Achluophilia

Kāda UE kolēģa galerījā ieraudzīju cietuma bildes un atskārtu to, ka nekad vēl neesmu bijis šāda tipa objektā – kur nu vēl bez uzraudzības esošā un pamestā, kur varētu relatīvi brīvi uzturēties, staigājot nebrīvē bijušo cilvēku soda takas.


Ieeja objektā tiek liegta ar policijas lentas starpniecību. Kad šī otrā (pirmā ir pats objekta tips) psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, atliek vien restotas durvis un gaitenis, kurš apvij visa cietuma kompleksa perimetru. Tā augšu, spriežot pēc konstrukcijām, reiz rotājusi dzeloņstieple un žogs, bet tagad palikušas vien dažas tā konstrukcijas – betons un tā metāliskās daļas. Jāpiezīmē ir sajūta, kas rodas, kad labprātīgi tiek šķērsota robeža, kas šķir brīvību no tās valstiski sankcionētās atņemšanas sabiedrības drošības dēļ. Es pat nezinu kā to aprakstīt – to veido vairāku sajūtu kokteilis: uztraukums kā pie zobārsta; tabu pārvarēšana, tādējādi nostādot sevi potenciāla likumpārkāpēja lomā; izolētas zonas nepiespiesta šķērsošana, nonākot ļoti ierobežotas dienasgaismas apstākļos; staigāšana pa takām, kuras saturiski atgādina ainas no pasaulslavenās filmas Green Mile; vizuālā objekta puse, kura atgādina vairāku Survival Horror videospēļu ainas, sevišķi The Suffering un Silent Hill 2... Un klāt nāk sajūsma par objektu, kurš atklāj savus noslēpumus ar katru nākamo soli. Tāpat nekur nepazūd parastie bradāšanas uztraukumi: risks līst objektos dienas gaismā, risks radīt kādu lielāku troksni... Vienvārd – risks tapt pieķertiem, kas, atrodoties brīvības atņemšanas un soda izciešanas kompleksā, skan pavisam citādi. Pavisam bīstamāk, tumšāk, spēcīgāk un arī skumjāk. It kā pieķeršana šajā teritorijā rezultētos paša bradātāja atņemtajā brīvībā. Tajā pat laikā Tu nespēj vienkārši ar visu savu būtību nesajust to, ko vieta vēsta, proti – tādu kā slogu vai smogu, kas uzguļ kā vāks Tavai esībai. Interesanti. ( `Slēgtā zona. Uzmanību, šauj!` )
 

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:



Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.
( +4lpp )
 

2010. gada 8. maijs. GP-5M gāzmaskas nultais izmērs. Interesanta gāzmaska, kas no radiniecēm būtiski atšķiras ar to, ka nav ausu caurumi. Un mazliet nebūtiskāk ar izmēru – der paaugušiem bērniem. Un vēl, spriežot pēc gāzmasku dokumentācijas – tā ir vienīgā šī izmēra pārstāve iekš komplekta (kastes). Tik maza galviņa nav manā rīcībā, tamdēļ noliku to nost kā uzskates materiālu. Beigu galā bērniem ir bijušas un ir specializētās gāzmaskas. Lūk.
Stāvēja man tā gāzmaska, stāvēja, līdz izdomāju – būtu lieliski tieši šo gāzmasku pārvērst par čīzī horror lampiņu. Ausu caurumu neesība kak raz ir noderīgais faktors, kas lieliski draudzējas arī ar mazo izmēru. Aizmetos līdz veikalam pēc baloniem (un alus – nogaršoju jaunos Aldara brīnumus, - Senais ir dzerams), atmetos mājās un nākamajā dienā ķēros pie lietas. Iepūtu balonu gāzmaskā un tā ieņēma marsiešveidolu, hmmm. Vai tik tiešām PSRS ražoja šo nākotnes marsiešiem? : D
Saplēsu nafig padomju grāmatu (tas sliktais, dzeltenbrūnais papīrs kak raz der šeit – lieliski uzsūc mitrumu), sajaucu PVA līmi ar ūdeni (jā, varēja taisīt ar miltiem un ūdeni, taču kaut kur man tā lielā līmes pudele bij' jāliek!) un aidā. Papīra gabaliņu pamērcēju līmes masā, nokratīju lieko balto nost un lipināju uz balona. Soli pa solim un balons apauga ar slapju papīru. Tā tā kā būtu tā labā ziņa. Sliktā – balons laiž nost gaisu, kas rezultē iekš formas zuduma. Palieku pikts un domāju jau ~3h darbu šķaidīt pret sienu, bet tad atminējos par veco, labo fiziku. Nolaidu iekšā esošajam balonam gaisu pavisam, ieliku jaunu un piepūtu, ļaujot tam ieņemt iepriekšējā vietu, pie reizes uzpūšot mazliet niknāk, tādējādi nostiprinot konstrukciju.
( Apraksts un bildes ).
( EDIT@2010.05.17 - FIN )
 

Lūk, grāmata jūsu uzmanībai, kas pati ieleca manā dzīvē, atsperoties iz Wikipedia raksta par Urban Exploration, sadaļas par grāmatām ar UE tematiku, nosēžoties tieši manu smadzeņu Amazement centrā. Saņēmu pēdējo aldziņu un nopirku US relīzi, lai gan autora zeme ir UK – tīri tāpēc, lai dabūtu grāmatu ar cieto vāku. Varbūt vajadzēja pirkt UK versiju, jo tajā ir ietverts kāds no grāmatas nodaļas negatīviem! Kas tas tāds? Par to vēlāk.
Saņēmu ilgi gaidīto Ebay paciņu un drīz ķēros pie lasīšanas. Tā no sākuma īpaši nevedās uz priekšu – beigu galā angļu valoda nav mana dzimtā, kur nu vēl šie dažādie interesantie aforismi, epiteti, hiperbolas un citi valodas jaukumi, tērpti modernisma settingā iekš visnotaļ sarežģīta stāsta, kurā netrūkst dažādu stāstniecības metožu, kuras savijas kopā. Bet vienu gan uzreiz novērtēju jau pat pirms grāmatas nopirkšanas, - tās struktūru jeb to, kā grāmata ir salikta kopā. Piemēram, anotācija uz grāmatas aizmugurējā vāciņa nav vis jūsu parastā anotācija, bet gan mīklainas rindas no grāmatas satura, kuras pārsteidz ar to, cik labi tās rezumē grāmatas satura centrālo daļu. Labs piegājiens – ja piesaista šīs rindas, pārējais grāmatas saturs noteikti, ka priecēs krietni vairāk, plašāk un ilgāk. Un vēl tās citas grāmatas kompozīcijas lietas, piemēram: attēli veidoti no datora koda; mazs zīmējums, kas veidots no burtiem iekš citādi tukšas lapas – šķiram ātri citas lapas un redzam animāciju; kur nu vēl grāmatas daļas, kas atrodas ārpus grāmatas laika un telpas, bet ir neatņemamas tās sastāvdaļas, dēvētas par un-chapters – izmētātas plašajā, fiziskajā pasaulē un lūdzas atrašanas! Un ja ar šo par maz – grāmata eksistē arī iekš YouTube! Unikāli, autors nudien ir domājis ārpus jebkuriem rāmjiem, ģeniāli konstruējot savu pirmo noveli! Un ne tikai konstrukcija, bet arī saturs, manuprāt, ir krietni saistošs un ģeniāls. ( A Relic of Something Nine-tenths Collapsed )
 

Šausmu filma? Drāma? Vai neprātīga traģikomēdija? Varbūt, pasarg, Dies', mūzikls? Nē, nekas no šī minētā atsevišķi, bet gan visu elementu kopums ar pievienotiem daudziem WTF elementiem, tādiem kā, piemēram, dramatiskas situācijas portretējoša plastilīna animācija. Interesants savienojums, kādu nebiju manījis nekur citur. Gala lomu intereses radīšanai pret filmu rādīja režisora vārds un anotācijas, kurās figurē atslēgvārdi: nemirušais, mūzikls, šausmas, laimīga ģimene, vulkāns.
Ko filma piedāvā? Lieliskā režisora Takashi Miike režiju un tumši komisku garu, kura ietvaros tiek cieņpilni smiets ne tikai par Horror, bet arī par mūziklu, drāmu un komēdiju klišejām, radot aptuveni sirreālai parodijai līdzīgu priekšmetu, kura ietvaros ģimene izspēlē kādu uzņēmējdarbības plānu. Iedomājamies situāciju: telpa, kurā kāds nomirst - no rīta šo faktu atklāj Katakuri ģimene un sāk kliegt - tipiska šausmu filmu klišeja, bet šeit - pirms kliedziens ir dzimis tas pārtop mūzikla dziesmā un dejā, kurā tiek izdejota visa šī dramatiskā situācija, vokālās partijas aizpildot ar tumšām lirikām par to, ko darīt ar līķi! Mūzikli man nu galīgi nav kino prioritāte, taču šo izbaudīju no A-Z. Episki lielisks un savāds kino.

Asshole!

http://www.youtube.com/watch?v=nIXyiJqMLJI
 

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.

Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh.( Zagļi zog zagumiņu )
 

B gala šausmu kino ir interesanta padarīšana ar savu īpašo maģiju. Ne tur elpu aizraujoši specefekti, ne žokli atkarinoša vizuālā estētika (kas arīdzan saistās ar lielu budžetu), ne tur īpaši izmeklēts Hi-end aktieru sastāvs. Bet tomēr – sava maģija, kura atspārda visas iepriekš minētās „lielā kino” īpašības, piedāvājot ideju un mākslinieku izpausmes caur mazu budžetu. Tas, manuprāt, nodrošina citu skatījumu uz šī gala kino: skatāmies nevis uz to, cik glīti un episki, bet uz to, cik laba ideja un cik apsveicama ir šī spēja ko tādu izdarīt visnotaļ vizuāli ticami pie stipri ierobežotiem līdzekļiem.
Arī šī filma iz Masters Of Horror sērijas, ir ieturēta šai sērijai raksturīgajā mazā budžeta tērpā, kas visbiežāk sniedz klasiski orientētu šausmu kino ar uzsvaru uz atmosfēru, ideju un stāstu. Un izdodas, jāpiezīmē – īsā filma sevī ievelk kopš paša sākuma un liek nepacietīgi gaidīt to eleganti uztaisīto monstriņu, kas daiļi pozē uz DVD vāciņa. Un kad to sagaidām, rodas secinājums – jā, kruts un oriģināls! Kā gan lai nebūtu kruts monstriņš no citas esības plātnes, kurš cieši savīts ar protagonistu, piesaukts kādas cerimonijas laikā? Nedaudz portretē dažas cilvēcības šķautnes: ģimeniskās vērtības, vecāku mīlestību, vienaudžu seksuālo mīlestību un cilvēka dualitāti – nekad nevari zināt, kas kuram „dzīvo iekšā”. Un ja ar šo divu esību momentu ir par maz, filma piedāvā vēl tīkamus atmiņu mirkļus, kuri ieturēti nedaudz iekš vizuālā sirreālisma – abstrakti, nedaudz ērmīgi un daudz B-kino’īgi. Citiem vārdiem – patīkami.
Cilvēcības tumšā puse + mītiskas/abstraktas/reliģijas radītas būtnes + labi režisēts B kino (ar savu tīkamo it kā naivumu, kas kontrastē ar briedumu) = WIN. Otrā mīļākā filma iz šīs sērijas pagaidām – tūdaļ aiz episki nenormāli lieliskās Takashi Miike filmas Imprint. Nopērkama @LV veikaliem pa smieklīgi zemu cenu. Zem lata. Vispār būs tendenciozi jāiegādājas visa šī sērija. 2 sezonas, 13 filmas katrā.

http://www.imdb.com/title/tt0643112/
http://www.youtube.com/watch?v=QLS1bcNSr8s
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Laikam esmu sev atradis saistošas lasāmvielas avotu – favorītfilmu scenāriji. Šoreiz runa būs par Jacob’s Ladder scenāriju, kas tapis 1980. gadā un cīnījies ar Holivudas stereotipisko filmradīšanas mašinēriju desmit gadu ilgumā, lai 1990. gadā, parādot Holivudai, ka tai tomēr būs taisīt „spoku” filmas, ieraudzītu savu materializāciju. Šis scenārijs arīdzan parāda mehānismu kā top filmas – visa vīzija ir scenārista darbs, bet režisoram atliek vien šo visu materializēt.

Scenārijā ir vairākas tīkami izspēlētas šausmu ainas, kuras filmā ir tikušas apstrādātas, mainītas vai arī neiekļautas, piemēram:
INT. JACOB'S APT. - NIGHT
JACOB swallows hard as he stands there, holding the letter. Suddenly his eyes lift off the page and glance at a full length mirror mounted on the bedroom door. Something in the mirror, like the image of a child, seems to move. He looks over. There is nothing there. Curious, JACOB walks toward the mirror. As his image appears, he gasps and stops moving. To his horror and ours, it is his own back that is reflected in the mirror. The impossibility of the moment startles him. He lifts his hand. The reflection moves with him. Frightenedbut defiant, JACOB moves toward the mirror. The image in the mirror spins around. It is the FRIGHTENING VIBRATING FACE he saw at the party with JEZZIE. An unearthly scream comes from both their mouths. ( According to this, you're already dead )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Derētu vēl paniekoties ar klipiem, kuri ir cienīgi būt par šausmeņu scenārijiem, ne? Uztveriet šos klipus par īsām šausmenēm. Par īsfilmām līdzīgu priekšmetu ar spēcīgu muzikālo pavadījumu. Beigu galā daudzi režisori ir sākuši attīstīt savas prasmes ar mūzikas klipu veidošanu.

Iz Metal žanra:
- Necrophagia. Banda, kura tāpat kā es, caurām dienām ēd Horror. Rezultātā arī rada lieliskus vecās skolas Horror klipus, kurus var baudīt gan kā šausmenes, gan kā lieliskus mūzikas pavadījumus, piemēram: ( Horrorrrz )
 

Uz lielā ekrāna jāiet vērot - īstenībā jebko no šī resursa: http://www.citakinozeme.lv/index.php
Bet sevišķi atļaušos izcelt, ko sevišķi vēlētos apmeklēt:

+ Nosferatu, eine Symphonie des Grauens (1922, F.W. Murnau)
20.10.2009 19:00, 2.50, studentiem ar ISIC karti Ls 2.00 Ls

- Antichrist (2009, Lars von Trier)
20.10.2009 20:00, 2,60 Ls;

- Future Shorts
Oktobris - novembris, bezmaksas ( Turpinājums seko )
 

Rimeiks. Šoreiz atgremota korejiešu šausmu kino pērle Gin gwai. Amerikāņiem šoreiz sanāca visnotaļ baudāma atraudziņa, kura nedaudz paspēlējas ar oriģinālā noklusētiem un izdomājamiem (t.i., skatītājs var izdomāt tieši to, kas noticis aiz oriģinālās filmas kadra) sižeta materiāliem - vismaz ir kas jauns, ko paskatīties iekš Pang brāļu radītās pasaules.
Neliela atkāpe, kurā atkārtošu savas domas par rimeikiem: interesanti ir tas, ka ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri necieš āzijas kino, šī gala filmu rimeikus gan ēd ar lielāko prieku. Kuriozi ir tad, kad tu viņiem apskaidro, ka tas ir apgraizīts un popistēts (mīkstināts, padarīts saprotamāks galējiem Rietumiem) oriģinālmateriāls – nereti tas rada arī nepatiku pret rimeiku tieši šī fakta dēļ. Interesanti. Nē, stulbi. Jo oriģinālā ir tik ļoti daudz kā vairāk, ko rimeiki cenšas atdarināt ar proporcionalitāti vismaz 0,7:1 – varbūt cenšas pārspiest visu, šo to pieliekot klāt, taču nu – nesanāk. Oriģinālā bija tik ļoti labāka atmosfēra un tik ļoti intelektuālāks stāsts, kurš ir daudz reižu labāks piemērots šausmu žanram… Lai nu kā, atpakaļ pie konkrētās filmas.
Kā jau ASV rimeikos novērojams, spiests tiek uz amerikānisku akcentu uz specefektiem – baisā un nāves pilnā Gin gwai atmosfēra tiek uz ~30% atšķaidīta ar Bū elementiem (pārējie 70% paliek atdarināta Āzijas šausmu kino esence), kuru ietvaros nāves eņģeļi/pavadoņi tiek padarīti par ļauniem tirliņiem, kuriem nepatīk, ka šos redz. Es to saprotu – tas ir rimeiks, paredzēts Rietumu skatītājam, kurš necieš rimeiku pēc satura (t.i., Āzijas kino, kamēr tajā nav Rietumu aktieri); rimeiks, kurā Āzijas nāves/pēcnāves uzskati mēģināti savienot ar Rietumu kristīgajiem šī jautājuma uzskatiem, klāt piemetot kaudzi aizspriedumu, fobiju un māņticības. T.i., Gin gwai šie nāves tēli bija ārpus dzīvo kontroles, kuri veica savu pienākumu ar smaidu dvēselēs, pavadot aizgājējus, kuri šiem tēliem sekoja labprātīgi. Bet šeit – šie eņģeļi ir kā ļauni dēmoni, kuriem nepatīk, ka viņus redz – šis filmas aspekts iznīcina nāves tīkamo misticismu, piedāvā interaktivitāti ar to un pat novēršamības iespēju, kas nudien nav Horror kino godu daroša pieeja. Kā redzam – saturs arīdzan ir amerikanizēts un šausmas no Āzijas ir transformētas tīri tehniskā baidīšanas manierē ar Bū elementiem un Āzijas kanona – garo matu – atdarināšanu.
Taču jāsaka, - lai gan saturs ir amerikanizēts un Āzijā valdošie pēcnāves uzskati neiet kopā ar ASV pārlieku lielo pseidokristietību, filma bija skatāma. Labāk tā varētu noteikti garšot tiem, kuri par oriģinālu nezina vai savas aprobežotības dēļ nevēlas nemaz zināt. Pārsteidzošā kārtā šis talantu neesību manifestējošais darbs (ja būtu talanti, nebūtu i ne aizmetusies ideja par rimeikošanu) salīdzinoši maz kaitināja, sniedzot salīdzinoši patīkami pavadītu laiku pie ekrāna, lai gan Gin gwai atdarināšana neiztika bez tīras copy-paste (vietām sliktākā un vietām labākā izpildījumā), kuras eksistencei jēgu neredzu nu nemaz. 6/10

Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=lYlkmWZGhaY&feature=related
 

Demo versijas ir interesantas lietas. Tās ne tikai atrāda publikai ko topošu, bet arī kalpo par papildus materiālu fanu bāzes audzēšanai, kas tā bija arī šajā gadījumā. Par šī demo eksistenci nezināju pirms nenolēmu pamēģināt Metal Gear Solid, kurai tas bija pievienots. Silent Hill dēmons arīdzan tika iegādāts kopā ar MGS, protams, un tika izbaudīts, konstatējot vairākas atšķirības no man piederošās PAL versijas (UK). Tas, protams, ir ļoti patīkami un kā gan ne, ja spēlētājam ir iespēja izbaudīt to pašu, tikai nedaudz citādāk. Tad nu galvenās atšķirības, kuras pamanīju (kādus savus 90% droši vien, ka nosedzu): ( Atšķirības )
 

Warning: amatieru kino ar ļoti mazu budžetu, taču izcilu entuziasmu un mīlestību pret kinematogrāfiski saistoši un, manuprāt, labi adaptēto Silent Hill universa videospēli Silent Hill 2. Ja šim brīdinājumam tiekam garām bez žagošanās un zaimošanas, var izķidāt šo 1h un 40min ilgo neatkarīgā kino darbu, kuru gaidīju visnotaļ ilgi, sīkāk:
Broken Notes adaptē Silent Hill 2 videospēles stāstu ar vērā ņemamu precizitāti – viss sākas ar James ierašanos šajā mistiskajā, personības slēptāko netīrumu manifestējošajā pilsētiņā un pamīši mainās arī ar Maria scenāriju, kas paskaidro to, kas īsti ir Maria un kāda ir viņas misija. Stāsta laikā norisinās arī sastapšanās ar citiem spēles tēliem: Angela, Lying Figure, Pyramidhead, Laura, Hangers, Mary un viss norisinās spēli atdarinošā manierē, taču plūstoši un visnotaļ prasmīgi nostrādāti.
Bez paša stāsta tiek atdarināta arī pilsētiņas vizuālā estētika – savādas mistērijas miglas ieskauta mazpilsēta, „tukša”. Tāpat arī dažkārt operators mēdz sekot spēles kameras kustību kanoniem, radot dramatiskus skatus ar augstu SH estētisko vērtību. Diemžēl, šādu kadru ir visnotaļ maz, taču, kad uz ekrāna redzu glītu kadru Film Noir/Sepia gaumē, kurā savādā leņķī tiek rādīts grausts ar filmas/spēles tēlu – nav iespējams nesajust censoņu mīlestību pret spēli un tās rūpīgo adaptāciju, panākot vajadzīgo, sapņaino atmosfēru, kura panākta ar pārgaismotiem, nefokusētiem kadriem un kādu miglas filtru. Lēti, protams, taču iekš amatieru kino svarīgi ir nevis tas, ko šie ir izdarījuši aplami, bet tas, ko ar minimāliem līdzekļiem var sasniegt perfekti – un tas kā reiz ir stāsts un dažu vizuālo fragmentu atdarinājums. Taču, jābūt korektiem un jāmin arī trūkumi.
Kā viens no galvenajiem trūkumiem – pilnīga Action žanra režisēšanas impotence – neizskatīgas cīņu ainas, pagalam nenostrādāti fiziskie kontakti starp ieroci un tā darbības adresātu, kā arī antagonistu kustības varēja būt labāk. Katrā gadījumā – Action gabalos iekš šīs filmas sejā rodas smaids, kurš vēsta kino pirmos soļus mehāniski radītos FX. Jā, otra lieta, kura duras acīs, ir FX jeb specefektu joma. Ar pavisam vienkāršu datorgrafiku iemontēti tēliņi kustas un nāk uzbrukt. Mīļi, taču nedarbojas, bet reizē izraisa to viltīgi vēstošo smaidu manā sejā, kuram piemīt patīkama siltā senatnīguma laika dvaša. Tātad, nevar teikti, ka šie Action un FX aspekti nodarītu filmai būtisku ļaunumu, nebūt ne. Beigu galā jāņem arī vērā tas, ka šis ir amatieru kino – neatkarīgu filmu veidotāju veikums, kuri radījuši ~3 filmas. ( Turpināt + Silent Hill: The loneliness )

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

Parasti filmas ar psiholoģisko ievirzi sliecas būt abstraktas un noslēpumainas, saturu atklājot caur simbolismu un obstrukciju. Bet ne šī - Bug skaidri un nepārprotami tieši un brutāli atspoguļo psihiski slimu cilvēku pakāpenisko atvadīšanos no jebkādas saiknes ar realitāti. Vai šāda stila psiholoģiskā drāma ar šausmu elementiem ir labāka par tām grūtāk izprotamajām? Nezinu, atkarīgs no skatītāja gaumes un vēlmes, arī spējas domāt. Katrā gadījumā šī filma ir nedaudz citāda, balstīta pilnībā uz dialogiem un tēlu mijiedarbību vienas ēkas iekšienē, turklāt filma faktiski iztiek bez specefektiem. Ja jums šķiet, ka darbība vienā telpā ir solījums izcilai garlaicībai - varbūt jūs ļoti kļūdāties. Par piemēru šāda pieņēmuma aplamībai varētu ņemt Kinga darbu Misery un lielisko mazbudžeta psiholoģisko šausmeni Session 9, kā arī šo kino darbu, kas pavisam interesants kļūst sākot ar brīdi, kad tēli ir sasnieguši slidkalniņa augstāko punktu un priekšā ir tikai ceļš lejup uz neprāta bezdibeni. Saistoša un pārliecinoša filma ar spēcīgiem tēliem un nedaudz ar Sci-Fi elementiem. Tīri labs un citādāks mazbudžeta skatāmgabals psiholoģiska kino cienītājiem, kas rotājas nevis ar efektiem, bet gan saturu, kuru varētu rezumēt apmēram tā: kas notiek, ja trakais attīsta un uztur maniakālu paranoju un šizofrēniju citā trakajā?!

Treilerītis: http://www.youtube.com/watch?v=Slg59ufLKXk

P.S. Pašlaik nopērkama iekš Maxima pa 35 santīmiem.

Noslēpumainības plīvurs no Silent Hill 2 filmas nākotnes nokrita vakar, kad saņēmu RSS ziņas no vairākiem avotiem - helldescent.com un kotaku.com, kuros vienisprāt bija apgalvots:

Scenārists Roger Avary un producents Samuel Hadida atgriezīsies Silent Hill filmu visumā, veidojot Silent Hill 2. Abi radošie prāti jau iepriekš kopīgi strādāja pie 2006.gada Silent Hill filmas, kas kases ieņēmumos ienesa 100 miljonus dolāru visā pasaulē. Tiek ziņots, ka filmas uzņemšana sāksies nākamgad, pēc tam, kad Hadida un viņa studija Davis Films pabeigs filmēt Resident Evil: Afterlife ar Millu Jovoviču galvenajā lomā.

Tātad - negaidām filmu uz 2010. gadu, bet gan, prognozēju, uz ~2011. gadu - ja reiz nākamgad tikai uzsāk filmēšanu. Un varbūt varu iepriecināt tos, kuri nebija sajūsmā par to, ka 2006. gada filma visnotaļ eksperimentēja ar pašinterpretāciju, t.i., bija visnotaļ tālu no spēļu satura. Lieta tāda - ir pieejams oriģinālais Silent Hill 2004. gada scenārijs, kurš ir krietni tuvāks spēlēm. Vai tas ir labi? Nezinu gan, man tas nebūt netraucē, taču traucē tiem, kuri cepjas par to, ka cross-media saturs nav ar pārspiedienu proporcijās 1:1.

Tad nu, lūk, spēļu saturam tuvāks scenārijs brīvai lejuplādei un lasīšanai (iz Silent Hill Heaven foruma): http://www.mypdfscripts.com/screenplays/silent-hill

Es te tā domāju – va vellos, esmu Horror fans. Nē, par to īstenībā nedomāju, tā ir pašsaprotama lieta. Lieta tāda – derētu noskatīties Padomju šausmu filmu skolas paraugus, ne? Nu, par paraugiem varbūt arī varētu nerunāt, ņemto vērā to, ka IMDb izsniedz mums tikai 8 filmas, kuru skaitā ir arī viena no Latvijas PSR. T.i., Padomju savienībai nebija pietiekami daudz pieredzes, lai varētu teikt, ka šiem ir bijusi sava īpašā Horror skola ar īpašajām kinematogrāfijas tradīcijām un tematiku. Var jau būt, ka kļūdos – to nu es zināšu tikai pēc šo filmu noskatīšanās. Īstenībā - ja būtu man visaptverošas zināšanas par šī gala kino… – esmu novērojis, ka Tarkovskim nedaudz piemīt daži šausmu elementi, kuri sevišķi redzami iekš Solaris. Šādā atšķaidītā kontekstā varbūt arī varētu runāt par PSRS Horror tradīcijām. T.i., varbūt tādas būtu sazīmējamas? Tātad: ( Here be movies )