Achluophilia

Pastāv kāds starptautiski ratificēts normatīvais akts ar nosaukumu „Regula Nr. 70515: Kārtība, kādā ierosina, izskata un izdod Auklīšlikumu”. Šodien atcerējos par šo dokumentu, izlasot, ka, pamatojoties uz to, ka Pripjatā kāds pamestās iekštelpās ir nopietni savainojies vai guvis letālas traumas, apmeklētājiem tiek liegta iespēja iet ēkās un jāuzturas 3 metru attālumā no tām. Gidu, kurš neievēro šo liegumu, atlaiž. Ir vairākas lietas, par kurām es gribētu kādam atbildīgajam politiķim iemaukt precīzi pa saules pinumu:
1) Par tiesībspējīgu un rīcībspējīgu pieauguša cilvēka rīcību ir (vajadzētu būt) atbildīgs tikai un vienīgi viņš pats. Par nepilngadīga vai tiesīb/rīcībnespējīgu indivīdu atbild tikai vecāki vai ieceltais aizbildnis. Valstij nav par visām varītēm jāaizvieto sūdīgi vecāki, sevišķi, ja valsti kutina iespēja izdot Auklīšlikumu, kas būtu attiecināms arī uz tiesīb un rīcībspējīgajiem;
2) Aizliedzot iekļūšanu „paaugstinātas bīstamības” zonā, nevar apturēt evolūciju;
3) Paredzot sodu, īsti nevar novērst iekļūšanu. Interesenti ies vienmēr. Tad kāda jēga no lieguma? Mehānismu, kurš nestrādā, vai nu labo, vai izmet miskastē. Citādi šādu liegumu izstrāde un izdošana tērē vien adminstratīvā aparāta resursus, kuru rezultāts sabiedrībai nenes teju nekādu labumu.

Nopietni, WTF?! Kad valsts beidzot beigs uzvesties kā nolādēts, nevienam nevajadzīgs tēvs/māte/aizbildnis, kas ņems un liegs iekļuvi pamestās zonās, kur katrs par savu rīcību ir atbildīgs pats? Ja kāds objektā savainojās un aiziet bojā, tātad, konkrētais indivīds bija gana debīls, lai būtu neuzmanīgs. To sauc par evolūciju – brāķu atsijāšana. Tas ir izolēts gadījums, uz kura pamata nevajadzētu nu ņemt un izdot bargos normatīvos aktus, kas liegtu visiem uzturēties pamestās celtnēs. Tajā pat laikā tautas masas (tūkstošiem cilvēku) brēc pēc izmaiņām konkrētos normatīvajos aktos, bet politiķi kūtri kasa pautus, izmaiņu nav. Sēdē: „O, šodien nerisinām nopietnos jautājumus! Davai, Regulas Nr. 70515 ietvaros izdosim uz izolētiem gadījumiem balstītus preventīvos normatīvos aktus un iekļausim tajos arī kādu represīvo punktu, lai jautrāk! Policijas resursu tāpat mums nav, lai nodrošinātu šī normatīvā akta darbību, bet ierēkt taču varam!”

Un ko nu? Bija tā kā stipri attāls plāns šovasar/šoruden braukt beidzot uz Pripjatu, bet, ja nelaiž ēkās? Vai ir vērts? Kāds indivīds izolētā un, iespējams, visnotaļ unikālā kārtā guvis traumas. Ukraina reaģē: izdod kārtējo Auklītes likumu, kura dēļ nav vairs vērts uz turieni plēsties. Absolūti vairs nav nekādas jēgas. Tikpat labi šāda Ukrainas rīcība, atlaižot gidus, kuri atļaujas domāt ar savu galvu, nevis klausīt Auklītei, var nogalināt Pripjatas tūrismu kā tādu. Auklīšvalstis ir absolūti briesmīga, nevienam nevajadzīga padarīšana. Varbūt vajadzētu kādam politiķim kādā neizmantotā valdības ēkas telpā palikt padeni. Viņš nokritīs, salauzīs roku vai sprandu un tad pēc analoģijas notikumu vietu būs arī jāpasludina par bīstamu un liegtu, un par uzturēšanos tajā būs jācieš neadekvāti stingra represija, kāda nav pat par sargāta privātīpašuma pārkāpšanu.
 

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )
 

Pa ceļam uz darbu noklausījos šo patīkamo tumsas veldzi gaišajos pavasara rītos uz velo, sabiedriskajā vai ejot kājām. Jāpiezīmē, ka man riktīgi patīk Kūnca stils; darbos pamatā valda šāds mehānisms:
1) Viss sākas ar diezgan strauju ielēkšanu kādā ainā, kurā, parasti, protagonists ir vājš un atrod sevi pēc kādas nelaimes, katastrofas vai vienkārša W T F, kas izjauc viņa ierasto dzīves ritējumu, apgriežot ordināro pasauli mazliet kājām gaisā;
2) piedzīvotais WTF tiek pētīts ordināras izpratnes par lietām un to kārtību ietvaros, bet, jo vairāk baksta šo tumsu, jo interesantāk tā sāk burkšķēt, līdz šī bieži vien ar ārpuszemes izcelsmes īpašībām raksturojamā parādība, aiziet pilnīgā, noslēpumainā un krīpīgā WTF, kuram tiek pieiets ar pētniecisku metodiku;
3) Ir kāds līdzcilvēks - nodibināts darba sākumā vai tiek iepazīts tiek iepazīts tā gaitā, kurš lasītājam un pašam tēlam nezinot, izrādās kritisks palīgs, kam, bieži vien tiek atklāta militāra pagātne vai vienkārši bijusi kāda ūbernodarbošanās, kas izrādās kritiska problēmas risināšanai;
4) WTF kļūst par vēl lielāku WTF - notiek spokošanās, gabaliņos raujas ķermeņi, ielās plūst asinīs, tumsa materializējas, saplūst reālā un sirreālā dimensijas, un šajā virpulī cieši kopā turas protagonisti, kuru dzīves nu jau vairs nekad nebūs kā iepriekš;
5) Uz beigām šis WTF mēdz iegūt "Military experiment gone wrong" nokrāsu un tas sāk apaugt ar ticamām, nereti populārzinātniskām interpretācijām, patīkami salipinot kopā "spokošanās" detaļas. Populārākās norises vietas: izciliem pazemes militārie kompleksi, ASV rurālie štati, tumsas pielietās mazpilsētu un neiborhūdu ieliņas, kurās notiek savādas lietas; pamesta pilsētvide, meži.

1) Māte, kura atkopjas no mazā dēla nāves, kura notika pirms gada, skautu ziemas izdzīvošanas brauciena laikā uz kalniem. Sieviete ir skaista un Lasvegasā sāk izsist savu karjeru uz augšu - uzraksta nozīmīgu lugu brangam teātrim. Pēkšņi, kad sieviete jau samierinās ar sūro zaudējumu un saprot, ka tomēr nevajadzēs viņai nojūgties, bērna istabā, kura joprojām sentimentu dēļ ir atstāta kā toreiz, uz bērna tāfelītes pēkšņi parādās "Not Dead" - uzraksts parādās vairākkārt, arī pēc dzēšanas. Bet lietas neaprobežojas tikai ar tāfelīti un istabu;
2) Vainu veļ uz šķirteni, zagļiem vai kādu potenciālu paziņu, kas jūt smagu zaudējumu un uzskata mūsu protagonisti par vainojamu un sodāmu, vīzijām sieviete pieiet ar a) nojūgšanās, b) vīziju interpretāciju, taču viņa netic paranormāliem un ezotēriskiem bulšitiem;
3) Iepazīstas ar kādu advokātu, kurš palīdz turpmākā gaitā interpretēt notikumus un turēt sievieti virs zemes;
4) tāfelītes spokošanās sen vairs nav tāfelītes spokošanās, saskarsmi ar šo neizskaidrojamo piedzīvo protagonistes sekretāre, advokāts, kafejnīcā esošie u.tml., lietas, kuras darbojas, pēkšņi nedarbojas - nešauj automāti, lifti braukājās vieni paši, durvis atveras...;
5) beigās ir tīkams, ar militāru darbību saistīts atrisinājums :)


Garšīgs ēdiens no šādas receptes - nekad nevar zināt, kādas būs zupiņas nianses un vai tā vispār neizrādīsies asāka kāda mēlei ^^
Pārsteigumi ir vienmēr un jā, Pēdējā laika klausāmvielas tēmā iekš Ankh es varētu ierakstīt "Dean Koontz audiogrāmatas" - sniedz kārtīgu Horror, mistērijas un arī urbex devu. Ņamma!
 

Cilvēkam, kas šauj ar filmu (atļaušos viņu sevi nosaukt par fotogrāfu), laiks tik tiešām rit lēnāk. Filma mums sniedz spoguli vai portālu ar skatu relatīvi nesenā pagātnē. Brīdis, kad no laboratorijas saņem svaigi attīstītu filmiņu, kurā pirms mēneša vai pat diviem kaut ko fotografēji - tas ir visnotaļ lēts ceļošanas veids laikā! Cilvēkiem, kas ar to nodarbojušies, noteikti nav sveša sajūta, pirmo reizi uzlūkojot fotofilmu: "Kas, pie velna, ir tas?", "Kas to fočēja?!?!?". Šie "jaunatklājumi" visspēcīgāk darbojas caur diafilmu, jo tas ir uzlūkojams bez jebkādām grūtībām - gatava, izcili detāla un piesātināta bildīte uz plēves, kuru var aplūkot caur palielināmo stikliņu, speciālo skatīkli vai arī cauru to pašu 50mm objektīvu. Un tad, kad pēc daudzu dienu un nedēļu gaidīšanas beidzot tiek saņemti darba rezultāti, kurus pēc tam aplūko uz lielā ekrāna ar diaprojektora palīdzību - atveras kosmosa dzemde, kas tevi aizspiež atpakaļ uz tiem notikumiem: dabiska lieluma (vai lielāki) subjekti, krāsas un "jaunatklāšana" - smagi sper pa neko nenojautošās digitālās ēras pautiem.

Jā, beigu galā tas ir gan romantiski, gan kaitinoši. Piemērams, ir grūti piedalīties konkursos "īsā" darbu iesniegšanas laika dēļ, kurš vienkārši panesas garām, kamēr man tam veltītās bildes dzīvo aiztītā kadrā. Neies taču kaut kāda konkursa dēļ fiksi piešaut filmu ar kaut kādām huiņām, lai tikai paspētu... Bet nu, tieši šo un daudzu citu iemeslu dēļ man ļoti tuva ir 35mm filmas fotogrāfija. Ļoti bieži, spiežot slēdža pogu, iedomājos čūkstošo skaņu, kura mikrolīmenī rodas, fotoniem mijiedarbojoties ar uz filmiņas plēvi uzklāto emulsiju. Skaņu, kuru jūs pazīstat no vecajām filmām, kad fotogrāfi ar lielā formāta kamerām ~1900. gados taisīja portretus un ģimenes foto. Pēkšņs magnija uzliesmojums, dzirksteles pa gaisu un... Jā, tieši tā skaņa - šīs zibspudzes skaņa ^^

Tad nu, jā, atzīstu, dzīvoju es citā laika zonā: ~GMT-720. Tāpēc piedodiet man manu kavēšanos, hahaha
 

Vakar bijām pačekot dažus dzīvokļus, kurus, iespējams, mums dotu uz nomaksu jeb uz īri ar izpirkuma tiesībām. Viens tāds bija centrā – pie Čaka ielas (wow, tagad rakstot, pēkšņi kaut kā uz sekundēm 5 apstājos pie šī ielas nosaukuma – Čaks taču. Cilvēks! Senatne, dzeja un Rīgas mīlestība). Dzīvokli kapitāli rekonstruē – jauns projekts un tā apskatīšana līdzinājās vairāk bradāšanai – sienas gāž ārā, būvgruži mētājās, griesti izdauzīti, redzams jumts, vecās konstrukcijas... Ideja pārdevējam ir visas starpsienas nojaukt pēc projekta, atstājot paplašinātas telpas un cilvēkam iespēju remontēt pēc pilnas patikas. Ar prāta aci jau varēja saskatīt kruti nolobītas ķieģeļu sienas un bruses starpsienās; atsegtās un ar lineļļu apstrādājamās koka sijas, virs kurām vēl būtu plašums līdz slīpajam jumtam, kurā būtu iebūvēti daudz jumta logu... Sākot ar kādu 1/3 no bēniņu telpām varētu nosegt ar grīdu un uzlikt tur guļamvietu un skapīšus – tā būtu guļamistaba tieši zem siltināta, jumtlogota jumta, - lietus skaisti ņemtos pa skārda jumtu, pakšķus klusinātu minerālvate un caur jumta stiklu varētu vērot mazliet no pilsētas nakts.
Mājā ir skursteņi, kurus varētu lietot – līdz ar to mierīgi varētu uztaisīt kamīna-gaisa vai kamīna-silto grīdu apkuri un ehhhh. Āsoms potenciāls uz 80m2, kuru nevaram vēl atļauties. Jākrāj un jākrāj. Un, kad sakrāts, jātēmē uz analogu iespēju, jo šī jau noteikti tiks paņemta.

Tā taču būtu paradīze mūsu kaķiem, kuri varētu skraidīt pa šīm atsegtajām sijām un ņemties, rāpties un dzīvoties, lēkāt un smīdināt. WIN. Bet nu, kā jau vakar minēju, pietiek sapņot, jāsāk krāt...

P.S.
Esmu atrodams arī iekš G+, kur pārsvarā tagad ņemos ar foto "publicēšanu" un apspriešanos
 

Vairs jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie šim priekšmetam līdzīga priekšmeta un beidzot varēšu daudz pieklājīgākā formātā saskenēt savus 35mm filmas foto darbus. Sakrājušās ir kādas, hmm, 10 neskenētas filmas. Būs, ko atrādīt. Cerams, ka mēneša laikā : )

Sapirku vēl Vivitar 28mm f/2.8 platleņķi un Vivitar 80-200mm f/4 zūmu + vēl nāk pie manis platleņķa blende un 2x telekrāna pagarinātājs. Tā ka foto notiek. Un tad jau netā varēšu iebakstīt ^^

Un jā, visiem urbex piekopējiem rekomendējams ir šis forums, kas orientēts uz UE foto, un tā respektīvā G+ lapa. Forši konkursi un laba aktivitāte no bradātājiem iz visas pasaules. Žēl tikai, ka vairums aizraujas ar smagu laišanu caur dirsu (žopēšana). Bet tā - absolūts āsomness.
 

Viens no iemesliem, kādēļ kāri lūkojos tieši šīs „elektroniskās saziņas iekārtas”(T2) virzienā, bija viena no tā īpašībām, kas raksturo šo verķi – tīri cienījams skaņas čips. Vismaz onkuļi un tantes to tā reklamēja, kā arī daži forumos par to spriedelēja. Cienījama skaņa – ne visai mazsvarīga īpašība, kuru vēlos, lai tā piemīt manam portatīvajam mūzikas risinājumam. Beigu galā mūziku klausos kādas ~6-12h dienā. Kā HTC Sensation tika ar šo uzdevumu galā? Nu... ( Neslikti )
 

Aizvakar(?) man pateica vienu lietu, kas pēc īsas aizdomāšanās šķiet visnotaļ patiesībai atbilstoša vai vismaz konstatē daļu no lietu kārtības. Proti, pirms kāda nu jau laba laiciņa kāds cienījams indivīds pavēstija, ka par lētākām naudiņām var pie viņa dabūt kvalitatīvu mantu. Fotofilmiņu – diapozitīvo. Un, tā kā pēdējā laikā šauju ar E6 filmiņām (dia), paņēmu no viņa četras uz pēcmaksu. Vienu uzreiz iemetu iekš Olympus OM-1 SLR ar Zuiko 50mm f/1.8 objektīvu, otru iekš ФЕД-5с tālmēra ar Индустар-61Л/Д 50mm f/2.8. Nepierasta izšķērdība – vairākas filmiņas nu ir pieejamas brīvai lietošanai.

Salīdzinoši ātri OM-1 apēda vienu filmiņu. Devos to nest attīstīt un iemetu iekšā nākamo. Pafočēju arī ar Fedu mazliet, taču OM-1 ērtumu iekš manuālo SLR pasaules nezinu, kas var pārspēt. Lūk, pēc kāda laiciņa saņēmu filmiņu un aizvakar ieliku iekš PSRS laidiena diapozitīvu rāmīšiem. Sarāmētos saliku iekš PSRS Hi-end ar pulti vadāmā diaprojektora kārtridža un sākām skatīties. (Ne)skaidras kļuva dažas lietas:
- Pie velna, kādas huiņas esmu fotografējis un kāpēc?
- Kas ar ekspozīciju? Puse no bildēm ir nepietiekami eksponētas!
- Kur ir interesantas fotogrāfijas? To šeit ir ļoti maz.

Pirmā skatīšanās sesija atstāja ne visai labu aromātu dvēselē par paveikto. Kas ir pietrūcis? Kāpēc ir tik daudz brāķu? Esmu pārāk kritisks pret sevi? Bet tas taču labi. Jāatsijā huiņas no vērtībām.

Te nu var citēt manas dārgās teikto: „Tev nevar dot filmiņas pa lēto!”. ( AOYACAIHYFD )
 

Man patīk dzīvot šajā jautrajā republikā : D

Saņēmu vakar privātu ziņu, ka Swedbank arī ir kaput! Nobrīnījos uz ziņu sniedzēju un palūdzu uzrādīt objektīvus faktus minētā pamatošanai. To nebija. „Pārsteidzoši”. Taču radītā interese par kārtējo sāls situāciju lika man atlikt pussagriezto cūku mētājamies turpat uz galda un doties pačekot lietas netā.
Pirmais resurss, kuru pārbaudu – FKTK. Klusums. Financenet - kapa klusums. Tālāk: Swedbank LV lapa. Klusums. Tālāk centrālā Swedbank grupas lapa (.com). Klusums. Četros resursos, kuriem par to vajadzētu zināt vislabāk un visātrāk, ir nekas cits kā stabilitāti, mieru un klusumu atspoguļojošs bēdu ziņu trūkums. No rīta vajadzēja pārskaitīt naudu kādam labam, ļoti labam cilvēkam. Tepat neta bankā arī pārskaitīju. Bez problēmām. Doma skaidra – kāds atkal palaidis pīli, ka veikalos nebūs sāls Swedbank arī mirst. Sasmējos pie sevis, ka letiņi zaudēja dažu labu un ne tik labu banku un nu vienu ņems un nogremdēs paši ar spontānu masveida resursu izvilkšanu no tās : D
Spontānu indīd. Arī masīvu. Dzirdēju, ka pie vairākiem Swedbank bankomātiem esot rindas. Tajā pat laikā dzirdēju, ka no bankomātiem naudu izņemt vairs nevarot. Tad, pie velna, ko tās rindas tur darīja? Skatījās uz smukajiem pikselīšiem monitorā? Sēroja rindas kārtībā? Bet, ja naudu varēja izņemt, vai tas neliecina, ka viss ir ok? Tad kāpēc rindas, kāpēc cilvēks nevar savietot dažus faktus koā, padomāt un saprast, ka viss ir ok, un iet dzert mājās tēju? Bet nē. Tā vietā pats nevēroju Vecmīlgrāvī kādu 20-40 cilvēku zombiju garu rindu pie bankomāta. Nekā citādi viņus nenodēvēsi. Padzird, ka kaut kas kaut kur ir un bez jebkādas faktu pārbaudes līdz kaklam metas sūdu bedrē, plunčājas un smaida.
Būtu skaisti, ja mēs tikpat naski būtu uz citām lietām: prātīgi izdarītām vēlēšanām ar lielu parakstu skaitu; ekonomikas virzīšanu, aktīvu, progresību dalību valsts politiskajā un ekonomiskajā vidē...

BRRAAAAAIINZ!

Vakar vēl tiesībsargājošajām institūcijām pie sevis novēlēju atrast baumotāju ^^
 

Vakar diemžēl pagadījās bēda. Mans „Kurinātāja piezīmes.txt” fails (kurā fiksēju kurināmā tipu, nokurinātā apjomu, lai sasniegtu siltu krāsni, datumu, kurināšanas tehniku, izmaksas, u.tml.) norādīja uz to, ka krutākā ir, protams, berammalka. Bet tā atkrīt, jo sētā šķūnīši bija. Kādreiz bija. Tagad ir plika siena ar spoku nospiedumiem uz tās. Aiz berammalkas seko maisos fasēta malka, bet arī tā atkrīt – nesamērīgi dārga. Pēc tam seko briketes. Un to konkurencē pagaidām virsroku ņem Pinikay tipa briketes – tās krutās ar caurumiņu pa vidu. Dārgs prieks (apaļo/RUF palete: ~90-120Ls, Pinikay: 140-180Ls), taču ir dikti kompakti (kartona kastītē, kuru pēc tam var arī nodedzināt vai izmantot par iekuru), izskatīgi (izskatās kā pagalīte, nesabirst krāsnī un paliek formīgas oglītes ar caurumiņu pa vidu ^^) un siltumietilpīgi (reklamē, ka 1,5x niknākas par parastajām un kādas 4x par malku). T.i., vērtības ziņā (lietošanas ērtība, kompaktums, skaistums, iepakojuma derīgums nokurināšanai, necūkošanās, jo nebirst) Pinikay it kā atsvētu parasto brikešu cenu, ja vien nepērk Pinikay paleti pa 180Ls. Par 140 vēl ir ok. Jā, tad nu izdomājām braukt pakaļ Pinikay paletei.

Aizbraucām.

Izrādās, kāriņš noplīsis, stāv tam blakus vieglais un reanimē to ar defibrilatora tehnikas palīdzību. Pagaidām neizdodas, taču drīz jau būs... Izkāpjam ārā pavaicāt, kuru tad dos – paleti ar kastītēs safasēto vai vienkāršā krāvumā safasēto paleti. Un johaidī, izrādās, ka 140Ls attiekušies tikai uz krāvuma paleti. It kā jau varētu ņemt arī tādu, bet kā, pie velna, 2t pēc tam uznesīsi krāvuma veidā uz otro stāvu??? Nekā. Vismaz ne cilvēcīgi.

Vergi? Slavery: get’s shit done.

Man nav vergu :/ Aicināt palīgus uz šādu apgrūtinājumu ar nevar. Nākas atteikt. Pamatīga vilšanās un bēda iezogas sirsniņā. Ar vilšanos sajūtu sazvanām citu uzņēmumu un pēc kādas stundas busā jau ir 2 paletes RUF brikešu. Būs jāsamierinās kādu laiku ar šo brikešu radīto pļutku krāsnī, izrēķināšanos ar plēves iepakojumu un skaidu kalnu, ko šīs izdala. Bet nu, vismaz būs siltums, nevis 10 Celsijonkas (kad aiz loga vēl plusos!) virtuves spārnā, kur kurināmā ekonomijas dēļ tā netika tik bieži kurināta : D
Paldies cīņasbiedriem par palīdzīgas rokas sniegšanu 2t uzstiepšanā, kā arī pēcāk veiktajā fortiņa būvēšanā! Šodien gan rokas ir tādas mazliet vājas. Lēšu, ka ar šīm divām paletēm vajadzētu pietikt 2 mēnešiem. Pēc tam jau atkal varēs atkārtot triku ar stundu ilgu čāpāšanu pa kāpnēm ar neērtiem 20kg rokās, ~30 reizes.

Cerams, ka ar dāmu vienosimies par mierinājuma balvu ietaupītās naudas apmērā. 2 jauniem telefoniem, piemēram. Es nesūdzētos par ~HTC Sensation, dāmai vēl jāpaštuko. Jā, šāda morālās traumas kompensācija man derētu :) Pat ļoti.

 

Tezaura skaidrojošā vārdnīca:

1. Tāds, kas ir saistīts ar industrializāciju; tāds, kurā realizēta industrializācija.
2. Saistīts ar rūpniecību, tai raksturīgs; rūpniecisks.
Industriālā mūzika — avangardiska un eksperimentāla elektroniskā mūzika, visai agresīvs roks, radās 20. gadsimta 80.-90. gados.
Industriālā sabiedrība — sabiedrība, kuras ekonomiskajā organizācijā dominē industriālā ražošana.
Industriālās eļļas — minerāleļļas, ko lieto dažādu mehānismu un to mezglu eļļošanai, hidraulisko sistēmu darbšķidrumu ražošanai.

Reducējot šo terminu uz mūziku (manā izpratnē), Industrial ir elektroniskās mūzikas žanrs ar konkrētām to definējošām pazīmēm: Repetitīvas struktūras, kas cita ar citu savijas saistītās cilpās; mehāniskas, estētiski izkropļotas skaņas un/vai vokāls, kas rada tādu kā netīras vides sajūtu, neiztrūkst arī provokatīva attieksme gan lirikā, gan performancēs. Mūzika, kas bieži ir minimālistiska un tūlītēji ir asociējama ar [pārsteigums!] industriju, rūpniecību. Reducēsim tālāk: Industrial Metal. Vai šāds salikums vispār ir iespējams? Vai var tā vienkārši ņemt un no dažādām lietām uztaisīt lielisku sakausējumu? ( Does not compute? )
 

Man ierosināja mainīt niku uz Konfigurātors (variācijas: Configurator, Konfigurators). It kā jau ir daiļskanīgi, turklāt atbilst patiesībai: stundām varu konfigurēt visādu softu. WINOS pielāgošana, sākot ar servisiem, Page File, beidzot ar mapju tipu un failneimu sistematizēšanu pēc datuma, lokācijas u.c. pazīmēm, u.tml, kas aizņem dienu. Winamp ML pedantiska uzturēšana (tagiem jābūt dikti precīziem, kas vien jau prasa ieguldīt laiku un gribu). Un vēl, piemēram, diapozitīvu leibļu (lipinu vēlāk uz rāmīša) teju vājprātīga sistematizēšana: 9x50mm taisnstūrītī pārredzami ietilpinās bildes nosaukums, filmiņas nosaukums ar ISO vērtību, diafragmas atvēruma un ekspozīcijas laika vērtība ar vai bez papildinformācijas (piem., vai ir lietots polarizējošais/kāds cits filtrs, vai šauts ar trosītes/taimera palīdzību), filmiņas kadra numuriņš, datums, kā arī kastītes Nr., kurā rāmītim jāatrodas + diapozitīva kārtas Nr. Kastītē, kā arī kura diafilmiņa šī man ir. Un tad vēl uz kastītes informācija par lietoto kameru, objektīvu, filmiņām, lokācijām, skaitu... Jā, informācijas strukturēšana un kārtība iekš HDD man ir svarīga lieta. Mājās gan nekārtība ir biežs viesis.
Hmmm.

Kas to lai zina, varbūt turpmāk kādā servisā arī reģistrēšos kā Konfigurātors/Configurator : D

 

Ir tāda lieta kā cieņa. To, manuprāt, ir jānopelna, - tas nav bezmaksas spams katram pretimnācējam, lai gan sabiedrībā, šķiet, pastāv šāds uzskats: cieni tantiņas, cieni šo, šito ar... Tā vienkārši - pēc noklusējuma. Phe. Manā „planētā” (pasaules uztverē) tā gan gluži nav.
Manuprāt, ļaudis SMAGI jauc divas lietas: cieņa un saskarsmes ētika/kultūra. Šīs lietas ir jānodala. Arī man saskarasmē ar citiem ir pavisam pieņemami ievērot vispārpieņemtās sociālās komunikācijas normas. Vai arī tās neievērot – atkarīgs no vides un tā, ar ko komunicē. Vadīšanās pēc situācijas.

Taču cita lieta ir ar cieņu. Vakar to nopelnīja „Pronets”. Situācija tāda: kaimiņi sētā kaut ko cītīgi remontē. Fleksis, autogēns, dzirksteles. Un te pēkšņi manai cienītajai ~12.00 nets pazūd. Taču ar šīm kaimiņu aktivitātēm šo neta zudumu sasaistījām tikai pēc darba dienas, kad bijām mājās no darba. Ir kādi 20.25. Zvanu Tehniskajai daļai un informēju par problēmu. Operators norāda, ka rīt ieradīsies darbinieki sataisīt. Taču pēc kādas stundas man zvana strādnieks un informē, ka ir ieradies labot netu. Deviņos vakarā o_0 ! Kabelis iet pagalmā – gar ēku fasādēm un instalācijām. Un tad caur caururbtu un hermetizētu logu mums iekšā dzīvojamajās telpās. Kāpēc? Jo mājā pēc eiroremonta nav komunikāciju tuneļu (un ēkas telpas gribēja nodot īrē kā ofisus, lol). Kabeļa apskates laikā konstatējām, ka kabelis kaut kur pārgriezts – rīt (šodien) mainīs. Malači, nu.

Kaut kā šķiet, ka smags vairākums sūtītu lietotājus nafig, nevis tik vēlu, tumsā, mēģinātu klientam atjaunot pakalpojumu. Pret šādu uzņēmuma politiku un tās manifestāciju izjūtu ne tikai pozitīvas emocijas, bet arī CIEŅU!
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )