Diapozitīvs

Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.


Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!

Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!

Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!

Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,

Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!


35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!

Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.


Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)

Man patīk, kā smaržo tava āda. Cik tā maiga. Cik labi tā skan, kāda patīkama biezuma, cik debšķīga tās tekstūra arī no otras puses, kad uzlieku apaļu tās gabaliņu uz plašu atskaņotāja. Paldies, govs, lai tāssaules zālājs ir debešķīgs!

Augšas ausīs vairs tā nekož, izskatās seksīgi. Skaņa sabalansēta un statiskās elektrības arī nav. Baigi lēti, ja aiziet uz veikalu pēc tumši krāsotas liellopa ādas un pats pagatavo paliktnīti.

Tas atgādina, kā man bērnībā bija grāmatu vāki no ādas. Tās smaržas dēļ vien gribējās lasīt grāmatas. Teorijā tagad pats varu uztaisīt!

Cik gan liela nozīme taustāmām lietām! Cik gan nepārspējams ir āda kā materiāls!


Izmēģināju filcu, korķi, nitrila gumiju un pat kartonu prikola pēc, bet manis tikko izgrieztā āda iekabina šiem visiem! Korķis otrajā vietā augšu ziņā, bet tam tomēr vairāk statiskā, nekā gumijai. Gumija diezgan basī un izceļ augšas bik, kā arī mazliet, bet tomēr noķer statisko lādiņu...

Tas viss nomērāms telpā - citādi pīķi un to augstums/skaļums arī atšķiras.

Mērķis:
Izlolot labi barojošu un piesātaninātu mājas soļanku, kuru nebūtu kauns dot vislabākajiem viesiem arī tikko pēc pagatavošanas.
Solījums:
Tūdaļ tapusi gatava tā garšos kā otrās un trešās dienas soļanka. Otrajā un trešajā dienā tā tik mazliet vēl bagātinās.
Metode:
Darbs ar tikai vienu karstuma avotu. No šī ierobežojuma izriet gatavošanas nianses un viss rītdienu garšu solījums jau šodien.

Izcils reportieris, izcila reportāža. Izcils kareivis, izcils rezultāts.


Ar cietu skatienu žurnālista acīs: "Krieviem ir pizda!"

https://www.youtube.com/watch?v=3DA7EXbf_d4

Jumprava - Pilsēta.
Stāvot plauktā, palikusi kiny un uzmetusi sīku, bet vardarbīgu kroku, kas met adatu ārā no gropes un tieši pirmajās dziesmās - abās pusēs.

Tagad jādomā, kā plates taisnot.
Ideja: jādodas pie stikliniekiem izgriezt no pabiezāka stikla ripas, starp kurām iespiest plati un nolikt šo sviestmaizīti uz terārija sildītāja. Tad sendviču iekšā putuplasta čaulā uz stundām divām, lai siltums un spiediens atrisina to pēkšņo plates kinku. Giggity!

Ir kādam stiklinieks Rīgā/to kantoris zināms?
Ir jēga šo taisnošanas tūli beidzot uztaisīt, jo nereti platēm visādi kinki nāk pa taisno no rūpnīcas.

Nē nu - šāds hobijs nav garlaicīgs ne mirkli :D

Sēžu un priecājos, cik ļoti overendžinērdoju savus paštaisītos kabelīšus.
Perfekts lodējums, pielietojot pareizos kušņus. Perfekta kontaktu izolācija ar termogumijām. Perfekta izturība, atstājot pielodētajiem vadiem kustības rezervi un slodzi liekot nest termogumijai ar līmi, kas pielīp pie vada un tā satvērēja, visam kļūstot par diezgan monolītu "plauktu". Un tad šo plauktu piespiež konektora skrūvējamais korpuss - visa mehāniskā slodze pāriet uz korpusu, nevis pielodētajiem signāla vadiņiem.
Bonusā - kustīgās daļas stiprināšana ar papildus termogumiju, kas izbāž galvu ārpus konektora elastīgās daļas - dubulta aizsardzība pret locījumiem, piemērotāka diametra panākšana no konektora perspektīvas un arī estētiskāk! Fukk jē!

Skolai būs kārtīgs 3,5mm TRS (Tip-Ring-Sleeve jeb standarta austiņu štekeris) pāreja uz XLR
Tāda izrādījās nepieciešama, lai dators dotu mono signālu uz aktīvo skandu. Mono, jo no skandas pienāk viens XLR un nav prāta darbs kompja skaņas kartē īsināt labo un kreiso kanālu. Tā vietā izmantoju tikai austiņu štekera T un S daļas, R paliekot nepievienotam un izolētam. Tā rezultātā līdz XLR aiziet tikai kreisais kanāls, bet tieši tā arī vajag!
Kompja skaņas iestatījumos uzlieku, lai dod ārā mono un beigās - caur paštaisīto kabelīti iet pareizi cepts audio signāls, kas ir pilnībā ekranēts pret traucējumiem. Skanda nedūks. Un skanēs viss audio visā krāšņumā, nevis no bildes izkritīs labējā kanālā notiekošais, kā to parasti mēdz saķepļepot bez izpratnes/aiz slinkuma/whatever.

Daaamn, that girl is tight!
Ja kas lūzīs, tad paša štekera vai ligzdas konstrukcija, nevis mans darbs.


P.S.
Visādām šādām audio vadiņu DIY vajadzībām iesaku A&T Trade Music, aka BestMusic: https://attrademusic.com/lv/
Ja vēl tur varētu Amphenol RCA štekerus nopirkt, nebūtu jāminās līdz Argus :F

Skatos PS4 virzienā un roka neceļas.
Mirušās mūsdienu spēles, kas teju visas bāzētas Unreal Engine un tāpēc izskatās vienādi, spēlējas vienādi, gļuko vienādi. Nogurums no tā jau, eBāls un zaeBāls. Radošais bankrots, necieņa, ekspluatācija un otstojs... PS5 nemaz negribas - nav iemesla man tiekties pēc šādām spēlēm, pēc šāda videospēļu tirgus produkta. Nav iemesls gribēt arī PlayStation 6, kas noteikti ies vēl soli tālāk šajā neprāta virzienā.
Lietas mainās, progresīvi degradējas, ekspluatē geimeri, iznieko viņa laiku. Mikrotransakciju vēzis, ekonomika spēlēs, nepabeigti produkti, pirmās dienas ielāpi un tā tālāk. To visu WEB-enabled bulšitu man nevajag.

Ieslēdzu PS3 un parauj jūtiņas.
Manā konsolē ir cilvēku profili, ar kuriem attiecību īsti vairs nav. Saldsērigi, interesanti. Dzīve tāda.
Pagājis jau gana ilgs laiks, lai vairums PS3 spēļu būtu aizmirstas un pelnījušas atkārtotu spēlēšanu. Tāpēc ielieku Tomb Raider HD triloģijas disku un palaižu tās pirmo daļu "Legend" un negaidīti jūtu masīvu svaiga gaisa pieplūdumu. Kāds atvēra logu, vai?
Spēlēju, baudu un jūtu - nulle modernā bulšita! Nekāda visa tā aiz rociņas vadāšana kā rītārdu bērnudārza grupiņā. Nekāda lieka un nogurdinoša laika tērēšana pa nodrāztām atvērtajām pasaulēm ar pilnīgi liekiem saidkvestiem un tamlīdzīgu sūdu, kas noēd stāstu, noēd ritmu, noēd jēgu. Tā vietā - spilgti jūtams tvirts saturs, progresija un diemžēl jau aizmirstais aspekts - spēle tevi ciena. Un tematika foršā - Mezoamerikas civilizācijas :)
Ciena un uzticas, ka tiksi galā ar puzlēm, ka atradīsi, kur jāiet tālāk, ka viss būs ok bez palīgritenīšiem. Nevis notašķī visu spēles vidi ar dzelteno krāsu, uzbāžas ar misijas mērķa atgādinājumu po-pupiem, uzliek resnu bultiņu, kas visu laiku rāda, kurp uz katra soļa iet kā totālam daunim. Nevis iestrādā režīmus, kas vizuāli tev visu spēlē atrodamo ar zelta karotīti ieliek tev ānī. Tā vietā - kolosāla atmosfēra, vides dažādība, repsekts un kaifs. Bet nu, nav gluži 100% PS3 nopelns. Legend nāk no vecākas paaudzes. Legend ir no laika, kurā geiminga politikas nebija izdrātētas. No laika, kurā bija pavisam cita pieeja, citi tirgus darbības principi. No laika, kad diskos bija pilns un pabeigts produkts.

Tas ir PlayStation 2 spēles HD ports.
Tāpēc to cieņu un svaigumu jūt izteikti. Spēle tiek pilnībā lasīta no diska un nulle online bulšita. Tā vietā - pabeigta un noslīpēta spēle, totāla neatkarība no interneta, totāls kaifs dzirdēt jau piemirsto lāzera mehānisma kustības skaņu - mehāniskā simfonija... No jaunajām paaudzēm paņemts tikai labais/pieņemamais - uzlabota gaisma, papildināts ar trofejām/ačīvmentiem.
Rīt ar RGB SCART pieslēgšu PS3 pie Trinitron CRT un kineskopa ekrāns iepūtīs dzīvību šajā vecajā, bet uzfrišinātajā spēlē, kas tika radīta tieši šajai kineskopa tehnoloģijai. Ja modernā OLED ekrānā PS2 tekstūras ir plakanās un izsmērētas, tad CRT tās rādīs dzīvas un trīsdimensionālas. Spēle būs savās mājās un man būs 100% kaifs, nevis 80% tieši tekstūru smēres un kustības šmiglas/raustīšanās dēļ. Jācer vien, ka HD portā nebūs sačakarēta oriģinālā 4:3 būšana.
Ja būs sačakarēta, tad notiek interesanta lieta - iemesls papildināt savu PS2 kolekciju ar Tomb Raider: Legend un Anniversary (pirmās daļas uzfrišinājums)! Otrā pleisīša spēles nav pirktas gadus 20 un droši vien tām nācis klāt "retro nodoklis", hehe.


P.S.
Vajadzētu nopirkt jaunu PS3 DualShock 3 pulti. Ja ne jaunu, tad vismaz pašam pārlodēt analogos stikus - manāms krietns nolietojums, kas rada liekas problēmas.
Norāde Zivij un Robinam: ieraksts 100% tapis no mobilā, dodoties pie miega.

EDIT un P.P.S.
Pulti izjaucu, karbona konektorus notīrīju un visas iekšas attīrīju arī no dekādi krātā kultūrslāņa! Tad izskaloju potenciometrus ar izopropilspirtu un tā visa rezultātā Stick Drift problēma ir ja ne atrisināta, tad būtiski samazināta! Līdz līmenim, kad Lara vairs strauji neapgriežas par 180°, kad atlaiž stiku! Un arī pārējās pogas spiežas tagad daudz patīkamāk. Fukkk jē!
Man esot retais pults modelis - stiki ir ieklipsēti rāmī un komutācija izpildīta ar karbona konektoriem. Kaut kad mainot stikus, man nebūs pat nekas jālodē - Sony engineerding un pults glābta par velti - DIY spēks!
Esmu pelnījis CRT geimingu ar kolu, kafiju un vafeļu torti Moka! Un spēles daudzkanālu skaņa ar Dali 109 priekšējām skandām rībinās kārtīgi, kad visapkārt kapenes bruks, lamatas dārdēs un neradījumi šaus manā virzienā! Mmmm-hmmm!

Absolūti KRISTISKS un kolosāls materiāls, lai iepazītos ar to, ko telpa nodara skaņai un ar kuru vietu sākt to risināt, lai mēs dzirdētu mūziku, nevis telpu.

Ievieš skaidrību, iepazīstina ar instrumentiem, fiziku un to, ko ir iespējams izdarīt un, ko nav. Konteksts tur par ierakstu studijām, bet tas pats ir spēkā arī jebkurā klausīšanās/dzīvojamajā telpā.

Tikai tad, kad ir pielecis šeit apskatītais, ir jēga sākt spēlēties ar skaļruņu un klausīšanās vietas pozīciju. Tikai pēc šo parametru optimizācijas ir jēga pieķerties akustikas labošanai.

https://www.youtube.com/watch?v=i2WR4ZwC3lI

Attiecīgi tagad pavisam skaidrs tapis ir rīcības plāns :)