Diapozitīvs

O, forši, ka nesen parādījās dzelzceļa reiss starp diviem - man sniegta iespēja pēc brīvas izvēles konkrēto stundu saskaldīt uz pusēm. Nodomāju, ka es varētu uzvesties kā audzināts pilsonis un uz darbu ierasties laicīgāk, lai gan neviens cits par to mani nebaksta - tik es, sevi. Šodien jau reizi trešo braucu ar jauno reisu un pamanu, ka tas man cepī ievērojami vairāk par ierasto. Interesants secinājums. Kādi tam varētu būt iemesli? Agrāks rīts un svaigāks gaiss, jo tukšāka un kārtīgāka Rīga - ļoti maz divratu monstri pamesti uz ietvēm, mazāk dīzeļauto krustojumos - visi smakotāji un nekārtībnieki vēl miegā vārtās vai jau malko savu rīta dzērienu, uzpīpē - labrīt, latvieši!

"Nākamā pietura: Torņakalns!"
Vienmēr gribējies tur savam fotoaparātam parādīt šo skaistumu, kas vairumam šķitīs totāls bardaks. Vieta nepieradināta, nepielaizīta - purvs ēd mazdārziņus dzelzceļa malā - šur un tur pavīd pa dārziņbūdas jumtam - Stalker filmas vaibi. Ļoti estētiski un kolosāli, taču darba laika sākums ir darba laika sākums. Bik dirsciplīnas, lūdzu, nevar tak visas atrastās konfektes ņemt un rīt! Un tā nu arī līdz šim tik biju siekalojies un siekalojies vien, vērodams, kā cilvēkdarbību rezultātā šī vieta tiek pārvērsta... Ehh, tā nedrīkst! Lecu no vilciena ārā un šo dienu sākšu ar saldumiem! Izkāpju un skatam paveras divi rotaļlaukumi biezā miglā: pa labi ir pleķītis dabas, bet pa kreisi - dzelzceļš. ( ... tālāk ... )

"Šis ziņojums tika nosūtīts no Pro-Mix.lv Foto&Video tehnikas interneta veikals .
Jūs saņemat šo e-pastu, jo e-pasta adresi, ko izmantojāt reģistrācijas. Ja Jūs neesat reģistrējies, lūdzu, ignorējiet šo ziņojumu.
------------------------------------------------
Aktivizēšanas instrukcijas
------------------------------------------------
Paldies par reģistrāciju.
Lūdzu, pārbaudiet savu reģistrāciju, lai nodrošinātu, ka jūsu e-pasta adrese ir pareiza. Tas aizsargā pret surogātpastu un ļaunprātīgām ļaunprātīgu izmantošanu.
Lai aktivizētu savu kontu, vienkārši noklikšķiniet uz saites zemāk:
[dzēsta]
(Dažas e-pasta klients, šī saite var nebūt aktīvs šo eksemplāru atpakaļ barauzra rindiņa).
Paldies!"

Piegāju pie spoguļa. Uzsmaidīju sev un kā fotogrāfs savam priekam, spontāni aizdomājos: cilvēkiem parasti nepatīk redzēt sevi bildēs, bet no spoguļattēla suga tā kā nemūk. Hmmmm. Kas varētu diez būt par iemeslu šādai diskriminācijai?

1: Cilvēka seja nav nevainojami simetriska. Portreti ar augstu simetriju izskatās vienkārši dīvaini. Senās Ēģiptes skulptūras, piemēram.
2: Spoguļattēls bildi apgriež X asī. Tu esi pieradis pie savām asimetrijām spoguļattēlā, visādas nobīdes ir normalizētas - tu sev izskaties pareizi.
3: Fotogrāfija neveic šo apgriešanu - tu pēkšņi sevi redzi tā, kā tevi redz citi, nevis kā pats sevi spogulī. Vai tik te arī nebūs viss sāls norakts?!
4: Tas noteikti ir arī tas iemesls, kāpēc selfiju kameras mūs rāda flipotus X asī - lai izvairītos no pašnepatikas!
5: Joka pēc paprasu bota viedokli (izravēju ārā jēlo ego glāstīšanu, konspektēju būtisko): "Šī ir klasiska psiholoģiska parādība, ko sauc par mere-exposure effect. Asimetrijas, pie kurām esam pieraduši kreisajā pusē, pēkšņi atrodas labajā pusē. Tas rada nelielu kognitīvo disonansi – mēs sev šķietam sveši un līdz ar to mazāk pievilcīgi. Interesanti, ka tavi draugi un ģimene tevi labāk redz parastās fotogrāfijās, nevis spogulī. Viņi ir pieraduši pie tavas "tiešās" sejas. Ja tu viņiem parādītu savu spoguļattēlu, viņiem tas šķistu dīvains."
6: Un tā arī ir - kad ar kādu sev blakus skaties spogulī, otra seja tajā šķiet šķība un dīvaina - paternu adresācijas kļūda.

Rotaļīgi un paslepus pamēģināšu šo preferenci verificēt dabā ar saviem draugiem ilgtermiņā un lielformāta diaprojekcijā, testa scenārijs galvā jau gatavs un ir bezgala vienkāršs :)


P.S.
Pamanījāt, ka bots sevi uzskata par cilvēku? :)

Velvia 50 - pasaulē labākā krāsu diapozitīvu filmiņa, kuru ir patiess prieks:
- redzēt savā ledusskapī;
- atļauties pa retam;
- saost;
- pieradināt;
- ielikt kamerā, gaidot lielisku gaismu;
- fočēt - lietot kaut ko pasaulē labāko - feels good man!
- projicēt;
- apgriezt otrādi un ar neapbruņotu aci redzēt izteiktu attēla materiāla veidoto reljefu.

Iedod tai garšīgu gaismu kontrasta diapazonā, kas filmiņai ir paceļams un raudi prieka asaras. Sēdi un ar pavērtu muti slapinies, jo japāņi ir radījuši filmiņu ar izcilu izšķirtspēju, asumu un bagātīgu krāsu pierakstu ar savu uzreiz atpazīstamo raksturu.

Šo milfiņu gan ir grūti skenēt.
Pamatproblēma ir sūrumā respektējami krāsas replicēt, kas filmiņā ir brīvas no digitālajiem limitiem. Dažas filmiņas skenējas viegli, dažas - baigā cīņa. Ar V50 ir jācīnās dabūt failu Flikrā tikpat bagātu un balansētu kā diaprojekcijā. Parasti šo cīņu zaudēju... Skenētai tas balanss parasti aizslīd grūti kontrolējama sarkanuma virzienos un tad jāņemas teju atsevišķi pa kanāliem. Nah to visu, ja man ir pieejams labākais veids, kādā baudīt fotografētu krāsu: diaprojektors ar krietnu optiku!
Tā V50 skurbinošā krāsu bagātība ir sevišķi labi redzama meistarīgi eksponētos saulrietos, kuros digitālais fotoattēls visai ātri sabrūk Velvia priekšā. Algoritms digitālajos fočikos krāsas min un toņus - reducē pat pirms faila kompresijas. Velvia tā vietā dod visu un pat vairāk par citām krāsu diafilmiņām.

Jāraud gan par izmaksām: 24+7.5=31.5€ par filmiņu - teju 90 centi kadrā. Dārgi, bet labs kadrs ar Velvia 50 ir tieši tik baudāms un caurcaurēm vērts. Konfekte! Cerams, ka Fujifilm nepārtrauks šīs leģendas ražošanu. Krāsu dipu filmas ir uz zēmera operatora pirkstiem skaitāmas: ir vien 4, bija vismaz 20! Šodien eksistē trīs no Fuji, viena - Kodak, kas ir vājāka un orientēta uz aukstajiem toņiem.

Velvia 100 - otra pasaulē labākā diafilmiņa!

Divus gadus kā pārcēlies, hroniska plaušu kaite. Pie ģimenes ārsta neesmu bijis - neesmu vēl pat pārrakstījies... Ārsti man pietika bērnībā un līdz pilngadībai: paldies un gana! Eju pie ārstiem tad, kad reāli vajag, medikamentus lietoju dikti maz - paldies vecākiem (lai vieglas smiltis), dieviem un kosmosiem par visādi citādi jēdzīgu veselību :)

Enīvejs - sazvanu veco ārstu, izraksta astmas zāles un jādodas tām pakaļ. Maršruts? Max sevi eksponēt saules gaismai. Konkrēti - pasaulē labākā diapozitīvu filmiņa (Velvia 50) vienā no pasaules jēdzīgākajām filmiņu kamerām (Olympus OM-1n) ar labām Zuiko lēcām: 50mm f/1.4 un 24mm f/2.8 - eju uz aptiekām un pa ceļam fočēju vidi. Šodien tik cēli skaisto Rīgu!

Vēl līdz aptiekai nenonācis sajūtu, kā foršie topošie kadri un saules gaisma vienkārši brutāli grauj saaukstēšanos, smaids un laime pa visu seju, jo tas parks ar tiem apsarmojušajiem kokiem, tās debesis, kas piesātaninātas ar cirkulārās polarizācijas filtru, kā tie koki izceļas uz tā filtra aptumšinātajām, piezilinātajām debesīm! Konfekte! Kadrēju kokus pret debesīm, kadrs tāds patukšs labajā pusē. Tūdaļ tajā tukšumā un stulbā augstumā kadrā ielido 2 kaijas! Laima! Wow, suka!

Aptiekā vienu zāļu nav - dodos uz centra pusi uz citu aptieku. Ivēlos iet gar dzelzceļu. Un atkal kaktu medicīna - johaidī, cik dzelzceļš skaists šodien, ņamma! Filmiņa jau pusē un iekšās patiesa bauda! Saules apmirdzēti strādnieki ņemas ap kontakttīklu, maina gaisa līniju, kas tagad spīd super vara mirdzumā, smuki! Uz citām sliedēm nopakota tehnika - *čiks* un top dzelzceļa ainavas :)

Lieta tāda, ka sen šādu ziemu gaidu. Sagaidīju apslimumā un tādēļ paņemtajā brīvdienā - par sakritībām runājot... Šāda ziema man višlistē kopš nopirktajos diapozitīvos (privātpersonas, ap 2018. gadu) ieraudzīju lieliski fotografētu ziemu Rīgā, 80. gados! Beidzot līdzīgu ziemu Rīgā dabūju arī es, yes! Vēl tikai jāpastaigā pa Gaudavas ledu, jāpafočē no tādas perspektīvas. Tuvākajās dienās ;)

Prieks vēl par pāris bildēm objekta teritorijā. Labi, ka nolēmu tomēr iepētīt - izskatās, ka tagad var tikt tur, kur agrāk nevarēja! Nu, ja pacenšas. Noteikti ne šodien. Šodienai visi spēki aptiekām un rāmam pilsētas portretam ar laucisku vaibu.

Tagad - elpot viegli, deguna dobuma iekaisums jau šķietami jūtami mazinās un dzīve ir skaista! Vēl skaistāka, kad Mēnes aptieka iedod labāku klienta karti un vitamīnu izvēli dāvanā! Likez ko? Man tagad anonimizēta kartiņa+ wow! Paņēmu magniju ar B6, lai vairāk enerģijas un chill.

Skaistāka vēl, kad atceļā tiek iepirktas pāris plates. Algas pielikums! Tumsā spīdoša Rob Zombie - Hellbilly Deluxe plate un Fear Factory - Obsolete albums, kas ir viens no viņu top 3, manuprāt. Abas esot izcili skanošas un jā, Zombija attiecīgais albums arī spārda manu miesu vislabāk - droši vien pateicoties PlayStation spēlei Twisted Metal 4!

Jāuzliek plates, jāierauj Melnais balzams - lai tie baciļi apsprāgst veseli - un jāturpina baudīt diena!

Tā jau var pozitīvismu pārdozēt!

Njā, nebūs viegli to padomju diaprojektoru noregulēt, ņemot vērā, ka elementu montāžas plāksne ir out-of spec vislabākajās PSRS tradīcijās.
Noregulēju pēc bīdmēra, bet kadrs dabā kļuva mazāk paralēls optikai... Šobrīd fokuss peld pa XZ asīm: no sākuma fokusā kreisā attēla puse, tad labā - kā filmās var redzēt fokusa pārvietošanos kadrā - značit dips nestāv paralēli optikai, značit atskaites punkts, pēc kura vakar kalibrēju, ir totāli šķībs... Uz jancīgās montāžas plāksnes īsti taisnā līnijā laikam nevarēs dabūt avotu > dipu > optiku. lalala

Nu, neko - ja pēc bīdmēra nesanāca, tad sanāks gan jau optiski: vakarā regulēšu dzīvā projekcijā līdz viss kadrs būs max fokusā. Uzdevums nav vienkāršākais, ņemot vērā ~50x palielinājumu, kas izceļ katru neprecizitāti un regulācija ir stipri kā ar lielgabalu pa zvirbuļiem, nevis pa mikroniem kā man vajadzētu. Visādi citādi - aparāts rūc labi, uzvedas labi, trafiņš nekarst un visas funkcijas notiek. Prieks par jeņķu objektīvu - otra optika, kuru pirku uz čuju, ka varēs no tās lieko Shift mehānismu atdalīt un iegūto galveno daļu iedabūt projektora korpusā.
D.O Industries Golden Navitar KC 50mm f/2.8 zīmē bik mazāku un telpas izmēram piemērotāku, gaišāku un bik tvirtāku attēlu neitrālākā tonī par manu veco vācieti Meridian PC 45mm f/2.8 MC, kuru arī izlobīju no perspektīvas koriģēšanas mehānisma. Meridiānis attēlu diezgan ievērojami uzsilda un vietām detaļas zīmē biiik precīzāk - savs raksturs. Fakts gan viens - abi ir krietni objektīvi standarta latvieša dzīvojamajai telpai. Abi uzzīmēs daudz krietnāku attēlu par komplektēto optiku, piepildīs telpu ar nepārspējamas kvalitātes analogo fotogrāfiju.

8k bez pikseļiem pat ar Пеленг-500АФ - galvenais ir laba optika. ( ... fočēt tālāk ... )

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos. ( ... tālāk ... )