Diapozitīvs

Slīcināšanās narkotikās bieži vien ir pat līdz galam neapzināta izejas meklēšana no bezizejas. Izvēlētā viela - absolūti nav svarīga. Sekundāra lieta, kuru nosaka cena un pieejamība vien. Lietošanas iemesli - mērķa zudums, sūra vide, sociālā bezizeja, depresijas, vientulība, bezdarbs un nulle nākotnes, pēc kuras tiekties, jo esi principā apkārtējiem miris, zudis. Sociālais dzīvnieks bez sociālās pārtikas.

Dzīves sistajiem patīk apsisties - tāda ir dabiskā lietu kārtība, kad cilvēks principā ir padzīts no cilts un mēģina apgūt izdzīvošanu ārpus drošajiem mūriem - neatkarīgi no kultūras, amata, ādas krāsas un pēdējās algas apmēra. Tukšums un puvušas konstrukcijas, kuras mēģina aizšpaktelēt un aizplāksterēt, lai gan visu būdu no jauna būs jāceļ, lai tiešām savestu to padarīšanu kārtībā. Un citādu.

Cilvēka statusu šodien definē profesija un tas, vai tev ir darbs konkrētajā brīdī. Tavas iespējas diktē atalgojums jeb Fun budžets, kad visas saistības ir izpildītas. Tāpat kā ģimenes vārda svars, bērnības veselīgums, iegūtā izglītība. Bet izglītības iespējas jau no citiem sliekšņiem atkarīgas. Pašvērtējums? Nu, skaties. Ja izvilkta loze, kurā vecāki agri iet bojā vai iegūst smagu invaliditāti, kur pašam piemetas kaites, kuru dēļ tu uzaudz ārstniecības iestādēs un paliec videnē uz otru gadu, zaudē visus savus draugus un sabiedrību - kādas tur dižas iespējas? Bet ienākumu avots katram nepieciešams... Ja darbs tev nav ilgstoši - to jūt uzreiz.
Lai nesabruktu visas tās elles priekšā, cilvēki nereti atrod kādu vieliņu, kuru lietot kā lietussargu pret visu to drazu, kas krīt uz galvas. Tas lietussargs var manifestēties visādu ekscesu formā - narkotikas, pohujisms, nerēķināšanās ar sekām, galvas ierakšanas smiltīs, faka negivošana par politiku un citi klusas, pat neapzinātas pašnāvības veidi.
Ja es nebūtu atradis savu šī brīža darbu, es droši vien būtu aizgājis pieteikties šaut krievus Ukrainā, bija tas jau plānos. Man naudu dzīvošanai vajag pat tad, kad mani sabiedrībai nevajag. Kāpēc lai es savu tumsu neapmainītu pret labuma nešanu citiem, samazinot maskaļu skaitu, klusībā cerot lodi arī savā pierē, lai šis viss ir cauri?
( ... tālāk ... )

Piegāju pie spoguļa. Uzsmaidīju sev un kā fotogrāfs savam priekam, spontāni aizdomājos: cilvēkiem parasti nepatīk redzēt sevi bildēs, bet no spoguļattēla suga tā kā nemūk. Hmmmm. Kas varētu diez būt par iemeslu šādai diskriminācijai?

1: Cilvēka seja nav nevainojami simetriska. Portreti ar augstu simetriju izskatās vienkārši dīvaini. Senās Ēģiptes skulptūras, piemēram.
2: Spoguļattēls bildi apgriež X asī. Tu esi pieradis pie savām asimetrijām spoguļattēlā, visādas nobīdes ir normalizētas - tu sev izskaties pareizi.
3: Fotogrāfija neveic šo apgriešanu - tu pēkšņi sevi redzi tā, kā tevi redz citi, nevis kā pats sevi spogulī. Vai tik te arī nebūs viss sāls norakts?!
4: Tas noteikti ir arī tas iemesls, kāpēc selfiju kameras mūs rāda flipotus X asī - lai izvairītos no pašnepatikas!
5: Joka pēc paprasu bota viedokli (izravēju ārā jēlo ego glāstīšanu, konspektēju būtisko): "Šī ir klasiska psiholoģiska parādība, ko sauc par mere-exposure effect. Asimetrijas, pie kurām esam pieraduši kreisajā pusē, pēkšņi atrodas labajā pusē. Tas rada nelielu kognitīvo disonansi – mēs sev šķietam sveši un līdz ar to mazāk pievilcīgi. Interesanti, ka tavi draugi un ģimene tevi labāk redz parastās fotogrāfijās, nevis spogulī. Viņi ir pieraduši pie tavas "tiešās" sejas. Ja tu viņiem parādītu savu spoguļattēlu, viņiem tas šķistu dīvains."
6: Un tā arī ir - kad ar kādu sev blakus skaties spogulī, otra seja tajā šķiet šķība un dīvaina - paternu adresācijas kļūda.

Rotaļīgi un paslepus pamēģināšu šo preferenci verificēt dabā ar saviem draugiem ilgtermiņā un lielformāta diaprojekcijā, testa scenārijs galvā jau gatavs un ir bezgala vienkāršs :)


P.S.
Pamanījāt, ka bots sevi uzskata par cilvēku? :)

Ar MI radītie video ir amizanti gļukaini un no tām transformācijām mākslu var paģērēt. Ja MI strādā līdzīgi kā smadzenes, tad loģika diktē nebrīnīties par visādām paralēlēm. Tā kā uz savas ādas savulaik esmu iepazinis dažu labu spēcīgu psihedēliķi (DMT, skābe, sēnes), iezīmējas vairākas interesantas paralēles, kuras labi jūtas kaņepes sabiedrībā.

Interesanta man šķiet doma, ka masīvi tripot un redzēt ikdienas realitātes sairšanu fraktāļos ir kā ieskatīties savā mašīnkodā. Jo tripā arī - fraktāļi un tuneļi tevi aizved prom no ikdienas realitātes un tie paši fraktāļi atved uz jaunām vietām: tā kā tuneļi izšķīst un fraktāļi pēkšņi sakārtojas, izveidojot ko atpazīstamu. Tad nomainās - plūst, vijas, traucas un mainās viss, viļņveidīgi. Nez kāpēc bik baisi šķiet par šo domāt. Kas pirmsvēsturisks, kas no laika pirms cilvēka, kas pavisam citāds - abstrakti jancīgs un reizē intīmi savs.
Priekškarus atverošie grēkāboli.
Ikdienas realitātē arī to var sataustīt - kaut ko redzot pirmo reizi, acis ilgi meklē skaidrojumu sev, kas tas ir un priekšmetu redzi tā kā bik "miglaini", savādi. Tikai to domāšanu neredz fraktāļos, bet izjūt vienkārši kā pētīšanu un frustrāciju, kamēr jaunais objekts nav iekodēts. Ja, teiksim, personas sejā kaut kas nav kārtībā, tad bieži vien ir grūti saprast to seju vispār - nerakstās kopā, jūtama frustrācija, jo smadzenei tam vēl trūkst kods.?! Un, kamēr tu pēti ar acīm un tausti, smadzene aktīvi kodē, meklē atpazīstamus paternus un tamlīdzīgi.


Lūk, mākslas kontekstā man patīk šad un tad pačekot sūros Doopiidoo video - METĀLS un psiha psihedēlija ar haizivs policijas auto!
Izceļami šie, manuprāt: Whirlwind, Arc Hive, Doughness, Fragile Infinity un Heavy Nap.



P.S.
Šis ir foršs YT kanāls, palīdz noslīpēt izpratni par AI. Čalis uzlauž AI, noņem filtrus un tausta, ko katra MI iterācija "īstenībā domā": InsideAI
Šodien skatos šo viņa kliedzoši labo video: Honest AI in a robot shows we’re close to disaster

Šis ar baigi labi ierakstās psihedēliskajā renesansē ar nosliecēm godāt senajo. Jāuzliek vēlreiz un skaļāk. Forši bass rībina ķermeni.
Žēl, ka viena dziesma tāda, nevis vesels projekts/saidkvests. Rituāls/pagānisks muzons ekstrēmajā metālā un tumšākajā Dark Ambient tagad ir cieņā. Kāds laiks, tāds pretmets.

https://www.youtube.com/watch?v=yuOqd7-HSQ4

Oh, baigi labs - nākamā plate būs Puscifer jaunā plate.
Ne tikai superīga muzikalitāte, interesantas idejas un minimālistiska skaņa ar akcentu uz teātri un sasaukšanos vokālā, bet arī pats koncepts: šodienas portrets caur psihedēlisku prizmu un sarkasma pilna humora kaleidoskopu, atklājot lietas no roka, gōtiskā roka, psihedēliskā roka, dārkveiva un elektronikas skatuvēm. Patīkami un spēcīgi caurcaurēm.

https://www.youtube.com/watch?v=gQsFPPFNUXk


Reku var digitāli pagaršot visu albumu:
https://www.youtube.com/watch?v=OwiLYFmMdcw&list=PLEpjZ6a3i26fuRXGuZSSpPrWK21cdptTw

Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.

Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.

Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu. ( ... tuvāk ... )

Tu esi bite - tu redzi pasauli citādi, uztver citādi - pasaules uztveri veido maņas orgāni. Tu redzi polarizētu gaismu, izmanto to navigācijā.
Tu esi astoņkājis, redzi citādi, uztver citādi, vari maskēties absurdā līmenī - tava pasaule ir astoņkāja pasaule.
Tu esi Pēteris - tev dotas maņas, kādas dotas - elektromagnētisko spektru dots uztvert attiecīgajā diapazonā, kamēr bite redz citu daļu šī spektra.
Tu esi Jānis - tu fotografē ar polarizācijas filtru, caur kuru pasaule izskatās citāda, jo tu selektīvi izvēlies elektromagnētiskā spektra "vizuālās daļas" (tīri cilvēka definēts -cilvēkam) polarizāciju - tu caur instrumentu uztver pasauli citādi. Tevi ir ilgtermiņa atmiņa un personība.
Tu esi Miķelis - tu fotografē ar Infrasarkano filtru un ar to ieskaties elektromagnētiskā spektra daļā, kura ikdienā nav dota - pasauli tur uztver citādi. Tev ir Miķeļa personība.
Tu esi Līga - tev ir neiroloģiskas īpatnības vizuālā signāla apstrādē - tā mijiedarbojas ar dzirdes lietām un tu redzi skaņas. Tev ir sava personība un tu pasauli redzi caur Līgas prizmu, kas sakarā ar maņu sinestēziju, ir pavisam atšķirīga no "normālās", lai gan tu jūties pavisam normāli. ( Lasīt tālāk )
( Papildināts 19. janvārī rītā )
( Papildināts 19. janvāra dienā )