Diapozitīvs

Esot prom no Spotify un nepakļaujot sevi ierastjam gulēšanas "soundtrekam", kurā pārsvarā skan Dark Ambient/Industrial - lēnām atradinos no tās tumšās pasaules, ieraduma lietot mūziku strikti kā foniņu. Tā rezultātā no apziņas izkrīt arī Silent Hill pasaule un rodas pat vēlme tajā atkal atrasties. Jo, ikdienā klausoties šīs spēles skaņu celiņu un tā atvasinājumus, spēli īsti neprasās - caur skaņu man galvā zīmējas ainas, visa spēle! Bet, kad tas soundtreks nav baudīts mēnešiem - rodas izteikta vēlme tur ņurcīties.

Uzlieku Trinitron CRT uz galda, palaižu spēli. Ņurcos SH pasaulē, kas ievērojami spiež.
Tā atmosfēra, tā asiņainā rūsa, tā asi metāliskā daba, tā nepieradinātā mūzika - tas viss ir tik sasodīti RAW, ka nav nemaz otras lietas, ar kuru šo sajūtu varētu salīdzināt. Var vien censties raksturot - mākslinieciski abstrakti ar primitīviem instrumentiem tevi slāna gan vizuālā, gan skaņas pasaule un sametas pat stindzinoši ap dvēseli - abstrakti, traki, aboslūti.

Kad dzīves bagāžā ir ielikti arī spēcīgi psihedēliskie tripi, tad gan manā vārdnīcā atrodas salīdzinājums - spēlēt SH ir kā atrasties izaicinošā/bad tripā, kas tevi masē, neatlaiž, ņurca, burza un smērē tavu ego pa iepuvušu smilšpapīru, iznīcina. Ņurca, smērē, burza un baksta auksti nokaitētiem dzelžiem, dur ausīs, griež sirdī. Viss slikti.
Sasodīti kolosāli!
Reiz paņēmu ierastos 2g sēņuku un spēlēju SH, gaidīdams kiku. Nonācu līdz slimnīcas Otherworld, kurā pamestās, miglā tītās telpas pārtop piķa melna metāla sūrumā. Tu iekāp liftā šaipus realitātei, bet izkāp ārā jau taipus - tumši gaiteņi, asinis uz sienām un grīdu vietā ir metāla režģi. Tur mājo dakterīši un māsiņas, kuras ārstēt tevi tur čista netaisās!
Ilgi gan tā nevarēju pageimot - jau tā spoguļotās tekstūras sāka ņemties un vērpties absolūti traki - sāka zust koordinācijas un orientēšanās spējas. Tam pa virsu tās PlayStation nestabilās tekstūras… Viss šis trakums steigšus ņēma un attālināja mani no dīvāna, ievelkot pilnībā iekšā sevī. Jutu, kā lēnām fiziski iekāpju tajā pasulē.
Jutu, kā lēnām no cilvēka ar kontrolieri rokā, palieku par Hariju Meisonu, kurš visā tajā abstrakajā sūrumā meklē noklīdušo meitu. Iet cauri ellei absolūtas mīlestības vārdā un tur - tur nekas nemeiko sensu. Sapņaini, murgaini, Linčīgi. Grūti izturēt, fizisks diskomforts. Varbūt tomēr komēdiju?
Saplūdu ar tēlu, ar vidi un sajutu pat tās smaržu. Ilgi gan tur atrasties nevarēju - liku pulti nost un izgāju saulītē pasēdēt, tikt vaļā no tās totālās elles, ievilkt svaigu gaisu, čieņpilni noliecot galvu šīs pieredzes priekšā - tāds kāpinājums - nezināju, ka spēj tāds eksistēt!!!

Tagad, dekādi vēlāk, spēlējot šo spēli absolūtā skaidrā, šī tripainā perspektīva mani nepamet un Silent Hill tagad sper daaaaudz spēcīgāk, nekā pirms šīs pieredzes, lai gan izieta ir reizes padsmit līdz 20. Tā nekad nepaliek veca - māksla nenoveco. Un iegūtās asociācijas - šķiet, ka tās arī nekur nepazūd, bet piešķir grandiozu papildus nozīmi, jaunu perspektīvu.


Tik. Sasodīti. Spēcīgi!
Vakarā jāturpina tālāk, drīz būšu atrakciju parkā pie ezera - tik priecīga vieta! Bet ne Sailenthilā. Ooo, ne jau Sailenthilā!


P.S.
Viens no video par sērijas izcilo audio noformējumu: https://www.youtube.com/watch?v=BHAcJhcEOCQ

Neko, absolūti neko labu nevaru secināt par sabiedrību, ja vilcienā redzu 1. slimnīcas reklāmu, kura cīņai ar lieko svaru piedāvā ķirurģiski izgriezt daļu vesela, pilnībā funkcionējoša orgāna - kuņģi. Ceru, ka tomēr netuvojamies asv deģenerātismam, bet esmu spiests secināt, ka tuvojamies un man sirdī iezogas naids pret šo visu. Deģīšu tauta rada sev deģīšus visapkārt: soft power, dominējošā "kultūra".

Otstojs 3000000:
1) Leģitīmas operācijas leģitīmām saslimšanām neredzu reklāmās. Tas ir instruments, kuru pielieto kā pēdējo un pēc absolūtas nepieciešamības. Ķirurģiskā iejaukšanās nav sūdu bīdīt pa izlietni. Bet te es redzu, ka piedāvā svara problēmu "risināt" ar skalpeli. Koa? Slimi esat?
2) Ja vien tev ar vielmaiņu un hormonālo signalēšanu viss OK, tad tev vajag disciplīnu un aktivitāti, samazināt kaloriju skaitu diētā, strādāt ar sevi, nevis piekopt to pašu neveselīgo dzīvesveidu un graizīt tik kuņģi ik pa gadiem padsmit, jo tas maita tak atkal adaptēsies! Graizi tik kuņģi, bet turpini slimot ar visu pārējo resnajo komplektu, nevis risini visu holistiski ar sportu, ar izmaiņām diētā un uzvedībā?

Kur šāds ceļš ved? Kurā vietā tas ir risinājums? Kāpēc resnumu grib risināt ar ķirurģiju? Kas tā par paradigmu vispār?
Pisināt cilvēku ir bizness, ne? Šī, lūk, ir patiesa šausmene.