Iedomu draudziņi

Pēc garajiem sausuma periodiem ar izdegušo zāli ir tik patīkami no rīta caur pavērto logu dzirdēt slapju asfaltu.

Citās ziņās: sen neko neesmu rakstījusi par Zaļo partiju, kas ir jālabo, īpaši tagad, kad tās biedri pēc Džeisona Ārdeja nāves ir nākuši klajā ar plānu vērienīgai vārda brīvības ierobežošanai.

Daudz labu ideju, piem: divu valsts regulatīvo dienestu izveide, lai "atzīmētu un novērstu rasismu" un "ableismu" mediju saturā, kā arī pārraudzītu "vajāšanu", kas it kā izriet no mediju atspoguļojuma. Mediju regulatoram Ofcom piešķirt pilnvaras, kas ļautu tam pieprasīt, lai lielās platformas dzēš "naidīgu, diskriminējošu un sazvērestības" materiālu, acīmredzot pat tad, ja tas nepārkāpj likumīgas vārda brīvības robežas, pieprasīt sociālo mediju uzņēmumiem "veicināt un aizsargāt" noteiktu balsu daudzveidību. Un, visbeidzot - novirzīt aptuveni £1 miljardu publiskā finansējuma katru gadu Independent Media Commons, ko veidotu bezpeļņas un "sabiedrības interešu" mediji un ko pārraudzītu nacionālās un reģionālās mediju padomes.

Ir cilvēki par kuriem britu mediji raksta nonstopā, piem, Roulinga, teju katrs tvīts, ko viņa uzklabina, potenciāli kļūst par rakstu. Laikā, kad mediji ziņoja par viņas atbalstu tagadējās organizācijas Sex Matters izvedotājai Majai Forstārterei, britu LGBTQ+ medijs Pink News par Roulingu cepa 40 rakstus nedēļā. Vai arī, atceros rakstus par skotu meitenēm, kur tas pats Daily Mail vēstīja, ka pie visa vainīga 12 gadīga meitene ar psihozi, kas vēlāk izrādījās nepatiesība - nekas no tā neizpelnījās tik lielu uzmanību, lai tiktu ierosināta jaunu mediju kontroles mehānismu izveide. Savukārt, kad kāds, kurš pieķerts neskaitāmos melos un, kurš sūtīja policiju un advokātus virsū tiem žurnālistiem, kas vēlējās šos melus pārbaudīt - tika atmaskots, tagad tas ir vajadzīgs. Kā tas nākas, ka vairāk vajag aizstāvēt tieši kādu, kurš reāli ir bijis vainīgs, nevis nevainīgos. Labi, Ārdeja gadījums ir ekstrēms, jo beidzās ar nāvi, taču vai patiesības nākšana gaismā būtu jāierobežo, jo kaut kādā dīvainā leņķī tā saduras ar cīņu pret rasismu un ableismu un var kādu aizskart un novest nāvē? Cilvēku iedzina nāvē tā melu jūra, kurā viņš peldēja.

gan mīlu gan ienīstu to kā animes pēkšņi ņem un uzplēš flashbacks

( objectification )

Vārds “dezinficēts” būtu jāaizvieto ar citu vārdu, jo pretēji rodas iespaids, ka runājam par infekciju aizmēšanu, taču patiesība ir plašāka.

nesaprotu zem cik liela un smaga akmens ir jādzīvo, lai tev liktos, ka sieviešu vīrišķības un vīriešu sievišķības atzīšana ir šobrīd lielākā sabiedrības problēma - laikā, kad sievietes būšana sievišķīgai tiek traktēta kā patriarhāta uzspiesto manipulāciju vājums (savukārt sievišķīgs vīrietis ir sabiedrības važu atbrīvots 'īstais es') un vīrišķība definēta kā toksiska (bet vīrišķīga sieviete - savu patieso potenciālu realizētāja). visu cieņu Jungam, tam bija savs laiks un vieta un tam joprojām ir savs laiks un vieta, bet teikt, ka šī ir lielākā problēma tagad, kad tieši tradicionālā vīrišķība un sievišķība tiek pie katras izdevības kaunināta un apsmieta - delusional af.

Vissvarīgākais (bez kā balanss nav iespējams) katram vīrietim ir apzināt savu sievišķo pusi (anima) un katrai sievietei savu vīrišķo pusi (animus). Jo mēs esam bikamerālu smadzeņu duālisma dzīvnieki. 

Jūs jau dzīvē esat redzējuši, līdz kādam absurdam noved koncepts, ka vīrietim ir jābūt tikai vīrietim - nekādu īpašību no sievietes! Jo citādāk pediņš. Un otrādi - ja sieviete izpauž savu animus pusi - lezbe. 

Nāve ir piedzimšana atpakaļgaitā. Nāve ir svarīgāka par jebkuru dzimšanas dienu, atskaitot pašu pirmo.

Patiesībā tik maz cilvēku vispār integrēti izprot cilvēka patības elementu kopumu - lielā ES spoguļainu. Viņi lasa, kas ir ego, id, superego, utt. Bet tā informācija vispār netiek izskaidrota. Tā paliek mistificētā plauktiņā ar nosaukumu "psiholoģija". Lai gan patiesībā tas ir tik vienkārši, jo viss balstās uz cilvēka dzīļu skaistumu un neglītumu - un mūža darbs taču ir tas, cik ļoti tu esi distancēts no savas emocionālās reakcijas uz šīm niansēm, lai spētu šo informāciju praktiski integrēt savā uztverē.

Ja kādam interesē psiholoģijas paši pamati, kas jāzina, lai veidotu izpratni par savu patību un realitātes uztveri - vislabākais interneta kanāls šīm zināšanām ir šī Dubaijas psihes centra wiki tipa lapa, kur eksperta līmenī, saprotamā valodā, ir paskaidrots viss, kas jāzina. Mana mīļākā sadaļa ir Jung vs Freud - kāpēc viņu draudzība beidzās, un viņu atšķirīgā psihes fenomenu interpretācija. Es Jungu saprotu kā integrētāju, bet Freidu kā dezintegrētāju. Viens konstruē jēgu caur milzīgu kognīcijas rezolūciju, otrs ir iestrēdzis a-holistiskā hiperfokusā.

Lūdzu: https://chmc-dubai.com/articles/freudian-jungian-models-of-psyche/

Praktiskā psiholoģija ir miesas, gara, attiecību, kopienas un cilvēku lielākas kopības pilnīga apvienošana vienotā sistēmā, kur ideālajā pasaulē indivīdi, esot starp citiem līdzīgajiem, atradīsies nepārtrauktā eksternalizācijas stāvoklī (jo kopiena, nevis ekrānu realitātes dominance jeb antikopiena) - kur viņu trivialālās sarunas jebkurā mirklī, nepieciešamības gadījumā, pāraugs visdziļākajā, intīmākajā paš-analīzē.

Cilvēki attīrīsies cits cita priekšā. Jo tā ir mūsu daba, tā ir mūsu būtība. Tāds bija mūsu vēsturiskais stāvoklis desmitiem tūkstoš gadu. Mēs visi atradāmies nepārtrauktas eksternalizācijas stāvoklī, jo vienmēr kāds bija blakus, tāpēc vienmēr bija jāmij mēles.

Mēs visi esam kaili cits cita priekšā, katrs nedaudz ar savu manieri, jo esam arhetipiski dzīvnieki (tāpat kā ir govis, kazas, vistas, roņi, utt. - arī cilvēki nepiedzimst kā tīra lapa, ko var brīvi formēt pēc gribas). Freids vairāk sliecās uz tabula rasa, Jungs to, kā vienmēr, noliedza caur savu holistisko, integrēto skatījumu. Jo cilvēki dzimst konkrētā laikā, konkrētā zvaigznājā - viņi neapzināti visu dzīvi būs "konkrētas" vibrācijas cilvēki, jo mēs esam arhetipiskas būtnes, kas sevī jau kaut ko iemieso pašā pamatstāvoklī.

To pat var redzēt sejās. Pasaki, ka tu neesi redzējis sievieti, kuras seja izskatās pēc lapsas, un vīrieti, kura seja izskatās pēc putna.

Tāpēc es iztēlojos, ka šī žurnāla pastāvēšanas laikā (nu jau 22. gads) varbūt kādi pāris cilvēki ir sapratuši autora ieceri - izveidot templi, kur viņa ēna var justies droši, izpausties pilnībā, bez jebkādas civilizācijas vai ego cenzūras.

Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc cilvēki nemīl psiholoģiju. Kāpēc viņi nekultivē dzīles. Jo kāda jēga iet cauri dzīvei, vienmēr atdauzot galvu pret vienu un to pašu stenderi? Kāda jēga vienkārši strādāt, iet mājās, runāt par savu sūdīgo dienu, skatīties kaut kādus jobainus seriālus. Rinse. Repeat.

Manuprāt, labāk būtu nomirt, nekā dzīvot tādu dzīvi. Jo nomiršana - tā ir piedzimšana atpakaļgaitā. Un nekas nav skaistāks par dzīvības rašanos (vizualizēju to kā mikroskopiskus gaismas uzplaiksnījumus mūžīgā tumsā) un tās cikliem.

Pēc šķiršanās pirms 2 gadiem esmu bijis pilnīgi viens. Man ļoti pietrūkst sievietes klātbūtne.

Es parūpējos par viņas intelektu (jau jābūt ieliktiem pamatiem), viņa - uztaisa man ēst. Man diži vairāk nevajag.

Kopš L4/L5 mugurkaula disku lejasdaļā pārplīsa nervi un nespēju vairākus mēnešus staigāt, es pārstāju sportot. Un tāpēc tagad pisties vipār negribas. Jo pišās tikai tie, kuri kustās. Bez kustības ķermenis atmirst.

Pisties ir brutāls vārds, bet patīkams process. Intimitāte ir svarīga lieta, ko esmu studējis ilgi jo ilgi, taču šis templis nu ir atstāts novārtā. Un tas mani skumdina. Bet ne jau spermas izšļākšanas dēļ. Nē.

Es grasos lēnām atgriezties svaru zālē. Vēlos sevi atkal uzbūvēt no jauna. Ne jau lai pistos. Lai man būtu sieviete, kura mani vienkārši pabarotu. Es vēlos viņai būt skaists un gudrs.