Diapozitīvs

Hmmm. Vai ir iespējams izlīst ārā no mīļā depresijas deķīša, zem kura pavadīts viss apzinātais mūžs?

Pārmetumi sev, ka nav motivācijas nekam, ka dzīve tiek atsēdēta, lai gan ir novērojamas dotības, ar kurām spīdēt diezgan spoži. Tā kā nav motivācijas un tavu būtību rotā senča eksistenciālais tukšums, tu pieķeries pie palīgvielas.

Palīgviela tev atgādina kā ir smieties un just lietas, kā vispār ir domāt par nākotni, rītdienu, plānot kaut ko. Bet tās iedarbība ir īslaicīga, drīz atkal tumsa klāt.

Lai šo tumsu gaiņātu, tu paņem vēlreiz šo palīgvielu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Katrs "vēlreiz" ir lielāka deva, lai sasniegtu iepriekšējo rezultātu. Drīz jau tev ir jauni pārmetumi sev - esi kļuvis atkarīgs no palīgvielas. Jaunie pārmetumi skaisti papildina vecos par globālo demotivāciju. Drīz tu jūti, ka parādās motivācija un luste iet uz mājām... Lai iepistu kārtējo devu. Tumši, depresīvi, lieki.

Tu mēģini vairs nelietot, bet dzīve ir precīzi tik tukša un sūra, ka sanāk skatīties 4 sienās un domāt par lietošanu, ka tik kāds stimuls absolūta tukšuma priekšā. Tev nav ne fun, ne motivējoši - tu atsēdi vakaru dīvānā, jūtoties max nekā. Tam pa virsu - noklājas vairākas elektroniskās ierīces mājās, sagādājot tik nepieciešamās papildus raizes. Apstājas hobiji. Tu prosta veģetē kā aizšauts suns.

Tu esi viens un gribi justies normāli, spēt plānot lietas, iet pretim nākotnei, dzīvot un darīties.

Pienāk atvaļinājums un darbā tevi nevajag. Mājās tevi vajag tikai kaķiem, tāpēc tu sēdi dzīvoklī katru vasaras dienu, tevi nevienam nevajag, tevi nekur neaicina pavadīt laiku. Tu sajūties kā upuris, no kura cilvēki sagaida tikai prasmes, darbu un rezultātu. Ja nebūtu prasmes, neviens gar tevi ij zinis neliktos. Tu atsēdi vasaru un paliek grūti to turēt. Darbā tev vēl kādu labu vārdu pasaka, bet mājās - neviens un neko. Mājās mani neviena cilvēkdvēsele negaida. Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.

Sāpīgs tukšums. Lai šo tukšumu kaut kā aizpildītu, tu pieķeries pie vieliņas un drīz jau atkal esi savam tukšumam uzlicis papildus slodzi.


Neviens negrib būt narkomāns, tā skaitā dzērājs. Neviens arī negrib justies ikdienā, ka nodarbojas tikai ar nejaušības un nāves gaidīšanu.
Tāpēc nelaimeniekus ir jāsoda, saka kristīgā sabiedrība. Tādējādi pretnarkotiku karš, dzīves sisto sišana. Bet "karš" pats par sevi nav nekas vēlams, nav lietas uzlabojošs. Vienkārši suka normijs vēršas ar zobenu pret tevi, jo jūtas krutāks, pareizāks un citu dzīves nosakošs. Lai gan īstenībā ir stulbs, formulaisks un dogmatisks deģenerāts, kuram vienkārši ir paveicies būt aklam pret šo visu depresijas pasauli.

"Dzīves sistajiem patīk apsisites", esmu teicis. Bet īstenībā mēs vienkārši gribam justies jēdzīgi - vajadzīgi, mīlēti, noderīgi, interesanti. Bet, kad šeit kaut kas sabrucis pamatos, cilvēki sāk tukšumiņam likt priekšā vieliņas...

Un tu saproti, ka pašam jārod notikums. Bet motivācija, spēja to dabūt gatavu? Un kurš taisīs notikumu man, kāpēc man jāizmoka no sevis aktivitāti, jāpiedāvā notikumu, lai tik es būtu sociālā apritē? Vai ir ok aicināt draugus uz savu dzimeni, vai tas nav pārāk pieprasoši? Ir, es neesmu pelnījis - tāpēc fokuss uz diapozitīviem. No tā vismaz forša tradīcija izlec. Tradīcija, kuru neesmu kādu laiku piekopis, jo nejūtos pelnījis kādu uz kaut kādu dzimeni.


Tam visam pa virsu - jutība pret korporatīvo distopiju aiz loga tik ļoti valdošo. Jutība pret nihilismu. Pret ekspluatāciju. Sajūta, ka visa pasaule iet dirsā un tev ir precīzi nulle iespēju ko tur ietekmēt uz labu. Krievs atkal izvilcis kara cirvi, kamēr pārējā sabiedrība saspiedusies ekrānos un strauji zaudē identitāti savu.

Man? Man atliek vien izolēties. Izolēties vēl vairāk no mērkaķiem un cirka. Un, kad esi viens ar savu tukšumu...
Ehhh, sukas, bļa. Piektajā dzīves gadu desmitā derētu pabeigt nomaksāt savu pietiesāto studiju/studentu parādu un pist prom no pilsētas, kurā man uz šiem mērkaķiem ikdienā jāskatās. Prom no jelkādas kovidniekā un dīzelī marinētu mērkaķu krātuves, prom no garāžu kooperatīva "Rīga", kurā PSRS sadzina slāviskus deģenerātus no malu malām, lai tik kāds tajās pastāvētnespējošajās rūpnīcās turpinātu štancēt padomju brāķi alkohola reibumā.

Atrast vietu, kur kurzemniekam justies labi un elpot svaigu gaisu. Vietu, kuru pētīt, izzināt, iemīlēt. Kurā ņemt un dot.


Jāpiedāvā garāžu kooperatīvam "Rīga" diapozitīvu pasākumu, kamēr vēl te esmu? Kas tas par tirdīkli, kas nedod bezdarbībā sēdēt mierā, vienkārši pūt savā sulā, kas tās par domām, ka neesmu pelnījis draugus ciemos uz dzimeni, ka ķipa apgrūtinu viņus ar šādu ideju?


EDIT:
*ieraksts tapis kaņepes othodņakā, kas saasina esošās lietas, sabiezē krāsas, kuru šķīdināšanai atkal vajag devu...*

Dzīve te velkas un te paskrien garām. Laika plūdums nav izjūtams kā kaut kas konstants. Tā plūsmas ātrumu veido notikumu pieraksts - cik maņu sniegtie dati tika ierakstīti atmiņā un ar kādu rakstīšanas ātrumu.

Strauja pietuvināšanās nāvei/Near Death Experience - to raksturo cilvēku stāsti, ka laiks sāka ritēt lēnām, lai gan realitātē pat vissmalkākā detaļa tika ierakstīta atmiņā, psiholoģiski izstaipot laiku, jo tas info lērums kaut kā jāsaliek kopā. Izdzīvošanas skola, daudz datu.
Jaunība - to raksturo "aizskrējuša" laika epiteti. Izej no mājas un dari interesantas lietas, bet saule jau sāk rietēt...
Garlaicībā - laiks velkas, sāp katra minūte kā pie zobārsta. Te nekas nav jāskaidro.
Aizrautībā laiks nekad nepietiek. Pašsaprotami. Jaunība ir aizraujoša, paskrien garām. Trīsdesmit gadi šķiet daudz un nopietni. Kad tie ir dekādi aiz muguras - perspektīva cita un atskatā galīgi nav ne daudz, ne nopietni īsti. Vien laiks.
Hihidēliķi - tie ļoti spēlējas ar laiku. Vienā tripā var salikt vairākus mūžus. Desmit minūtēs ietilpst ceļojums uz kosmosa centru un atpakaļ.
Sapņi - gluži kā hihidēliķi. Nospiedi modinātāju, pēc 10 min. tas brēc atkal, bet nosapņots tikko tika mūžs.


Kad geimo konsoli uz HD paneļa, tev nerodas nekādi jautājumi - realitāte strādā kā ierasts. Bet to ne reizi vien ir nācies nejauši saplēst. Šādi:

Setups:
- AV resīveris, kurā satiekas vairākas ierīces un pa vienu resīvera izejas kabeli tiek laistas uz TV - pēc vajadzības.
- Resīveris ir arī skaņas apstrādātājs - baro krietnas skandas jēdzīgai skaņai no jebkuras pieslēgtās ierīces.
- PlayStation 2, kas caur optisko kabeli pieslēgts pie resīvera - baudu labāko PS2 skaņu. Īpatnība - pleisis paralēli turpina padot skaņu pa analogajiem ceļiem. Tiem aiztures nav. Mēdzu pleisi geimot uz pareizās (laikam atbilstošas) attēla tehnoloģijas, bet skaņu baudīt lielu un no resīvera. Nāves grēks ir dot skanēt teļļuka pļurkšķiem - sevišķi šodien...

Novērojums:
Kad pleisim pieslēdz CRT un dod tiesības tam skanēt, šī vecā kineskopa TV skaņa ierodas perfekti vienlaicīgi ar attēlu. Savukārt skaņa, kas nāk no resīvera, mazliet kavējas - rodas skaņas dubultošanās. CRT izskan pēc pareizās takts, bet resīveris, kas dekodē pa gaismu sūtīto PS2 audio - ar ievērojamu nobīdi, kas manāma ir tikai uz šāda salīdzinājuma fona.
Līdz ar ko var spēlēties ar smadzenēm:
- CRT teļļuka attēls (TV skaņa izslēgta) uztverē perfekti sakrīt ar resīvera skaņu, viss notiek taktī/sinhroni, lai gan dabā CRT dod attēlu bez jelkāda laga, bet resīveris skaņu aiztur, to dekodējot un apstrādājot. Sakritības tur dabā nav, bet uztverē - ir un uz 100%! Smadzenes pieradušas salāgot skaņas un gaismas ātrumus - līdz kaut kādai robežai rēķinās ar to dabisko nesakritību. Tieši tāpēc uzjautrina filmas/spēles, kas tālas eksplozijas saliek kopā vienā mirklī ar bildi, nevis sagaida skaņu, kas beigu galā dabā izplatās daudz lēnāk par gaismu.
- uzslēdz CRT skaņu un tā uz mirkli pat šķiet skrienam bildes notikumiem pa priekšu, "paredz nākotni" no resīvera perspektīvas - realitāte galvā saļogas un sareibst mazliet, jo smadzenēm vairs nav jāveic laika aiztures kompensācijas darbu, laiki "pārklājas", kamēr notiek uztveres pārkalibrācija uz aiztures vai bezaiztures tehnoloģiju - to pasauļu/paaudžu savstarpējo krustenisko savienojumu.



Sēdi un domā par savām maņām, to elastību. Faktu, ka objektīva realitāte nav ne īsti objektīva, ne reāla.
Hihidēliķu noliedzējiem šis aprakstītais mūsu realitātes aspekts izraisa visus pamatus aiztiekošas pārdomas/traumas. Sajūtas līdzīgas tām, kas pārņem ticīgo, kad baksta reliģijas dogmas... Bailes no patiesības. Gļēvi.

Saņemies, Nīl - objektīvā realitāte mūsu galvās nav objektīva - tā iziet caur subjektīvo uztveres aparātu, kurā notiek interesantas un interpretējošas lietas. Cik aparātu, tik "realitāšu", tik interpretāciju, tik stāstu, kosmosa kuģī Zeme peldot cauri visam visumam...


https://www.youtube.com/watch?v=2wiqPPICQP0

Šīrīta dvēseles mielasts - izcilie grieķi ar izcilu, sasodīti lielisku hihidēliskā roka/progresīvā 'black' metal mūziku:
https://agoniarecords.bandcamp.com/album/eden-in-reverse

Jau iepriekš pieminētajā Jura Lapinska piesēdienā "Bolderājā", ausīs spalgi iedūrās subjektīvais, kuru daži klātesošie mēģināja uzdot par objektīvo, pārējiem šo it nemaz i neizaicinot, bet gan piedaloties nāves datuma minēšanas cirkā: mūzika esot nomirusi 90. gados.
Es protestēju un nosaucu pāris metāla blices, bet Juris atmeta ar roku un krievs pa kreisi teica, ka nekā labāka par Pantera neesot. Pantera - šmantera - primitīvs muzons ar identitātes krīzi un atkal jau - subjektīvais tiek uzdots par objektīvo. Beigu galā un pēc būtības te iezīmējas tas, ka cilvēka muzikālā gaume ir tīri paaudžu lieta un nekāda sakara ar objektivitāti.

Sūdzības būtība no Jura: neesot muzikalitātes, talanta. Tikai ķērkšana, ārdīšanās, troksnis.
Sūdzības būtība no krieva pa kreisi: pliks aklums.

Mēģināšu tad abiem kungiem palīdzēt, izceļot ārkārtīgi garšīgu, talanta odziņām pilnu pasaulē labāko pavāru pagatavotu muzonu, kas dekāžu gaitā nonācis uz mana šķīvja. Grupu secībai nav nozīmes, bet skaidri iezīmēsies tas, ka muzons kūsā un sprāgst teju pušu no dzīvības. Muzicēšanas prasme ir tikai un vienīgi augusi - loģiski, jo nekas nestāv uz vietas!

Zemāk atspoguļoju kvalitatīvu muzicēšanu, izceļot albumus, sākot no divtūkstošā gada. Patīk/nepatīk - tā ir viena lieta. Pavisam cita - uzskatāmi talantu piemēri, nevērtējot gaumi. Lai samazinātu palagu, reducēju pārskatu līdz max 6 grupām žanrā. Lai šis kalpo par šārējamu pierādījumu tam, ka miris nav itin nekas - ja nu vienīgi pašu miršanas apgalvotāju iekšējā pasaule, redzesloks un dzīvotkāre. Kas meklē, tas atrod!

Izcelto grupu raksturs - bieži vien outsaideri savā žanrā, kas to visu padarīšanu ilgi vērojuši no malas un daudz, ko labu secinājuši, interpretējuši un caur sevi izlaiduši. Ievērojami mākslinieki, izcila mūzika! Nekautrēšos pateikt, ka daudzi no šeit pieminētajiem māksliniekiem ir emocionāli ļoti spēcīgi, iedziļinoties to saturā.

( Roks )
( Metāls bez robežām )
( Death Metal )
( Black Metal )
( Astoņdesmito pielūgšana )
( Visādi citādi žanri )

_______________
Lai dzīvo mūzika!

Vakar gadījās no pasākuma skatītāja kļūt par tā dalīnbieku, pieejot pie mikrofona senatni godinošā pasākumā un saimprovizējot šamanistisku priekšnesumu ar turpat iepazītajiem skaņu zvēriem.
60-65Hz zemas rīkles dziedāšanas vibrācijas Kargyraa stilā, 5 un pat 6m gari skaņas viļņi - paša radīti, cilvēku novērtēti. Smaids.


Plaušas vibrē un sevišķi jūtama bronhu zonas rezonanse - tur, kur traheja sadalās bronhos, kur aizraušanās ar kaņepes un kaņepes + tabakas smēķēšanu atstājusi nesliktu izdedžu uzslāņojumu. Jau kādu mēnesi esmu atmetis šo aizrausanos ikdienā - tā ir lieka sevis iznīcināšana, kaņepes spēka pazaudēšana. Atslēga ir retumā, cieņā pret lietiņu. Set and Setting.

Dodoties pie miega, iedzēru vēl zāļu tēju ar čiekuru pumpuriem un vēl visādām plaušām draudzīgām puķītēm. Pamodos ar masīvu kamolu kaklā un atkrēpoju apstulbinošu daudzumu darvas krēpu - akustiskās terapijas atbrīvotas nejaukumu daļiņas, kurām nu ir laiks pamest manu ķermeni. Kur bija dīzeļu sastrēgums, tagad top tīra meža taka.

Ko saka zinātne?
To pašu un medicīnā tiek pielietota šī lietiņa, strādājot pat ar zemākām frekvencēm: https://en.wikipedia.org/wiki/Vibroacoustic_therapy
Interesanti, ka es - vēsturiski bronhiālais astmātiķis - trāpu tieši bronhu rezonansē, attīrot tos ar savu māksliņu, paaugstinot slāpekļa oksīda koncentrāciju - kas esot labs bronhu paplašinātājs. Un, retrospektīvi - kad sāku aizrauties ar dziļas balss lietām, ekstrēmo metālu un Growl - astmas simptomi ir krietni mazinājušies. Sakritība vai kā - nav zināms, taču viss tik eleganti nostājas savās vietās, ka prieks par sevi :)


Vakardiena vispār bija visai ekstraordināra, vēlāk stāstīšu par bradājumiem/apsargiem :)



P.S.
Vai tik nebūs jāaiziet pirmo reizi uz Skaņu meža festivālu? Beigu galā - tur bleķis un cita nepieradināta mūzika būs! Krallice, Infinity Knives & Brian Ennals, Ship Sket - diezgan šobrīd uzrunā: https://www.skanumezs.lv/lv/festivals2026/

Esot prom no Spotify un nepakļaujot sevi ierastjam gulēšanas "soundtrekam", kurā pārsvarā skan Dark Ambient/Industrial - lēnām atradinos no tās tumšās pasaules, ieraduma lietot mūziku strikti kā foniņu. Tā rezultātā no apziņas izkrīt arī Silent Hill pasaule un rodas pat vēlme tajā atkal atrasties. Jo, ikdienā klausoties šīs spēles skaņu celiņu un tā atvasinājumus, spēli īsti neprasās - caur skaņu man galvā zīmējas ainas, visa spēle! Bet, kad tas soundtreks nav baudīts mēnešiem - rodas izteikta vēlme tur ņurcīties.

Uzlieku Trinitron CRT uz galda, palaižu spēli. Ņurcos SH pasaulē, kas ievērojami spiež.
Tā atmosfēra, tā asiņainā rūsa, tā asi metāliskā daba, tā nepieradinātā mūzika - tas viss ir tik sasodīti RAW, ka nav nemaz otras lietas, ar kuru šo sajūtu varētu salīdzināt. Var vien censties raksturot - mākslinieciski abstrakti ar primitīviem instrumentiem tevi slāna gan vizuālā, gan skaņas pasaule un sametas pat stindzinoši ap dvēseli - abstrakti, traki, aboslūti.

Kad dzīves bagāžā ir ielikti arī spēcīgi psihedēliskie tripi, tad gan manā vārdnīcā atrodas salīdzinājums - spēlēt SH ir kā atrasties izaicinošā/bad tripā, kas tevi masē, neatlaiž, ņurca, burza un smērē tavu ego pa iepuvušu smilšpapīru, iznīcina. Ņurca, smērē, burza un baksta auksti nokaitētiem dzelžiem, dur ausīs, griež sirdī. Viss slikti.
Sasodīti kolosāli!
Reiz paņēmu ierastos 2g sēņuku un spēlēju SH, gaidīdams kiku. Nonācu līdz slimnīcas Otherworld, kurā pamestās, miglā tītās telpas pārtop piķa melna metāla sūrumā. Tu iekāp liftā šaipus realitātei, bet izkāp ārā jau taipus - tumši gaiteņi, asinis uz sienām un grīdu vietā ir metāla režģi. Tur mājo dakterīši un māsiņas, kuras ārstēt tevi tur čista netaisās!
Ilgi gan tā nevarēju pageimot - jau tā spoguļotās tekstūras sāka ņemties un vērpties absolūti traki - sāka zust koordinācijas un orientēšanās spējas. Tam pa virsu tās PlayStation nestabilās tekstūras… Viss šis trakums steigšus ņēma un attālināja mani no dīvāna, ievelkot pilnībā iekšā sevī. Jutu, kā lēnām fiziski iekāpju tajā pasulē.
Jutu, kā lēnām no cilvēka ar kontrolieri rokā, palieku par Hariju Meisonu, kurš visā tajā abstrakajā sūrumā meklē noklīdušo meitu. Iet cauri ellei absolūtas mīlestības vārdā un tur - tur nekas nemeiko sensu. Sapņaini, murgaini, Linčīgi. Grūti izturēt, fizisks diskomforts. Varbūt tomēr komēdiju?
Saplūdu ar tēlu, ar vidi un sajutu pat tās smaržu. Ilgi gan tur atrasties nevarēju - liku pulti nost un izgāju saulītē pasēdēt, tikt vaļā no tās totālās elles, ievilkt svaigu gaisu, čieņpilni noliecot galvu šīs pieredzes priekšā - tāds kāpinājums - nezināju, ka spēj tāds eksistēt!!!

Tagad, dekādi vēlāk, spēlējot šo spēli absolūtā skaidrā, šī tripainā perspektīva mani nepamet un Silent Hill tagad sper daaaaudz spēcīgāk, nekā pirms šīs pieredzes, lai gan izieta ir reizes padsmit līdz 20. Tā nekad nepaliek veca - māksla nenoveco. Un iegūtās asociācijas - šķiet, ka tās arī nekur nepazūd, bet piešķir grandiozu papildus nozīmi, jaunu perspektīvu.


Tik. Sasodīti. Spēcīgi!
Vakarā jāturpina tālāk, drīz būšu atrakciju parkā pie ezera - tik priecīga vieta! Bet ne Sailenthilā. Ooo, ne jau Sailenthilā!


P.S.
Viens no video par sērijas izcilo audio noformējumu: https://www.youtube.com/watch?v=BHAcJhcEOCQ

Pārstāju mājās dzert kafiju, pārgāju atpakaļ pie sava iecienītākā dzēriena - kvalitatīvas liellapu tējas un kafiju tik dzeru darbā.
Kad pirmdien paņemu kafiju no aparāta, IZTEIKTI jūtama tās ietekme: motors trako, bik satraukuma sajūta - lietiņas, kas mazinās hroniskas lietošanas gadījumā. Un tāpat kā citas narkotikas - nepieciešama arvien lielāka deva.

Kofeīns. Narkotika, kas narkotika - piemīt othodņaka simptomi:
- galvassāpes
- enerģijas zudums
- aizkaitinājums
- trauksme
- grūtāk koncentrēties

Piemīt spēcīgas ietekmes simptomi retas lietošanas gadījumā:
- sirdsklauves
- satraukums
- izteikta stimulanta iedarbība


Sabiedrības divkosība - narkotikas ir OK, bet ne tās, kas parāda citādu realitāti : D

Runājot par tiesībām apsisties, vismazāk esmu pieminējis baisi vienkāršu un diezgan reti apskatītu lietiņu: psihedēliķus mēdz dēvēt par "cognitive enhancers" jeb kognitīvo spēju uzlabotājiem, kur "uzlabojums" ir klasificējams kā:
- mikrodozēšanā cilvēki ziņo par uzlabotiem garīgajiem, spējām koncentrēties, mērāmiem dzīves kvalitātes uzlabojumiem;
- makrodozēšanā izteikti parādās neiroplastiskums jeb dažādu citu smadzeņu daļu iestāšanās signāla apstrādē, tām rodot jaunus savienojumus/informācijas apstrādes ceļus.

Intelekta kontekstā:
Izaugsmei ir nepieciešama auglīga zeme. Ja lietotāja galvā svilpo caurvējš, tad makrodevās tas svilpos vēl vairāk, nevis cilvēks maģiski kļūs par viedu būtni vai kā tamlīdzīgi. No sevis neaizbēgt - kļūsi vairāk par sevi pašu, mēģinot atrast sev vietu saskatītajā kopībā / sistēmu "holistikā". Bet, kad pieredz ego nāvi - tad cilvēks kļūst rāmāks, iecietīgāks, sociālāks, lēnprātīgāks, ar "lēnprātību" saprotot emocionālo inteliģenci.

Depresiju/PTSD kontekstā:
Makrodevas attiecīgajā settingā sniedz smadzenēm iespēju no komunikācijas izslēgt "iestrēgušo signālu" saturošās daļas, tādējādi apejot kaitīgu impulsu atkārtošanās un uzvedības paternus. Daudz, ko no tā var panākt ar masīvu introspekciju un godīgu pasmiešanos par saviem impulsiem, bet psihedēliķis lielās devās to vienkārši ņem un piegādā - prasīji vai nē.
Sevišķi traumētajiem, kuri traumas ir norakuši ļoti tumšos smadzeņu kaktos.


Starp citu: nekas šajā dzīvē nav par velti!
Pēdējo reizi lielu psihedēliķa devu ņēmu pirms ~6 gadiem un saņemto informāciju apstrādāju kādus gadus 2. Es šo lietiņu dikti respektēju un tas noteikti nav kas tāds, kurā būtu vēlams ņurcīties ikdienā.
Par kaņepi runājot - esmu kļuvis zinātkārs pret absolūti skaidru prātu, pret enerģijas daudzumu, kāds organismam ir pieejams, kad regulāri netiek plaušās ievadīts neslikts daudzums dažādu sadegšanas produktu un/vai netiek imūnsistēma noslogota ar alkohola pārstrādi. Citos vārdos - labsajūtas vārdā esmu atteicies no lietošanas ikdienā un pārgājis tikai uz sociālu lietošanu. Un arī ne kuru katru - bārā, piemēram, introspekcija un noslēgšanās neder. Tur der alkohola sniegtās apziņas stāvokļa izmaiņu priekšrocības. Savukārt mājās ar draugu der kaņepe, lai saklausītu, teiksim, vairāk, redzētu vairāk. Katrai lietiņai savs laiks un vieta :)

Lai kā arī cilvēki mēģinātu izlikties - aizraušanās ar kaņepes patēriņu ikdienā nav bez sekām - hroniski pīpēt nav nekas diži veselīgs. Jā, kaņepes dūmi soda krietni mazāk par tabakas, bet soda un jāmaksā ar veselību līdzīgi. Mazāk, bet līdzīgi.

Es, piemēram, hroniski lietojot kaņepi, maksāju ar (papildināts):
- iekaisumiem: kakla, deguna dobuma un augšējo elpceļu - sauss, kairinošs dūms un gļotādai kodīgas vielas;
- apetītes traucējumiem: izteikti jūt, pārtraucot ikdienā dolbīties. Nedēļu vispār sauss nav ieēdams - prasās zupas, gulašus, slapjas lietas;
- hronisku pagurumu;
- motivācijas zudumu;
- savaldības sarukumu;
- atmiņas traucējumiem;
- sapņu zudumu, kas man norāda uz info apstrādes traucējumiem. Kad beidz lietot, pēc ~nedēļas sapņi atgriežas ar masīvu jaudu;
- dzīvesprieka zudumu: saasinās depresso un piemetas pat anksītis mazliet - normalizēšanai atkal jāapsitās, kas "risina" lietu īslaicīgi;
- skaļāku tinītu, pie kura pirmām kārtām tiku ar pamatīgu bonga ķegu. Ja kaņepe to deva, moš tās lietošanas samazināšana to arī mazinās;
- maciņu kādu 200 EUR/mēn. apmērā. Var mierīgi šajos inflācijas apstākļos to nedarīt;
- māniju: pirmā rīta doma ir kaņepe un pēdējā vakara doma - kaņepe;
- nekārtīgu vidi sev apkārt: saistīts ar motivācijas zudumu un bardaks tik aug. Un augošais bardaks tik sit un sit pa nerviem!


Un, ja tā godīgi - ar ko samaksā tu?


P.S.
Top cildena skābeņu zupa manā sakārtotajā dzīvoklī, kurā vairs nav neērti ievest cilvēkus.
Vakar tika apēsta foršā tomātu zupa, nākamo varētu jaudīgu gulašu uzbliezt, palutināt sevi ar liellopa gaļīti.

EDIT 2026.05.18
Skatījums uz ietekmi no anatomiskās perspektīvas: https://www.youtube.com/watch?v=SJL5bC6phNU