Sūrreālisms

Infrasarkanā filmiņa ar atbilstošo filtriņu, otrais rullītis. Šoreiz vasara + IR makro + tipiskie IR subjekti. Vajadzētu būt skaisti - pirmais rullītis ziemā sanāca skaisti!
Izrādās, ka somā ir Rollei Superpan 200 - šamējā maaazlietiņ iemērc galu infrasarkanajā spektrā, bet iemērc un fitrs jāatdod atpakaļ Masterfoto vien pirmdien - pļeņkiks ov time papildeksperimentiem. Jautri, ka, runājot par gaismas avotiem, filtram tiek cauri vien sarkanie ledi no gaismas virtenes. Loģiski, bet fun un spēcīgs efekts.

Linkam vēlāk pieliksies jaunākas bildes:
https://www.flickr.com/search/?user_id=108634366@N07&tags=Infrared400

Heh, es kā fotogrāfs varu par gaismas polarizāciju priecāties ar Cirkulārās polarizācijas filtru, kontrolējot atspīdumus, atmosfēras šmigliņu, krāsu piesātaninājumu un šad-tad izmantot kā ND filtru vai pat Variable ND filtru, kas ir 2 CPL filtru sendvičs.
Bet izrādās, cilvēks arī spēj uztvert gaismas polarizāciju. Redzu dzeltenās hantelītes.

https://www.youtube.com/watch?v=CSu0cV3fqi8

Pēdējais teikums ārpus konteksta lol.

Vienkārši - gribētos vairāk redzēt ko šādu, kas notiek pārsvarā ne tik pielaizītās vietās, kurās atstāts kaut kas, kur piesiet aci un garu - arī Medemciemā, piemēram.

Un pabūt Radiotehnikas Eho un arī Anehoiskajās telpās bija lieliska dzīves pieredzīte. Abas bija telpas nu jau nojauktajā Radiotehnikas Audio inženieru korpusā (jo Depo vajag stāvvietu un krapitālismam eksistē tikai komercinterese), un tādu pasaulē nav diži daudz. Sākot jau ar to, ka abu telpu durvis bija motorizētas un uz savus 3m garām sliedēm - faktiski sienu fragmenti, kas ieslīd savā nišā, akustiski noslēdzot telpas. Vienu, lai atbalsi nogalinātu, bet otru - lai ļautu tam savvaļā līksmi skriet. Un abas tika lietotas uz vietas saražotās audiotehnikas testiem/mērījumiem - frekvenču līknes, korpusa izraisītās rezonanses/kropļojumi, projekcijas un tamlīdzīgi.

Telpā bez atbalss tika pavadītas kopumā vairākas stundas vairāku dienu ietvaros, bet eho kambaris nešķita tik interesants - vizuāli tā ir prosta flīžota telpa... Līdz brīdim, kamēr neieradāmies tajā kā cilvēki uz viena viļņa, lai uz vietas uzimprovizētu akustisku Ritual Dark Ambient/Industrial ar rīkles dziedājumiem un metāla krēsla perkusiju ar sūrkori stūros. Eksistē ieraksti, par kuriem pat nav jākrindžo :o



Vēl par vietu Flikrā

Reti, bet eksistē tie brīži, kad vajag ko pateikt nezinu kam un nezinu kur. Pie bildēm to var karināt un likt Flikrā, bet Fēcēs visādās, Šmigstagramās un citos Cukurkalna/pielīdzināto antisociālajos lietota tualetes papīra skrollēšanas tīklos ir Fuj (seko virkne sociālekonomisku, ētisku, estētisku un personisku apsvērumu), bet...

Bija man taču šī jaukā vietne, varbūt jāatgriežas pie tās bakstīšanas vietās, hmmm.
Tikai tad vajadzētu mazliet redesign lasāmības uzlabošanai, ne?




Bilde tapināta Točkā, tobrīd slēgtajā zonā.

- Marhsall London ir diezgan lēns. Un laikos, kamēr tauta runā par Android 8, pagājušajā gadā pirktais London ir iesprūdis piektajā versijā, un nedomā apdeitoties. Sevišķi lēns tas ir, ja tam paralēli ir jau kāds dižuzdevums veicams - piemēram, atvērt un čikināt Facebook... Taču tam ir super mūzikas kvalitāte - pat no aparāta skaļruņiem;
- Kamera telefonā secīgi arī lēna un nekāda;
- LG OLED - fukken lēns CPU iekšā - lai pieregulētu attēla parametrus, atvērtu aplikācijas un mainītu WiFi parametrus, ir jāgaida, kamēr ielādējas Menu. 2kEUR televizoram. Jāgaida uz Menu... Citreiz pat 10s!

> Lēns telefons teorijā nozīmē vien to, ka mazāk laika tiek patērēts tajā mazajā ekrānā, un vairāk - mazliet produktīvākās nodarbēs. Bet, bļa, cik tas seksīgi izskatās! Ir jau no vairākiem leņķiem ar filmiņu nofočēts. Tīrs fapmateriāls!
> Lēnā telefona kamera nozīmē vien to, ka biežāk no somas tiek izvilkts filmiņas aparāts, un tas pats par sevi ir pozitīvs notikums, jo nereti šķietami fiksās/dokumentālās bildītes beigās izdodas diaprojicējamas uz ekrāna.
> Par teļļuka lēnumu gan neko pozitīvu nevaru pateikt. Taču tā attēls ir konfekte!


DAT MARSHALL LONDON VOLUME WHEEL!!! Vakar nofočēju Black Metal versijā, ar dzīvu ekrānu - jāpabeidz filmiņu, pašrocīgi jāattīsta par diapozitīvu, un tad jau manīs, vai sanāca : )

Īsumā:
Ai, kaut kā pohuj. Aiz katras lietas nepilnības slēpjas mīlama pilnība : )

Iekš Post-Apo.lv foruma katru nedēļas nogali notiek foto spēle ar galveno būtību - visnotaļ brīvi interpretējams subjekts un tā izpilde lietotājam ērtā laikā. Un, par spīti tam, ka tas ir ex-bradajumi.lv kodols, uzdevumu izpilde ne vienmēr nozīmē došanos uz pamestiem objektiem. Pārsvarā, protams, bet ne vienmēr.

Jo vairāk dalībnieku, jo interesantāk un lielāka dažādība. Ja interesē - links augstāk un aiziet! Pēdējā radītā tēma - Graindkors, kas veltīta objektos sastopamajiem līķiem un bomžu etiķetes izstrādājumiem. Jauna tēma - nākamajā nedēļas nogalē.

Normālās bildes var aplūkot te tā :)
Šo un citas anomālijas - te tā.

Linkot uz citiem resursiem nav smuki, saprotu. Un tomēr - manuprāt, nesmukāk varētu būt arī prosta kopīpasta.
Tāpēc labāk linkošu uz savām bildēm no attiecīgā sešstundu brauciena 16. gadā. Jā, tikai tagad saskenēts un sabakstīts netā. Gadās arī mēnešiem vēlāk... Jo vairāk safočēts, jo vairāk jāskenē pie "zibenīga" kompja, jo mazāk to gribas darīt, tāpēc tiek atlikts un atlikts. Bet nu vairs nē.


Bildes no Černobiļas un Pripetes, ar aprastu - te tā: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23840#p23840

Vakar visnotaļ drēgni rudenīgajā, zilgani aukstajā rītā braucu ar velo pa Lienes ielas ietvi. Priekšā bija padsmit baložu čupiņa, kas no sākuma šķita amizanti: it kā random baložu bariņš nejaušā kvadrātmetrā kādus metrus 50 tālā nākotnē. Man, sasniedzot šo nākotni, putnu bars pacēlās gaisā, aizsedzot skatienu. Ar perifēro redzi un smaidu sejā es piefiksēju sirsnīgu vecmāmiņu dzeltenās kvēlspuldzes sildītā loga rūtī, kas caur to baroja šos patiesos pilsētniekus.

Ripojot tālāk no šī siltā loga, nodomāju - bļa, gribētos man dažkārt būt atvērtākam un sociālākam, un šādos gadījumos apgriezt velo riņķī un pavaicāt, vai drīkstu nobildēt šo rudens Rīgas sajūtu bildi, atkārtojot baložu pacelšanos pie šīs atvērtās, siltumu iemiesojošās loga rūts.
Bet es, protams, ar foto somu mugurā (kas teju vienmēr līdzi), aizminos tālāk uz darbu, lai gan šī bilde būtu daudzkārt vērtīgāka par paveikto attiecīgajā darba dienas rīta daļā, kuru būtu nokavējis.


Lūk. Ielas foto prasa sociālos skilus un drosmi. Elementi, pie kuriem derētu man piestrādāt.
Kad gadiem ir fotografēta nāve, aizmirstība un zudušais (par ko, protams, nesūdzos - tieši otrādi), derētu arī notvert pašu dzīvības esenci. Un varbūt palasīt beidzot Čaku, lai gan dzeja man sveša.

Stunda DIY centiena + Gepe 3mm rāmīši ar metāla masku, bez AN stikla = teju edge-to-edge sharpness. DIY būtība:
1) izņemu no projekcijas objektīva pēdējo elementu (vai pirmo, skatoties no lampas puses);
2) Čekoju, kur varētu iebāzt DIY fragmu, neizmainot elementu savstarpējo attālumu;
3) Ieraugu - pirmo elementu no otra atdala pakālpeniski sašaurināts gredzens, kas ir kādus 3mm augsts. Kā reiz tajā pa vidu var iebakstīt;
4) Ar bīdmēru nomēru, uz dullo izdomāju, cik sašaurināt gaismas ieplūdi un iegūtos mērījumus ar cirkuli uznesu uz Lielvārdes IPA bundžiņas gabaliņa;
5) Cirkuli pa riņķi turpu-šurpu, turpu- šurpu, kamēr izgriezts ārējais izmērs;
6) Cirkuli pa riņķi turpu-šurpu, turpu- šurpu, kamēr izgriezts iekšējais izmērs;
666) Nokrāsoju iegūto "šeibiņu" ar melno marķeri, salieku objektīvu atpakaļ un voila - DAUDZ MAZĀK JĀĶER FOKUSS pa visu ekrānu!!!

https://www.facebook.com/photo.php?fbid=1444003185615423&set=a.334711716544581.102721.100000172675929&type=3

Rezultāts: ar AN stiklu apveltīto diapozitīvu rāmīšu pozitīvais efekts bez neviena negatīvā efekta. Turklāt rāmīši bez stikla ir kudi lētāki! Un jā, pievērta fragma noteikti samazina izstarotās gaismas daudzumu, bet, tā kā dipi tiek baudīti nakts tumsā, tam nav it nekādas nozīmes. Beigu galā acij piemīt krietni lielāks dinamiskais diapazons par fotogrāfiju.

Attiecīgi ar laiku jau varēs nočekot, vai atvērumu samazināt vēl, vai arī būs gana ar šo. Uz aci skatoties, f/2.8 objektīvs pārvērsts par ~f/5

YAY!

- Neko no 2mm sērijas. Sprūst aparātā;
- GEPE AN stikls ir kudi jēdzīgāks par to stiklu, kas vecajos rāmīšos man pašlaik. Agfa bija? Vai Hama?
- Aptuveni 300 dipi ir ievietoti vecajos rāmīšos. Tie ir sasodīti ērti (ar eņģīti), bet tas AN stikla grauds nogalina. 300 dipi meklē jaunas mājas...
- Patīk GEPE rāmīši ar Metāla masku. Palīdz nocenzēt lieko informāciju pa malām un arī rāmis ass projicējas uz ekrāna. Bet dipi šajos rāmjos no karstuma uzmet vēderu. Neģeld;
- Patīk GEPE rāmīši ar metāla masku un AN stiklu. Bet, lai gan GEPE AN stikls ir jēdzīgāks, tam tomēr piemīt zināms grauds - tehnoloģijas īpatnība tāda. Nevar likt visām bildēm;
- Bildēs, kurās ir vienmērīgi laukumi (debesis, plikas sienas, krēmīgs Bokeh, migla), ir redzams šis grauds. Neģeld.

Tas noved pie trim secinājumiem:
1) Jāpasūta GEPE 3mm rāmīši bez AN stikla, bez metāla maskas. Pašlaik rīcībā ir 2mm šādas konstrukcijas rāmīši. Tie vēderu nemet no karstuma... Šņuk, gribas to rāmīti. Moška jāpamēģina nebāzt filmu augšējā turētājā - varbūt tas radīs vietu, kur dipam no karstuma izplesties un nebūs vieta jārod, uzmetot punci.
2) Ja 1. punktā minētais pirkums metīs vēderu, būs jālieto GEPE AN stikla rāmīši ar metāla masku. Dārgi. Praksē vēl jāpārliecinās, kā tiem ir ar kondensātu iekšā. Kondensāts neģeldēs;
3) Vienmērīgu laukumu bildes tad jāliek rāmītī bez stikla. Attiecīgi tas būtu 3mm rāmītis ar vai bez metāla maskas.


Fu, vismaz esmu reducējies līdz 3 punktiem, kuri kopumā arī varētu risināt dipu projicēšanas plakanuma problēmu.

1) Pāris gadus fočēju ar Nokia 6630. Urbex v2.00 sākumi;
2) Līdz kaut kādam zināmam laikam fočēju ar Samsung digiziepi;
3) Bezdarbs, naudas nav. Ziepis nomira. Atrodu mājās FED-2;
4) Porcelāna fabrikā atrodu tonnu dipu mētājamies;
5) Radio patvertnē atrodu tonnu CA mācību diafilmu mētājamies;
6) Sāku domāt, ka vajadzētu atrasto materiālu projicēt kārtīgi. Atrādīt.
6) ss.lv atrodu i slaidu, i diafilmu projektorus. Padomju Hi-End;
6) Nohabāriju 1,75m ekrānu, dabūju uz majām;
7) Labi projektori ar labu optiku ir. A diafilmiņas vēl diez ražo?
8) Obanā, ražo gan. Un BFS ir nopērkamas!
9) Škirstu www.luminous-landscape.com un naktīs vaļāju FED-2 pa rokām;
10) Pēc kādām 4 naktīm kārtīgās fočenes teorija apgūta;
11) Ielādēju filmiņu un sāku arī praksi audzēt. Esmu Federasts;
12) Dabūju OM-1, fočēju ar lielu prieku. PSRS manta = no fričiem nemākulīgi gopīts paleolīts;
13) Iegādājos filmu skeneri. Iegādājos ekrānu. Pārējais jau ir vēsture.

Attiecīgi - visu skaisto sniedz filma. Tas izveidojies vēsturiski. Un man kā izteiktam hobijistam (ar bildi nopelnījis esmu 0Ls) galīgi nav nekāda attaisnojuma pēc digi stiept negribīgu, darba apskādētu roku.

Tā vietā ir eleganti diapozitīvu pasākumi ar dzīvu bildi. Interesantāk i man, i apmeklētājiem - skatamies uz graudu un neierobežotu krāsu skaitu, nevis uz pikseli un sRGB attēla devēju ar ierobežotu krāsu skaitu. Ja ne labāk, tad vismaz nu jau unikāli, ar mainīgu raksturu (kas izriet no dažādo filmu rakstura), jo slaidšovi ir mirstoša mākslas forma.

Diapozitīvu vakari, kas tiek rīkoti vairāk vai mazāk privāti (pāris reizes arī publiski), sniedz vienu vai divus ĻOTI vērtīgus devumus man kā cilvēkam ar fotokameru. Laikā, kad fiziski dzirdami kameras klikšķi taisa virtuālas bildītes, kuras tiek ievietotas virtuālās .vietās, saņemot par tām virtuālus laikus no virtuāliem draugiem, kaut kā īpaši novērtēju fizisko formātu. Tas eksistē vēl papildus trijās dimensijās - telpā. Un laikā. Un vēl papildus dimensijā, ja pēkšņi sagribas arī nolaizīt, pataustīt, apčamdīt, paostīt.

Viens no tiem devumiem ir audiences klātesība. Tu uzreiz redzi, sajūti un secini, kuri motīvi kādai publikai aiziet visvairāk. Uzreiz mani, kuras idejas ir sekmīgas, bet kuras vēl, spriežot pēc reakcijas, jāuzlabo. Uzreiz dzirdi, jo no elpošanas un klusuma vien var ļoti daudz spriest par tavu darbu uz lielā ekrāna. Beigu galā - arvien grūtāk, manuprāt, ir panākt nedalītu uzmanību jebkam. Kur nu vēl bilžu aplūkošanai. Un virtuālu laiku vienā tu saņem aizrautas elpas un "WOW!" - dažādās valodās. Itāļu ieskaitot :)

Un tieši pēdējā pasēdēšanā ar Igaunijā mītošiem itāļiem un rumāni (kuri vairāk vai mazāk saistīti ar kino), bija īpaši jāsecina šīs klātesības ieguvums. Ne tikai ir redzams, ka tavu darbu novērtē, komplimentē vai kritizē, bet uz šo dipu pamata rodas kas pavisam cits. Plikas like/dislike būšanas vietā cilvēkiem sāk rasties abstraktas idejas, kuras jau apskata ne tikai vizuālo, bet arī konceptuālo fotogrāfijas pusi - bieži vien trāpot arī tajā vīzijā, kuras dēļ bilde tapusi. Un izsakot daudz citu - tikpat leģitīmu un vērtīgu domu, kas jau ir pavisam cita līmeņa gandarījums.

Un iegūstu ne tikai es - arī skatītājs, jo diapozitīvi (un nepastarpināti - tīra fotogrāfija bez apstrādes, kur milzīgā palielinājuma dēļ, redz katru kļūdu, nepilnību un pilnību), manurpāt, ir zūdoša māksla, jo zūd pats formāts kā tāds. Nemaz nerunājot par līdzdomātāju savākšanos, lai vienkārši aplūkotu fotogrāfiju.

Un kvestiņš paliek tikai viens - uzlabot. Uzlabot tehniku, tehniku, kompozīciju, konceptu, motīvus. Augt analogajā, taustāmajā formātā, kas ik pa laikam atspīd no nolaistā, pēc vinila smaržojošā ekrāna, skanot draugu elpām, Dark Ambient un projektora mehāniskajiem trokšņiem.

Atradu garāžā mētājamies pirms gadiem pirkto, bet īsti nelietoto Vivitar Tele konvertētāju, kas smuki 2x konvertē caur to palaisto objektīvu "garumu". Vismaz teorijā smuki. Praksē - nebija nepieciešamības un visu zoom ar mazākiem kvalitātes zudumiem var ar Vivitar 80-200 objektīvu.

Tā nu adapteris mētājās kastēs. Un vairāk fočēju nevis tālo, bet gan tuvo, personisko - Makro. Līdz šodien tam uzskrēju virsū un dadomājos - hei, konstrukcija šim pavisam vienkāršai jābūt - pāris optiskie elementi pa vidu, kurus noteikti var izvilkt ārā, iegūstot Macro Extension Tube līdzīgu priekšmetu. Tikai labāku, jo (svarīgi) - šis adapteris mehāniski padod tālāk uz objektīvu fragmas kontroles stienīšus, iegūstot pareizu gaismas mērījumu caur objektīvu uzreiz, nečakarējoties ar Reverse Lens Macro tehniku, kur gaisma bija jāmēra, iebāžot pareizi pieliktu stiklu priekšmetā, nomērot, apliekot objektīvu otrādi, pieturot, kadrējot, un slēdzim vai turētajai fragmai pieliekot +1EV.

Rezultāts: ~2x krutāk par Makro settingu minētajam Vivitar 80-200, kombinācija ir arī vieglāka, gaismspējīgāka un optiski kvalitatīvāka, jo 50mm 1.8 fiksītis. Ar 24mm objektīvu galā vispār - fokusēšana notiek pāris cm no stikla. Lai nofokusētu, jānoņem blende, xexe.

A tagad sanāk advancēta 2,6mm Makro trubiņa - jāpablandās pa māju un jāpafočē šits.

Nolēmu papētīt, kāpēc mans OM-1 mēra nepareizi gaismu. Vai tik tiešām tikai tādēļ, ka novecojuši un nāves agonijā niķojas gaismjutīgie elementi?

Nē, izrādās, ka baterijas, kuras paredzētas šai kamerai, ir dzīvsudraba baterijas - kuras vairs neražo, protams. Banotas. Tām voltāža bija 1.35V, bet analogas pieejamās ir vai nu sārma, vai sudraba oksīda 1.5 - 1.55V. Līdz ar to arī mērījumu kļūda - uzdzen bultiņu augstāk, nekā paredzēts. Sevišķi nestabila bilde turklāt ir ar sārma bačenēm. Un sārma bačene kā reiz ir aparātā - līdz ar to skaidrs, kur radās problēma ar ekspozīcijas kreisumu dažādos gaismas apstākļos un lietošanas sesijas ilgumu.

Risinājums?

MR-9 adapterītis + 386 sudraba bačene. Khem, sālīti - 50EUR. Bet pirkums vienreizējs un košēra eksponometra rādījuma dēļ var arī ziedoties. Gaidu šipingu : )

//Side note: Fočikam atkodās pašiņu (fuj) taimeris. Tā kā reiz remontēju nokārušos uzvilkšanas mehānismu, konstrukcija apmēram zināma. Bet nu, tā kā taimeri var eleganti aizvietot ar trosīti, nekustināšu smalko mehāniku nebūtiskas problēmas dēļ. Tīkamais taimera tarkšķis lai apaug ar nostalģijas kārtiņu tikmēr. Kas zina, varbūt pēc kāda laika iegādāšos jaunu kameru. Jaunu Olympus OM-1, jo tieši tik laba, manuprāt, ir šī kamera.

Tā sajūta, kad tu, lai taisītu "dubultekspozīcijas" projekcijai, izber uz galda un grīdas ~300 filmas kadrus, radot mērenu perforētu taisnstūrīšu čupiņu. Toties šis-tas sanāca visnotaļ elegants! Šovakar jāturpina.

Nu ko, izejam teju vai uz industriāliem dipu apjomiem (relatīvi) 8 kastītes ar 16 sliedēm 800 dipiem. Tagad vēl iepirkt +400 rāmīšus ar AN stikliem, kuri, veicot bilžu kvalitātes kontroli (konsolidācija - pēc kāda laika pārskatu kastīti un izmetu viduvējos nafig ārā, tādā veidā paaugstinot labā koncentrāciju), aizpildītos labi, ja 3-5 gadu laikā.

Ampuliņas gatavas projekcijai. Kādam gadiņam, diviem vai trim - pietiks. Tagad tikai jāiet fočēt. Kā reiz nednogalē sola vasarīgu temperatūru, kas būtu itin laba sniega brišanai kūdras purvu laukos.



Un šorīt virs kūdras purviem bija īpatnēja migliņa. Saulei tai spīdot cauri, to varēja salīdzināt tikai ar Blur filtru. Diezgan spēcīgu. Skats uz lielo Rīgas Siltuma skursteni bija kā caur stiklu, kas nosmērēts ar vazelīnu

Kādreiz līdz rītausmai palikām nomodā, dzenājot kādu video spēli. Vai arī, atzīmējot kādu notikumu. Bet tagad - pēc jauka salūta dzimtajā pilsētā, līdz 08:00 rītā skatījāmies manu dipu projekcijas, - krietni vairāk kā ierasts stāstot par to, kas tad konkrētajā bildē redzams.
Analogā fotogrāfija - ne tikai neatkārtojami krāsains, bet arī sociāls pasākums.