Diapozitīvs

Cancel culture Cancer "culture"

Staigājošie atpalikušie, sociopātiskie vēžinieki, kas paralēli sirgst ar apmaldījušās taisnīguma hipertensiju. Nāve nesmādēs arī jūs, sukas amīšus kopējošās! Pie pilna rubļa čista neesat. Pat ne kapeikas īsti.

Brīdis, kad tavs hobijs ir apzināta kaitniecība, tu atbilsti kaitēkļa definīcijai. Tu, paštaisnais kropli, nepienes nekādu labumu pasaulei! Absolūti nekādu. Nulle! Tu tikai duļķo ūdeņus savā stulbumā un deģenerē visus līdz savam līmenim. Kā klasisks idiots.

Tas brīdis, kad tu apzināti izvēlies būt kaitēklis... 21. gadsimta raganu mednieki atradušies, apgaismotās anālās atveres. Žogvāveres.

Parādījās fēčbūks un visi kā saukti salīda Cukurkalna ānītī.

Rezultāts:
- sabiedrība smirdīgāka un neiecietīgāka, meklē kašķi pa labi un pa kreisi. Woke;
- informācijas aizlikšana aiz ielogošanās atslēgas kaut kādā amīšu platformā, kuras radītājs ir labi zināms krīps/stalkeris/sociopāts;
- mājas lapu izmiršana - nav vairs nets ne skaists, ne informatīvs. Daudzi uzņēmumi publicē lietas tikai fēcē. Ja tur neesi, informāciju nesaņem;
- prasmju atrofija, atstājot to attīstību MI. Bet MI mērāmi degradē lietotāja intelektu. Uzmeklē info par "Lazy Processing";
- MI, tātad, koncentrē informāciju un prasmes to radītāju jeb neētisku, ekspluatējošu uzņēmēju rokās. Kas labs no tā būs cilvēcei?
- neatkarības pārdošana ērtības dēļ. Pārdošanās. Īpašumtiesības pret īres tiesībām, kur tu pats neesi sava īpašuma īpašnieks;
- distopija, kas skaidrāk iezīmēta komentos.


Piemērs: Vagonu halle un Melnā piektdiena.
Gribu pačekot kādu labu koncertu, kas labs notiek Vagonu hallē, piemēram. Dzirdēts, ka tur bija plašu diena vai pat stūrītis ierīkots? Nezinu, jāpārbauda! Lieki minēt, ka neesmu Meta soctīklos. Neesmu nevienā soctīklā, jo netaisos ar saviem datiem atbalstīt ekspluatīvu, distopisku ekonomiku, kas balstās uz ievākto privāto datu iespējotu smalku reklāmdošanu. Es atsakos būt produkts. Es esmu cilvēks.
Cik vēl cilvēku Latvijā? Saskaņā ar šo avotu, Facebook platformā 2026. gadā gānās 69.7% Latvijas iedzīvotāju. Latvijā, tātad, no visa Homo skaita Sapiens ir ~30%. Checks out!


Dodos uz šamējo lapu vagonuhall.lv un priecīga ziņa priekšā:




Spiežu uz bildītes, saņemu vēl labāku ieskatu distopijā:




Vienīgā vieta, kur kaut ko var uzzināt, ir anālais fēcītis. Mākslīgā intelekta herņa - mirusi, apnika šiem maksāt abonēšanas maksu vai neapmaksāts ikmēneša rēķins botu fermai? Šāviens savās kājās - citādi to neredzu. Alkas pēc monopola, kura iegribām vergot. Nja.


Bija reiz melnapiektdiena.lv
Tagad tas domēns vienkārši pārvirza tevi uz fēču bedri. Bravo, super tālredzība ir neinformēt cilvēku, kas visādi citādi aizietu iedot jums naudu!

Pārējos ~30% mierīgi var neinformēt, jo ~1/3 potenciālās peļņas ir sūds taču - mums nevajag, atpisās (un tad brīnās, ka neapmeklē)!
https://napoleoncat.com/stats/facebook-users-in-latvia/

Facebook šajā pārmaiņu ekonomikā nenovēršami kaut kad zaudēs aktualitāti - tas nav ne iedzīvotāju, ne uzņēmumu reģistrs. Kura būs nākamā vircas bedre, kurā cilvēki un uzņēmumi pārvāksies īrēt tiesības smirdēt?


Ir viens patiesi neizsmeļams resurss: cilvēku tuvredzības stulbums.


EDIT:
Pozitīvais piemērs: Depo. Atstāj panku ziņā nest piemēru kā rūpēties par savu kaisli!!!
Iečekoju un atradu koncertu, uz kuru noteikti aiziešu. Divus pat! Depo, tātad, no manis dabūs piķi un paldies viņiem par cilvēklomas saglabāšanu šajā botu un necilvēku laikmetā - dzīvi cilvēki, dzīva interneta lapa!

Nesen ulvs te ieminējās par izglītības sistēmā noslāpētajām cilvēku dzirkstīm, par to gaišumu, kas apspīd bērnību un par to, ka tas kaut kur tiekot teju mērķtiecīgi nogalināts. Man ir citāds skatījums uz to fenomenu. Šāds, lūk:

Vakar uzcienāju sevi ar The Prodigy - Music For the Jilted Generation plati.
Tās lielajā Gatefold atvērumā ir ilustrācija - kreisajā pusē pilsētas normijlopos smacēts pilsētas siluets - smirdoņa un policija vienā tilta pusē pār aizu, bet labajā pusē - masīva skaņas tehnika, ballīte, pļava un matainais, kas tūdaļ ar dievu zīmi vienā rokā un mačeti otrā - cirtīs pušu tilta virves, atstājot pilsētas agresīvos lopus smirdēt savā nodabā. Ilustrācija un albums nav no zilas dirsas izvilkti - tie ir policijas visatļautības un reiva ballīšu apkarošanas dokumentāli kadri. Lielisks muzikāls artefakts, liecina par normiju centieniem uzturēt savas pārdozētās varas pozīcijas.
Kaut kur šajā vietā jau deviņdesmito gadu tīnī, kas atklājis Prodigy, iezīmējas redzējumi par pasaules kārtību - diezgan asās un precīzās līnijās. Reku viena varaskāru pipeļu iekārta nomira, palikām bez valsts un nākotnes, bet citur tās pašas pipeles stalti vēl stāv un nez kāpēc trenkā grupu, kas taisa tik foršu muzonu… Kaut kas te nav tīrs, kāpēc lai menti trenkātu cilvēkus, kas netaisa noziegumus, bet ballītes - ar ko policija nodarbojas?




Mūzika uzmestajai paaudzei.


Ejot pie miera, uzliku The Prodigy - Experience albumu paskanēt no mobilā.
Pusmiega stāvoklī sejā sametās izjusts, silts smaids un sirds pārsitiens nogrūž akmeni no tās. Tu atceries to saules apspīdēto bērnības ieleju. Jā, deviņdesmitie, jā - viss dirsā. Jā, vecāki tur apsprāguši vai invalīdi, bet! Bet - esmu jauns un man priekšā ir nākotne, kuru izlauzīšu sev paša spēkiem - kā jau kārtīgam uzmestās paaudzes pārstāvim to pieklājas! Bet kā, ko ēd kapitālisms, ko es vispār - sanatorijās audzis bērns - varu tādu izvilkt no dirsas un piedāvāt pasaulei, pelnot ar to naudu?

Sāku studēt par juristu. Ne jau savas vaļas, bet radinieku spiediena rezultātā drīzāk.
Spiediens + nodarbinātības problēmas savā dzimtajā mazajā pilsētā. Nākotnes izredzes spiež iet uz Rīgu, bet Rīga suka smird!
Studijas nepabeidzu, ielaidu pāris robus maksājumos, eksmatrikulēts depresso rezultātā nenotiekošā apmeklējuma dēļ, tiesa par parāda piedziņu. Maksāju šobaltdien - savus 20 gadus vēlāk. Aust saule - palicis maz no tā visa, drīz debesis būs zilākas, bet zāle - ui, ku zaļāka!

Biju gājis bankai un teicis, ka bezdarbs un nevaru tagad maksāt, bet bankas klerks laikam līdz attiecīgajam pidaram ādas sēdeklī šo info nenodeva - tiesa. Mana kļūda, ka nezināju uzreiz vērsties pie bankas augšējā ešalona kārtot šo lietu, bet vai man tas vispār bija jāzina? Vērsos bankā, man pateica neuztraukties un maksāt, kad varu. Un, kad attiecīgi tā arī rīkojos, tad saņemu aicinājumu aiziet uz tiesu.
Asās līnijās jaunietis te iezīmē - uzņēmums un banka nav tavs draugs. Katrs viņu Jā un Nē ir jāpārbauda, uzticēties absolūti nevienam un nekam par pliku velti nedrīkst. Jūtos tā kā bik apstrādāts, zaudējis ticību un uzticību valsts iekārtai. Menti ir varas izpildzombiji, bet banku mērķis ir no tevis paņemt visu, dziedot skaistas šūpuļdziesmas.

Darbs. Jaunietim vajag darbu.
Grūti atrast, raibi iet. Palaimējas atrast un sākt ko jaunu - telefonu remontu. Maksāja gan tas krieva gabals aploksnē mikronodokļa lējumā. Valsts to pieļāva, valsts to svētīja. Nostrādāju tur septiņus gadus, bet sociālās iemaksas un pensijas spogulī tas vienkārši neparādīsies. Valsts svētīja uzņēmējdarbības formu, kurā uzņēmējs kapitāli aptīra darbinieku un tas ir kruta! Bet tad valsts pārdomāja, ka nav tomēr kruta. Bet no maniem pleciem šo nastu ņems nost? Protams, ka ne - pašam bija savus nodokļus no minimālās algas jānoloka bija teorētiski, pasitoties galā zem minimālās iztikas sliekšņa :D :D :D

Jaunietim parādās nauda hobijam - izcili tumšām videospēlēm!
Viņš, sākot strādāt, atmet pirātismu un ar prieku nopērk vienu vai divas PlayStation spēles mēnesī. Viņam parādījās nauda un viņš sāka dot, nevis tikai ņemt. Bet, teju 10 gadus vēlāk, visa šī industrija nomaina darbības pamatprincipu - sāk klientam piedāvāt nevis lieliski pavadītu laiku interaktīvās pasaulēs, bet sāk tevi slaukt. Nepabeigtas spēles, 1. dienas ielāpi, mikrotransakcijas, azartspēļu elementi un visa politikas maiņa no neatkarīga mākslas darba uz atkarību veidojošiem psiholoģiskajiem elementiem, to apzināšanos un ekspluatāciju. Es to redzu, man tas derdz. Jaunietis tagad sajūtas vēl geiminga uzmests.
Štrunts ar to, viņš nosaka - paņem un pārstāj dot sapņus graujošajai industrijai savu naudu, atradīs gan jau ko citu. Tikmēr tiek turēta modra acs un tā redz - viss virzās vēl dziļāk dirsā. Nākotne geimingam īsti vairs nav - vairums neprata ieņemt principiālas pozīcijas un uzturēt dzīvžogu smuku, apgraizot liekos izaugumus. Pirātisms šobrīd ir morāli pareizā pieeja e-izklaidei. Absolūti un viennozīmīgi. Šī govs atsakās tikt slaukta. Tā slauks jūs.

Kapitālisms
Nevar uzticēties vairākumam. Tas nebalsoja ar maciņu, iespējinot visu šo bulšitu. Vairākuma vara, bet vairākums ir absolūti stulbi. Skat - vairākums braukā ar dīzeļiem un domā, ka tās eko birkas uz tiem sātana dzinējiem kaut ko nozīmē. Skat - vairums sēž Meta platformās, ir dzirdējuši netīras lietas, bet turpina tur sēdēt un brīnīties, par absurdi precīzām reklāmām no uzņēmuma, kas nodarbojas ar... Reklāmdošanu, aizbildinoties ar soctīklu! Idioti uzticas uzņēmumiem, kas sevi pierādījuši kā uzticību absolūti nenopelnījušus. Pasīvi vai pat aktīvi ļauj sevi drāzt. Un tā dara VAIRUMS. Vairums, Žani! Vairums ir maukas, tātad!

Kovidnieks.
Tad atnāk kaut kāds jauns kārtējais vīruss, tiek uztaisīta drāma, cilvēki satupināti mājās un par laimi - tolaik dzīvoju ārpus pilsētas un varēju vien tikai just līdzi, kā tiek ierobežotas viņu tiesības elpot no vīrusa daļiņām brīvu, svaigu Latvijas gaisu. Vara kovidnieka laikā iezīmēja to sākumiņu, kurā laikam sāku nīst pilsētas lielas. Rīga smird gan fiziski, gan nu jau arī politiski. It īpaši politiski.

Vēlēšanas.
Uzmestās paaudzes pārstāvis tās šogad uzmeta, jo redzēja, ka politiskais spēks, par kuru viņš nobalsoja, sagāja totālā tūtē - retrospektīvi skatoties, nebija toreiz jēga līst politikas podā, mēģināt ko saprast, analizēt un sekot līdzi. Tiklīdz kā šie “autsaideri/pārmaiņnieki” nonāca pie šprices, sāka uzvesties precīzi tāpat, kā visi pārējie, kuri rotājas ar citiem žetoniem un beigās jau +- pohuj, par ko balso - galvenais, ka par kaut ko latvisku, nevis krieva atpalikušajā ānusā velkošu. Varas teātris - politika tāpat ir mijiedarbība un esošās ievirzes ir jāturpina, jānodrošina kontinuitāti un demokrātiskā iekārtā viens nav spēlētājs. Attiecīgi - tas pats seriāls, tikai mainīgi aktieri, kas spēlē tās pašas lomas. "Tie paši vēži, tikai citā kulītē."
Cirks. Tajā šogad nepiedalījos, nav spēks, ne vēlme, ne vispār griba vēlreiz līst tajās melīgajās miskastēs. Varat mani lamāt bez mitas, neviens neliedz. Tik vien norādīšu - ar darvu nevienu nepievilināsi un kvalitatīva politika pieprasa ieinteresētus, kompetentus cilvēkus. Ne visi ir politologi, ne visiem tādiem ir jābūt. Kur nav izpratne, tur ir sekošana. Sekošana nav tavs, bet aizgūts viedoklis. Iet balsot, sadot nekompetentajiem aizgūtās balstiesības - tukšas diršanas realitāte, darbības imitācija. Kurš tad galā ir tas idiots vāveres ritenī?
Dzeguze pulkstenī. Balsojums.
Dabā nekas nemainās. Tikai vilšanās, ka pie izmaiņu trūkuma vainojams politiskais spēks, kuru pats ievēlēji. Mēģināt vēl vai turpināt skatīties uz to izrādi ar allaž mainīgo personālu, bet nemainīgi ierūsējušo vadību? Turpināt skatīties - tad vismaz līdzatbildību sirdī nav jānes, kad pēc gadiem četriem no darāmo darbu saraksta ir izsvītroti vien nulle komats ņihuja!
Pagājušajās vēlēšanās biju atbildīgs par Progresīvajiem. Viņu saimniekošanas laikā ar Rīgu, manu šī brīža dzīvesvietu, nekas mani baigi iepriecinošs un atšķirīgs nenotika - Rīga turpina būt autocentriska tūristu miskaste, nevis pilsēta. Tas vēlreiz dabā pierāda to - pohuj, kurš žetons, ka tik ne krievu.
Šī ir tā cūku sile, kurā laimīgi var justies tikai cūkas. Un viss tikai tāpēc, ka vairumam nepiemīt spēja domāt tālredzīgi un nepiemīt mugurkauls balsot ar maciņu. Vairums ir pisamas un kaujamas aitas - normiji. Kuriem vēlpietam vajag ganu, lai vienkārši nenoslīktu savos sūdos - reliģiju un vadoņus. Sukas tukšās bļa, kurus var stūrēt, kur vien gribi, oponējot pie jūtiņām un manipulatīvi vai maigākajā gadījumā vienkārši akli un nepareizi piemērotiem jēdzieniem - tādiem kā Drošība, Stabilitāte un Ģimene.

Drošība?
Krievs nāk pār robežu, sūta dronus, bet mēs kādu signālu sūtam pretim? Ko stingru, tvirtu un atturošu, vai turpinām izlikties, ka viss ok, ķipa apmaldījās n-tie droni? Turpinām izlikties, protams, tāpēc dirsā visa drošība. Turklāt ar šo jēdzienu aizbildinās invazīvas valsts pārvaldes un izpildvaras iestādes, kurām apnika piepūlēties un tāpēc tās grib haļavna visu tavu informāciju uz paplātes. Nevis strādāt grib, bet spiegot. Drošība my ass - spiegs nav drošības garants, nekad nav bijis lol. Tāpēc pisies ārā no mana telefona un datora, slinkais izpildzombij!

Stabilitāte?
Sorry, vecīt - piedzimi stabilitātei par vēlu. Tā mūsdienu tehnokrātijā vienkārši nav iespējama. Pārmaiņas ir šodienas valoda. Ja tajā neproti runāt, neesi vairs aktuāls. Tāpēc spraud savu stabilitāti vietā tumšā un mitrā, kur tai vieta.

Ģimene?
Pilnīgi apolitiska lieta - jēdziens, kuru pielieto manipulatori. No trim minētajiem - visiecienītākais idiotu šūmēšanas instruments šobrīd. Ģimene ir dabiska lieta, cilvēku pašorganizēšanās pamatvienība. Ģimenes sargā ar ekonomisku izaugsmi un skaistu pilsētvidi, ar tādas vides un nākotnes radīšanu, kurā cilvēkiem gribētos gardi nopisties bez preža. Šī brīža stāvokļi un ievirzes racionālajos cilvēkos drīzāk veicina sapņus par vasektomiju. Skumji, bet rēalistiski.


Un te ir tā īstā vieta, kurā cilvēka dzirksts vienkārši nespēj vairs izdzīvot un aiziet histēriskā apātijā.

Es vērošu no malas, cik forši tas viss jaunais "strādā". Redzēs, vai vispār atšķirsies kaut kas no progresīvā līknē sapistajiem progresīvajiem. Sagaidu precīzi nekādus uzlabojumus un būtiskas pārmaiņas - ticība zaudēta. Uzticība arī. Atpakaļ no manis tās lietiņas tik viegli nedabūt. Tāpēc balsošanas atbildības nešanas vietā izvēlējos novērošanas pozīcijas. Vērošu un ar dažu cilvēku palīdzību gan jau redzēšu, kurp tie rati klaudz... Un tad jau zināšu, par ko atkal nebalsot. Un, vai vispār mēģināt tai izrādei atrast spēku, motivāciju nākotnē.

Gan jau. Gan jau... Bet tagad bija nepieciešama pauze. Pauze jūtiņām un labākai ainas uztverei, kuru sniedz skats no malas. Tāpat kā vajag cilvēkam pauzi starp attiecībām, lai sevi sakārtotu un ieraudzītu no jauna. Tiesa, rezultāts rādās optimistisks, tāpēc plinti krūmos nemetu. Vien noslēpju.


Izglītības sitēma vainīga vienam. Bet es redzu citādi.
Es redzu, ka pasaule ārpus drošā skolas sola izdomāja vienkārši uzmest un no uzticamības, godprātības pārgāja pie distopijas un ekspluatācijas. Jā, iespējams, ka tikai pieaugoša cilvēka perspektīvas laika vēju ietekmē, bet nu - šī ir tā realitāte, kura nezinātāju māca caur kaulu sāpēm.

Reku vairāk info par to UK valdības sarūpēto miskasti deviņdesmitajos. Un acīmredzami tāda gala šķidra normiju domāšana uz tās salas ir manāma šobaltdien. Amīši radās no kurienes? Brexit pieder kam? Ābols no ābeles tālu krīt?


Pimperiālisms mirst ar baisiem vaidiem un tā ir mūzika uzmestajai paaudzei.

Interesanti ir vērot cilvēku psiholoģiju izvēlēto komunikācijas instrumentu un cilvēkdatu tirdzniecības/datu drošības sakarā. Pievilkšu tam klāt indiešu guru, kurš cieti apgalvo cietu patiesību: "...but the people are retarded!"
Pievilku tāpēc, ka diez vai atklāšu ko jaunu un absolūti nedzirdētu. Tā kā šī infa publiskajā telpā ir jau gadiem - nereaģēt ir nekas cits kā ekspluatīvu biznesa modeļu apzināta vai neapzināta iespējošana uz pohujisma bāzes.

WhatsApp
Pieder uzņēmumam Meta, kas n-reizes tiesāts par tavu datu nopludināšanu un eksperimentiem ar tiem. Izmanto Signal protokolu (pat paši uztaisīt nejēdz), visi tur tusē un kā nolīgts - visu cilvēku dzīves un dati tur tiek manipulēti uz nebēdu. Un tad brīnās, ka viņiem reklamē tik tikko pār lūpām dabūtu lietu. Like - doh!
"Man nav, ko slēpt!", "Es neko neesmu noziedzies, lai jau seko!" saka ērmi un reizē brīnās par to, ka izspiegošanai ir rezultāti dabā: trāpīgi reklamē sūdu un rodas sajūta, ka noklausās mikrofonu. Diez vai klausās (pārāk tērē baču, proča jaudas) - vienkārši jūs katru sekundi izliekat internetā uz paplātes un attiecīgi - algoritms jūs pazīst labāk par paša ģimeni. Jūs paši papletāt kājas un jūs brutāli paņēma - par ko tur brīnīties? Fēčbūks arī ir Meta - uzticēties tiesātam un pārbaudītam noziedziniekam?
Tusēt platformā, kuras biznesa modelis ir reklāmdošana uz ievākto privātu datu rēķina un brīnīties par visu to huiņu, kas tur notiek? Tur indeed vajag intelekta neskartu talantu. Vai strausu baru ar smiltīs nobāztām galvām - arī nav nekas labs. Normiji...

Discord
Tad parādījās kaut kāds šāds izstrādājums, kura izstrādē iesaistīts krievs. Atkal jau pieder uzņēmumam X, kura uzņēmējdarbības pamats nav sargāt tavus datus. Nez kāpēc tur pat valsts pārvaldes aparāts salīda, par ko man mati ceļas stāvus. Tikko kā Discord sāka pieprasīt tavus datus kā fakin valsts pārvaldes iestādes - es savācu mantiņas un pametu platformu uz neatgriešanos.
Palika tur maninteresējošas komūnas, bet es neesmu gatavs lēkt tajā rītārdu bariņā tikai tāpēc, ka, redz, nez kāpēc puikas salīduši kārtējā WEB miskastē, kur man arī esot jālēc iekšā... Un ko tur valsts iestādes darīja vispār - platformā, kas orientēta uz geimingu, animēm un tamlīdzīgām patērētājkultūrām? WTF, kāds vispār domā ar galvu?

Telegram
Pieder krievam, krieva radīts. Auditēt kodu nedod - tāpat kā WhatsApp un Discord. Atšķirībā no Signal, nav defaultā ieslēgta ziņu šifrēšana - tev pašam kā loham ir jāparūpējas par savu sarunu privātumu, tas nav defaults. Smaga un tizla apene, kas nez kāpēc ir soctīkls, nevis vienkārši saziņas instruments. Neizpelnās manu uzticību nevienā pašā vietā - krievija nevienā brīdī nav bijusi un nebūs privātuma draugs - tur bik citas prioritātes: pimperiālisms un kaimiņa iznīcināšana.

Signal
Pieder bezpeļņas uzņēmumam, kas izceļas ar tavu datu sargāšanu. Biznesa modelis: ziedojumi. Pamatprincips: tavas sarunas ir tavas, nevienam gar tām nav nekādas darīšanas. Un, kad tu - kā cilvēks labsirdīgs, kas ir informēts par šo datu ekonomiku - aicini cilvēkus pārvākties uz platformu, kura tevi nespiego, nenoklausās, neievāc datus un netaisa no tā šeidī tirgu, tā es sastopu pretestību. Izskan iemesls X, iemesls Y un šie tik turpina turēt plati kājas un brīnīties, ka viņus smalki drāž.
Atšķirībā no visiem pārējiem instrumentiem, Signal dod neatkarīgām institūcijām auditēt savu kodu un biznesa modeli - viss ir caurspīdīgs, viss ir pārbaudāms un ir konstatējams: viss tīrs, malači! Fakts, ka autoritatīvi režīmi nemīl un pat bloķē Signal - goda žetons! Ja rastos situācija, ka Signal zaudētu savu mugurkaulu - es migrētu citur, uz analogi drošu platformu - tieši tik vienkārši tas izdarāms. Nesāp. Neko pat nemaksā. Vien prasa 20 min. izziņas darbu un rīcību.


Esmu spiests secināt, ka cilvēkiem patīk, ka viņus drāž.
Ja nenotiek drāšana, nenotiek arī migrēšana uz platformām, kas tevi respektē un neizturas kā pret preci/objektu - netiek sasniegts kritiskais rīcību ierosinošais punkts, viss ir normāli. Normāli, jo visi ir tur un, lai jau drātē! Attīstība tālāk par dzīvniecisku bara instinktu nav notikusi.


Lieki minēt, ka es pļāpāju tikai Signal, kam arī ziedoju ik mēnesi kādu naudiņu, jo novērtēju viņu mugurkaulu šajā distopijas laikmetā. Un e-pasts arī man līdzīgā platformā - jo man vienkārši derdz ideja normalizēt to, ka tevi stalko ne jau viens sodāms indivīds, bet indivīdu grupa oficiāli reģistrētā uzņēmumā. Nešķiet bik slimi?

Lojalitāte ir lamuvārds, kuru lieto manipulatori.

Hmmm. Vai ir iespējams izlīst ārā no mīļā depresijas deķīša, zem kura pavadīts viss apzinātais mūžs?

Pārmetumi sev, ka nav motivācijas nekam, ka dzīve tiek atsēdēta, lai gan ir novērojamas dotības, ar kurām spīdēt diezgan spoži. Tā kā nav motivācijas un tavu būtību rotā senča eksistenciālais tukšums, tu pieķeries pie palīgvielas.

Palīgviela tev atgādina kā ir smieties un just lietas, kā vispār ir domāt par nākotni, rītdienu, plānot kaut ko. Bet tās iedarbība ir īslaicīga, drīz atkal tumsa klāt.

Lai šo tumsu gaiņātu, tu paņem vēlreiz šo palīgvielu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Katrs "vēlreiz" ir lielāka deva, lai sasniegtu iepriekšējo rezultātu. Drīz jau tev ir jauni pārmetumi sev - esi kļuvis atkarīgs no palīgvielas. Jaunie pārmetumi skaisti papildina vecos par globālo demotivāciju. Drīz tu jūti, ka parādās motivācija un luste iet uz mājām... Lai iepistu kārtējo devu. Tumši, depresīvi, lieki.

Tu mēģini vairs nelietot, bet dzīve ir precīzi tik tukša un sūra, ka sanāk skatīties 4 sienās un domāt par lietošanu, ka tik kāds stimuls absolūta tukšuma priekšā. Tev nav ne fun, ne motivējoši - tu atsēdi vakaru dīvānā, jūtoties max nekā. Tam pa virsu - noklājas vairākas elektroniskās ierīces mājās, sagādājot tik nepieciešamās papildus raizes. Apstājas hobiji. Tu prosta veģetē kā aizšauts suns.

Tu esi viens un gribi justies normāli, spēt plānot lietas, iet pretim nākotnei, dzīvot un darīties.

Pienāk atvaļinājums un darbā tevi nevajag. Mājās tevi vajag tikai kaķiem, tāpēc tu sēdi dzīvoklī katru vasaras dienu, tevi nevienam nevajag, tevi nekur neaicina pavadīt laiku. Tu sajūties kā upuris, no kura cilvēki sagaida tikai prasmes, darbu un rezultātu. Ja nebūtu prasmes, neviens gar tevi ij zinis neliktos. Tu atsēdi vasaru un paliek grūti to turēt. Darbā tev vēl kādu labu vārdu pasaka, bet mājās - neviens un neko. Mājās mani neviena cilvēkdvēsele negaida. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.

Sāpīgs tukšums. Lai šo tukšumu kaut kā aizpildītu, tu pieķeries pie vieliņas un drīz jau atkal esi savam tukšumam uzlicis papildus slodzi.


Neviens negrib būt narkomāns, tā skaitā dzērājs. Neviens arī negrib justies ikdienā, ka nodarbojas tikai ar nejaušības un nāves gaidīšanu.
Tāpēc nelaimeniekus ir jāsoda, saka kristīgā sabiedrība. Tādējādi pretnarkotiku karš, dzīves sisto sišana. Bet "karš" pats par sevi nav nekas vēlams, nav lietas uzlabojošs. Vienkārši suka normijs vēršas ar zobenu pret tevi, jo jūtas krutāks, pareizāks un citu dzīves nosakošs. Lai gan īstenībā ir stulbs, formulaisks un dogmatisks deģenerāts, kuram vienkārši ir paveicies būt aklam pret šo visu depresijas pasauli.

"Dzīves sistajiem patīk apsisites", esmu teicis. Bet īstenībā mēs vienkārši gribam justies jēdzīgi - vajadzīgi, mīlēti, noderīgi, interesanti. Bet, kad šeit kaut kas sabrucis pamatos, cilvēki sāk tukšumiņam likt priekšā vieliņas...

Un tu saproti, ka pašam jārod notikums. Bet motivācija, spēja to dabūt gatavu? Un kurš taisīs notikumu man, kāpēc man jāizmoka no sevis aktivitāti, jāpiedāvā notikumu, lai tik es būtu sociālā apritē? Vai ir ok aicināt draugus uz savu dzimeni, vai tas nav pārāk pieprasoši? Ir, es neesmu pelnījis - tāpēc fokuss uz diapozitīviem. No tā vismaz forša tradīcija izlec. Tradīcija, kuru neesmu kādu laiku piekopis, jo nejūtos pelnījis kādu uz kaut kādu dzimeni.


Tam visam pa virsu - jutība pret korporatīvo distopiju aiz loga tik ļoti valdošo. Jutība pret nihilismu. Pret ekspluatāciju. Sajūta, ka visa pasaule iet dirsā un tev ir precīzi nulle iespēju ko tur ietekmēt uz labu. Krievs atkal izvilcis kara cirvi, kamēr pārējā sabiedrība saspiedusies ekrānos un strauji zaudē identitāti savu.

Man? Man atliek vien izolēties. Izolēties vēl vairāk no mērkaķiem un cirka. Un, kad esi viens ar savu tukšumu...
Ehhh, sukas, bļa. Piektajā dzīves gadu desmitā derētu pabeigt nomaksāt savu pietiesāto studiju/studentu parādu un pist prom no pilsētas, kurā man uz šiem mērkaķiem ikdienā jāskatās. Prom no jelkādas kovidniekā un dīzelī marinētu mērkaķu krātuves, prom no garāžu kooperatīva "Rīga", kurā PSRS sadzina slāviskus deģenerātus no malu malām, lai tik kāds tajās pastāvētnespējošajās rūpnīcās turpinātu štancēt padomju brāķi alkohola reibumā.

Atrast vietu, kur kurzemniekam justies labi un elpot svaigu gaisu. Vietu, kuru pētīt, izzināt, iemīlēt. Kurā ņemt un dot.


Jāpiedāvā garāžu kooperatīvam "Rīga" diapozitīvu pasākumu, kamēr vēl te esmu? Kas tas par tirdīkli, kas nedod bezdarbībā sēdēt mierā, vienkārši pūt savā sulā, kas tās par domām, ka neesmu pelnījis draugus ciemos uz dzimeni, ka ķipa apgrūtinu viņus ar šādu ideju?


EDIT:
*ieraksts tapis kaņepes othodņakā, kas saasina esošās lietas, sabiezē krāsas, kuru šķīdināšanai atkal vajag devu...*

Pienāca tā diena, kad ienāca skolēni manā kabinetā pajautāt:
- Vai Jūs nezināt, kāpēc tad, kad datoros raksta Microsoft, parāda Microslop?
- Tāpēc, ka es Microsoft ciest nevaru un tā uzliku.
- Hehehehehe. Tad jau Jums Linux jābūt.
- Privātā lietošanā jā, bet darbā jābūt tam, kas ir - centralizēta pārvaldība, resursu pieejamība un tā, lai man pie katra kompja nav jāskraida...
- Ā.
- Pamanīja kāds beidzot! Patīk?
- Jā!
- Nu, re - es šobrīd kā reiz pārvēršu šos Windows laptopus par ChromeOS Flex datoriem. Lai Microslop ieskrienās.
- Oho, nu, jā. Labu dienu!
- Visu gaišu!

Šogad filmas Baltijas pērlē netulkošu. Šāds lēmums droši vien iezīmēs padsmit gadu "sadarbības" beigas, man pieaugot. Parunājos ar tulku komandas bīdītāju par festivāla realitāti:

1) Filmas esot jātulko ar čatbotiem - dialogi esot ļoti vienkārši, tāpēc tur pat īsti neko jāpieskata neesot.
2) Par vienu filmas seansu Splendid Palace prasot 20'000€ telpu īres, tāpēc samaksa tulkam esot tāda, kāda esot. Piezīme: cipars var būt kļūdaini izvilks no atmiņas, uz to nebalstāmies. Skatam šo vienkārši kā interesanta plaukta argumentāciju, kas vispār netiek prasīta.
3) Cits algas faktors: festivāls taču... Brīvprātīgā darbs!



1 - Kvalitāte
Atceros, kā reiz kā skatītājs ierados Kino Rīga Lielajā zālē uz kādu Vācijas filmu pirms gadiem 20. Bija jāņem savas austiņas un jāizīrē adapteris no lielā štekera uz mazo, lai tiktu pie opcijas saprast filmas tekstu. To visu izdarīju, sēdēju zālē un klausījos tulkojumu. Tas ātri izrādījās dzīvais izpildījums ar ļoti sliktu akustiku tulka kabīnē. Vāciešu filmu pļāpāja kādas jaunas meičas balss - nepārliecināti, saraustīti, kļūdaini, bez ritma un skaidras dikcijas, bieži ieklepojoties. Tuksnesi viņas mutē sajutu pat es! Fonu piedrazo krievu tulkojuma nodrošinātājs no blakus kabīnes... Man kā skatītājam bija baigi briesmīgi to visu klausīties un bojāt kino pieredzi tādas huiņas dēļ. Un pēc būtības jau - sēdēt kinoteātrī austiņās šķita kas smagi absurds - otstojs kaut kāds nenormāls, kāpēc man spiež ko tādu "baudīt", degradēt kino skaņu? Vilku ausis nost, klausījos atlikušo filmu vāciski un nokritizēju pie sevis smagi - es, vēl ne teikumu dzīvē par naudu neiztulkojis, varētu iztulkot simtiem reižu labāk! Pagāja gadiņi 10 un tiku pie iespējas apēst savus vārdus, uzdzerot savu žulti.

Festivāla specifika - kino darbs ir ne tikai jāiztulko un jāadaptē vietējai kultūrai, bet vēl dzīvajā jālasa/jādublē.
Pirms čatbotiem viss tika tulkots manuāli - tulks pilda savu pienākumu pēc pilnas programmas, lieto savas smadzenes un prasmes padarīt tekstu lieliski saprotamu vietējam. Cik labi adaptē, tik labs tulks. Taču festivāla būtība no tulka prasa citus amatus: balss, rediģēšana.
Cilvēki, kas no datora nebaidās, elpoja potenciāli vieglāk - Trados vai SubtitleEdit programmās automātiski tulkojot visu ar Google Translate API un tad veicot rediģēšanas darbu piemērotākā interfeisā, nevis prosta plikā Word dokumentā - sevišķi, ja runājam par lielisko SubtitleEdit programmu. Zelta standarts!

Taču - redigēšana ir pavisam cita pasaule, cits darbs! Redaktors operē tulka pasniegtā stila ietvaros, nedefinē īsti to. Stils un tā sniegtās nianses aug no tulka, no viņa intereses pret valodu un pat no dzīves pieredzes.
Lietojot automatizētos tulkošanas instrumentus, neatgriezeniski tiek zaudētas šīs nianses - no groza izbirst sūri lasītās meža odziņas, sēnītes un jāiet uz veikalu pēc rūpnieciskā, uzturvērtībā pliekanā treša to kompensēt. Bots nav pamatiedzīvotājs, botam nav poņas par humoru un kā to var radīt, rotaļājoties ar vārdiem vai pat pieturzīmēm filmas kontekstā. Attiecīgi - rediģēt bota tulkojumu ir kā strādāt ar smagu tulka lažu, kas nogrūdis brāķi redaktoram un aizbēdzis no darba vietas.

Turklāt - festivāls demonstrē saturīgākas filmas un tajās ir smalkāki dialogi, kas nereti prasa pat atdzejošanu un padziļinātas valodas lietošanas prasmes un vecvārdus, lai precīzāk atdarinātu filmā atspoguļotos laikus, tiem raksturīgo valodas lietojumu. Pazūd individualitāte, odziņa, jaunrade. Visa uzturvērtība izravēta un trešs "veikalu plauktos".
Līdzīgi ir, kad tev kādu jāaizvieto un attiecīgi dzīvajā jālasa svešs teksts. Rodas problēmas un šķēršļi, jo atšķiras teikumu uzbūve, loģika, struktūra, plūdums, humors. Atšķiras viss groziņa saturs, atšķiras viss! Ne vienmēr tas ir tā, bet tendence ir. Gluži kā grāmatās - ir vieglāk lasāmas, ir lakoniskākas, ir samežģītākas un grūtāk lasāmas... Attiecīgi - svešu tekstu dzīvai auditorijai nolasīt raiti ir ja ne neiespējami, tad noteikti pasākumu ārkārtīgi sarežģījoši. Un atalgojums nav tāds, lai tu ņemtu un pārtulkotu cita autora reiz jau tulkoto un dzīvajā lasīto.
Lai nu kā - sevi pierādīju - žults vietā dekādi+ baudīju atzinību.


2 - Atalgojums
Vienas filmas kvalitatīva tulkošana paņem kādas 2-3 darba dienas. Kopā tās būs teiksim, ka 20 tulkošanas stundas + dublēšanas stundas dzīvajā, kad savām acīm no tulka kabīnes redzi pilnu zāli austiņās gaidām tavu balsi. Vilksim vidēji 2 seansus, plusosim klāt vidēji 4h runāšanas laika. Festivāls piedāvā 50€ par seansu. "Seanss" ir vienas filmas tulkojuma lasīšana/dublēšana dzīvajā. Maksā tikai par norunātu seansu - vadībai neinteresē, kur rodas tulkojums - tas laikam krīt no zila gaisa, tāpēc arī viedā nostādne, ka Baltijas pērles tulkam ir jālieto boti. Taču boti šodien šķiet, ka tulko briesmīgāk par veco Google Translate API un tas attiecīgi ir dauņgreidojies kopā ar tiem.

Ko tas beigās nozīmē? Uzturvērtībā vēl nabadzīgāku uzturu! Kas šo ēdināšanu nodrošina?
1) Teksta pavārs tiek atlasīts ne jau pēc konkurencē pierādītas kvalitātes, ne jau pēc spēcīgākās balss, kuru skatītājs varētu izturēt visu filmas laiku. Nē. Atlases kritērijs ir ekonomiska sistuācija aptuveni dirsas stāvoklī un attiecīgi no tās sistuves pagrābts cilvēks, kas ir izmisis un gatavs strādāt par santīmiem. Biju ilgstošos bezdarbos, visā tajā jaukajā dirsā bezgala melnajā, tāpēc gāju un piehaltūrēju un paldies par glābšanas riņķi. Bet, skatoties objektīvi un no malas - festivāls vienkārši atrada cilvēku ekspluatējamu un izmisušu. Kvalitāte? Tikai tad, ja tā sagadās!
2) Otrs pavārs var tikt piesaukts caur Brīvprātīgā prizmu. Tiesa, lasot Brīvprātīgā darba likumu, SIA nedrīkst brīvprātības izpratnē neko nodarbināt. Brīvprātīgais darbs ir biedrībās un nodibinājumos, kuru mērķis nav gūt peļņu. Līdz ar ko brīvprātīgā darba piesaukšana ir garām - apzināti vai nē.
Citu pavāru virtuvē nav!

Pat idiotam skaidrs, ka 50€ dalīti ar 24h nemeiko jēdzīgu tulkošanas un lasīšanas darba piedāvājumu - kur nu vēl, ja visu dara bez papīriem un manuāli. Matemātika saka - tas ir 2x zemāks atalgojums par minimālo stundas likmi! Es, tātad, biju veicis darbu par verga algu, saņemot verga maizi. Nesāku tulkot brīvprātības dēļ. Un, atkārtojoties, SIA nedrīkst spēlēt Brīvprātīgā spēlīti, liegts. Papīri?
Entuziasma ekspluatācija.
Aizpagājušajā gadā, kad sāku par to domāt, rēķināt - prasīju nokārtot papīrus, visu iet oficiāli un pareizi, krāt sociālās iemaksas, lai maksā festivāls nodokli, būvē valsti, nevis tikai sūc no tās kā parazīts. Bet par mani ierēca - nebūs nekādi līgumi... Festivālu vada krieviete. Es reiz strādāju mikronodokļa ietvaros pie kāda krieva, kas operēja tāpat, nodarbinot jaunus jefiņus, nevis atlasot spēcīgu komandu un izbraucot tirgū ar kvalitāti. Gluži kā tur te tiek braukts ar brāķi, kas tiek pozicionēts kā kaut kas "ekskluzīvs" un super kvalitatīvs. Realitātē gan piedāvā pūdētas siļķes krievu salašņu gaumē. Apzināta ekspluatācija - citādi to nenosauksi. Man pietiek, izstājos...
50€/24h=2€/h. Neesmu vairs ne jauns, ne idiots. Nu, laaabi - joprojām esmu idiots, bet ne tik liels. Un man neinteresē, cik tev izmaksā kas. Eksistē vienkāršākas telpas, kas prasa mazāku īres samaksu beigu galā!
Es veicu darbu, es gaidu adekvātu samaksu. Adekvātas samaksas nav, manis arī šeit vairs nav - esmu sevi pierādījis. Ja gribēs manus pakalpojumus, atradīs iespēju ij papīrus nokārtot, ij samaksāt, vai ne?


Atstātās sekas uz festivālu?

1
Es pieprasīju filmas, kuras citi negrib un dažādu smieklīgu, neprofesionālu iemeslu dēļ atsakās tulkot: asiņainās, mafijainās, nepieradinatās, niknās, reliģiju kritizējošās. Jutos kā mājās un varēju tur ar baudu izpausties šos gadus, izcelt lamas un neķītrības, nevis norakt tās aiz neviena neprasītas cenzūras, no jobana konservatīvisma izrietošas.
Seneka: "Jesus Fucking Christ" izskan no Džona Malkoviča mutes. Normālā tulkojumā ierasts sagaidīt "Nolādēts", "Sasodīts" vai ko tādu. Taču, tā kā pie šādu filmu tulkošanas šprices biju es un man prātā nenāk nodarboties ar dibenā bakstītu cenzūru, skatītāji savās austiņās dzirdēja ko ainai daudz atbilstošāku: "Jēzus Pistus", zālei manāmi iekustoties pēc saklausītā - gan sašutumā, gan valdītos smieklos, jo aina bija tik absurdi asiņaina, ka pati par sevi cilvēkos raisa smieklus, bet dārzeņos - sašutumu. Kāds dārzenis arī ņēma un pameta seansu - kārtējie lopi, kas nezina, uz ko atnākuši. Bet paldies par atstāto naudiņu!
Par šādu atlīdzību vairs nebūs. Un šis ir tikai viens no pēdējiem piemēriem, kur spilgti iezīmējas tulka individuālais sniegums, stils, valodas lietojums pareizākā virzienā. Bots tā vietā ies uz vēl konservatīvāku pusi, vēl uz nodrāztās pieklājības pusi, iznīcinot oriģināldarba ieceri drošības pārdozēšanas vārdā. Fakinie dārzeņi, nekas vairāk.

2
Manu balsi un lasīšanu komplimentēja gan kinoteātra vadība, gan tulku komandas vadītāja, gan nereti arī skatītāji. Tas motivē un silda.
Tiesa, skatītāji ir arī nodirsuši un teikuši, ka Skrastiņam vajadzēja filmu ierunāt, nevis kaut kādam burkšķētājam. Kritiku izpelnījos, mēģinot britu ātrumā nobērt oriģinālo Karaļa Līra lugas tulkojumu. Good luck with that, mēģinot vienam turēt dialogu ar 3 vienlaicīgiem drāmas runātājiem, britu vervelēšanas ātrumā lasot dzīvajā bez apstājas kaut ko arhaisku un neveiklu! Skolā tak atceramies, cik viegli mums lasījās Šekspīrs, cik vienkāršs teksts tajā bija, vai ne? Un tā kritika ir vietā: skatītājam nav jāzina, kas notiek virtuvē. Viņam par savu naudu ir jāsaņem attiecīgas kvalitātes ēdiens. Ja Latvijas televīzija var nodrošināt augstāku izpildījuma latiņu, tad kāpēc to nevar festivāls? Skatītājs ir pelnījis ko labāku.
Neesmu Skrastiņš, bet ir pēdējais laiks man apzināties savu vērtību, pārtraukt vārtīties ekspluatācijas sūdu bedrē kā kaujamai cūkai. Tāpēc tulku komandas vadītājai teicu: grozi, kā gribi, bet tas ir darbs. Tas, ka tas ir darbs festivālā, manās acīs neko nemaina. Darbs ir darbs un man nekas īpašs no tā festivāla ekstra neatlec, lai es strādātu par ekspluatācijas cenu. Nekādas no krievu dirsas vilktās dzejas rindas par kinoteātra īri bargo nav nekāds attaisnojums nemaksāt adekvātu samaksu par adekvātu tulkošanas un dublēšanas darbu.
Ja ar mani noslēgtu līgumu un maksātu adekvāti - es turpinātu strādāt. Adekvātāku nopietnību pret pasākumu dabūju izjust LMA, pozējot māksliniekiem ar līgumu kabatā... Kaut kur LMA gaiteņos eksistē mana viepļa atveids uz audekla, eļļā. Kaut kur eksistē vienas mākslinieces darbs, kura palūdza mani nopozēt Jēzulēna pozā :)

3
Šodien gan saprotu, ka, iespējams, sākumā minētais meitēns arī bija uzrāvies uz ko līdzīgu - neveiklu un/vai cita radītu tulkojumu, kas dzīvajā galīgi nelasās, sprūst smadzenēs un pie švakas veselības izpildās īpaši smagi. Bet atkal jau - es kā skatītājs no tāda risinājuma cietu, otru reizi ko tādu piedzīvot negribēju. Un tāpēc esmu vairākas reizes vadībai tur teicis - beidzat pisties kā luņi, ieviešat subtitru risinājumu!
Tas arī izlīdzinātu atalgojumu - būtu jāmaksā tikai par subtitru formātā nodotu darbu - standarta prakse, maksā par to ap 150-200EUR par filmu, nodrošinot krietni jēdzīgāku darba stundas likmi un skatītājam noņem visu austiņu sagādāšanas, īrēšanas un kino klausīšanās bulšitu austiņās, degradējot kinozāles skaņas aprīkojuma sniegto kaifu.
Bet nē - to gan nedarīs, jo dzīvais tulkojums esot Baltijas pērles stils, firmas zīme. Vēsturiski, kad projicēja vēl 35mm filmiņu, arguments vēl kaut cik bija spēkā, bet digitālas projekcijas realitātē nelietot atskaņotājā iebūvētu subitru risinājumu ir vienkārši stulbi. Ekstrēmi stulbi. Nepiedodami stulbi, kad festivāls moka skatītāju ar sliktas kvalitātes amatierisku dzīvo tulkojumu.


Sad story - krievs grib kaut kādu samākslotu ekskluzivitātes auru, VIP bulšitu, augsto stilu. Bet par to attiecīgi samaksāt? Bomzis nevar atļauties, taču tāpat mēģina un mēģina uzlēkt augstāk par savu dirsu, vienmēr atjēdzoties ar sapistu astes kaulu... Ieejas biļete - tulka zemais atalgojums.

Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.

Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.

Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.

Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.


Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.

Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.

Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.



Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.