. Bet, lai nodrošinātos, es zemāko pievienošanas slieksni izvēlējos 5. Starp citu ir svētīgi zināt un iedomāties par sinonīmiem, vai ne? Sevišķi tad, ja sinonīmi veido atslēgvārdus iekš IMDb, kad vēlamies atrast kino par un ap specifisko atslēgvārdu. Tā, piemēram, Urban Exploration atslēgvārds (jēdziens) mums sniedz tikai 6 filmas, kuras potenciāli skar UE - t.i., vandīšanās pa objektiem tieši šādā izpratnē. Un tās noteikti nav tās spožākās, izņemot pašu pirmo, augstāk vērtēto, kura arī nāk pie manis oriģinālā DVD formātā. Bet kur tad paliek tās daudzās filmas, kuras var atrast ar mana taga "ue" palīdzību? Tās ir paslēptas zem zem citiem atslēgvārdiem, kuri sastāda mērķvietu pazīmes Urban Exploration izpratnē! Tās palīdz atrast dažādi atslēgvārdi (kas, protams, arī negarantē 100% precizitāti - nebūt ne).
( Here be movies )
( Here be videogames )
( Here be books )

Citiem vārdiem - cilvēka maitāšana ar UE. Cilvēka, ar kuru, visticamāk, būs produktīva sadarbība tieši UE lietās, uz ko ceru. Vismaz man patiktu un tiktu radīts kāds cienījams informatīvais materiāls par UE Latvijā – vismaz tāds būtu tas mērķis. Lai nu kā – tikāmies, pārrunājām projektu, nodevu savu vīziju rakstveida formātā (17lpp) un tad arī nolēmām bradāt.
Izvazājām viņu pa jaunceltni – glītu un nepabeigtu daudzstāvu ēku, kura pieguļ citu, vecāku ēku jumtiem, pa kuriem ar tika pabradāts – glīts skats uz Rīgu, kuru skaistina jaunceltnes skelets priekšplānā.
Tālāk pa kājām pagadījās 2008. gada ziemas ugunsgrēka dekorēts veikaliņš-kafejnīca „Ekspresis”. Jā – varbūt nelietīgi, taču lielais paldies ugunsnelaimei par šīs vietas padarīšanu pieejamu bradātājiem. Mazs, taču estētiski dedzis, tādējādi glīts veidojums. Jāpiezīmē – bīstams, jo jebkurā brīdī vari attapties zem izdegušu un izpuvušu griestu spiediena. Mums nepaveicās ko tādu piedzīvot. Pēc tam…
…Izvazājāmies arī pa nelielu daļu siltumtrases – tāpat vien, lai pēc metriem 20 līšanas gandrīz uz vēdera, iznirtu virszemē pie nākamā objekta – ēdnīcas. Lai pabradātu pavisam nedaudz ar mērķi uzlīst uz jumta. Objekts vispārzināms un apdzīvots – uz pieejamākās jumta daļas kādi jaunieši un caca nodarbojās ar fotosesiju būšanām, bet ēkas iekšienē skanēja daudz balsu. Dāmu balsis, ja nemaldos. Bet mēs uzlīdām uz augstākās jumta porcijas, papriecājāmies par karsto laiku un skatu, un devāmies lejup. ( 8in1 )

Šāds iedalījums noteikti, ka ir tendēts uz aplamību pusi un aplamības rodas leņķī, no kura skatās uz šo ļoti cienījamo mūzikas žanru. Ja skatāmies iz tāda cilvēka pozīcijām, kurš nezina vairāk par radio repertuāru - baiss būs pat Karl Sanders, Robert Rich un Arcana. Bet, ja esam iekš šī mūzikas žanra, cienām tā atvēsinošo, baiso un izolējošo dabu, Lustmord un citi spēcīgi Dark Ambient mūziķi ir labs audiospilvens pirms gulētiešanas. Lai nu kā - pagaidām esmu uzdūries šādām Dark Ambient bandām, kuras atzīstu par baisām esam:

- Enemite - Ķīniešu Dark Ambient - ceļojums tumšās Āzijas skaņās;
- Amaka Hahina - nepieradināti, netīri un tumši;
- Karjalan Sissit - Martial/Death Industrial/Dark Ambient/Orchestral žanru pārstāvis - rada visnotaļ SHīgas un izteikti lieliskas skaņu pasāžas bez melanholijas piedevas - ūberlaba manta;
- Dead Man's Hill - Death industrial/Martial/Ambient - ļoti atgādina Legacy Of Kain videospēļu sērijas OST;
- Akira Yamaoka darbi pie Silent Hill videospēļu sērijas;
- Fatal Frame videospēļu sērijas OST - obligāti ņemama manta;
- Quake I OST, kurā Trent Reznor (NIN) darbi, ieturēti baisa minimālisma gaumē;
- Broken Notes - mūziķu apvienība, kura spēlējās SH gaumē, remiksējot un darinot savus darbus;
- Sui Generis Umbra - gabals Comayhem ir iznīcinoši baiss;
- Lustmord - komentārus? Viens no žanra pamatlicējiem - ārkārtīgi tumšs, baudāms - sevišķi albums Stalker. Arī tā agrīnajā formātā kā Isolrubin BK;
- The Axis Of Perdition albums Urfe - baisa audiogrāmata ar kaudzi Dark Ambient un nedaudz Black Metal (~2 dziesmās).

Protams, nepretendēju uz labāko bandu izlasi - šis ir subjektīvs skatījums uz tēmu, kuras antišaurpierībai ir tiešs sakars ar to, ko esmu baudījis. Tamdēļ lūk, saruna par tēmu: http://www.last.fm/group/Dark+Ambient/forum/11980/_/482406

Synthpop ir ļoti laba lieta, sevišķi agrīnajā formātā, apvienojumā ar nosliecēm uz Industrial. Un konkrētā mākslinieka konkrētais gabals ir labs ne tikai tamdēļ, ka tā remikss bija iekš Test Drive videospēļu sērijas, bet arī tamdēļ, ka tā vienkārši ir sasodīti laba dziesma.

Oriģināls:
http://www.youtube.com/watch?v=Ldyx3KHOFXw

Test Drive 6 intro:
http://www.youtube.com/watch?v=4JNaouG0EtQ&feature=related

Iekš intro skanošais un rādītais, kas pilnā versijā kā Easter Egg iekš spēles (idiotisms: kapitāli nesinhronizēta skaņa ar video un citu nevarēju atrast)
http://www.youtube.com/watch?v=-bRua4Uh6Nw

Dzīvajā - kopā ar NIN
http://www.youtube.com/watch?v=FjsDc23-J7I