Kad pirmo reizi pamodos sava tagadējā vīrieša rokās, nevarēju iedomāties kā viss izvērtīsies. Kur nu, kad tikko bija knapi pagājuši 3 mēneši pēc 8g attiecību izbeigšanas, kuras gan jau sen vajadzēja pārtraukt.
..Bet mani dēmoni klusēja un bija mierā tikai, kad biju ar Viņu, un pēc pāris mēnešiem jau bijām oficiāli kopā.
Vēl mēneši ir pagājuši un jūtos tik ļoti in safe space, ka ledus sienas sāk kust un esmu pārbijusies. Pārbijusies no visām emocijām, kas nāk ārā un kuras nekad nevienam nerādīju...visvairāk no tām, kas bija tik dziļi noraktas, ka pati vairs nezināju, ka pastāv. Un nemāku vārdos izteikt, tikai raudāt, kad esmu viena mājās.
.. Beautifully broken Viņš mani raksturoja un turēja apskāvis, kamēr manas panikas lēkmes pārgāja.

Laimīga :)

Laikam grūtākais ir, ka nemāku būt viena. Tajā pašā laikā ir tak patīkami, ka kāds tik ļoti atbalsta. Well, at least no red flags in the sight.

Ballēšanās laikam beigusies un atpakaļ pie ikdienas. Ar svaigu elpu, plāniem un pozitīvu skatu uz nākotni :)

Bet, protams, bija jāsāk pavadīt katru brīvo brīdi ar to čali. Nu nevajag man tgd attiecības! But our demons dance together so well...

2 mēneši un teju nonstop alco lielākas vai mazākas ballītes.
Iekšējās cīņas par būšanu atbildīgai un fuck it all.
Pat nav mēnesis jaunajā dzīves vietā un jau gribās visu pārkārtot, bet tajā pašā laikā - neviens taču neaizliedz. Jātiek vaļā no tās sajūtas, ka man jābūt tajos sasodītajos rāmjos un jāsāk dzīvot kā tiešām gribās!

Pagājis nedaudz virs mēneša kopš šķiršanās. Oficiālā gan vēl priekšā, bet one thing at the time.
Ja sākumā priecājos, ka nevilkām ilgāk un nešķīrāmies kā ienaidnieki, tad tgd nereālas dusmas, kāpēc to neizdarīju vismaz gadu atpakaļ..ja ne ilgāk! Un jo vairāk domāju, jo vairāk atceros situācijas, kad aizvēru acis un ļāvu sevi sāpināt un izmantot. Un kāda huja pēc es tik ilgi atliku sākt runāt ar psihologu? Joprojām fascinē, kā viņa nedaudz paklausoties un uzdodot jautājumus, uzķēra galvenās problēmas, kas mani ietekmējušas no tīņu gadiem un es pat to neapzinājos.
Tgd jūtos kā cits cilvēks! Ļoti apjucis, bet cits...

Visgrūtākais laikam ir tgd saprast, ko un kā ES gribu, nedomājot par otru. Sapratu, ka pietrūkst arī sajūtu rakstīšana. Redzēs, kā veiksies.

Nu c'mooooon!
Knapi ārā no depresijas + tik tikko jau gandrīz sanāca kaut cik sakārtot visas lietas un finansiālās aizgāja dirsā. Tiks jau galā, kur citur liksies, bet varb pietiek? Gribās padzīvot!
Iespējams tomēr pozitīvi, ka tgd tā, jo citādi pagājušo mēnesi nebūtu visa liekā nauda iztērēta lidmašīnu biļetēs un viesnīcās vasaras atvaļinājumam. Kā arī nebūtu iestājusies koledžā.
Koledža sanāca diezgan spontāni gan, bet tikai 2,5g un 1. līm. prof. augstākā nāks tikai par labu + jau dabūju zaļo gaismu no priekšnieka, ka varēšu darba vietā iet praksi. Tas, ja nākamā gada beigās joprojām tur strādāšu, kad vajadzēs sākt to praksi xD Protams, ceru ātrāk tikt ofisā. Ja sākumā priecājos par brain dead darbu ražotnē, tgd pat ar visiem extra pienākumiem nezinu, kur likties no garlaicības.

Dēmoni visur... Kad liekas, ka atradu kā savaldīt, uzbrūk citā veidā.
Jūtos pazudisi un mājas neliekas mājas, kamēr neesmu viena šeit.

Sapratu, ka atkal eju lejā. Iekš Audible meklējot, ko klausīties, uzgāju "Unfu*k Yourself" grāmatu. Pāris gadus atpakaļ palīdzēja. Tgd grāmata tik pusē, bet ieraudzīju, kur tieši biju sākusi slīdēt :)

No mazajiem dzīves sasniegumiem - beidzot biju līdz ārstam likvidēt strutu veidojumu, kas man jau pāris gadus tusējās zem ādas. Creepiest experience bija klausīties, kā tiek gaļa griezta, un saprast, ka tā esmu es xD

21.gadsimts...
Nu ko, kas būs pirmais - ASV iesaistīšanās vai arī "bēgļi" parādīs īsto iemeslu, kāpēc viņi emigrēja uz Europu?