Ray Bradbury "Fahrenheit 451" (451 grāds pēc Fārenheita), 1953

« previous entry | next entry »
Nov. 21st, 2008 | 10:40
Skan: Severe Torture - Misanthropic Carnage




Barība mizantropiem, dabas, tīru un patiesu cilvēcisko vērtību, intelekta un sasodītajiem grāmatu mīlētājiem, kuriem pievienojos.
------


1953. gada darbs, kungi un dāmas. Ir pagājuši 55 gadi! Piecdesmit pieci.
Bet jautājumi, kuri aplūkoti Ray Bradbury grāmatā ir tik sasodīti dzīvi arī mūsdienās! Tik sasodīti dzīvi, ka pat nezinu - vai apbrīnot autora tālredzību un spēju redzēt mūžīgās problēmas, vai arī sist galvu pret sienu un tā paša tipa idiotus visapkārt, jo nekas, pilnīgi nekas nav mainījies... Varbūt sitams esmu es pats un visa cilvēce ar.

Grāmata ir novele par kādu grāmatu dedzinātāju, kura profesija ir pagātnes “muļķību” iznīcināšana ar Valsts sankcionētu grāmatu dedzināšanas pienākumu laikā, kad tehnoloģijas cilvēka dzīvi ir pārvērtušas par bezrūpības un tukšas eksistences esību.
Šis dedzinātājs tik ļoti izcili ar savu tēlu demonstrē tās lietas, kuras nīstu es pats: sabiedrības impotenci, masveida štancēto pasaules uztveri bez individualitātes un vienkāršu domāšanas, intelekta trūkumu. Protagonists tik sasodīti labi simbolizē un visnotaļ plašā laika cilpā manifestē to parādību, kuru mūsdienās iekš jauniešiem apzīmējam ar terminu "pokemonisms", bet pieaugušo gadījumā lietojam veco, labu terminu "idiots" vai kādu arī visnotaļ bieži lietotu - "smadzeņu invalīds". Pievienoju vēl savu, manuprāt, trāpīgāku variāciju par tēmu recenzijas un grāmatas kontekstā: "zombiji" vai "nemirušie" - tie paši Romero un daudzu citu autoru radītie pūstošie, mirušie, bet apkārt klīstošie ķermeni, kuriem no cilvēcīguma vien palicis ir fiziskais veidols un pamatinstinkti - baroties, patērēt un vairot savas rindas ar barošanās/patērētāju pasaules uztveres blakus produkta starpniecību, inficējot ar to mūsu nākotni – bērnus, sējot tajos patērētāja uztveri un “bara autismu”.
Precizējam: šis tēls simbolizē teju it visu to, kamdēļ manī dzīvo mizantrops.

Darbs ir radīts tajā tālajā gadā, ietērpts iekš Fantastikas žanra mundiera un starp grāmatu dedzinātāja dzīves fragmenta stāsta rindām (vai arī tiešā veidā) vēsta mums par šo zombijismu, vieglākā ceļa izvēli, atteikšanos no sava pasaules uzskata bara instinkta vārdā un tiekšanos pēc nepārtrauktas bezsmadzeņu izklaides, kuras labi varam vērot tajās riesta dejās tajos klubos, iekš nevēlēšanās lietot mūsu pašu tēlainās un skanīgās valodas diakritiskās zīmes, to vietā lietojot tā saucamo pokerakstu un iekš šī pokeraksta veicinātās impotences radīt loģiski saistītus, uztveramus vārdu salikumus, jēdzienus, nemaz nerunājot par teikuma struktūrām, kā arī iekš akūta viedokļu trūkuma - visapkārt sev redzam vienas vienīgas "Iesakiet" un "Kāds ir jūsu viedoklis" satura tēmas. Un iekš vēl daudz, kā cita.

Varbūt skumji, bet par šo visu ir runāts šajā darbā.
Un patiešām patīkami bija lasīt kā protagonists (sākotnējs šī sabiedrības un “kultūras” modeļa upuris) sevī sajūt ko viņam neparastu, ko nepareizu un aizliegtu, ko bīstamu - sevi, savu individualitāti un radušos domāšanu, kura vispirms izpaužas caur darbā apspēlēto "nepaklausīgo roku" sindromu.
Patīkami bija vērot kā tēla pasaule apgriezās kājām gaisā un uz vecās pasaules gruvešiem tika radīta jauna pasaule, kur vārds "intelektuāls" vairs nav lamu vārds – pats kļuva par “savādnieku”, kuru gaitas iepriekš bija medījis.

Patīkami bija arī lasīt par tā laika autora nākotnes redzējumu - milzīgi TV ekrāni, pneimatiskie vilcieni, "gliemežnīcas" kā radiosignālu uztvērēji, ievietoti tieši ausīs, mašīnas, kuras spēj transformēties par helikopteriem un ugunsdzēsēji, kuri kļuvuši par Valsts sankcionētiem dedzinātājiem - sociālās mašinērijas manifestācijām un tās bandiniekiem vienā personā.
Un visa šī apjomīgā, nemirstīgā informācija ir ietverta laba izpildījuma Fantastikas žanra kamzolī, kura oderē bija gan komēdija, gan spriedze, gan drāma, kā arī citu prozas žanru elementu klāsts - patīkams kamzolis, kurā patverties no nemirušo ordām.

Liek arī padomāt par padomju cilvēku, jo grāmata pie manis nonākusi šādā formātā: saskaņā ar LPSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu izdoto 1975. gada šī darba tulkojumu, kuru veikusi Inese Veide.
Proti, darbā ir visai neslēpts zemteksts, runa par cilvēcīguma dārgumiem: individualitāti un personiskajām zināšanām, personiskajiem viedokļiem un analītisko domāšanu - lietas, kuras padomijā, cik zinu, bija liegtas, tā vietā viss bija sociāls: kolektīva doma, vispārpieņemtas idejas, "gudrības" un atziņas - nekādas individualitātes vai kritiskās, personiskās domāšanas, kur nu vēl pret partiju.
Bet tas viss ir šajā darbā, kurš izdots ar LPSR svētību. Jancīgi.
Varbūt tas lieku reizi norāda uz Dzelzs aizkara caursitamību vai vienkāršu idiotismu un partijas nespēju redzēt, saprast zemtekstu, domāt starp rindām. Varbūt taisni otrādi – partija bijusi tik slīpēta, ka spējusi tautai dot ko šādu šajos vispārējos tabu laikos.
Bet varbūt gluži vienkārši saskatu darbā par daudz lietu, kuras bija dzīvas tā radīšanas laikā, bija dzīvas arī pēc apmēram 20 gadiem, kad tapusi manis izlasītā grāmata, ir dzīvas arī pašlaik - tagadnē, kuras ir dzīvas arī autora attēlotajā nākotnē un būs dzīvas arī mūsu reālajā nākotnē - šīs fundamentālās lietas, attiecībā uz kurām gluži nedarbojās teiciens "Kad es augu, tad gan tā nebija...". Kā darbā redzams - bija, ir un būs.
Jā, nav tā, ka vecajos laikos cilvēki bija gudrāki un ka tajos šis minētais teiciens darbojās. Vienīgi tagad ir krietni lielākas iespējas šiem zombijiem, kuriem nav, ko teikt, izpausties publiskajā telpā, piegružot to ar bezjēdzīgu informāciju (spamu), apvainojumiem (fleimu) un krietnu devu nesaturīgu tematu un komentāru (offtopic/flood). Interneta un digitālo tehnoloģiju laikmeta ēnas puse (par ko arī autors savā 50. gadu grāmatā runā), kad katrs, kurš ieņēmis prātā, “spēj” būt par rakstnieku, mākslinieku, fotogrāfu un jebko citu, par ko šiem nav absolūti nekādas nojēgas.
Vienmēr būs šie nemirušie, vienmēr būs tie, kuri tos vadīs barojot ar ieteikumiem un savu viedokli, pasaules uzskatu, vienmēr būs tie, kuri izstrādās vadmotīvus abām kategorijām un vienmēr būs tie, kuri uz pilsētām, to utopijām un absurdajām kārtībām, skatīsies no malas - no skatu punkta pie vecajām dzelzceļa sliedēm.

Laba grāmata savu domu un uzskatu bagātināšanai, izcils darbs grāmatu mīlestības attīstīšanai (maitas dedzinātāji un nemirušie), mizantropijas barošanai un arīdzan kārtošanai, un liekam, bet tīkamam atskatam uz savu pasaules uzskatu.
Krietna, ļoti tīkama grāmata par mūžīgām tēmām, vērtībām un anti-vērtībām modernajā sabiedrībā. Grāmata, kuras tēlainie epiteti, notikumi un tēlojumi spēja mani smīdināt un pat dziļi aizkustināt, sevišķi ar skaistajām rudens dabas ainām, kad viss darbā smaržo pēc kanēļa, krustnagliņām, upes, ugunskura un pat lakricas - tās pieminēšana epiteta ietvaros paņēma mani visdziļāk dvēselē!

Pravietojuma un reālās situācijas atspulgs metalmūzikā:

Fear Factory - Byte Block

"i'm nothing more
nothing less
than a single piece of flesh
nothing more
nothing less
than a worthless piece of flesh!

no, i have not forgot
what you said to me
this is reality, cast me away!

i've lost my mind
lost my faith
the machine made me the slave
lost my mind
lost my faith the machine made me the slave!
worthless

no, i have not forgot
what you said to me
this is reality

falling, fading...
traces of my soul

i have no more memory
no more past that i can see
devoid of that which defines me
devoid of all humanity
don't know how i got here
but i wish that i was dead!

no, i have not forgot
what you said to me"



P.P.S.
Autors tik tiešām runāja man zināmos, tuvos jēdzienos, kategorijās un tēlos! Barība mizantropiem, dabas un cilvēcisko vērtību, intelekta un grāmatu mīlētājiem. Grāmatas lasīšanas laikā tiešsaistē smadzeņoju šīs starp rindām (kā arī tajās un virs tām) ietvertās domas, dzīvoju līdzi notikumiem, priecājos par notikumu norises vietām un guvu šī veseluma gūšanas baudu.

Varbūt šādai grāmatai, kura nostāda lasītāju tādā skatu punktā, no kura kritiski pavērot sevi un sabiedrību, vajadzētu būt mācību programmās kā obligātajai lasāmvielai, hehe.

He, te to var izlasīt krievu valodā:
http://lib.ru/INOFANT/BRADBURY/farengejt.txt
 
Tags: ,

Pilns sakāmais | Komentēt | Add to Memories


Comments {3}

antagonist

(nav)

from: [info]elvira
date: Nov. 21st, 2008 - 11:05
Pilns sakāmais

Ir lasīta un jā, piekrītu.

Partija caurmērā nejūsmoja par zinātnisko fantastiku, taču bija viens apmēram dekādi ilgs "atkusnis", kad šo žanru sāka uztvert nevis kā "tukšu fantazēšanu", bet kā "radošā gara izpausmes". Tad arī izdeva ilgu laiku plauktos stāvējušos krievu rakstnieku darbus (kaut vai vecais labais Belajevs) un kaut ko pat tulkoja. Man liekas, kā reiz 70os tas arī bija.
Principā, tie, kam grāmatu vajadzēja dabūt cauri cenzūrai, varēja visu pasniegt arī apmēram šādi - lūk, autors rāda, pie kā noved kapitālistiskā domāšana, nanana. To pašu noteikti darīja publicējot Orvelu, Šekliju ect., turklāt vienmēr varēja uzrakstīt gana ideoloģiski pareizu priekšvārdu/pakaļvārdu.
Pēc tam viņiem sāka likties, ka gara izpausmes kļūst pārāk radošas (lasi - brīvdomīgas) un var nevēlami ietekmēt lasītāju, un bodīti atkal aizklapēja uz kādu laiku.
Bet vispār arī mani sajūsmina/šausmina rakstnieku precīzais nākotnes redzējums tik daudzus gadus atpakaļ, tāpēc izlasot Orvela "1984" palika diezgan jocīgi ap dūšu.

Atbildēt | Pavedinājums


Ivo

(nav)

from: [info]disfigurator
date: Nov. 21st, 2008 - 11:09
Pilns sakāmais

Jā, tehnoloģijas nomāktās individualitātes redzēšana vairāku dekāžu tālā nākotnē ir kas baiss un pravietisks.

Ar šādu aprakstiņu vien pietiek, lai es lūkotu pēc 1984, hehe

Atbildēt | Ļaunuma sakne | Pavedinājums


antagonist

(nav)

from: [info]elvira
date: Nov. 21st, 2008 - 05:25
Pilns sakāmais

klasika ;)

Atbildēt | Ļaunuma sakne