Sūrreālisms

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

Dāmas mamma piedāvāja vienu haltūriņu/palīdzēšanu. Kā reiz izrādijās, ka nekad nebiju taisījis gleznas rāmīti. Piekritu un vakar devāmies pēc materiāliem un šodien sāku taisīt. Pašlaik rāmītim ir mīlas četrstūris un kopā visu tur bezgala daiļā un labā D3 standarta līme.

Fun faktori:
- gleznai (uz preskartona) nebija nevienas taisnas malas un neviena 90° leņķa. Kāds ar zobiem to bija izgriezis?;
- nācās to piekropēt ar papīra nazi. Tagad ir taisnas malas un tikai 2gab 90° leņķa. Nobīde par 1-3°;
- līdz ar to jāpieskaņo rāmīti un tas ir tieši tikpat ģeometriski nekorekts, taču uz aci to nenoteikt. Un nācās pieļaut šķībumu, lai gleznas jūra nesāktu tecēt uz vienu malu. Līmeņošana pēc horizonta kā fotogrāfijā.

Pavisam fun faktors:
- nav man frēzmašīnas (jā, kārtējais projektiņš, kuru realizēju bez daža laba nepieciešamā instrumenta, izštukojot dažādus risinājumus). Tātad, jādarās pa amīšu metodei: papīra nazis. Asajam nazītim bieži patīk novirzīties no kursa, pakļaujoties koka šķiedru ceļam, kas rezultējās naža izslīdēšanā no koka un asmeņa brašas iecirpšanās iekš:
- pēdējām (burtiski) biksēm;
- pēdējiem (burtiski) šortiem;
- pirmo un pēdējo augšstilbu.

Es jau nesaku, ka bija nepatīkami paskatīties kā paveras pāršķeltie ~2cm auduma un ādas, atklājot zemākos epitēlija slāņus. Smuks skats. Apakšā balts un tad sevi piesaka sārtā asintiņa. Taču tās bija krietni mazāk kā toreiz, kad papīra nazis izdomāja uztaisīt frizūru īkšķim, apgraizot tā galu pa 3mm.

Rāmītis solās sanākt solīds un smuks. Pašam prieks. Atgādina par nepabeigto projektu un rosina uztaisīt vienu citu - arīdzan ieturētu iekš SH universa. 3. daļa šoreiz. Seivošanās simbols jebšu Halo Of The Sun. Par to vēlāk kaut kad...
 

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:



Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.
( +4lpp )
 

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Nekad nebiju lasījis kādas filmas scenāriju… Līdz šim – izlasīju Silent Hill filmas 2004. gada 26. oktobra scenāriju – redakciju, kura savā būtībā ir daudz tuvāka filmas izejas avotam - spēļu oriģinālajam stāstam. Negribētos man spoilot potenciālos interesentus, tamdēļ izvairīšos minēt to, kas tad ir tas atšķirīgais starp šo redakciju un galaproduktu. Varu vien minēt tās aptuvenās vietas un lietas, kuras ir mainītas, izsakot arī savu viedokli par tām. Uzlieku uz austiņām skanēt Akira Yamaoka radītos skaņdarbus (483) uz Shuffle un lasu scenāriju, gūstot citādāku ceļojumu šajā pilsētā, reizē gūstot tīkamu ieskatu filmu veidošanas pasaulē. 148 ainas 114 lapaspusēs un 10700579 baitos iekš .fdr faila (lasāmais ir konvertēts .pdf formātā) – aizraujošs lasāmgabals vienam vakaram. ( This whole world is Alessa )
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Noslēpumainības plīvurs no Silent Hill 2 filmas nākotnes nokrita vakar, kad saņēmu RSS ziņas no vairākiem avotiem - helldescent.com un kotaku.com, kuros vienisprāt bija apgalvots:

Scenārists Roger Avary un producents Samuel Hadida atgriezīsies Silent Hill filmu visumā, veidojot Silent Hill 2. Abi radošie prāti jau iepriekš kopīgi strādāja pie 2006.gada Silent Hill filmas, kas kases ieņēmumos ienesa 100 miljonus dolāru visā pasaulē. Tiek ziņots, ka filmas uzņemšana sāksies nākamgad, pēc tam, kad Hadida un viņa studija Davis Films pabeigs filmēt Resident Evil: Afterlife ar Millu Jovoviču galvenajā lomā.

Tātad - negaidām filmu uz 2010. gadu, bet gan, prognozēju, uz ~2011. gadu - ja reiz nākamgad tikai uzsāk filmēšanu. Un varbūt varu iepriecināt tos, kuri nebija sajūsmā par to, ka 2006. gada filma visnotaļ eksperimentēja ar pašinterpretāciju, t.i., bija visnotaļ tālu no spēļu satura. Lieta tāda - ir pieejams oriģinālais Silent Hill 2004. gada scenārijs, kurš ir krietni tuvāks spēlēm. Vai tas ir labi? Nezinu gan, man tas nebūt netraucē, taču traucē tiem, kuri cepjas par to, ka cross-media saturs nav ar pārspiedienu proporcijās 1:1.

Tad nu, lūk, spēļu saturam tuvāks scenārijs brīvai lejuplādei un lasīšanai (iz Silent Hill Heaven foruma): http://www.mypdfscripts.com/screenplays/silent-hill

Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību. ( Scene 35 )

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…( Atver mani, ienāc manī, paņem mani )

Ar šo pacelšu no siltās slimības gultas kādu domu: Silent Hill 2 videospēles iziešana kādā neierastā telpā.
Pirmā doma bija kinoteātris, taču apzinot izmaksas (~600Ls), nācās to atcelt un prātā izaudzinātais radījums pakāpeniski tuvojās nāves slieksnim. Taču ir domas un sapņi, kuri tik ļoti viegli nemirst. Nāves agoniju laikā dzima alternatīva – projektora, ekrāna un telpas īre kādā pamestā objektā, tādējādi nodrošinot tādu norises vietas esenci, kura ir tuvāka spēles dekadentajai estētikai. Šāda risinājuma izmaksas nepārsniedz simts latu slieksni – 50Ls par videotehnikas īri un pārējie izdevumi saimniekam par telpām un objekta sargiem par klapatām. Tātad, padomā ir šis objekts un tuvākie divi mēneši – visticamāk, ka kāda septembra sestdiena. Pēc spēles iziešanas noteikti, ka paliks pietiekami daudz laika, lai noskatītos Silent Hill filmu.
Patreiz ir apmēram 22 nācēji (labākajā gadījumā), iz šādiem avotiem: Revolution.lv: 3; No citiem galiem: 9+2; Survival Horror DB grupa: 1; DB grupa Šausmenes: 1; vēl nezina: ~21


Nepieciešamais:

Horror mīlošs dalībnieks/skatītājs ar 4Ls ieejas maksu tīri izmaksu segšanai (nedomāju, ka savāksimies vairāk par 20, kas arī apmēram segs izmaksas), kurš ar labpatiktu ~8h vērotu uz ~2x1,5m ekrāna notiekošās estētiskās šausmas (spēli esmu izgājis vairākkārt, tātad, neveiklu mirkļu iespējamība ir krietni samazināta) kinoteātrim pielīdzinātos apstākļos, vērtējot tīri iz tehniskiem aspektiem;

kāds sēžamais līdzi dalībniekam, piemēram, kas šāds vai šāds;

ēdmaņa līdzi dalībniekam;

Visticamāk, ka kāds siltāks apģērba gabals - telpās apkures nebūs, ja nu vienīgi varēs sarūpēt kādu sildītāju tehnikai.

Laiks:
Tuvākie divi mēneši, visticamāk, - kāda šī gada septembra sestdiena un tās nakts uz svētdienu (tiks precizēts, kad tiks sarunāta i tehnika, i telpas).

Pieteikšanās:
Mail uz ichtus[iekš]inbox.lv

Papildus info par iercerēto pasākumu var meklēt vecajā anotācijā: http://klab.lv/~disfigurator/68595.html

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Filma iz plaukta, kurā dzīvojas ne gluži manas sviestmaizītes un tējas tases ("not my cup of tea"), kuru pamanīju vien nosaukuma dēļ - The Indian Runner. Pamanīju savas apsēstības un fetiša dēļ - Silent Hill, konkrēti šajā sakarībā (skat "bradājumā fiksētās nianses"). Lieta sekojoša - iekš pirmās Silent Hill spēles atrodams veikaliņš ar tādu pat nosaukumu (tajā, tāpat kā vienā veikalā filmā, tirgo autentiskos indiāņu kultūrpriekšmetus un ādas izstrādājumus; ja pareizi atminos, identisks bija arī veikaliņa uzraksta fonts), kuru uzreiz atminējos, ieraugot filmas nosaukumu.
Zinot, ka Team Silent prasmīgi savā radījumā ir inkorporējusi dažādu mākslas darbu elementus (daži zināmākie piemēri: Alice In Wonderland, Wizard Of Oz, Kinga (no šī daudz lietas ņemtas, piemēram, plakāts "Study Dammit!", filma Carrie) Pet Cemetery, Bredberija iela un daudzus citus mākslas dižgarus un viņu darbu elementus) un idejas - nolēmu to noskatīties un labi, ka tā: daži elementi iz Silent Hill universa (jebšu otrādāk - iekš SH universa inkorporētie) bija atrodami filmā, piemēram, klusi spriedzes brīži, kuri būvēti uz akcentētu ambiento troksni, kurš veido ritmisku paternu, ar kādu mūs biedē SH - tādi kā sliežu klaudzoņa, ventilatora troksnis, u.tml; tēlu mijiedarbība, kuri ir visnotaļ eleganti attīstīti, sevišķi "ļaunais" tēls, kurš šķiet bīstams pat brīžos, kad tas komunicē ar saviem tuviniekiem - izcili sabalansēts negāciju tēls, kurš iemieso dzīvniecisku pietāti pret fiziski pārāko; mazā pilsētiņa - tās vaigs ir visai līdzīgs Silent Hill pilsētiņas vaigam.

Ir vēl dažas līdzības, taču, ja izraisīju jūsos interesi, nevēlos sabojāt atklāšanas priekus.
Runājot par filmu - diždarbs tas nav, taču ir pietiekami labs, uz tēliem un stāstu balstīts "TV gabals"/drāma, lai to vērtētu ar 7/10 (figurē arī iekšējie dēmoni, taču ne Horror līmeņa), tātad, gana labs, lai to skatītos - it īpaši gadījumā, ja esam ar Silent Hill universa fīliju sirgstoši indivīdi. ( EDIT@12:16 - SH universa saknes )