Otrā nedēļa pusē programmēšanas kursos. Pagaidām viss liekas fantastiski. Struktūra un pasniedzēji ļoti sakarīgi! ^^
Zinu, ka jautrība tikai sāksies, bet prieks par to, ka man kā totālam noob viss pielect diezgan ātri....pagaidām xD

Bet posts vairāk par to, ka klapēšana sev uz pleca par to, ka sekoju intuīcijai un izvēlējos šodien attālināti piedalīties. Mazliet pat nereāli, cik izteikta bija tā sajūta.
Dažas dienas atpakaļ ne tā gulēju un dabūju stīvu kaklu un ne masāžas ne kas palīdzēja. Kkādu stundu atpakaļ pizdjets iestājās un atcerējos, ka pastāv sildošie krēmi un devos uz aptieku.
...un tgd nākamā problēma, par daudz uzsmērēju un sāka dedzināt un viss sarkans, ka nācās berzt ārā, bet hey stīvums samazinājās.

FB memories izmeta kkādu pasākumu, kur biju ar savu bijušo vīru, bet pamanīju, ka bildes trūkst. Jep, kkad ir tīrījis. Nu tad šodien iztīrīju, ko viņš bija palaidis garām.
Ejot cauri bildēm mazliet pat skumji, jo tik ļoti bieži gājām kalnos vai ceļojām, bet tajā pašā laikā pie katra otrā posta atcerējos strīdus vai ko negatīvu ap to laiku. Kaut vai spontānais ceļojums uz Spāniju. Ļoti agri ielidojām un biju izplānojusi, ka no lidostas dosimies ar kājām uz pilsētu. ~5h pastaiga, bet izvērtās par totālu murgu un viņš nekautrējās to man bāzt sejā katru mīļu brīdi.

Tik ļoti vēl lietas un emocijas velkās līdzi, ka raudāt gribās...vai arī lietas šķaidīt pret sienu.
Drīz pusotrs gads kā pagājis.

Mēnešiem čakarēšanās ar vietējo VNA, līdz izgāja cauri mans iesniegums pabalstam un minūšu laikā pēc atskaites iesnieguma par pēdējām 2 ned, automātiska lietas slēgšana, jo pārāk daudz stundas nostrādātas periodā.

1dien sāksies programmēšanas kursi caur viņiem. Teorētiski vajadzētu būt iespējamam pieteikties palīdzības pabalstam, kamēr mācos, bet hz, cik ilgi prasīs to iegūt...un, vai neizdomās vēl tos anulēt/prasīt naudu. Es NEGRIBU/NEVARU atkal vienlaicīgi strādāt pilnu slodzi un mācīties.

Viss rādās piķa melnās krāsās, plusā visam pēdējo teju nedēļu slima un mr kramji rauj kā vēl nekad...un no rīta jāinformē savējais, ka pēc mēneša uzelpošanas un atslābšanas atkal viss uz viņa pleciem līdz nenoteiktam laikam...

Kkad biju iztēlojusies sevi kā riktīgi chill personu, kas visu laiku ņemās, tiekās regulāri ar draugiem un strādā random vietās, jo kāpēc gan ne + visam mācās, lai iegūtu labāku nākotni.

These things are about to happen and I'm a bit scared... Saņēmu zvanu no tās intervijas - izvēlējās mani.

Pirmo reizi dzīvē biju uz darba interviju just for shits and giggles. Pirmā reize arī, kad pat CV nebija prasīts, kaut arī augstā gala restorāns un pietika ar čoma ieteikumu.

Joprojām gaidu, kad toč apstiprinās bezdarbniekus, bet būtu forši iegūt extra naudiņas no restorāna, kas 15min gājiena attālumā un nevis stundas/pusotras sabiedriskajos un gaidīšanas termināļos kā uz tagadējo haltūru vietu.

Atsāku terapiju. Pirmajās 10 min jau uzķēra, ka esmu pārgurusi un neviena no manām "relaksācijas" metodēm neder un tāpēc tik grūti saņemties ko darīt.

Pāris dienas pagājušas un tik tiešām esmu ieslīgusi negatīvo sarunu un sevis kritizēšanas paternā. Kārtējo reizi gribās sevi šaustīt, ka es tak pati saprotu, ka pati daru sev pāri, bet nedaleca un vajag kādam maksāt, lai man to pateiktu.

Nu redzēs. Bet liekas, ka ir gaisma tuneļa galā. Tik tiešām noriebies kā bijis līdz šim un GRIBĀS pārmaiņas un tik tiešām sākt dzīvot un baudīt dzīvi!

Nemitīgā iekšējā cīņa, ka es taču esmu spējīga izdarīt daudz vairāk nekā pāris lietas dienas laikā un tajā pašā laikā tieši tāpēc, ka tik daudz iepriekš darīju, man vajadzēja 3 mēnešus bez darba un studijām, lai sāktu kaut cik attiet no izdegšanas.

Stresus nemazina, ka nespēju pieķerties stresoru samazināšanai/likvidēšanai. Kaut vai aizrakstīt koledžai, ka ņemu pauzi nevis ignorēt lekcijas un plusā krāt maksājumu parādus.

Iekrājumi izsmelti un arī laiks tuvojas beigām, kad jāmeklē un jāsāk strādāt. Paņēmu stresa vadības kursus, bet bail kārtīgi pieķerties sevis analizēšanai. Tāpat kā tgd par iemeslu, kāpēc neatsāku terapiju ir, ka nav liekas naudas.

Vienīgais par ko lepnumiņš, ka esmu daudz maz regulāri sākusi ēst, kas gan besī, jo iepriekš dzīvoju no 1x dienā paknakstīšanās un varb kāda šokolādīte, bet tgd regulāri jādomā, ko gatavot. But then again, viena no lietām, kāpēc bija tik sūdīgi.
Milzīgais kafijas patēriņš nomainīts uz max 3 mazām krūzēm pa dienu + ūdens/tējas pārējā laikā. Nu arī sporta zāles apmeklējumi atsākti.

No vienas puses vairāk atveros savējam, bet tajā pašā laikā cīnos ar lielo vēlmi noslēgties un vnk tikt ignorētai kā bija ar bijušo...jo vieglāk tak izlikties.

Besī, besī, besī!

Kad pirmo reizi pamodos sava tagadējā vīrieša rokās, nevarēju iedomāties kā viss izvērtīsies. Kur nu, kad tikko bija knapi pagājuši 3 mēneši pēc 8g attiecību izbeigšanas, kuras gan jau sen vajadzēja pārtraukt.
..Bet mani dēmoni klusēja un bija mierā tikai, kad biju ar Viņu, un pēc pāris mēnešiem jau bijām oficiāli kopā.
Vēl mēneši ir pagājuši un jūtos tik ļoti in safe space, ka ledus sienas sāk kust un esmu pārbijusies. Pārbijusies no visām emocijām, kas nāk ārā un kuras nekad nevienam nerādīju...visvairāk no tām, kas bija tik dziļi noraktas, ka pati vairs nezināju, ka pastāv. Un nemāku vārdos izteikt, tikai raudāt, kad esmu viena mājās.
.. Beautifully broken Viņš mani raksturoja un turēja apskāvis, kamēr manas panikas lēkmes pārgāja.

Laimīga :)

Laikam grūtākais ir, ka nemāku būt viena. Tajā pašā laikā ir tak patīkami, ka kāds tik ļoti atbalsta. Well, at least no red flags in the sight.

Ballēšanās laikam beigusies un atpakaļ pie ikdienas. Ar svaigu elpu, plāniem un pozitīvu skatu uz nākotni :)