Vakar sarunas aizgāja par nākotni. Jau bijām runājuši, ka būtu forši māja piepilsētā. Bet vakar manējais bija uzgājis sludināju par fermu gabalu no pilsētas un pārsteidzu sevi ar to, cik ļoti uzrunāja. Cik ļoti redzu sevi nākotnē ņemoties pa dārzu un vistām, kazām un ko vēl ne. Gadus atpakaļ pat neapsvērtu ko tādu.
Vēl ļoti tālu no šī sapņa piepildīšanas, bet damn!

Nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka esmu kkādā čaulā, ka līdz šim neesmu tā īsti dzīvojusi, bet vnk peldējusi pa straumi.
Teju katru dienu iekšējais dialogs kkas no sērijas - Es tiešām tā domāju/jūtu? Tā esmu es vai arī gadiem ilgi perfekcionētā persona/maska?
Bet pie tās "personas" arī dažkārt grūti tikt klāt. Zinu, ka viņa parasti darīja tā vai šitā un cenšos atkārtot, bet bieži nevaru/negribu.

Kkādā sesijā iepriekšējā terapeite lika man personalizēt aizvainojumu laikam un runāt ar to kā atsevišķu objektu. Moš sākt izturēties pret "veco es" tāpat? Zinu toč ka vairs neesmu tā, kas biju iepriekš...nevaru gan aptvert to "jauno es".

Ja HTML un CSS iepazīšanās 2 ned bija diezgan easy priekš manis, tad šīs nedēļas C# liek justies kā, kad sāku mācīties norvēģu valodu - kkas minimāli sāk likties saprotams, bet lielākoties cenšos iekalt informāciju un cerēt, ka ar laiku pieleks, kas un kāpēc xD
...nepadara vieglāku mācīšanos, ka visas lekcijas norvēģiski, bet vismaz ļoti daudz resursu angļu valodā. Lepnums par sevi, ka šo 3 ned laikā komunicējot neesmu pārgājusi uz angļu valodu.


Par spīti normālajam grafikam un neļaušanai sev darīt neko extra, lai tiešām atpūstos, enerģijas līmenis visu laiku ir zem katras kritikas. Nākamned pieraksts pie ārsta. Kind of ceru, ka fizisks iemesls, vai arī būs jārunā atkal ar terapeiti, ko esmu palaidusi garām.

Vakardiena bija dīvaina...manējam sagribējās čipšveidīgos, kurus var dabūt tikai babaju veikalos. Tur mūs noķēra avīze un nu čekošu to katru dienu līdz mūsu interviju publicēs xD
Ar garšvielām un aziātu un lietuviešu labumiem pilnām somām izdomājām izmest līkumu uz bāru pa aliņam, kas kkādā veidā transformējās ar nonākšanu vīna bārā. Gadu atpakaļ tur bijām uz 1. oficiālo randiņu un viņam bija atlaides, jo čoms. Vakar baudījām vīnus ar manu atlaidi, jo 'māsas' uzņēmums vienam no restorāniem, kur piestrādāju.

Šon sapratu par ko man bija sajūta, ka vakardienas datums kko nozīmēja. Precīzi 9 gadi kā vairs nedzīvoju Latvijā.

Otrā nedēļa pusē programmēšanas kursos. Pagaidām viss liekas fantastiski. Struktūra un pasniedzēji ļoti sakarīgi! ^^
Zinu, ka jautrība tikai sāksies, bet prieks par to, ka man kā totālam noob viss pielect diezgan ātri....pagaidām xD

Bet posts vairāk par to, ka klapēšana sev uz pleca par to, ka sekoju intuīcijai un izvēlējos šodien attālināti piedalīties. Mazliet pat nereāli, cik izteikta bija tā sajūta.
Dažas dienas atpakaļ ne tā gulēju un dabūju stīvu kaklu un ne masāžas ne kas palīdzēja. Kkādu stundu atpakaļ pizdjets iestājās un atcerējos, ka pastāv sildošie krēmi un devos uz aptieku.
...un tgd nākamā problēma, par daudz uzsmērēju un sāka dedzināt un viss sarkans, ka nācās berzt ārā, bet hey stīvums samazinājās.

FB memories izmeta kkādu pasākumu, kur biju ar savu bijušo vīru, bet pamanīju, ka bildes trūkst. Jep, kkad ir tīrījis. Nu tad šodien iztīrīju, ko viņš bija palaidis garām.
Ejot cauri bildēm mazliet pat skumji, jo tik ļoti bieži gājām kalnos vai ceļojām, bet tajā pašā laikā pie katra otrā posta atcerējos strīdus vai ko negatīvu ap to laiku. Kaut vai spontānais ceļojums uz Spāniju. Ļoti agri ielidojām un biju izplānojusi, ka no lidostas dosimies ar kājām uz pilsētu. ~5h pastaiga, bet izvērtās par totālu murgu un viņš nekautrējās to man bāzt sejā katru mīļu brīdi.

Tik ļoti vēl lietas un emocijas velkās līdzi, ka raudāt gribās...vai arī lietas šķaidīt pret sienu.
Drīz pusotrs gads kā pagājis.

Mēnešiem čakarēšanās ar vietējo VNA, līdz izgāja cauri mans iesniegums pabalstam un minūšu laikā pēc atskaites iesnieguma par pēdējām 2 ned, automātiska lietas slēgšana, jo pārāk daudz stundas nostrādātas periodā.

1dien sāksies programmēšanas kursi caur viņiem. Teorētiski vajadzētu būt iespējamam pieteikties palīdzības pabalstam, kamēr mācos, bet hz, cik ilgi prasīs to iegūt...un, vai neizdomās vēl tos anulēt/prasīt naudu. Es NEGRIBU/NEVARU atkal vienlaicīgi strādāt pilnu slodzi un mācīties.

Viss rādās piķa melnās krāsās, plusā visam pēdējo teju nedēļu slima un mr kramji rauj kā vēl nekad...un no rīta jāinformē savējais, ka pēc mēneša uzelpošanas un atslābšanas atkal viss uz viņa pleciem līdz nenoteiktam laikam...

Kkad biju iztēlojusies sevi kā riktīgi chill personu, kas visu laiku ņemās, tiekās regulāri ar draugiem un strādā random vietās, jo kāpēc gan ne + visam mācās, lai iegūtu labāku nākotni.

These things are about to happen and I'm a bit scared... Saņēmu zvanu no tās intervijas - izvēlējās mani.

Pirmo reizi dzīvē biju uz darba interviju just for shits and giggles. Pirmā reize arī, kad pat CV nebija prasīts, kaut arī augstā gala restorāns un pietika ar čoma ieteikumu.

Joprojām gaidu, kad toč apstiprinās bezdarbniekus, bet būtu forši iegūt extra naudiņas no restorāna, kas 15min gājiena attālumā un nevis stundas/pusotras sabiedriskajos un gaidīšanas termināļos kā uz tagadējo haltūru vietu.

Atsāku terapiju. Pirmajās 10 min jau uzķēra, ka esmu pārgurusi un neviena no manām "relaksācijas" metodēm neder un tāpēc tik grūti saņemties ko darīt.

Pāris dienas pagājušas un tik tiešām esmu ieslīgusi negatīvo sarunu un sevis kritizēšanas paternā. Kārtējo reizi gribās sevi šaustīt, ka es tak pati saprotu, ka pati daru sev pāri, bet nedaleca un vajag kādam maksāt, lai man to pateiktu.

Nu redzēs. Bet liekas, ka ir gaisma tuneļa galā. Tik tiešām noriebies kā bijis līdz šim un GRIBĀS pārmaiņas un tik tiešām sākt dzīvot un baudīt dzīvi!