Diapozitīvs

Nepopulārs viedoklis un fakts, kas novērots arī paša acīm - analogs medijs ir labāks, jo pieprasa disciplīnu un profesionalitāti visos līmeņos. Tu nevari cūkoties un bakstīties pēcapstrādē neierobežoti - ciets limits.

Tas attiecas uz gan uz skaņu, gan fotogrāfiju - pierakstīt gaismu te un uz vietas, nevis bakstīt audio vēlāk kompī, kad saule jau norietējusi. Un to jūt ikviens - pat tad, ja nespēj to izteikt vārdos. Un MI ("mākslīgās ignorances") ērā to varbūt jūt pat vairāk, alkst vairāk autentiskā, cilvēcīgā.


Analogā disciplīna

Un ilgtspējas arguments ir zelts. Lai skatītos diapozitīvus - jāieslēdz vien diaprojektors. Tas tūdaļ un zibenīgi ieslēdzas un gatavs darbam, rāda augstas kvalitātes fotogrāfiju. Nekādu operētājsistēmu, nekādu konektoru konfliktu, nekāda obsolescence, nekādi digitālie sarežģījumi. Vienkārši strādā.
Tas pats attiecas uz platēm - kalpos visu manu mūžu. Tas pats attiecas arī uz kompaktdisku tā atskaņotājā, kas radīts tikai šim mērķim. Bāzt visu kompī man šķiet vājprātīgs neprāts. Laža.

Un tad bonusā tās skaņas īpašības, kuras gan bieži ir ēteriskas un balstītas vaibos, jūtiņās. Novērojums, kuru mans FLAC Vs Plate eksperiments sliecas apstiprināt. Un šīs jūtiņas ir daļa no sistēmas, nevajadzētu noniecināt. Ja plates cepī labāk, jo dzīvi griežas un silda sirdi - leģitīms arguments. Teju tikpat leģitīms kā fakts, ka analogs pieprasa cilvēku ar zemu roku izliekuma koeficientu - arī atskaņošanas/rādīšanas posmā.

Baigi seksīgie RCA vadiņi sanāca, pašam liels prieks par monumentālo paskatu, strāvas raksturlielumiem un paveiktā darba kvalitāti. Par izcilu vadu nav dārgi jāmaksā. Sevišķi šodien, kad visu neskaidro var precizēt ar botiem.

Recepte:
- Klotz AC104SW kabelis ar zemu kapacitāti un lielisku konstrukciju - 6mm diametrs un taisu tikai 50cm garumā! 2€/m, Best Music.
- Amphenol ACPL sērijas RCA štekeri - smagi un ar izcilu kontaktu, pateicoties to atpserīgajai konstrukcijai un materiāliem. 3.35€, Argus.
- Elematic EL12276090 9-3mm termocaurule ar līmi - cieši satver vadu tā turētājā un salīmē abus kopā. Izturības garants! 5.24€, Būvniec. ABC.
- Black Metal fonā, lodēšanas dūmi istabā. Murrā 2 kaķi. Nenovērtējami!

Rezultāts:
Īss darba kvalitātes video un īss termogumijas gredzena demo.
Izraudzītais 50cm vada garums nav nejaušs - max īsi, lai mazinātu kapacitāti, kā rezultātā augšas necietīs nu nekādi - pat plates celiņa iekšmalā.


Tagad atliek sagaidīt jauno kārtridžu no augstāka plaukta un iegādāties smalkāku preampu tā komplimentēšanai - atskaņotājā iebūvētais tagad būs limitējošais faktors, neģeld. Mūzika tad no "2D" paliks par "3D" un varēšu plates ne tikai ļoti zolīdi ieripināt FLAC formātā, bet arī baudīt kā no jauna, smaidīt vairāk! Hobijs indeed.

Staigāju pa Grīziņkalna rajonu, dodoties uz mūzikas un celtniecības veikaliem - taisu pēc iespējas zemākas kapacitātes RCA kabeļus, lai posmā no plašu atskaņotāja līdz priekšpastiprinātājam nerodas augšējo frekvenču kropļojums.
Esmu brīvs no "audiofīlu" maģiskajiem "zelta vadiem" pa n-tajiem simtiem EUR, jo visu tāpat diktē fizika un šajā gadījumā - ekranējums + vadītāju savstarpējā distance/tās panākšanas materiāls + kabeļa kopīgais garums. Jo distance starp vadītājiem lielāka, jo īsāks vads, jo zemāks kondensatora efekts, jo mazāk tas iznīcina augšējās frekvences. Rezultātā - jābūt vēl tīrākai skaņai. Gaisīgākai un niansētākai tieši augšās - vokāla samtainums, bungu šķīvīšu daiļskanība, šņāceņu tīrība, plates iekšējās celiņa daļas atskaņošanas precizitāte u.tml.

Eju uz bodēm un skatos:
- reku kādreiz bijusi gājēju pāreja Vārnu ielā. Tagad nav. Cilvēkam pēc CSN būtu jādodas kvartālu tālāk meklēt drošu pāreju. Forši! Ne gluži!
- reku bijušas pat 4 pārejas Laboratorijas ielā - tagad nav. Te jau izskatās pēc apzinātas drošības pasliktināšanas. - drīkst, bet nav optimāli.
- Upīša un Elizabetes krustā likvidēta pāreja. Tas jau nepārprotami iezīmē valdošās kastas pohujismu pret pilsoni, CS drošību.

Šajos piemēros ir saglabājušās tikai ietvju slīpās daļas, bet zebras vairs nav, nav arī ceļazīmes, kas brīdinātu par pārejām. Nekā nav, tik vēsturiska liecība par to, kur kādreiz varēja droši tikt pāri ielai. CSN 13. punkts atļauj iet pa neiezīmētām pārejām, bet dabā sanāk kas? Risinājums ķipa juridiski legit, bet auto nav pienākums tevi redzēt un palaist. Autocentrisms...


Un komiskākais - Upīša/Elizabetes krustā ir saglabāta slīpā daļa ar reljefu aklajiem. Ķipa - droši ej, te paredzēts! Kolosāli!
Tas pats ar pāreju Pērnavas un bij. citas ielas krustā, kur tagad ir iela parkingam

- Lidl Lāčplēša ielā - vispār cilvēkam nav pieejams - veikals atklāts, bet gājējam ir jāiet pa braucamo daļu. Super!
- Progresīvie tagad reklamē krievu pidarasu ar nonarkota paskata ģīmi, aizšmiglotu skatienu. Progresīvā līknē aizšāvuši najuj, lopi bļa.

Šis viss liecina par domāšanu, ieņemto kursu uz izteiktu autocentrismu un kapitālu otstoju. Vērtēts tiek darbs, nevis darba solījums. Paveiktais darbs ir pelnījis smagu pērienu ar zobu retināšanas un locekļu salaušanas elementiem.

Sekas?
Pilsētas pārvēršana par bīstamu, smirdošu garāžu, ko nevienā brīdī negrasos atbalstīt. Man vienkārši pazūd, par ko vēlēt - nav nekā atbalstāma, pierādītus zagļus tāpēc nevēlēšu. Tāpēc šogad būs no šī politiskā cirka jāizstājas - šis nebūs tas gadījums, kad pareizāka izvēle ir atbalstīt mazāko ļaunumu. Kad izvēles dabā nav, tad nav. Maskarādes man nepiedur.


P.S.
Elektronikas veikals Pērnavas ielā. Ieeju un prasu:
- Jums ir termosarūkošā caurule ar līmi iekšā?
- Eto što takoe?
- Nuu, termogumija ar līmi iekšā. Ir?
- Eto što takoe vopše?
- "Skaidrs", dziļi ieskatoties tā slāviskā pidarasa acīs, nosaku. Uzgriežu muguru un eju uz normālu veikalu - lai tas krievs izpisās gaisā.

Eto što takoe? Eto prosrannij kļient, suka ti bezmozgovaja!

Vakar digitalizēju plati un sajutos kā vecajos laikos, piratējot mūziku.
Šoreiz gan viss legit, bet tāpat tiek izmantoti instrumenti, kas tika lietoti pirms gadiem padsmit - sevišķi lieliskā Mp3tag programma, ar kuras palīdzību no datu bāzēm var paķert perfektus datus, māksliņu, iešūt to failos un, vadoties pēc šiem tagiem, pat pārsaukt ieripinātos failus. Rezultātā - absolūta kārtība un atskaņotāji rāda attiecīgos metadatus. Pilna cikla konfigratora bauda!

Mērķis: nākotnē patapināt sev NAS, strīmot augstas kvalitātes FLAC uz savu resīveri - lai skan plates skaņa, bet digitāli. Pareizā strīmošana un diaporojekcijas vakaros nebūs jāskrien plates puses mainīt.

Šķita, ka Atrium Carceri & Kammarheit plate Colossus trokšņo vairāk, nekā trokšņoja agrāk - vai nu digitalizācijā tas izceļas, vai arī mikrodraza vagās. Jāpamēģina šovakar plati nomazgāt un ieripināt vēlreiz, salīdzināt tad rezultātu.

Neatkarība, laime, nostalģija lol!
*ziedo izstrādātājam €5/mēn - tikpat arī par Signal - balsojums ar maciņu par vērtīgo*

Es, telefontubbie informēts, 2026. gada 16. maijā aizgāju uz “Bolderāja” paklausīties Jura Lapinska stāstos par viņa audio lietām, ierakstu tehnoloģijām un visu šo pasākumu diriģējošo fiziku. Liels paldies par šo informāciju, Tūbij!

Baigi interesanti bija paklausīties gan Jura lietās, gan klausītāju izpratnes līmenī par audio - viss notika tādā intīmā sarunu atmosfērā un mazā apmeklētāju skaitā, kas šķita baigi forši. Tiesa - sarunas arī bija par visvisādu subjektīvu šņagu, tāpēc paņēmu no sarunas tikai tehnisko/man interesējošo, būtisko.

Piemēram to, ka cilvēks ar ļoti augstu precizitāti savulaik piegājis magnētiskajām lentām - bijis dižpirāts, kurš ar lētajām padomju lentām panācis zemāku fona trokšņu līmeni, nekā dārgajās ārzemju lentās. Kā? Samazinot brīvās lentas garumu starp fiksējošajiem elementiem, lai berze, lentai slīdot gar galviņu, netirinātu lentu pa magnētisko lauku tik ļoti šurpu turpu - gluži kā pirksts, kas vilkts pret slapju stiklu sāk “pīkstēt”. Tā rezultātā - netiek ierakstīta izteikta augstfrekvences fona šņākoņa. To Juris panāca pats ar saviem draugiem - mikronu precizitātes līmenī būvējot lenšu atskaņotājus. Cepuri nost!

Sarunas laikā kāds no apmeklētājiem pieminēja, ka tikko kā nopircis Bītlus vinilā! Juris uzreiz sāk teju spļaudīties un zākāt šo, viņaprāt, arhaisko tehnoloģiju, kas ir atvasinājums no 1877. gada izgudrojuma… Juris uzsver, ka ārējā mala jā - tā varot pacelt visus cilvēkam dzirdamos 20kHz, bet tuvāk centram un aiz tā esot viss slikti, jo celiņa skriešanas ātrums, salīdzinoši ar ārējo malu, ir daudz, daudz lēnāks, tādējādi pazaudējot precizitāti. Mazliet vēlāk Lapinskis pieminēja, ka teorijā platē varot visu precīzi ierakstīt, bet atskaņot - nē! Adatiņa nevarot izlēkāt visu vairs tik smalki, tāpēc, teiksim, tīra 10kHz signāla vietā sanākot putra. Ar aparātu to redz, bet dabā ar ausīm? Un vispār - kas dzīvo šajos 10kHz? Sibilantās skaņas! Šņāceņi, bungu šķīvīši, spalgi troksnīši un efekti…
Vai tiešām, lietojot Line Contact profila adatu, iegūtais signāls ir nelietojams? Tieši šis Line Contact profils ir KRITISKAIS ELEMENTS, kas praktiski atceļ visas vinila iekšējā celiņa nepilnības, jo ļoti precīzi spēj izsekot gropei.


Man uzreiz jautājums sev: vai dabā tas arī izpildās un cik ļoti? Vai tiešām plates beigās šīs augstās frekvences sāk kropļoties? Kaut kā to neesmu dzirdējis no savām 47 platēm! Esmu dzirdējis, ka paliek klusāk, bet ne kropli! Sajūtu tukšu salmu kulšanu… Tas brīdis, kad cilvēka asās attieksmes izaicina sabiedrību… Sevišķi tad, kad cilvēks tur sarunas izskaņā iereibušai "augstās" sabiedrības blondai krevelei skaļi lika mūziku uz stipri sūdīgas skaņas sistēmas, smaidot par... Muzikalitāti, nevis to, cik precīzi un smuki skan! Tās jau ir pavisam dažādas lietas! Starp citu - pirmais magnētiskais ieraksts tapis 1898. gadā - par kādu salīdzinošo arhaismu te vispār ir runa, Juri? Abas lietas senas kā pasaule...

Lai nu kā - likšu runāt praktiskam eksperimentam, jo viss pārējais tāpat ir tukša diršana. Доверяй, но проверяй!


( Testa apraksts )
( Testa materiāli - pārliecinies pats! )
( Secinājumi )
( Izmantotie materiāli )

Dzirdot, kā Juris Lapinskis vakar - 2026. gada 16. maijā - "Bolderājā" runāja diezgan strīdīgas lietas par vinilu, uztaisīju FLAC, kurā salīdzinu Bandcamp iegūto FLAC ar manis svaigi ieripināto plati tajā pašā formātā.

Iedevu draugiem notestēt, kurš fragments ir no kura avota - redzama minēšana, nevis skaidrība.
Iedevu botam minēt - tas cieti apgalvoja un apgalvoja lietas, stāstīja par iekšējā celiņa kropļojumiem, cik tie manā dotajā piemērā ir uzskatāmi... Realitātē - bots gluži kā cilvēks aizšāva garām, apsaukāja FLAC par plati un otrādi. Sēžu un rēcu - plika plates zākāšana - gan no Jura, gan bota.

Plates skanējums ir tieši proporcionāli atkarīgs no inženieru un klausītāja roku izliekuma koeficienta, formula:
S _plate ∝ K _inženieri ⋅ K _klausītājs

Rīt ielikšu pilnu pētījumu ar linkiem uz sagatavotajiem materiāliem:
1) Ekstrēmais metāls Igorrr albuma Amen izpildījumā, salīdzinot ārējo, vidējo un iekšējo celiņa daļu;
2) Ambients džezs Kuba albuma Laukumi izpildījumā, salīdzinot visvājāko vietu: iekšējo celiņa daļu.

EDIT:
Materiāls sagatavots: http://klab.lv/users/disfigurator/225784.html#cutid2

Pirmās pasaules problēma - bik sāk kaitināt albumi 2 platēs, jo:
- bieži jāmaina puses;
- katru pusi ir jāatputekļo pirms atskaņošanas;
- skaņu celiņš paliek jau gana plats, lai spītīgi turētu notverto putekli un matu - grūtāk kopt;
- mēdz piesmiet albuma kontinuitāti vai pat sadalīt plūdenas pārejas starp skaņdarbiem kā 2 pilnīgi atsevišķas dziesmas;
- jā, skaņas kvalitāte iegūst, bet - Portishead - Portishead albumam tas, piemēram, tiešām bija nepieciešams?

Jo Portishead speciāli kropļoja savu skaņu māksliņas vārdā, radot vecas, knapi dzīvas skaņas tehnikas sajūtu.
Izmantoja saplēstus pastūžus; signālu pārsātanināja papildus netīrībiņai; ierakstīja savus semplus platēs un tad tās saskrāpēja pirms iešūšanas gala dziesmā, lai tur viss autentiski krakšķētu un sprakšķētu tekstūriņai. Un tad visu šo māksliņu paņem un ieliek 2 vinila platēs, no kurām pirmā puse satur tikai 2 dziesmas, lielāko nekustamā īpašuma daļu atstājot tukšumam jeb izskaņas spirālei... Pārcentās, manuprāt.

Balanss starp skaņas kvalitāti un atskaņošanas ērtībām, manuprāt, būtu jāņem vērā.

Ja Prodigy - The Fat Of The Land ir piedodams pat tas, ka dziesma principā ir saskaldīta uz pusēm, jo iegūtā skaņas kvalitāte viscaur platē ir vienkārši super mega baudījums, tad Portishead gadījumā? Perfekti skan tekstūras, kas ērtību labad varēja arī tik detalizēti neskanēt.

Gadījumos, kad albuma veidošanā iesaistītās puses izvēlas spiest max uz kvalitāti un/vai albums ir virs 40 minūtēm, man piedur Oranssi Pazuzu pieeja: albums uz 2 platēm, bet atskaņošanai derīgas ir tikai 3 puses.
Pēdējās plates otru pusi dekorē foršs grupas logo un lietotājs nav spiests pārlieku čakarēties gar tehniku - tā vietā ir brīvas ausis lidojumam.

Portishead ar savām 50 minūtēm satura varēja izdarīt to pašu un tad skaisti varētu baudīt 3 dziesmu minimumu vienā pusē.
Bet nē, A puse satur tik 2 dziesmiņas (knapi 9 min. kopā) un tu nevari lāgā iejusties, kad jau jāceļ dirsu no dīvāna slaucīt putekļus no B puses...

Pirms kādiem 2 gadiņiem no 0,2 procentu ilgklausītāju loka (pasaulē) Spotify pirātu platformā aizbēgu pie platēm - bauda tikai augusi!
"Pirātu platforma", jo nu - skatīsimies patiesībai acīs - tas, ko dara Spotify un pārējie straumētāji, ir nekas cits kā laupīšana jūras vidū, atstājot kuģotājus gandrīz plikus un bez pārtikas :)

Un tagad strīmojamais man vispār baigi reti, kad garšo - kad ausis baudījušas ēterisko, zemiskais sliecas atkrist. Tiesa - kā izziņas līdzekļi šie noder krietni - pat ar visām reklāmām, jo maksāt vairs par pirātismu netaisos - šobrīd maksāju apaļu nulli par "satura" abonēšanu.

Plus psiholoģiskais faktors - tas, par ko tu samaksā un vari turēt rociņās, automātiski ir daudz lielākā vērtē - gan tāpēc, ka izturēta smaga atlase, gan fakts, ka tavās rokās ir mākslas kāpinājums.


Kad es beidzot saņemšos ieripināt kādu plati .flac formātā?
Droši vien tad, kad izolēšu savu platenieku vēl labāk, citādi būtu veselīgi naktī veikt, lai maksimāli izvairītos no vibrācijām.