Diapozitīvs

7 filmiņas rindā uz attīstīšanu un pēdējā par diapozitīviem pārvērstā - janvārī.
Tas man ir galīgi neierasti, bet, zinot savu dabu, ļāvu tam notikt un filmiņām krāties, jo līdz šim ir iezīmējies, ka tas stāvoklis ir pārejošs. Periodiska neaktivitāte/tumsa, kas vienubrīd pāriet un tad atkal ar intensitāti tiek pieiets jautājumam, sasniedzot jaunas virsotnes. Ar svaigu skatienu. That's how I roll, baby!

Šajā nednogalē pienāca intensitātes brīdis. Un daudz, kas sasniegts.
Pirmām kārtām - pieejot jautājumam ar zinātniskāku metodi, noslīpēta izpratne par procesu. Tagad zināms, kuru elementu noslīpēt pirmo pirms ķerties pie nākamā. Šīs zināšanas ietērpšu vēlāk BW Reversal čītšītā, lai sniegtu cilvēkiem iespēju orientēties un sasniegt rezultātus - ātrāk un labākus par manējiem. Sniegt pasaulei, no kuras tik daudz ņemu.
Otrām kārtām - apstiprinās novērojums par sevi. Ļaut aiziet atmatā, lai augtu kas jauns.
Treškārt - baudījums laika griezumā tikai aug, augot arī izpratnei un uz tās būvētajām prasmēm.
Ceturtkārt - laiks pārtraukt testēt burtiski visas pasaules filmiņas un atrast tikai savējās, ar kurām strādāt nākotnē. Tiesa, esmu aspaktījis faktiski 90%. Un visa šī pieredze sarežģītajā un nedokumentētajā attīstīšanas procesā ir sniegusi ļoti lielu ieguldījumu manā personībā. Tas ir noslīpējis bulšita detektoru analogajā pasaulē līdz mikrona precizitātei. Ja es nebūtu šo slogu uzņēmies, nekas tāds manā horizontā redzams nebūtu. Un savējās filmiņas jau ir iezīmējušās: Ilford Delta 100; Adox HR-50 un Superpan 200, kā arī citi Aviphot 80 un 200 atvasinājumi ar jutību infrasarkanajā spektrā; Adox CHS 100II, Kentmere 100, Ilford FP4+ 125...

Piektkārt - kaut kas ož pēc dūmiem... Bļa, panna palika uz plīts, fakin neirodiversitāte : D

Nēģeri.
Pieķeroties atkārtoti intensīvai attīstīšanai un fotogrāfijai kā tādai, fonā skatos Star Talk jūtūbē. Līdz ar to iezīmējas spēcīga apjausma, ka manā dzīvē iezīmējas cilvēku nozīmīgums. Black Metal raksturots fakucis pret visiem lēnām nomainās pret šīs tumsas cienīšanu ar tieksmi pret nozīmīgu kontaktu ar cilvēkiem. Nihilismu nomaina labi kalibrēts filtrs, kas laiž cauri tikai būtisko.
Un secīgi no tā - ka man ir savi mīļākie nēģeri. Nīls De Grass Taisons, Čaks Naiss, Morgans Frīmens, LuckyReacts, kurš no hiphopa pasaules iepazīst Metālu un atgādina man, kāpēc es tik ļoti mīlu metālu... Un citi, kuri šobrīd nenāk prātā.

Un interesanti ir sevi pasviest zem sliedēm, piesolot izstādi.
No vienas puses - nesaudzīgi pret sevi. No otras - tas noņem mētāšanos pa gaisu, piešķir mērķi. Iedod izaicinājumu, kas, šķiet, ir viens no maniem virzītājiem. Bet mērķis - mērķis ir vienas no zālēm pret depresso. Tas + atvaļinājumā guļu stulbas stundas. Un, jo ilgāk guļu, jo foršāki sapņi. Moš biju miegu parādā, lai gan regulāri guļu virs 6 stundām un nejūtos mazajai nāvītei parādā.

Karoč - interesantas lietas izriet no atkārtotas pievēršanās.
Visādas saistītās lietiņas un ir patīkami grozīties māksliņas pasaulē, pienest pasaulei ko vairāk par sevi pašu. Gribētos šajā pasaulē atrast sev vairāk dvēseles biedrus un varbūt pat biedreni :)
Un ir forša sajūta draugiem un interesentiem sniegt diapozitīvu vakarus, iepriecināt cilvēkus, bagātināt viņu digitālās dzīves ar ko pavisam analogu. Ar savu skatījumu, kas man dots, kas mērķtiecīgi attīstīts nodabā savā, neņemot vērā signālus no malas. Visa pamatā - mans darbs, interese, novērojumi, simpātijas.

Iegūtās zināšanas neturu zem pūra, neprasu samaksu kā jobans amītis.
Forumos padalos, kur attiecīgi manu inputu novērtē, jo bilde - bilde runā pati par sevi. Attiecīgajā forumā gan neesmu degunu iebāzis gadus 3, kas atspoguļo šķiršanos, pārvākšanos, fotogrāfijas nolikšanu pasnaust, kamēr no viena stūrīša mēģinu būdu stutēt no jauna augšā...


Ir visādi kokbloki - vismaz pa vienam katrā manā hobijā.

Fotogrāfijā:
1) Projekcijas ekrāna attāluma salāgošana ar lēcas fokusa attālumu. Vecajā dzīvesvietā sakrita ideāli un bija ideāls reuzltāts. Šajā - Fuck You basically.
2) Fokusēšanas plaknes paralēlums lēcai - visa tā rezultātā negribas nemaz fočēt, ja fokuss pārvietojas pa diagonāli. Bet nu, viss ir mana darba attālumā, kalibrācijas instruments izprintēts...
3) Diapozitīvu organizēšana. Tie man virs štukas, sakārtoju pēc tēmām. Tā bija kļūda, jo nogurdinoši skatīties, kad saturs nemainās. Vajag atpakaļ, bet dzīvei Undo pogas nav! Ko nu? A vot, jāizdomā kaut kas. Pēc pierakstiem jākārto būs atpakaļ gan jau.

Mūzikā:
Šķiet, ka jaunā plašu atskaņotāja galviņa ir vai nu brāķis, vai nesaspēlējas ar manu atskaņotāju, riebjas pilnīgi. Atskaņotājs vairāk klusē, nekā dzied. Vecā galviņa ir darbā. Pēc atvaļinājuma uzlikšu to atpakaļ, salīdzināšu lietas, ierakstīšu datorā lietas, runāšos ar pārdevēju pēc tam gan jau...

Videospēlēs:
Uzņēmumu alkatība ir vienkārši kas kolosāli neizsmeļams un riebekļi nogalina kaut ko pavisam lielisku. Žēl noskatīties uz to visu - nav forši redzēt draugu mirstam. Bet jāvēl ātrāku nāvi, ātrāku aiziešanu atmatā. Un tā nāve/krīze šobrīd notiek, rodas protesti. Bet, vai šoreiz geimeriem būs mugurkauls balsot ar maciņu un kas tas tāds vispār? Pirātisms FTW! Pirātisms šobrīd ir morāli pareizā izvēle.


Un problēma ne tika hobijos
Rīga smird, brēc un pulcē daudz lohu, skaļu padibeņu, idiotus ar skaļiem un netīriem motoriem. Tāpēc reti, kad izvelkos no mājas ārā. Vajadzētu biežāk, tho...
Nekas. Soli pa solītim un būs. Sāksim ar fotogrāfiju :)


P.S.
Ieraksts tapis sadarbībā ar Rīgas melno balzamu un Ilford Reversal Processing.
Nošaut kaijas.

Iemīļotas un infrasarkanajā spektrā jutīgas filmiņas cena garajā rullī ~3 gadu laikā pieaugusi par 25EUR.
Vienā garajā rullī ir aptuveni 17 gab. 36 kadru filmiņas. Ehhhh. Ekonomika, kariņi - enerģijas un materiālu cenas visa šī pamatā.

Un daudz melošanas, nekontrolēts krapitālisms.
Jo Rollei Retro 80S nav ne Rollei ražota (Rollei Analog nav filmiņu ražotājs un nekad nav bijis - viss viņu piedāvājums ir tikai rebrandings), ne tai ir ISO 80 jutība pēc piktoriālā kontrasta prasībām - norādītie 80 ir aeriālās fotogrāfijas jutība, kur ēnu detaļas lomu nespēlē kā suga, bet ēnu atvēršanai ikdienas kontekstā šim materiālam ir jādod vairāk gaismu, salāgojot visu padarīšanu beigās ar piemērota attīstīšanas laika atrašanu. Divu mainīgo saspēle. Trīs īstenībā, jo svarīga loma ir arī maisīšanas biežumam, jo katra maisīšanas reize materiālam piegādā svaigu ķīmijas devu (lokālā izsīkšana), kas arī beigās ietekmē ķīmijas aktivitāti un tas viss kopā - kontrastu.

Ikdienas pielietojumam (piktoriālais kontrasts) ~ISO 50 gan būs. Ir labi visu šo zināt, nevis būt akli pārsteigtam par bloķētajām ēnām, jo Rollei melo par izmantotā materiāla jutību un novirza laboratorijas un fotogrāfus Push attīstīšanas virzienā ar visām pušošanai tipiskajām sekām - augsts kontrasts un melnas ēnas. Un nez kāpēc ir tā, ka šis ļaužiem šķiet misticisms. Mistika, jo paši neattīsta, nepēta!
Tā bezkritikas uzticēšanās "ražotājiem" jeb firmu zīmēm ir diezgan nelabvēlīgs smadzeņu audzējs. Tavs darbs ir pārbaudīt un atrast savu darba ISO un attīstīšanas metodes kombināciju, nevis akli uzticēties uz kastītes rakstītajam. Kurš tad beigu galā glezno ar gaismu? Tu vai firma?

Sevišķi šodien tā uzticēšanās ir liela kļūda. Jo nu, labprātāk būtu paņēmis Adox HR-50, kas jau atklātākā valodā pasaka, ka paņem Aviphot Pan 80 un uzbūsto piktoriālo jutību līdz patiesiem ISO 50. Bet nu, pārdevēja atlikumā nav, tāpēc ņemu nākamo pārpakotāju listē - Rollei.


Jārij vien nost!
Izstādi sasolīju, materiālu tad nu būs jāgatavo, pieceļot hobiju no ziemas snaudas! Ekonomiski joprojām izdevīgi: uztin pats un ar visiem nodokļu + piegādes izdevumiem maksā nepilnus 7EUR vai pērc rūpnīcas kastīti un maksā 12-20EUR par to pašu...


Kāpēc tik zemas jutības filmiņu ņemu vispār, kādi ir argumenti?
1) Jo zemāks ISO, jo sudraba kristāls ir fiziski mazāks, jo vairāk detaļu var ietilpt šādā filmiņā.
2) Nenormāla detalizācija - lietotāja gala skeneri nevar visu izvilkt no šādas filmiņas, bet projekcijā viss skaisti! Grauds? Kas tas tāds?
3) Brutāls palielinājums ap 50 reizēm. Ja materiāls nav gana izšķirtspējīgs, uz ekrāna dabūsi putru, nevis daili!
4) IR fotogrāfija notiek ar filtru, kas laiž cauri tikai mazāk enerģisko IR - fočēšana tad notiek uz kādiem ISO 10 un bez statīva nu nekādi!
5) Statīvi eksistē un tiem vienalga par tavu ISO! Un, kad mana kamera uz statīva - tad man arī!
6) 66

Šodien biju uz drauga dzimtas izstādi kādā mazpilsētā - tikšanās dienā ar autoriem.
Izstādē aplūkojami 5 cilvēku darbi dažādās paaudzēs - sākot ar vectētiņa gravīrām un bezgala psihedēliskām līnijām tušas, litogrāfijas un vēl nez kādās tehnikās (transformatīvas formas, viduslaiku tēli un sejas kā struktūras elementi) + vecmāmiņas tēlniecības darbiem milzu mērogā, turpinot ar dēla veidotām eļļas gleznām un mazmeitas digitālajiem darbiem, kas veidoti otas triepienu stilā un ir absolūti modernu geimeru gaumē; noslēdzot ar mazdēla sievas radošo izpausmi dažādos formātos - no autentiskiem viduslaiku stila vimpeļiem ar viņas suņiem; stilistisku kaķu mēmi un rituālistiskām kolāžām, piemēram...

Esmu dzimis un uzaudzis tajā mazpilsētā.
Draugu iemantoju caur bradāšanu Rīgā. Mums reiz šaisaulē bija čoms ar izcelsmi miestā relatīvi blakus pilsētai. Bradātāju kopa izbradā Latviju.
Mana dzimta nāk no šī paša miesta. Drauga dzimtai pazīšanās ar muzeja darbiniekiem, tāpēc arī notiek šeit - citā Latvijas nostūrī.

Muzejā strādā simpātiska sieviete
Viņa savos studiju gados piestrādāja drauga ģimenes uzņēmumā kādus 150 kilometrus no izstādes Kurzemes pilsētiņā. Man viņa dikti simpatizēja. Viņa nāk no ciema, kas ir blakus šajai pilsētelei. Tagad viņa dzīvo un strādā pilsētā šajā gleznainajā un ar savu vizuālo stilu ļoti iederas savā darba vidē. Īsti gan viņa nezinot, vai atradusi sev īsto vietu zem Saules. To gan jau nosaka dvēsele un draugi.

Izstādi papildina ziedi, kurus šī dzimta selekcionē.
To papildina arī citu selekcionētas lilijas, definējot gleznu skatīšanās attālumu. Interesanti. Vai apzināti?


Citam čomam, kurš kopā ar mūsu bradātājiem veido tādu kā ciematiņu drauga dzimtas lauku īpašumā, ir draudzene ar Kurzemes izcelsmi. Mūs visus vieno šī vieta Zemgalē kādus 150km no mazpilsētas. Šeit, kā gadu gaitā izrādās, satiekas māksla un cilvēki.

Pirms gadiem diviem biju rakstījis e-pastu šīs manas mazpilsētas muzejam:
Vai negrib manu infrasarkano un citu melnbalto filmiņu izstādi? Šodien fiziski atgādināju par sevi, pierezervēju nākotnei un kā vienmēr: atklāšanas dienā diapozitīvu projekcija un tad pastāvīgajā izstādē - digitāli drukātas bildes pie sienas. Gribētos analogās bildes, bet ar diapozitīvu tas process bez starpposma īsti nestrādā, tāpēc hibrīda ceļš - analogs avots un digitāla izdruka. Lai gan es varētu mēģināt apgūt kontaktkopijas - pozitīva pasaule uz negatīvas filmiņas, kas top pozitīva uz negatīvā fotopapīra. Tas būtu potenciāls ceļš, ja būtu man labs foto palielinātājs. Katrā ziņā - jāķeras pie savas izcelsmes pilsētas sev nozīmīgo vietu apzinātas fotografēšanas infrasarkanajā spektrā un ne tikai, hehe.


Kurzemnieki izkaisīti pa visu plašo Latviju!

Sēžu bārā un smejos, baudu tvaika nolaidēju: Dark Matter aliņu - izcili tumša IPA, kas mierīgi varētu dažu labu stautu nolikt uz lāpstiņām pirmajā raundā. Malkoju to ļoti lēnām un domāju par pēdējo 2 dienu piedzīvojumiem, kur pēdējais no tiem ir vien pārdesmit minūtes aiz muguras, manā sistēmā joprojām cirkulējot lielai adrenalīna devai. Izdomāju, ka būtu interesanti tos atspoguļot 3. personā.
Aukstais cēlaliņš blakus, mobilais rokās, top prozai līdzīgs priekšmets...

( ... tālāk ... )

Nepopulārs viedoklis un fakts, kas novērots arī paša acīm - analogs medijs ir labāks, jo pieprasa disciplīnu un profesionalitāti visos līmeņos. Tu nevari cūkoties un bakstīties pēcapstrādē neierobežoti - ciets limits.

Tas attiecas uz gan uz skaņu, gan fotogrāfiju - pierakstīt gaismu te un uz vietas, nevis bakstīt audio vēlāk kompī, kad saule jau norietējusi. Un to jūt ikviens - pat tad, ja nespēj to izteikt vārdos. Un MI ("mākslīgās ignorances") ērā to varbūt jūt pat vairāk, alkst vairāk autentiskā, cilvēcīgā.


Analogā disciplīna

Un ilgtspējas arguments ir zelts. Lai skatītos diapozitīvus - jāieslēdz vien diaprojektors. Tas tūdaļ un zibenīgi ieslēdzas un gatavs darbam, rāda augstas kvalitātes fotogrāfiju. Nekādu operētājsistēmu, nekādu konektoru konfliktu, nekāda obsolescence, nekādi digitālie sarežģījumi. Vienkārši strādā.
Tas pats attiecas uz platēm - kalpos visu manu mūžu. Tas pats attiecas arī uz kompaktdisku tā atskaņotājā, kas radīts tikai šim mērķim. Bāzt visu kompī man šķiet vājprātīgs neprāts. Laža.

Un tad bonusā tās skaņas īpašības, kuras gan bieži ir ēteriskas un balstītas vaibos, jūtiņās. Novērojums, kuru mans FLAC Vs Plate eksperiments sliecas apstiprināt. Un šīs jūtiņas ir daļa no sistēmas, nevajadzētu noniecināt. Ja plates cepī labāk, jo dzīvi griežas un silda sirdi - leģitīms arguments. Teju tikpat leģitīms kā fakts, ka analogs pieprasa cilvēku ar zemu roku izliekuma koeficientu - arī atskaņošanas/rādīšanas posmā.

2021, diapozitīvs no Ilford Delta 100

Bik nolieku nost savas suverēnās tiesības apsisties un sajūtos motivēts attīstīt melnbalto negatīvu filmiņu par pozitīvu - pēdējā tika attīstīta janvārī, gribasspēku gaida jau 3 izfočētās. Jāuzliek skanēt Mayhem - De Misteriis Dom Sathanas plati un jāķeras klāt!

Step 1: aiziet uz bodi pēc destilētā ūdens un darba apģērba;
Step 2: uzjaukt jaunu ķīmijas komplektu;
Step 3: alķīmiskā garā nozust uz vairākām stundām vannas istabā;
Step 4: projicēšanas tehniskos kokblokus risināt pēc tam, nevis ļaut tiem sabotēt visu pasākumu.

Darbā palūdza kolēģīšus nofočēt asoctīkliem - nav problēmu, darīts!
Tagad vajag bilžas dabūt kompī/apstrādāt. Nikon fočiks, lietosim tad oficiālo NX Studio - nav problēmu! Ieinstalēju progu, palaižu un ir problēma: tā mani aptur pie Online identitātes pieprasījuma...

- Vajadzīgs Nikon ID konts, lai tu lietotu šo bilžu apstrādes progu, noteica Nikon.
- Varbūt tā vietā vēlies aiziet dirst diezgan ievērojamā ātrumā? Pajautāju es un ieslēdzu Revo Uninstalleri.
- Ha, un ko tu taisies tagad darīt? Mēs gribam tavus datus, bet tu - mūsu bezmaksas progu. Tā ka - krīti nu ceļos un sāc sūkāt, nosmīnēja Nikon.
- Nemīz karstu, idiot. Es jau noskaidroju pēdējo versiju, kurā šī pieprasījuma nav - ņemšu tad to un strādāšu bez tava invazīvā vēža!
- ...
- Darīts, man tagad ir 1.8.0 versija, kas netiks apdeitota. Ko nu klusē, Mr. bravūrība? Domā, ka jūsu invazīvajam otstojam nav risinājumi?
- ...


Nahuj to visu digitālo steigu un visatļautību.
Esmu lepns retrofags - protu ātri un digitāli, bet pats pēc savas izvēles smērējos tikai ar fizisko materiālu, kas man nenosaka, ko "drīkst" un "nedrīkst" ar to darīt! Filmiņa ciena fotogrāfu un tā savstarpējā cieņa ir balstīta uz prasmēm un nemainīgu vienošanos, kamēr digitālajā pasaulē rīt pamainās EULA un tu vari iet dirst, ja kas nepatīk. Nulle cieņas, nulle vienošanās - tik vazāšana aiz kokringā iesieta striķīša.

O, forši, ka nesen parādījās dzelzceļa reiss starp diviem - man sniegta iespēja pēc brīvas izvēles konkrēto stundu saskaldīt uz pusēm. Nodomāju, ka es varētu uzvesties kā audzināts pilsonis un uz darbu ierasties laicīgāk, lai gan neviens cits par to mani nebaksta - tik es, sevi. Šodien jau reizi trešo braucu ar jauno reisu un pamanu, ka tas man cepī ievērojami vairāk par ierasto. Interesants secinājums. Kādi tam varētu būt iemesli? Agrāks rīts un svaigāks gaiss, jo tukšāka un kārtīgāka Rīga - ļoti maz divratu monstri pamesti uz ietvēm, mazāk dīzeļauto krustojumos - visi smakotāji un nekārtībnieki vēl miegā vārtās vai jau malko savu rīta dzērienu, uzpīpē - labrīt, latvieši!

"Nākamā pietura: Torņakalns!"
Vienmēr gribējies tur savam fotoaparātam parādīt šo skaistumu, kas vairumam šķitīs totāls bardaks. Vieta nepieradināta, nepielaizīta - purvs ēd mazdārziņus dzelzceļa malā - šur un tur pavīd pa dārziņbūdas jumtam - Stalker filmas vaibi. Ļoti estētiski un kolosāli, taču darba laika sākums ir darba laika sākums. Bik dirsciplīnas, lūdzu, nevar tak visas atrastās konfektes ņemt un rīt! Un tā nu arī līdz šim tik biju siekalojies un siekalojies vien, vērodams, kā cilvēkdarbību rezultātā šī vieta tiek pārvērsta... Ehh, tā nedrīkst! Lecu no vilciena ārā un šo dienu sākšu ar saldumiem! Izkāpju un skatam paveras divi rotaļlaukumi biezā miglā: pa labi ir pleķītis dabas, bet pa kreisi - dzelzceļš. ( ... tālāk ... )