Diapozitīvs

Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama starp kājām galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…( Atver mani, ienāc manī, paņem mani )

Tāds nu ir tas fakts - pagājušā gada septembrī solītā SH: Homecoming spēles OST relīze tā arī oficiāli nav iznākusi, diemžēl. Pati spēle man patika nedaudz virs viduvēja līmeņa, taču Akira Yamaoka mūzika pie tās ir allaž spēcīga - šajā gadījumā varbūt pat spēcīgākais Horror estētikas aspekts šajā spēlē, kuru atspoguļo ne tikai mana gaume, bet arī kāds citātiņš:

Yamaoka: I composed all the music and created all the sound effects as usual. The hardest part of collaborating with a foreign development team is making them understand the feeling of “fear” that we were looking for. In Japan, we all know “Tatari”or “Onryo”(people’s spirits come back to this world to harm those who pained them when they were living) , but Americans don’t. I spent a lot of time trying to explain this concept to the team."

Citāts ne tikai mielo manu domu par ASV videospēļu Horror impotenci, sevišķi psiholoģiska un sirreāla Horror, bet arī daudz ko pasaka par spēles Horror līmeni, kurš bija viszemākais sērijā, manuprāt - varbūt vien nedaudz zemāks par SH: Origins.

OSV: Do you have any final thoughts regarding your work Silent Hill Homecoming? Do you have a message regarding the game’s music that you want to relay to your fans?
Yamaoka: This is the first Silent Hill title on a next-gen platform, which allowed us to challenge ourselves when it came to creating the game, but not specifically aimed at the area of music (for me, the game and music are a part of the same whole). Silent Hill Homecoming has a different type of “fear.”

OSV: Can you tell us what’s next for you? Are there any announced projects that you are currently working on?
Yamaoka: I am currently working on something, but it’s unannounced. Please wait for a while, and when I can announce it, I’ll reveal something that exceeds Silent Hill, so stay tuned!

:O

http://www.originalsoundversion.com/?p=562#more-562
http://www.silenthillforum.com/viewtopic.php?p=457102#457102
http://www.google.lv/search?hl=lv&safe=off&num=50&q=Silent+HIll+Homecoming+ost&btnG=Mekl%C4%93t&meta=

( EDIT@2009.08.19, 11:10 - Skaņu celiņa recenzija )

Filma iz plaukta, kurā dzīvojas ne gluži manas sviestmaizītes un tējas tases ("not my cup of tea"), kuru pamanīju vien nosaukuma dēļ - The Indian Runner. Pamanīju savas apsēstības un fetiša dēļ - Silent Hill, konkrēti šajā sakarībā (skat "bradājumā fiksētās nianses"). Lieta sekojoša - iekš pirmās Silent Hill spēles atrodams veikaliņš ar tādu pat nosaukumu (tajā, tāpat kā vienā veikalā filmā, tirgo autentiskos indiāņu kultūrpriekšmetus un ādas izstrādājumus; ja pareizi atminos, identisks bija arī veikaliņa uzraksta fonts), kuru uzreiz atminējos, ieraugot filmas nosaukumu.
Zinot, ka Team Silent prasmīgi savā radījumā ir inkorporējusi dažādu mākslas darbu elementus (daži zināmākie piemēri: Alice In Wonderland, Wizard Of Oz, Kinga (no šī daudz lietas ņemtas, piemēram, plakāts "Study Dammit!", filma Carrie) Pet Cemetery, Bredberija iela un daudzus citus mākslas dižgarus un viņu darbu elementus) un idejas - nolēmu to noskatīties un labi, ka tā: daži elementi iz Silent Hill universa (jebšu otrādāk - iekš SH universa inkorporētie) bija atrodami filmā, piemēram, klusi spriedzes brīži, kuri būvēti uz akcentētu ambiento troksni, kurš veido ritmisku paternu, ar kādu mūs biedē SH - tādi kā sliežu klaudzoņa, ventilatora troksnis, u.tml; tēlu mijiedarbība, kuri ir visnotaļ eleganti attīstīti, sevišķi "ļaunais" tēls, kurš šķiet bīstams pat brīžos, kad tas komunicē ar saviem tuviniekiem - izcili sabalansēts negāciju tēls, kurš iemieso dzīvniecisku pietāti pret fiziski pārāko; mazā pilsētiņa - tās vaigs ir visai līdzīgs Silent Hill pilsētiņas vaigam.

Ir vēl dažas līdzības, taču, ja izraisīju jūsos interesi, nevēlos sabojāt atklāšanas priekus.
Runājot par filmu - diždarbs tas nav, taču ir pietiekami labs, uz tēliem un stāstu balstīts "TV gabals"/drāma, lai to vērtētu ar 7/10 (figurē arī iekšējie dēmoni, taču ne Horror līmeņa), tātad, gana labs, lai to skatītos - it īpaši gadījumā, ja esam ar Silent Hill universa fīliju sirgstoši indivīdi. ( EDIT@12:16 - SH universa saknes )

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )

Sākšu ar apgalvojumu, ka man ļoti tīkams ir fakts, ka Tarkovskim tīkami bija metaforu un metafizikas plaukti, kuri man izteikti tuvi ir kopš iepazīšanās ar Team Silent mīlestību pret šīm pašām lietām, pret šo pašu dzīves pilno un izteiksmes līdzekļos neizsmeļamo simbolismu.
Filma ieturēta labākajās hipnotizējošā Tarkovska tradīcijās – lēni kadrējumi; lēnas kameras kustības, kas pavadītas ar skaņu, noved skatītāju transam līdzīgā stāvoklī; spēles ar krāsu psiholoģiju, kas suģestē un izceļ lietas, kuras Tarkovskis no Stanisław Lem darba vēlas izcelt; absolūti mākslinieciskās kompozīcijas, kuras ir gatavas likšanai pie sienas kā lieliskas ainavas – šeit ir viss, ko es no Tarkovska redzēju pirmajā reizē caur Zonas simboliskajām aprisēm: tā pati perfekcija, tā pati dialogu estētika, līdzvērtīgi izstrādāti tēli un kopējā atmosfēra, kura ievelk sevī un izslēdz iespēju novērsties no hipnotizējošās mākslas, turklāt visam pa virsu – ar līdzīgiem elementiem un metafiziskām metaforām apveltīts stāsts par cilvēku, viņa cilvēcību, pasauli un to, kādu apkārtni tas veido dažādu stimulu ietekmē. Turklāt tas elements/koncepts par spēcīgu pārdzīvojumu manifestāciju fiziskā veidolā un manifestētās būtnes esības aplūkošana – vairāk kā vienkārši garda apcere par to, kas veido cilvēku, - vairāk kā garda kopsakarība ar Silent Hill universu – arī Stalker saturēja līdzības un šādas kopsakarības ir viens no ceļiem uz maniem simpātiju serveriem – un ja vēl piemetam Tarkovska ģenialitāti un arī audiovizuālās līdzības, tādas kā migla, mīklainā un biezā atmosfēra, skanošā mūzika, turklāt filmā ir arī savas "krīpī" vietas! ( ... tālāk ... )

Pavisam īsi – lieliska filma, kura apvieno jautru garu ar dramatisku mīlas daudzstūri, dažiem horror elementiem, filosofoju, mistēriju, metafiziku un psiholoģiju, stāstot stāstu par cilvēka esību un allaž klātesošo vēlmi būt kāda cita ādā – būt par kādu citu, stāsta laikā uzdodot jautājumus par to, vai vispār ir iespējams būt cita galvā (būt par citu) un kādas sekas tas atstāj uz ceļotāju cita prātā, kā arī uz adresātu, kuram ir tas gods būt par nelaimīgo, kura prātu okupē šie ceļotāji, kuri ieradušies caur mistisko tuneli/portālu, kas atrodas leļļu meistara jaunatrastā arhivāra darbavietas 7 ½ stāvā, lai pēc 15 minūtēm tiktu izmēzti no Malkoviča prāta, fiziskā veidolā tiekot izmestiem no nekurienes, ceļa malā.
Man kā geimerim šis ceļošanas motīvs ir pazīstams – tas lieliski tika apstrādāts un izmantots videospēlē Silent Hill 4 – tajā portāls bija vēl vairāk mistificēts, bet bez šaubām - aizgūts no šīs ģeniālās, gudrās, vizuāli pievilcīgās, daudzšķautņainās, bet ne gluži kompleksās filmas, kura vienkāršā, izklaidējošā veidā aplūko sarežģītas cilvēka esības tēmas savā īpašajā atmosfērā un manierē. Lielisks darbs, turklāt šī ir režisora Spike Jonze pirmā pilnmetrāžas filma – līdz šim viņš bija taisījis reklāmas un videoklipus, bet ar šo filmu pieteica sevi par spējīgu mākslinieku. No vizuālās estētikas puses ir jāizceļ kaut vai pats mistiskais 7 ½ stāvs, tunelis, kā arī simboliski izmantotās marionetes un stāstiņi, kuri atklāj filmas kopstāstu vai detaļas – labs paņēmiens, kurš atsauc atmiņā lielisko filmu Dolls (2002). Protams, par filmu var runāt un rakstīt krietni plašāk, bet tad man ir jānoskatās tā vismaz vēl vienu reizi, ko arī bez šaubām darīšu, bet pagaidām - filmas aprakstu varētu reducēt līdz citātiem:

„Craig Schwartz: There's a tiny door in my office, Maxine. It's a portal and it takes you inside John Malkovich. You see the world through John Malkovich's eyes... and then after about 15 minutes, you're spit out... into a ditch on the side of The New Jersey Turnpike.
Maxine: Sounds great!. Who the fuck is John Malkovich? ( ... tālāk ... )