Diapozitīvs

Šķiet, ka nākamā plate manā plauktā būs kaut kas no Gary Numan.

Pirmo reizi par viņu uzzināju, spēlējot, ja nemaldos, pleiša (RIP) spēli Test Drive kuru tur kaut kuru. Tajā bija klipiņš - kopdarbs ar Fear Factory, šim ar FF veicot lielisku Cars izpildījumu. Baigi iecepīja viņa vizuālais tēls un viņa savādums, kas lauzās ārā no CRT ekrāna. Cepīja arī oriģinālais Cars un vēl pāris 70. beigu dziesmas - no laika pirms manas dzimšanas.
Tad es par Gariju aizmirsu uz ilgu laiku līdz kaut kā - pāris dekādes vēlāk - uzdūros viņam atkal - gan jau pateicoties tam, ka viņa daiļrade kļuva tumšāka un attiecīgi - manai gaumei tuvāka: nekāda lieka un sieraina 80. liekulības slāņa, ar ko šis apauga sev par pārmetumu - astoņdesmito gadu albumi ir diezgan metami. Īstais Ņūmens atgriezās, sākot ar 1994. gada albumu Sacrifice, kurā atrodama tikai un vienīgi Ņūmena dvēsele - kaila un uz tumšas paplātes. Tieši tādā ceļā mēs arī pa īstam sastapāmies.

Albums Pure man arī ir ir labi zināms, bet ne bieži klausīts. Savukārt tas vecais kopdarbs ar FF - brīžiem šķiet, ka tas aizsāka Ņūmenā ideju apvienot introspektīvu, laiku raksturojošu sintopu ar metāla bezkompromisa raksturu, radot baigi interesantu un savdabīgi krēslainu materiālu uz deviņdesmito otru pusi. Turklāt - gan FF, gan Gary Numan tā arī nav nekad īsti izkrituši no mana redzesloka un tam ir pavisam loģisks iemesls - šo cilvēku mūzikai ir ļoti tvirts saturs un nākotne - nevienā vietā nav prosta bezmērķīga strinkšķināšana, viss ir ar pievienoto vērtību, ar ietvertu veselu pasauli.

https://www.youtube.com/watch?v=CSoKp6dRUH0

Plates...
Baigi muzikāla padarīšana un, godīgi vērojot sevi, redzu, ka arvien biežāk pērku ko mazāk trokšņainu. Mazāk metāla, vairāk kā melodiskāka, bet tikpat saturīga un vismaz kaut vienā šķautnē tumša. Kaut ko, iekš kā būtu ne tikai jēga ieklausīties, bet arī kaut ko sadzirdēt. Tāpēc jādomā, ka nenoturēšos un no algas pieķeršos šim patīkamajam autistam no paša viņa gala, jo nespēju izmest no prāta maz klausīto 1979. gada albuma Replicas vāciņu, kad šis vēl nebija aizgājis solo nosaukumā, bet muzicēja zem Tubeway Army karoga.

Paklausoties jūtūbē 1998. gada remāsteri jāsecina, ka tas nav sabojājis veco ierakstīšanās pieeju un instrumenti, kuriem jābūt noteiktos brīžos skaļi - kā bungu akcents - arī izceļas. Tas mani iedrošina nebaidīties no šī albuma modernajām relīzēm platēs - gan jau viss tur saglabāts čotka un nekas daudz nav izlīdzināts, kvantizēts vai kā citādi samaitāts, lai padarītu tā skaņu sagremojamāku šīsdienas ar sūdiem (sliktu albuma producēšanu) aizbāztajai ausij!


https://www.youtube.com/watch?v=6SCrfZPMeWg
Interesanti sanāk - kā manāms no Replicas, septiņdesmito daiļradē viņā manāma tumsiņa, kas 80. gadu albumos ir izkūpējusi nebūtībā, maldos un radio draudzīgā huiņā. Bet tad atnāca deviņdesmitie un godīgi sakārtoja visu, kā pienākas - viņš nomet visu feiko un pasniedz sevi, kāds ir. Un, ja pareizi sapratu, tad izrādās, ka tas ir viņa sieviņas nopelns - atbalsts, mīloša roka un Fēniksa celšana no pelniem, mūzikas žurnālistiem (lasīt: motivētiem tārpiem ar ego sapampumu) nosvilinot viņu dzīvu.

Deviņdesmito daiļradē un vēlāk - atkal manāma satura pilna tumsiņa, nekādas izdabāšanas. Un baigi labi, ka izskrēju albumiem cauri - višlistē nebiju nez kāpēc ielicis albumu Sacrifice (un arī citus)! Droši vien tāpēc, ka plates tad jau bija no modes izkritušas kompaktdisku priekšā un vienkārši neeksistē. Digitālais atļāva ķēpāties un ķēpāties visa industrija they did līdz kā vienmēr - izgulēja jaunās tehnoloģijas pārdozēšanas pohas un saprata, ko reibumā savārījuši - plates atgriezās!

Un, cik lasu šur un tur - vecie albumi tiks pārizdoti lēnām platēs. 2026. gada beigās jau kaut kas ieraudzīšot dienas gaismu un attiecīgi - būs cilvēku, nevis kolekcionāru/skalperu cenā! Forši, forši! Īstajā brīdī sirds mana sagribēja Ņūmena gara pasaules. 9 albumi gribēto plašu sarakstā un jārauga to vēlmju ciparu būs mazināt, papildinot kolekciju.

Patīkamu un galvenais - jēgpilnu klausīšanos!

https://www.youtube.com/watch?v=lHomCiPFknY

Analogs > Digitāls (citi iemesli)

Digitālā revolūcija iznīcina cilvēku dekādēm koptās prasmes. To sarukumu jūt tikai tad, kad izgulētas jaunās tehnoloģijas pārdozēšanas pohas un apzināts reibumā sadarītais - kad ir jau par vēlu. Progress bieži ir regress ērtuma vārdā un zemāk ir to iztirzājošs prātuļojums. Vai ērtībai ir jābūt visa dzinējspēkam, vai tomēr dzīvē ir kas svarīgāks, kas nākotnei atstājams? Jo pie sūda diemžēl ātri pierod - sevišķi, kad vēsture pazaudē references materiālu un atliek tikai vecu cilvēku runas par zilākām debesīm un hitojošāku zāli. Tikai šoreiz tā nav nostalģija, demence, pagātnes romantizēšana vai apmaldījušās atmiņas. Tā ir fizika - elementāra fizika Vs produkta lietošanas ērtības un realitāte, kurā prioritāte ir pēdējam.

Filmas foto krāsas?
Jap, joprojām nepārspētas - satur info bagātību tur, kur digitālais bildi zīmējošais algoritms nodarbojas ar minēšanu. Krāsu bagātība aizmirsta, pierasts jau pie kompromisa. Tam pa virsu vēl lielāks kompromiss - lēto teļļuku un monitoru uzvaras gājiens, kur krāsa netiek izvirzīta par prioritāti. Rezultāts - asa reducēšanās uz tuvāko tīro toni, digitālais klipings/kropļojumi.

Mūzikas ieraksti?
Jap, digitālajā pasaulē bieži nākas saskarties ar nodotu brāķi, kuram ir smagas dinamikas un augšu tīrības problēmas, kuras analogajā pasaulē nepazina. Pierasts jau pie kompromisa, bet cenas nez kāpēc tik turpina augt, bet kvalitāte - ausīmdzirdami kristies... Tagad visi iedomājas, ka prot paveikt to, ko trenēti spečuki darīja mūzikas industrijā. Nevar, tāpēc arī neskan!

Mūzikas straumēšana?
Jap, devalvē visu mūzikas tirgu. Par abonēšanas maksu piedāvā klausīties jau iepriekš minēto brāķi, bet vēl ar papildus kompresiju, lai tik varētu muzonu ērti pumpēt caur neta šļūteni. Pierasts jau apzagt māksliniekus, jo no tavas abonēšanas maksas māksliniekiem tiek tikai centu tūkstošdaļas, visu paņem platforma, kas neizturas ar cieņu pret mūziku...

Atskaņošanas sistēmas?
Līdzi visai ierakstu kvalitātes degradācijai un straumēšanas servisu uzplaukumam viss, ko tev veikalos piedavā, ir miniaturizēti un vāji mono bluetooth skaļruņi, kuri nemaz nespēj atklāt detaļas, par kurām runāju... Šādā vidē operējot kvalitātes kritums ir ne tikai saprotams, bet sagaidāms. Kad cilvēki netrenējas lēkt augstāk, tad augstāk arī vairs netiek.

Bluetooth?
Aina skaista - iepriekš minētais digitālā darba brāķis + straumēšanas kompresija + bluetooth kompresija + mono skanda bez tvīteriem (augstāko frekvenču skaļruņiem) kā tādiem. Un, ja šis ir viss, ko tev ikdienas veikali piedāvā un attiecīgi, kas skaitās jaunietim iekārojams, tad par totālu degradāciju un nolaidību vairs nav jābrīnās - tā ir tikai likumsakarīga. Bēdīga, bet likumsakarīga situācija.

Kam šis sāp visvairāk?
Plašu pircējam. Tas par muzonu fano padziļināti, pēta tur lietas un vēsturi, maksā vairākus desmitus eiro par plati un sagaida perfekciju. Dabā gan saņem bieži brāķi, kas izriet tieši no digitālās haļavas. Un tad ir tumsa pār horizontu, jo kas te cits var sanākt, ja ne smaga vilšanās un pat krāpniecība ērtību dēļ? Krapniecība, jo cena visbiezāk neatspoguļo kvalitāti - tā ir sliktāka par vakardienas.

Filmas fotogrāfija nebija un nav imūna pret satura manipulācijām, taču rediģēšana tādā kvalitātes līmenī, kas pārliecinātu skatītāju par attēlā redzamo - prasīja smalkus spečukus un speciālas profesionālās ietaises. Augsti kvalificēts retušas darbs ar oriģinālajiem negatīviem milzu palielinājumā - jāsalāgo toņi, pustoņi, astotdaļtoņi, ar roku jāuzzīmē tur neesošs un jāprot to izdarīt fotoreālistiski. Montāža un kolāža. Ļoti augsts ieejas slieksnis - random cilvēks pāri netiek. ( ... tālāk ... )

Ar laužamo asmens nazi pa smago pašlīmējošo vinilu, ar specializētu mačeti nazi pa akmensšķiedras vati, ar torx skrūvgriezi pa dzeltenajām torx skrūvēm, ar putekļu sūcēju pa dzelošajiem putekļiem. Arī bijušās mammai palīdzēju salikt kopā skapīti un sadraudzināt datoru ar jauno Brother printeri/skeneri. Visiem sadevu pēc nopelniem, jēdzīga diena!

Mērījumus neesmu veicis vēl, bet, apsēžoties dīvānā, bass jau šķiet sakārtotāks! Nav tik monotons vairs un nav tāda drastiska atšķirība starp atzveltnes un piegalda basu, vērtējot The Prodigy - Music For The Jilted Generation plati - ir rezultāts vai pliks placebo efekts!? Jāuzliek citu plati ar dziļākiem basiem - Lustmord - Beyond, piemēram. Tad jau varēs spriest - rezultāts vai ne tik rezultāts. Bet vajadzētu būt bik rezultātam - slāpē pasīvi gan pati vate, gan aktīvi tā membrāna un jautājums tikai - par cik slāpē un kuras frekvences. Rīt pa dienu jāpamērās - tagad jau vēls. Mērījumi taisa nesliktu troksni.

Izskatās turklāt tās basa lamatas eleganti.
Kad bēšajai membrānai būs priekšā skandu audums, vispār baigi smuki salāgosies ar interjeru un vispār.

Ir čoms, kas pats skandas taisīja.
Jāpārsteidz rīt ar zvanu viņš būs - noteikti, ka ir jau pircis šo audumu un kā minimums zinās, kur iepirkt. Sen neesam tikušies.

Ieskatījos spugulī.
Ieraudzīju tur vilšanās, dusmu un depresijas zampā slīkstošu ideālistu un romantiķi, kurš izskatās, ka vēlas izdancot visu savu tumsu ārā, izvemt. Mēģināšu viņam sniegt palīdzīgu roku, vilkt ārā no tās iebiezinātās vircas - pilna mute piesmēlusies jau, gārdz tā nelabas lietas.

Lēnām lēnītiņām un gan jau izdosies!
Jo nu - problēmas un dzīves sistuācijas var būt, kādas ir, bet skatījums uz tām, pārstrāde un secinājumi; perspektīva - tas jau ir paša ziņā. Un, tā kā tas ir manā ziņā - lūkošu tagu #cepiens lietot arvien retāk :)



https://www.youtube.com/watch?v=YbFlWA0o2B8
Dusi mierā, bēdubrāl! Milzīgs paldies par mūziku un lielisko koncertu Rīgā pirms gadiem dažiem!

Pieķēros turpināt basa lamatas, lai tas mazāk smērētos ar telpas atstarojumiem, tādējādi kļūstot foršāks, asāks un vairāk frekvencēs, kuras, atstarojoties no sienām, tiktu apēstas/pazustu.

Problemātiskā frekvence ~47Hz.
Ārstē ar ļenganās masas membrānas slazdu. Tas darbojas kā basbunga, tikai otrādi - skaņas enerģija to iekustina un tādējādi tiek absorbēta. Ar botu rēķinājām, ka vajadzēt sanākt, pārtaisot vienu plaukta sekciju par stealth basa slazdu.

Rīt tas jāpiepilda ar akmens vati, lai ņem plašāku frekvenču joslu (Q faktors IRLā) un tad jau atliks tikai starp atvēlētajiem rāmjiem iespiest Mass Loaded Vinyl kā ļengano membrānu un čekot, kas sanācis. Ja vajadzēs darbības frekvenci pacelt augstāk - nav problēmu, jānostiepj ciešāk. Ja vajadzēs zemāk, salīmēšu divus slāņus kopā, būtiski palielinot membrānas masu.
Jā, šis slazds ir skaņojams ar kastes dziļumu un membrānas smagumu, nostiepumu. Tādējādi ķirurģiski var izgriezt tikai problēmu. Cerams, ka pārspīlētā dūkoņa nokritīsies par 6.66dB vai vismaz 4.20 - būtu baigi priecīgi.

91 skrūve, Žani! Lai būtu tvirti, hermētiski un stabili.
Pēdējais solis būs uztaisīt magnētisku rāmīti ar skaļruņu audumu priekšā. Pie reizes atjaunošu Dali 109 skandu audumu, kas nolietots. Bet to gan jau tik pēc ziemas. Jādomā, ka šoziem visu naudu apēdīs apkures gāze 'n shit. Taupu jau šodien - nekurinu telpas vairāk par 19-20°C un uz nakti kā vienmēr - apkure izslēgta. Patīk gulēt vēsumā.

Skaņa - jauks un ļoti izglītojošs hobijs!

Ja gribi izcilu skaņu savās mājās un noliedz moderno miniaturizēšanas trendu, kas nenoliedzami skādē skaņai - iesaku šo pārdevēju ss.lv platformā: Ritvars vārdā, ja pareizi atceros. Krietnas audio mantiņas par labu cenu!

Es no viņa pirms gadiem 4 nopirku savas izcilās Dali 109 skandas, kas man liek smaidīt katru dienu.
Uzzvanīju, pateicu, ka gribu pačekot tās un tās skandas - aizgājām 3 draugi kopā nosēdēt viņa salonā kādu stundu. Cilvēks pieslēdza man interesējošās skandas, bet kaut kas neštimmēja. Pieslēdza citas - arī ne tas. Pieslēdza trešās un tas pats... Viņš acīmredzami nolasīja ķermeņa valodu - klusībā aizgāja uz stūrīti un izvilka milzīgās Dali 109, pieslēdza tās. Mūsu sejā parādījās smaids - pārdots! Budžets bija ~300, bet Dali 109 skaņa no mana maka izdzina arī pēdējo soķi - nenožēloju ne sekundi!

No lietotām skandām nav jābaidās. Labi būvētas un/vai restaurētas tās kalpos visu tavu mūžu!
Topi brīdināts - ja esi pircējs, būs ļoti grūti pamest viņa kantori bez skandām mašīnā! Būs grūti nākotnē pie kādas audiovajadzības neiedomāties uzreiz par Ritvaru. Cilvēks rubī fišku un to redz no piedāvājuma.

Mērījumi ar REW? ( ... tālāk ... )

EM vētras, sakāt?
Nu, ja tā - tad vakar kārtīgi izlādējos (sorr, ja maķenīt par skarbu) un vakarpusē - uzlādējos ar skaņuplašu brīnišķību. Šodien svaigs un jauks skats uz dzīvi. No rīta ierēcu par kravas busiņu, kura radiatora režģī sabāztas asiņainas rociņas un plaukstiņas - ķipa zombiju notrieca :D

Varētu te runāt par savas kultūras bagātību un neprātībā adoptētu amīšu tukšumu...
Bet nu, jāņem vērā hiholoģisko elementu, ka citur zāle zaļāka labāk hito. Letiņam savējie veļi, budēļi un ķekatas šķiet garām, kaut kas atpalicis un pat cringe, kamēr amītis tur sajustos kā eksotiski episkā, tumšā un mītiskā pagānu zemē ar patiesības kodolu tajā visā - sēdētu viņi un prasītu vēl demonstrēt visas mūsu senās tradīcijas. It sevišķi, ja mēs tās izlaistu caur modernas mūzikas prizmu - kā to dara Heilung, piemēram. Minējums nav no zila gaisa ķerts - kad parādījās Heilung, aitu bars uzreiz sāka identificēties ar šamējo protoģermānismu, ar kuru viņiem sakars ir precīzi nulle komats nekāds.
Amīši ir kultūru katls, tur tiešām nav savas nacionālās identitātes/saknes tādā griezumā, kāds ir mums. Tur ir viss vienā putras grāpī, kur sastāvdaļas nav īsti harmonijā. Tāpēc arī nav tā bagātība, ir tikai polimēru gaļa. Kur sakņu nav, ir tikai vēja dzenātas tuksneša nezāles.

Tikmēr latvietim eksotika šķiet sakabināt plastmasas gaļu uz herņām un meičām - pēc iespējas maucīgāk saģērbties aļika vai temuča lētajās lupatās (nedomājot, kādas lietas atbalsta ar maciņu). Naudas dieva komerckults uz vienu dienu Vs aizgājušo rituālistiska piemiņa visa rudens ilgumā. Kas vērtīgāks?

Īstenībā šo prikolu viegli skaidrot: pārkristīšanas un vēlāk arī rusifikācijas tumšās lappuses mūsu vēstures grāmatās. Latvietības noliegšana, iestāstīšana, ka mēs esam nekas - pirdieni vasaras rītā. Bet mūsu saknes īstenībā ir krietni dziļākas un varenākas par krievu saknēm, par jēzulēnu saknēm. Bet nu, šiem agresoriem ir izdevies latvieti noniecināt. Latvieti - iztaisno muguru un lepni spļauj sumpurņiem sejā!

Citas ziņas: iet sīcis pa skolas gaiteni un iedziedās "Ja russkij".
Ehh. Atklāta propagandas dziesma - Pļutkina politiskais pasūtījums kompostējamās masas kontrolēšanai. Ehhhh. Uzreiz skaidrs, kas notiek viņa ģimenē. Lai tas kuņģis nogrābstās - aug nākamā lielgabala gaļa, kurai sasprūst kara tehnikas radiatora režģī.
Gods ar savu vienīgo sevi kalpot un savu dzirksti izlietot nāves impērijai... Tas maskaļu bērnos tiek dzīts iekšā no bērnības I guess...

Traki, bet vēsturiski koherenti. Krievija vienmēr ir agresors - kopš 1. tās rašanās dienas. Jau viduslaikos, ko dokumentē kāda Latvijas vilkača tiesa baznīcēnu priekšā, kurā šis, aizstāvot sevi, saka aptuveni ko šādu: "Neko sliktu neesmu sadarījis, es ēdu tikai krievus".

Mēs esot bijuši vilkaču zeme. Helovīns bijībā noliec galvu mūsu sakņu priekšā.

Prīmā vērot kā nekad nespēlēta plate maina atspīdumu tiklīdz stylus izbraucis tai pirmo reizi cauri. Šobrīd klausos lieliskajā koncertā nopirkto Orbstruct - Ostracism un vēroju, kā matēts celiņš kļūst pulēts.

Kāpēc tur kaut kas vispār mainās?
- 2.2g piespiedējspēks uz mazo adatas laukumu rada masīvu spiedienu. Tonna purrhaps, kas tāds.
- Kad tonnu smags line contact stylus mauc cauri vagai vinila plastmasā:
  - materiāls zem spiediena izkūst un tūdaļ sacietē, mainot atstarojumu;
  - stylus reāli un kapitāli izvāc drazu no vagas - pēc pirmās atskaņošanas plates tīrāmā slotiņa atkal ir netīra.

Pirmā atskaņošanas reize vienmēr ir tikai rūpnīcas darba tīrības vērtējums.
Viss skaņas raksturs atveras tikai pēc tam, kad vaga pēc pirmās vai otrās atskaņošanas nopulēta un iztīrīta.

Iespējams, ka atkārtošos, bet - kopš sāku klausīties plates, digitālo teju atmetu. Tam foršas blaknes - tu muzonam pievērs lielāku uzmanību, tu nepārdozē to, lietojot prosta foniņā. Mūzika kļūst nozīmīgāka, baudāmāka. Bet mākslinieks - māksliniekam samaksāju adekvāti, nevis apzogu. Digitālā pasaule visus aptīra. Analogā - dod.

Prieks proper baudīt muzonu - Reject Convenience! \m/

EDIT:
Kārtējo reizi pieregulēju stylus pozīciju turētājā. Devina plate Moth testam. Būtiski uzlabojumi, beidzot var sākt klausīties šo orķestrālo devmetāla meistarstiķi! Jānopērk vai jāaizņemas būs USB mikroskops ar cerību nočekot arī azimuta pozīciju. Uz aci izskatās, ka neizskatās. Vajag kārtīgu pietuvinājumu, lai kaut kas sāktu izskatīties un būtu redzams, vai jākoriģē...

Mūzika - šausmīgi efektīvs antidepresants.