Diapozitīvs - Skats uz Metal Gear Solid 2 - 2026. gadā

Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.

Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.

Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.

Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.


Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.

Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.

Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.



Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.