Diapozitīvs

Jo tas nieka 4 soļos man nejauši atgādināja par iemīļoto Stranger Things. Un, kas interesanti - super laicīgi!

1:
Teju 2 mēnešus manu kaklu spiež neattīstīta filmiņa. Tajā - ekskursija uz Viļņu. Sēž uz dvēseles kā Lietuvēns tikai tāpēc, ka neesmu šo īsti fočējis un apguvis, bet, zinot tās īpašības, paņēmu līdzi tieši HP5+ 400 ar domu nolikt šo svarīgo filmiņu ledusskapī, uzkačāt tās reverso attīstīšanu un tikai tad ķerties pie šīs pie svarīgās filmiņas. Fočēju to @1600 un vakar tad arī beidzot nonācu līdz kaut kādam rezultātam. Tieši @1600 ir tas parametrs, kas visu pasākumu smalki sarežģī, jo gribu no filmiņas izspiest kaut ko, kas neesot iespējams. Hold my beer!
2:
Attīstu un jā, ieraugu tos pāris nelegāli fočētos un izdevušos Lukiškės cietuma kadrus Low-Key stilā un atceros par Stranger Things. Īstenībā sen gaidīju, kad man radīsies iespēja izaicināt arhaiskas normas fočēšanas sakarā un Lukiškės cietuma gidei tad arī izdevās pajautāt. Veicu maigu konfrontāciju angļu mēlē un rezultāts gan gaidīts: cilvēki iesprūduši aizspriedumos par filmas fotogrāfijas profesionālo kvalitātes līmeni un pielīdzina to DSLR jeb digitālajām lielajām kamerām - ar šiem verķiem fočēt aizliegts, kamēr ar jaunajiem mobilajiem - lūdzu! Lai gan jaunie mobilie daudz labāk redz tumsā un iegūtā attēla kvalitāte ir paredzama un nevar pazust nesekmīgas attīstīšanas vai kādas cilvēciskas kļūdas dēļ. Un tas ir gana kvalitatīvs, lai varētu pat uzņemt filmas, ne tikai pārdot iegūto attēlu. Beigu galā - eksistē vairākas ar mobilo uzņemtas filmas. Bet nē - ja izskatās pēc fočika, tad automātiski liegts, ( ... tālāk ... )

Kad uzņēmumi feodāli sadrumstalo tirgu alkatībiņas dēļ, tad domājošai tautai neatliek nekas cits kā beigt sponsorēt šo kaitniecību un magnētiski atgriezties pie Zekflix.

Stranger Things 5. sezonu jāpalūr - 4 epizodes jau pieejamas un kā reiz pirms pāris mēnešiem biju tajā cietumiņā. Par spīti neadekvātajam liegumam fočēt ar SLR, nočiepu pāris kadrus, kamēr sardze neskatās!

EDIT:
Njāaaa, auss protestē pret aizmirstu skaņas balansēšanas mākslu un sondbāriem orientētu skaņu (nekāds dinamiskais diapazons + daudz par daudz pārbasīts - regress nozarē viennozīmīgi), bet acs - pret vājiem vizuālajiem efektiem ar kuriem filma atveras - inerce, gravitācija, collision detection - runājot videospēļu valodā. Intro ir svarīgs ļoti - sākt to vāji uzreiz skepsi uzdzen. Cenšos ignorēt un lupīju tālāk...
Skaņas lietu varētu mierīgi pielāgot, ja vien mūsdienu bļa resīveri nāktu ar ērtiem kloķiem, nevis viss nobāzts aiz Menu iekš Submenu. Jo nez kāpēc līdz ar digitālo revolūciju audio cilvēki sadomājās, ka eksistē neitrāls un objektīvs mikss, kuru nav vajadzības pielāgot. My ass - skaņas cepšanas meistarība nozarē viennozīmīgi kritusies un skaņas pielāgošana nekad nav zaudējusi aktualitāti. Bet nu, loģiski beigu galā sanāk - ko stutēt lielo entuziastu skaņu, ja visi pārvākušies uz Bluetooth mazdraņķiem... Tikai rēcīgi sanāk, ka vecie DVD skan daudz labāk par dažu labu mūsdienu filmu. Laika ritējums ne vienmēr nozīmē progresu. -5dB basa un jau var skatītes.
Veseli 5dB jeb par ~200% vājāku vajag un tad vēl vietām par daudz! Un nē, subis man nav - lietoju pilna diapazona grīdas spīkerus, kas +- lietojamu skaņas spiedienu velk līdz ~34Hz un ar to dzīvoklī ir pilnībā pietiekami. Subis man bija, bet nav jēgas lietot - tas arī beidz strādāt ap to pašu ciparu un jā - subis dod lielāku skaņas spiedienu, bet par savu ietekmi uz vidi arī jādomā. Kompromisa māksla un kaimiņu labbūtība, kas man no viņiem tiek tonnām - ne reizi nav nākuši sūdzēties par skaļu izcilu mūziku dienas laikā, kamēr citi tolerē šo ielaušanos savā privātajā telpā, lietojot daudz vājāku tehniku klusāk, jo kuces uz miršanu necieš neko un iedomājas sevi par nama saimniekiem.


EDIT 2:
Ignorējot šo/adaptējoties tam - tīri labs, pavelk pagaidām. Ar trim sērijām jeb 3 stundām pietiks šim vakaram. Stranger Things ir joprojām patīkama mīlestības vēstule manai mazītiņajai astoņdesmito filmu kolekcijai.
Rāda jau divus naktī - jādodas gulēt!

Pirms pāris nedēļām padalījos spekulācijā par to, ka digitālā attēla klīniskā tīrība strādā īstenībā uztverei pretējā virzienā. Tā sterilitāte padara visu plastmasainu, sterilu - tiek zaudēta vizuālā materiāla reāluma jeb "filmas sajūta". Prātuļoju, ka pie vainas ir troksnis/grauds, jeb - kā to nosauca šajā pirms 3 dienām uzpeldējušā video, kas grābstās ap kino pasauli - tekstūra. Un jā, smuki parāda lietas būtību. Uzskatāmam paraugam gan jāieslēdz 4K un vajag vismaz monitora izmēru, nevis mobilo.

https://www.youtube.com/watch?v=XptD8ohC77w

Laikam lēnām iezīmējas, kāpēc man analogais formāts patīk labāk: tas nav perfekts, tam ir savs raksturs.

- Aizejot uz koncertu, lietas nav perfektas: sākot no pastūžu dūkoņas, kas sola labi pavadītu laiku, turpinot ar cilvēciskām kļūdām un nobeidzot ar telpas akustiskajām īpašībām, kas piešķir savu nokrāsu skaņai. Un koncerti ir vieta, kurā muzonu jūt īpašāk un šaubu tur nav. Tas jau ir notikums. Nereti klausos tieši koncertu ierakstus, lai to sajustu mājās.
- Studijas ieraksts nav nekādas neitralitātes etalons: tur ne tikai katras studijas unikālā akustika ietekmē skaņu, bet arī iesaistīto personu miksēšanas gaumes un izpratnes par labu skaņu. Cik inženieru, tik skanējumu. Kāda nu tur tehnoloģija atrodama, tā nu skanēs. Značit - cik studiju, tik "neitralitāšu"? Bullshit.( ... tālāk ... )

Sākot fočēt ar melnbalto filmiņu, lai no tās taisītu diapozitīvus projekcijai, reiz kāds visai lāga, bet pārāk uzbāzīgs cilvēks teica: expect lažas! Nav no lielākajām tautu gudrībām, bet pie katra feilera tas pravietojums skan galvā - automātiski un neizbēgami.
Šoreiz es sajaucu jau agrāk iesāktu Adox HR-50 ar ķipa svaigu Rollei Infrared 400. Rezultātā - nejaušas dubultekspozīcijas un filmiņai iedevu par 1,3EV mazāk gaismas: vajadzēja eksponēt @50, bet eksponēju @125. Pret dubultekspozīcijām man galīgi nav iebildumu - esmu nerealitātes piekritējs, bet pret nenoķertu ekspozīcijas un attīstīšanas balansu gan ir, jo iegūtais rezultāts krasi atšķiras no agrāk iegūtā, neģeld... Blīvums par augstu. Kas tam par iemeslu?

Eksponometrs?
Hmm, varbūt kamera gaismu mēra nepareizi? Ņemu un tieši tagad nomēru baltu ekrānu ar aplikāciju telefonā: EV8 @100 jeb f/2.8 un 1/30. Mēru ar savu kameru @125: precīzi tas pats: 2.8 un 1/30. Gaismu mēra korekti, tātad. Un īstenībā uz aci redzams, ka šis gluži nebūs ekspozīciju jautājums - visa filmiņa ir pārāk blīva/tumša, kas norāda uz mainīgo tieši attīstīšanas, nevis fočēšanas procesā.

Ūdens?( ... tālāk ... )

Pēc ilgstošas nefočēšanas izvilku kameru no somas, lai galīgi neatmirtu visu redzošā acs. Mērķis - sen nav mani 2 kaķi fočēti.
Maitas kustās, kamera pilnībā manuāla - nekāda autofokusa un ātra slēdža, nekādas stabilizēšanas. Tā vietā - zināšanas un pacietība, hiperfokālā distance, asuma dziļums un slēdža ātruma sakarība ar objektīva fokusa attālumu un subjekta kustības ātrumu - diktē iegūto asumu. Krītošās gaismas daudzuma nemainīgums un balta lapa kā reflektors, lai izgaismotu subjekta ēnas, atvērtu tās mazliet. Tas viss eleganti un visai precīzi jāietilpina filmiņas dinamiskajā diapazonā. Kastīte apgalvo ISO 400, bet es zinu, ka īstenībā pēc ISO standarta ir ap 100, jo kārtējā diršana kārtējā industrijā. Kamera uz ISO125 stāv - diapozitīviem patīk bik mazāk ekspozīcija.

Kādas 5min ilgušais dancis rezultējās iekš kolosālas bildes! Tajā - ļoti garu mēli izkārušais Rūsiņš ar skatienu - viss normāli, ko brīnies?
Kadrs, protams, vēl tikai latents jeb potenciāls, ierakstīts sidraba elektronu migrācijā no viena stāvokļa uz otru. Lai šo migrāciju padarītu redzamu - nepieciešams attīstīt jeb eksponētās daļas padarīt par dažāda blīvuma metālisku sidrabu, bet neeksponētās - dabūt prom. Jācer, ka ilgstošā nefočēšana/neattīstīšana nebūs liegusi tikt pie krāšņi jel krāšņa šī diapozitīva, jo tas ir prakses jautājums - jo mazāk praktizējies, jo sliktāks rezultāts. Talants my ass - viss ir darbs un talants vien spēlē ēterisku lomu: interese pret kaut ko, neatlaidība un sev mests izaicinājums.

Nofočēju un tūdaļ balsī aprēcos - jābūt zelta bildei, ja viss izdosies!

Vidēji gadā es izfočēju un par diapozitīviem attīstu ~40 filmiņas jeb ~3 mēnesī. Šobrīd manā kamerā ir šī gada 7. filmiņa un neceļas rokas neko darīt. Nav motivācija, nav fotobiedra, dzīvei garša un mana Mūza kaut kur papisusies.

Šķiršanās, dzīvesvietas maiņa ( ... tālāk ... )

Tā nebeidzamā sevis apšaubīšana nozīmē to, ka, veicot gadiem neaiztiktu filmiņu attīstīšanu par diapozitīviem, ir lieliska iespēja neticēt saviem vecajiem pierakstiem un veikt pamatīgu, visu dienu ilgstošu dubultdarbu.

Lai beigās iegūtu brāķi un secinātu, ka tomēr bija jàtic. Vismaz pārāk blīvu rezultātu (kā šodien, jo biju pārāk konservatīvs ar sudraba šķīdinātāju) var balināt, iegūstot māksliņas efektus. Arī labi!

P.S.
Te rodas jautājums: vai ticētu, ja būtu rakstīts ar roku? Visticamāk, ka jā! Jo tur nevar tā netīšām pārlabot pāri vai iežopēt nevietā un nepamanīt... Bet ir zils uz balta - skaidri un gaiši. Hmmm.