Diapozitīvs

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Nekad nebiju lasījis kādas filmas scenāriju… Līdz šim – izlasīju Silent Hill filmas 2004. gada 26. oktobra scenāriju – redakciju, kura savā būtībā ir daudz tuvāka filmas izejas avotam - spēļu oriģinālajam stāstam. Negribētos man spoilot potenciālos interesentus, tamdēļ izvairīšos minēt to, kas tad ir tas atšķirīgais starp šo redakciju un galaproduktu. Varu vien minēt tās aptuvenās vietas un lietas, kuras ir mainītas, izsakot arī savu viedokli par tām. Uzlieku uz austiņām skanēt Akira Yamaoka radītos skaņdarbus (483) uz Shuffle un lasu scenāriju, gūstot citādāku ceļojumu šajā pilsētā, reizē gūstot tīkamu ieskatu filmu veidošanas pasaulē. 148 ainas 114 lapaspusēs un 10700579 baitos iekš .fdr faila (lasāmais ir konvertēts .pdf formātā) – aizraujošs lasāmgabals vienam vakaram. ( This whole world is Alessa )
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Noslēpumainības plīvurs no Silent Hill 2 filmas nākotnes nokrita vakar, kad saņēmu RSS ziņas no vairākiem avotiem - helldescent.com un kotaku.com, kuros vienisprāt bija apgalvots:

Scenārists Roger Avary un producents Samuel Hadida atgriezīsies Silent Hill filmu visumā, veidojot Silent Hill 2. Abi radošie prāti jau iepriekš kopīgi strādāja pie 2006.gada Silent Hill filmas, kas kases ieņēmumos ienesa 100 miljonus dolāru visā pasaulē. Tiek ziņots, ka filmas uzņemšana sāksies nākamgad, pēc tam, kad Hadida un viņa studija Davis Films pabeigs filmēt Resident Evil: Afterlife ar Millu Jovoviču galvenajā lomā.

Tātad - negaidām filmu uz 2010. gadu, bet gan, prognozēju, uz ~2011. gadu - ja reiz nākamgad tikai uzsāk filmēšanu. Un varbūt varu iepriecināt tos, kuri nebija sajūsmā par to, ka 2006. gada filma visnotaļ eksperimentēja ar pašinterpretāciju, t.i., bija visnotaļ tālu no spēļu satura. Lieta tāda - ir pieejams oriģinālais Silent Hill 2004. gada scenārijs, kurš ir krietni tuvāks spēlēm. Vai tas ir labi? Nezinu gan, man tas nebūt netraucē, taču traucē tiem, kuri cepjas par to, ka cross-media saturs nav ar pārspiedienu proporcijās 1:1.

Tad nu, lūk, spēļu saturam tuvāks scenārijs brīvai lejuplādei un lasīšanai (iz Silent Hill Heaven foruma): http://www.mypdfscripts.com/screenplays/silent-hill

Oh, my – cik labs kino! Ar kuru galu lai sāk? Ar sociālo satīru? Varbūt ar militārismu? Varbūt ar tiem filmas elementiem, kuri ir kopīgi ar manu all-time favorīte universu vārdā Silent Hill? Varbūt vienkārši sākt ar miglu? Varbūt ar spēcīgo tēlu aprakstīšanu? Hmmm, varbūt uzreiz ķerties klāt pie piesātināti tumšās, taču reizē arī savādi maigās atmosfēras, kura iemieso mistēriju, dekadenci un šausmas? Nudien, nezinu!
Sākšu jau laikam ar to, ar ko šī filma man šķita ļoti pievilcīga esam. Pirmkārt – Stīvena Kinga darba „Mist” ekranizējums. Uzreiz jāsaka - filma veido noslēgtu universu sevī, līdz ar to grāmatas zinātājiem nevajadzētu rasties īpašām problēmām ar ekranizāciju, ja vien šiem nebūs kārtējā cemme par to, ka nav piepildīti viņu slapjie sapņi vīziju kalni un pašizsfantazētās ainas, kas faktiski nav reāli. Man kā kino cienītājam, skatoties filmu ne mirkli nešķita, ka tā sniedzas ārpus savas būtības/rāmja, nesajutu, ka tā spiež uz oriģināldarbu (noveli) vai kādu cita mēdija darbu, lai šo filmu izprastu (Bunell). Tātad, ir noslēgts universs, kura beigas ir ar to gardo neatrisinātā noslēpuma garšu, kas allaž vandās galvā un liek domāt: „kas īsti notika?”
Otrkārt – filma sevī apvieno vairākus žanrus un ir gards to salikums jeb kokteilis – ir mums gan drāma, gan Horror, gan Mystery, gan Fantasy, gan katastrofu filma. Vismaz 5 episki stingri žanri, uz kuru pamata būvēts Kinga stāsta vizuālais izpildījums, pie kura piestrādājis arī Kings. Kokteilis, kuram piemīt potenciāls apmierināt plašu nopietna kino cienītāju pulku. Bet visvairāk mani, protams, priecē šī filmas bezkaunīgā uzdrīkstēšanās būt tik solīdi atmosfēriskai un baisai starp rindām – gluži kā necaursitamā Silent Hill atmosfēra. Arī šeit ir migla, kas vien jau spēlējas ar filmas saturu un angļu vārdu „Mystery”; migla, kas pārņem pasauli un ierasto idilli nomaina pret neiedomājamām un izcili radītām šausmām, kuras struktūras ziņā ir gan ļoti J-Horroriskas, gan arī ASV-Horroriskas, taču ar to īpašo Kinga šausmu izpratni, kas Holivudas Horror kino skolai piešķir kaut kādu zināmu vērtību – pat intelektuālu un estētisku vērtību. ( Scene 35 )