Sūrreālisms - Spoķene

Uzlūkojot šo bildi, kuru tomēr nolēmu ieskenēt, atceros kādu stāstu no bērnības. Bilde atgādina par mani un manu brāli. Bijām kādus deviņus gadus veci un, acīm redzot, garlaikojāmies pie krustmātes. Tad devāmies laukā un izdomājām aiziet uz netālu esošo stroiku, kur ceļ daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku. Patiesību sakot, būvniecība tur kādu laiku bija apturēta, bet ceļamkrāns, cementa mucas un cita celtniecības tehnika stāvēja vēl uz vietas. Ķieģeļu-paneļu tipa ēka ar sarkanu mūri, kuru Elga gan jau zinātu apsaukāt sērijas numurā.
Par šo ēku saldenieki zināja teikt ne vienu vien spoku stāstu, beigu galā ne jau velti - ēka tika celta uz otrā pasaules kara kritušo vāciešu kapiem, par ko vesela ažiotāža bija dzimtajā pilsētā. Viens no spilgtākajiem spoku stāstiem: Uz ārējās ķieģeļu sienas, kas vērsta pret ielu, regulāri sāka parādīties pleķis, kas atgādināja izplūdušu un abstrahētu cilvēka figūru: galva, kas mazliet nošķiebta uz vienu pusi, rumpis, kas vēja nests aizslīdējis mazliet uz sāniem un ekstremitātes, gluži kā atrautas un sakropļotas. Izskatījās, ka šai figūrai rokās bija automāts - gatavības pozīcijā. Pleķis tur bija gan lietus, gan sausā laikā. Tauta runāja: draudīgo pozu ieņēmušais kareivis uz sienas apliecināja, ka šeit apglabātie, kuru atdusas vieta apgānīta, cīnīsies par savām tiesībām uz mieru ar jebkuru, kas pārkāpj viņu teritoriju.


Un reiz mēs ar brāli devāmies ēkā iekšā.


Sākām ar pagrabu - tam viegli bija piekļūt - abos ēku galos durvju caurumi bez durvīm, pa kuriem iespīd gaisma, zīmējot uz zemes ēnu spēles. Skraidījām tur bez lukturiem un ložņājām pa ierīkotajām siltumtrases caurulēm. Vandoties šajā tumsā, kur vienīgā gaisma iespīdēja caur durvju ailēm un tukšām, piemiegtām logu rūtīm, uzdūrāmies pēkšņam izbīlim - ņaudot kā traks aiznesās kaķis... Pēc pagraba devāmies augstāk - stāvu pa stāvam, ar mērķi pasēdēt uz jumta. Kāpjot pa kāpnēm, pēkšņi izdzirdējām dīvainas un spēcīgas skaņas - izklausījās pēc kaut kāda dīvaina dzīvnieka ar saraustītu, ritmisku balsi, kurā varēja sazīmēt metāliskas un sarūsējušas notis. Uzreiz baiļu tirpas pār kauliem mums abiem un brālis metās bēgt. Es viņam pakaļ un drīz aizelsušies bijām ārā no spoku mājas, lai tur vairs nekad neatgrieztos.

Dažus gadus vēlāk, kad apglabātie tika izrakti (foršs skats - kauli, cauršauti galvaskausi un ķiveres, kā arī dažs ierocis) un pārapglabāti, blakus ēkai sāka celt mazu baznīcu un pleķis pazuda. Tagad ēka sen ir nodota ekspluatācijā un tajā dzīvo cilvēki.
Pēc aizbēgšanas pagāja pāris nedēļas, kuru laikā izdomājām, ka tie noteikti bija baloži, kas dūdoja savas mīlas dziesmas, staigājot pa cinkotā skārda ventilācijas caurulēm.

Ja uz visu šo tā atskatās - šķiet, ka šis varētu mierīgi būt pats pirmais mans bradājums, hehe.


Par ēku mazliet citos resursos:
- http://www.realty.lv/?lang=lv&id=2&category_id=4&news_id=2126
- citāts iz spoki.lv: 01.09.10 17:41
He pa to Saldus spoku namu ir patiesiiba ;) Es ar draugu kad mazi bijaam speeleejam kerinas un vinsh skreeja man pa priekshu un es aiz muguras un skreejaam pagraabaa un manaa acu prieksaa salocijaas truba un draugs ieskreeja taja trubaa ar galvu un redzeedams es fiksi vinju sawaacu un vnk raudaadams [gandriiz pat apmiizos] skreeju prom !