Diapozitīvs

Šobrīd manā skaņuplašu vēlmju sarakstā man ir 268 unikāli albumi. Latvijas veikalos no tā visa var dabūt... Nevienu, tāpēc diži pa fiziskajām plašu bodēm nevandos, lai gan tur forši. Bet nu - ko tur meklēt, ja tur īsti nav, ko atrast! Tāpēc prieks par Ģertrūdes ielas eLPee bodi - līdz šim tur veiktā pasūtījuma piegādes cena nav baigi sadārdzinājusi pasākumu un atšķirībā nu vinylla - pasūta un piegādā ātri.

Šodien man dolbī šis teatrālais koncepts un skanējums. Februārī iznāk jaunā plate - redzēs, vai pārējās dziesmas tur līdzi. Ja tur - būs vien jāiegādājas un jāpatur kolekcijā. Līdz šim Puscifer netika klausīts.

https://www.youtube.com/watch?v=NfQb5-NEyr8

- E?
- Šķita, ka pa Lost Highway esmu klaiņojis.
- Hmmm

Vakarvakara tumsā un salā devos uz plašu bodi pēc emocijas, īsāka RCA vada atskaņotājam un vinila plašu slotiņas. Vajag jaunu un perfekti tādu pašu, lai gan man jau esošā nav nolietota. Kritienā sabuktēta, ģeld nekam, kad kapots lec vaļā pats par sevi, izbirdina pasažierus un čakars būt.

Pārnācu mājās ar Lost Highway plati - nebija.
- O, šis ir labs! Noteica glīša meitene ar maigu balstiņu aiz letes.
- Oh, jā, absolūti! Baigi sen arī neesmu redzējis. Un tūdaļ acīs vēl skaistāka. Nosaucu Nr. un vārdu - došot zināt, kad atnākt vēl.


Uzlieku mājās plati un atskan smaids - tik plaši tas smaida, ka kutina ausis un dvēseli, kā no jauna redzēt, un just perfekti, daudzbalsībā. Un filma? Šķita, ka Lost Highway bija redzēta... Skatos un šķiet, ka varbūt. Tomēr nē. Neatceros. Miglaina bilde un tinīts. Otram čalim gan tāds nav, bet trešais nav informēts - viņam bāla āda, bet otrajam šāviens galvā - pirmais nav informēts

Noskatos, aizeju uz IMDb - stāv devītnieks pirms nez cik tūkstošiem nakšu likts.
Devītieks der, telpa norūca. Paklausīju, bet neko neatceros, kā no jauna atkal pirmā reize vēlreiz. Filmai mierīgi 8/10 un smaidam līdz ausīm - 9.5/10. Pusīte acs nost, jo Rammstein augšas biiik duļķaini tek, kamēr viss pārējais runā skaidri. Spiests secināt, ir grūti sūdzēties.

Neapmaldies! Vai arī apmaldies - vienalga, ja? Dažreiz man

Kā šodien atceros to piemīstās dvēseles sajūtu, kad MTV uzmeta Metālu - vienkārši kāds puņķains īblis uzvalkā bezceremoniāli izdomāja un izdarīja, nevienam neko neprasot, neuzskatot, ka ir atbildi un atbildību parādā. Metāls vairs nebija ķīpa stilīgs, jo glumjš pidars uzvalkā tā izdomāja. Tā bija pirmā reize, kad uz savas ādas izgaršoju sabiedrību pārvaldošās korporatīvās naudas mašīnas vienaldzību, ka tikai nauda svarīga, ne kultūra, ne principi, ne mugurkauls. Nauda, naudas dievi un naudas reliģija.
Mana agrīnā interese pret metālu tika uzmesta un tā nodevības sajūta īsti nav aizmirsta. Psihoanalītiķi varbūt tur saskatītu rebela sākumposmu un iemesls - pati sabiedrība, ne es tāds. Sabiedrību diktē nauda, bet nauda kā gala mērķis ir slima lieta. Bariņš pārdotu mauku, nekas mazāk un vairāk. Tolaik neta nebija, pieeja metālam bija ekstrēmi ierobežota un tad MTV dienā jaukā uzmet veselu subkultūru, bet citā dienā - mūziku kā tādu lol, jo seko dolāra mirāžām, nevis kultūrai.

Joke's on them - kamēr popsas pasaule sevi atgremo nez kuru reizi, kamēr "mākslinieki" dzied citu cilvēku rakstītas dziesmas (karaoke, nekas vairāk, dzīvajā pat atļaujas tēlot, jo "mākslinieks" nespēj) un uztur legalizētu laupīšanu (straumēšanu), tikmēr es turpinu pirkt fiziskas relīzes un tagad - plates. Metāls nekur nepazuda, pieņēmās tik spēkā un dažādībā, kļuva skaļāks un niknāks, episkāks un atmosfērīgāks, vairāk gan pro, gan anti, vairāk visa. Būtiski pieauga muzicēšanas prasmes globāli, grupu konkurences lietas kopā ar vēlmi but labākajiem savā žanrā - ne tikai vēlme, bet arī darbs tajā virzienā. Metālisti ir savas lietas entuziasti un nežēlo naudiņu savam hobijam, materiāli atbalsta savas iecienītās grupas, jo saprot, kas un kā, un saož liekulību pa gabalu, trenēta maņa.

Un kur tagad ir MTV?

Vēstures mēslainē, kur tam pieklājas būt. Gribēja eitanāzēt metālu, bet sanāca tik sevis kastrēšana - rakstu un rēcu par taisnīgumu ilgtermiņā, par to, kur reaktīvs lēmums bez jēgas un poņas noved. Pie pārdotām un jau sagrabējušām, neaktuālām maukām. Un tad ieradās YouTube - TV izmira kā suga un pārējais jau ir vēsture. Kā saka Skyforger - nekas nav aizmirsts, nekas netiks aizmirsts.
Integritāte, mugurkauls, šķaudīšana virsū mirkļa trendiem.

Runājot kāda YouTube komentētāja vārdiem: "This album sounds so arrogant and confrontational, ready to pick a fight."
Perfekti raksturots šis plēsīgais albums, labi nes jumtu nost - islandieši te tukšu nedirš:

Misþyrming - Með Hamri
https://www.youtube.com/watch?v=RxWW5VqnFrw


Nāk arī ļoti liriska, melodiska un patīkama Black Metal skaņa ar ļoti skanīgu dāmu priekšgalā šai liriski citādajai bleķmūzikai, kas nebaidās metālam pievienot visādas lietiņas no visurienes citurienes. Ļoti cēli, gōtiski, introspektīvi un satriecoši. Dolch plati gaidu vairāk par Misþyrming, jo te atrodama pavisam oriģināla, citāda skaņa - kā vesels muzikāls trips no A-Z.
Kā saka leibls: "Be prepared for a personal and cathartic album featuring atmospheric, sustained music for the heart, soul and brain!"

(DOLCH) - Feuer
https://www.youtube.com/watch?v=XYIszi33WrQ
Reku šamējie dzīvajā: https://www.youtube.com/watch?v=9vWj34F1tQg

Silent Hill savulaik izcēlās kā viena no pirmajām spēlēm ar spēcīgu pilnas kvalitātes abstraktu (dominējošie žanri: Dark Ambient/Industrial/Experimental/Trip-Hop) skaņu celiņu. To definē melanholija, eksperimenti, minimālisms, dzelžainas atmosfēras, sarūsējuši ritmi (kad pa retam parādās) un totāla dvēseles spundēšana nesaprotamā, līdz šim totāli un nekur nepieredzētā tumsā.
Otrā spēles daļa jau bija skaņā ne tik piķa melna un līdz ar spēles saturu - vilka vairāk uz melanholiju/introspekciju. Trešā - atgriežas pie pirmās daļas tumsas un ceturtā - kaut kur ap 2. un 3. esenci vandās un diezgan sekmīgi, ārkārtīgi eksperimentāli noslēdz visu pasākumu. Visas pārējās daļas, kuras netaisīja oriģinālie autori - vērts vien tik, cik tās lietiņas, kuras nāk no vietas, kas kaķim zem astes, manuprāt. Mākslinieki un to rokraksti ir svarīgi beigu galā.

Un tad iznāk oriģinālo autoru netaisīts SH2 rimeiks. ( ... tālāk ... )

2025. turpināja būt pārmaiņu gads no visiem galiem. Tīri mūzikas ziņā 2024. gada novembra beigās tika sperts būtisks solis, par kuru esmu priecājies arī te ne reizi vien: uzmetu par neizturamu kuci kļuvušo Spotify! Tagad man ir jauna draudzene un mēs baudām cieņpilnas savstarpējās attiecības: skaņuplates! Pat jauno atskaņotāju pacienāju ar adatu no augstāka plaukta!
Kā gan citādi? Gadiem ejot, arvien vairāk uzzinu par netīro veļu biznesa aizkulisēs, par vieglas pieejamības lietiņu ietekmi uz to vērtējumu tīri psiholoģiski; par to, cik maz mākslinieki saņem un ko spiesti darīt, lai konkurētu un kā Spotify atrod arvien jaunus veidus kā nemaksāt... Karoč - apnika būt zobratiņam ekspluatējošā un visu enšitificējošā mašīnā. Pārslēdzos uz karalisku fizisko mediju.
Nomainīju ērtību pret ievērojamu skaņas kvalitātes pieaugumu un atpakaļ neskatos. Tagad jau šķiet, ka albums nav īsti izdots un nav īsti dzirdēts, ja nav pieejams skaņu platē. Un daudz, kas nav pieejams - tas arī labi - kamēr neesmu ievācis to, kas eksistē, varu gaidīt to, kas neeksistē.

Tagad ir grūtāk izsekot klausīšanās paradumiem. Ak, vai... ( ... tālāk ... )

Kad pirmo reizi redzēts koveris vien tev pasaka: jāskan labi un okultiski. Un trāpīts - gan labi, gan okultiski!
Diezgan augstas raudzes turklāt - roķīgs, grūvīgs, threšīgs, rotaļīgs un nikns pēc velna!
Bļa! Eu, bļa!

Īstenībā ir manīta tāda kā šīs tēmas kustība, ka tieši pievēršas šamanismam/okultismam - samērā nesens fenomens bleķī un man riktīgi pa spalvai - esmu tam veltījis diezgan kuplu pleilisti nolādētajā šprotē.

Hierophany - Tenebrario
https://www.youtube.com/watch?v=w9yEFlr7jDU ( ... tālāk ... )

Biju uz leļļu teātri šodien - izrāde par sieviešu tēmu, protestu pret vardarbību, pret maskām, kuras sabiedrība ikdienā nēsā, par taisnības meklēšanu. Forši paņirgājās par pļutkinu un slampu trampu. Skaļa izrāde ar bungām. Solo izrāde.
Izrāde visu laiku jauca nost 4., 5. un 6. sienas, visas sienas un puse izrāde kā diskusija ar auditoriju. Tāda avangarda un intīma būšana mazā telpiņā un skolēni - dažiem nepieleca, dažiem garlaicīgi, bet kopumā - šķita, ka interesanti. Man bija interesanti.

Smuka aktrise.

Leļļu teātrim vajag apmeklētājus, tur ir saturs arī pieaugušajiem - man patika abstrahējoties baudīt redzamo - abās izrādēs!
Izrādās, ka Jelgava 94 izņemta no aprites - forši, ka redzēju pirms 2 gadiem! Tauta neapmeklē, tauta neklausās metālu, tāpēc uzvedās, civilu tvaika ventili neatraduši.
Bet tur - tur čaļi spēlēja dzīvajā Mayhem un vispār - kvalitatīva manta ar sarunu beigās.

Metālu sīkie neklausās un atļaušos subjektīvi teikt, ka man tas nepatīk. Nav uz labu.