Apcietinājuma brīvība
Oct. 14th, 2010 | 03:14
No: : disfigurator
Kāda UE kolēģa galerījā ieraudzīju cietuma bildes un atskārtu to, ka nekad vēl neesmu bijis šāda tipa objektā – kur nu vēl bez uzraudzības esošā un pamestā, kur varētu relatīvi brīvi uzturēties, staigājot nebrīvē bijušo cilvēku soda takas.
Ieeja objektā tiek liegta ar policijas lentas starpniecību. Kad šī otrā (pirmā ir pats objekta tips) psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, atliek vien restotas durvis un gaitenis, kurš apvij visa cietuma kompleksa perimetru. Tā augšu, spriežot pēc konstrukcijām, reiz rotājusi dzeloņstieple un žogs, bet tagad palikušas vien dažas tā konstrukcijas – betons un tā metāliskās daļas. Jāpiezīmē ir sajūta, kas rodas, kad labprātīgi tiek šķērsota robeža, kas šķir brīvību no tās valstiski sankcionētās atņemšanas sabiedrības drošības dēļ. Es pat nezinu kā to aprakstīt – to veido vairāku sajūtu kokteilis: uztraukums kā pie zobārsta; tabu pārvarēšana, tādējādi nostādot sevi potenciāla likumpārkāpēja lomā; izolētas zonas nepiespiesta šķērsošana, nonākot ļoti ierobežotas dienasgaismas apstākļos; staigāšana pa takām, kuras saturiski atgādina ainas no pasaulslavenās filmas Green Mile; vizuālā objekta puse, kura atgādina vairāku Survival Horror videospēļu ainas, sevišķi The Suffering un Silent Hill 2... Un klāt nāk sajūsma par objektu, kurš atklāj savus noslēpumus ar katru nākamo soli. Tāpat nekur nepazūd parastie bradāšanas uztraukumi: risks līst objektos dienas gaismā, risks radīt kādu lielāku troksni... Vienvārd – risks tapt pieķertiem, kas, atrodoties brīvības atņemšanas un soda izciešanas kompleksā, skan pavisam citādi. Pavisam bīstamāk, tumšāk, spēcīgāk un arī skumjāk. It kā pieķeršana šajā teritorijā rezultētos paša bradātāja atņemtajā brīvībā. Tajā pat laikā Tu nespēj vienkārši ar visu savu būtību nesajust to, ko vieta vēsta, proti – tādu kā slogu vai smogu, kas uzguļ kā vāks Tavai esībai. Interesanti.
Perimetrs noslēdzas ieroču glabātuvē. Automātisko ieroču sienas skapja durvis ir pazudušas un dažviet mētājās ieroču uzskaites dokumentācija – M45 un Glock. Turpat ir palodze, kuru izgaismo stikla bloku siena. Ieraugu grāmatas uz tās. Pirmās nosaukums: “Zaglis” - izlasu to un smaids pārņem manu seju. Pie sevis nospriežu: cik gan piemērota literatūra cietumam! Skatos – reku vēl grāmata. “Paradīzi meklējot” - to tak ar var sasaistīt ar cietumu un nedarbiem, kuru rezultātā cilvēki šeit ir nokļuvuši. Smaids paplašinas. Turpat ir vēl viena grāmata: “Kaislību upuri”. Nu gan smaids pāraug smieklos. Tiesa, ēka dziļāk teritorijā neved. Tai var piekļūt pa diviem ārējiem punktiem. Tas nozīmē, ka jāpastaigājas nedaudz atpakaļ, lai pārlīstu pāri žogiem.
Ejot šo patruļas perimetru vēlreiz, šis vāks visnotaļ satricina dvēseli, bet spēcīgi satriec, kad, pēc ielaušanās cietumā (pārkļūstot pāri žogam teju kā perebrosam) un kādas bez jumta esošas ēkas apiešanas, ieraugu durvis ar uzrakstu “Ilglaicīgās tikšanās telpa”. Prātā neviļus tiek izspēlēti tūkstošiem notikumu scenāriju, kas šeit risinājušies – cilvēku asaras, nepiepildītie sapņi, dusmas par pastāvošo netaisnību, izpostītās ģimenes traģēdijas, vēl atlikušie termiņi, kas jāpavada ieslodzījumā... Kā arī nolīgtas prostitūtas, kuras uzdodas par ieslodzīto radiniekiem, šādi tiekot pie iespējas pavadīt ar savu “radinieku” dažas stundiņas. Uz durvīm esošais vēstījums par telpu pārauga gaitenī ar vairākām numurētām telpām. Tās pamatā raksturo viens logs, kas aizdarīts var nu ar žogu, vai restēm, vai gan ar žogu un restēm – par godu smagāk grēkojušajiem vai arī lielākiem brīvdomātājiem. Kopskaitā ap 12 tikšanās telpām + labierīcības. Galvā gandrīz kā psiholoģiskajos trilleros skanēja šeit skanējošo sarunu atbalsis.
Klusums.
Tikai mūsu soļi un zem to pakļuvušo lietu skaņas.
Turpinot bradājumu, nokļūstam ēkā, kura uzmanību nozog ar savu “priekšniecīgi” vai “uzraudzīgi” ieturēto interjeru – masīvs galds, kas apliecas ap sēdētāju, koka dēļu sienu apdare, atslēgu skapītis ar esošajām atslēgām uz dažādas nozīmes telpām ēkā, un dažs ziņojumu dēlis pie sienas. Galda centrā – vadības pults ar kameru durvju, trauksmes un gaismas kontrolēm. Blakus – sarkans un melns telefons ar “tiešo vadu”. Aplūkojot objekta aktivitātes laikos tapušos attēlus, redzams, ka šeit bijuši arī novērošanas kameru monitori. Daudz. Un ja reiz esam uzgājuši kameru slēdzeņu vadības pulti, tad, spriežot pēc loģikas, tepat kaut kur ir jābūt arī pašām kamerām.
Īsi pēc atlikušās ēkas daļas apskates, atradu aizdomīga paskata durvis ar vientuļi apaļu atslēgas caurumu tajās. Nekas cits. Durvis ar rokturi un atslēgas caurumu. Pakustināju – nekust. Pakustināju vēl – nekust. Pakustināju kārtīgi un durvis mazliet padodas uz manu pusi. Pielieku vēl mazliet vairāk spēka un tās atveras, atklājot telpu, pēc kuras es šeit biju nācis.
Pretim uzjundī neapturama tumsas, skumju un mitruma siena – te nu tas ir: gaitenis ar ieslodzīto kamerām un soda izolatoriem. Šaurs un vieno/atzaro apmēram 40 durvis, kurās (no augšas uz leju) ir plāksnīte ar ailēm, kurās ierakstīt ieslodzīto vārdu un uzvārdu; plāksnīte ar telpas definējošajiem parametriem (piem. uzraksts: “Soda izolators 5” vai “Kamera 2”) ar stiklu bruņots sīks “actiņas” caurums ar tā aizvēršanas slēģi. Tam blakus ir horizontālā un vertikālā pozīcijā fiksējams sarkans karodziņš. Ja to nolaiž, tas horizontāli izbīdas uz gaiteņa vidu. Jautājums ir tikai par to, ko šis karodziņš ziņo? Sargiem par telpas apdzīvojamību? Par īpašiem pārkāpumiem, ar kuriem jātiek galā konkrētā kamerā? Par kameras tukšumu? Vai par jebkurām citām lietām, kuras cietuma priekšniecība ir nospriedusi un fiksējusi nolikumā vai iekšējās kārtības noteikumos? Pagaidām man nav ne jausmas – varu operēt vien ar loģiskāko pieņēmumu – par kameras vakanci vai aizņemtību. Būs nākamreiz kārtīgi jāizlasa attiecīgie normatīvie akti, kas turpat bija pieejami – varbūt kādos no tajiem ir kas fiksēts. Zem karodziņa ir nodrošināts lodziņš – ēdiena pasniegšanai. Blakus tam – aizbultējamā un turpat netālu arī elektroniskā atslēga.
Gaitenis sniedz emociju pārbagātību. Un katra telpa, kas no tā nodalās – piedāvā vai nu šausminošu tumsu, vai papildu skumjas. (Nepārprotiet mani – esmu ļoti liels šausmu kino un citu šausmu mēdiju cienītājs, kas arī šādu staigāšanu piķa melnā cietumā liek estētikas plauktiņā. Līdz ar to – ja es minu par šaumām, tad tas jālasa kā baudpilns piedzīvojums, kura ietvaros arī bieži tīkami sabijos.) Pa labu roku: ieslodzījuma kameras, bet pa kreisi: soda izolatori. 15 gab, ja nemaldos. Pārītis vairāk, nekā kameru. Izolatoros gan nepiefiksēju santehnikas ietaises – tik vien kā kājām kāpjamo kanalizācijas atveri. Interesanti. Soda izolatori ir dažāda lieluma. Kameru sienas rotā plauktiņi un santehnikas ietaišu paliekas, kā arī niecīga atvere dienas gaismai. Šaubos, vai svaigajam gaisam – visur priekšā ne tikai žogs un restes, bet arī stikls. Dažviet pie sienas ir arī noteikumi un kalendārs. Kāds apvilcis 2008. gada 12. decembri, kam klāt pierakstījis “ET”. Turpat netālu uz noteikumu lapas - pie Tieslietu ministra vārda un uzvārda, ar zīmuli fiksētas uzrunas, citēju: “Etaps pa pirmdienām”, “Turās veči”, “Savi čomi” un “Tur jau parunāsim par šo dzīvi”. Šo vārdu cietuma pagātnes spēks ir klātesošs visnotaļ lielās proporcijās. Turpat arī ir ieslodzīto dienas režīms – rīta cēliens 06:00, gulēt 22:00. Blakus ir piemērs ar bildītēm, kā jāizskatās ieslodzīto divstāvīgajām guļvietām. Protams, ka glīti saklātām. Gultu konstrukcija: divas atsperotās metāla gultas saceltas viena virs otras un vienkārši sametinātas. Pieticīgi. Vēlāk, esot savā drošajā planētā, proti, mājās, uzgāju šādu raksta fragmentu:
“Šeit nebija nemaz tik slikti, protams, vienmēr jau varētu būt labāk, bet man par šo vietu atmiņā nepaliks sliktas emocijas vai iespaidi,” stāsta nu jau bijušais ieslodzītais Viktors Buse, kuram oficiāli 2008.gada 12.decembrī beidzās soda izciešanas termiņš (...) cietumā. “Drīzāk pat varētu teikt, ka, vēlāk ejot garām šai ēkai, mani pārņems sentimentālas atmiņas”. - manuprāt, šis ieslodzītais varētu būt bijis tas pats, kurš izdarījis attiecīgās atzīmes kalendārā un uz iekšējās kārtības noteikumiem. Taču – tikpat labi tā var būt vienkārši sakritība.
Kādā citā telpā atradām čupiņu ar ar mantām, kas bijušas sakārtotas plauktos. Plauktu režģis, kuru sistematizē numuri, kas vertikāli vieno konkrētus plauktus. Tā, piemēram, vertikālā virzienā no griestiem līdz grīdai ir pieci plaukti. Katru no tiem apzīmē kāds cipars. Pieņemu, ka kameras numurs. Tas liek domāt, ka kamerā ir bijušu pieci ieslodzītie. Bet tas īsti neiet kopā ar divstāvīgo gultu cieņas pilnajām attiecībām ar pāra skatļiem. Lai nu kā, uzgājām dažu vēstuli un atļāvāmies vienu 4 rūtiņu lpp garu izlasīt. Dāma, kura tekošāk pieprot krievu valodu, nolasīja šo četru lapaspušu garo vēstuli skaļi. Cilvēks stāstīja kā viņam gājis pa Latviju. Minēja un izcēla, ka godīgā ceļā šeit neko īsti nopelnīt nevar (vārds “godīgā” bija pasvītrots oriģinālavotā), tamdēļ devies uz ārzemēm, kur strādā iekšdarbu celtniecības darbus – pagaidām gan esot palīgstrādnieku, bet lieta esot iepatikusies. Cilvēks esot iepazinies arī ar skaistu un mīļu meiteni. Bet viņas bildes gan pagaidām nav, tamdēļ nosūtījis savu – adresātam un vēl diviem. Visticamāk, ka kameras biedriem. Pozitīvus smieklus atraisīja tieši pasvītrotais “godīgā” veidā, kā arī šī fotogrāfiju būšana. Un vienkārši nepiespiesti vaļsirdīgā vēstule bijušajiem cietuma biedriem. Cilvēks viņus atceras un vēstules izskaņā lūdz, lai tie atceras arī viņu un raksta. Vēstule mūs iepriecināja, taču radīja arī jautājumu – ja reiz tā atrodas noliktavā, vai to adresāts ir izlasījis? Vai arī šo vēstuli ir skārusi cenzūras roka, liedzot vēstulei sasniegt galamērķi?
Pametot šo telpu un atgriežoties gaitenī, pamanu, ka teju katras durvis rotā uguns mēļu pēdas. No sākuma rodas jautājums – kāpēc?! Pēc tam jau nāk atbilde – metāla kārotāji ir nogriezuši durvju atslēgas. Iekšēji sasmejos par to, ka potenciālie metāla zagļi ir aptīrījuši vietu, kurā paši, sava aroda dēļ varētu nonākt. Paradoksāli mazliet.
Kad bijām apskatījuši visas kameras un izolatorus šajā blokā, nodevāmies realizēt vienu manu foto ideju – pie durvīm novietoju 20 dabiskās gaismas avotus un nodevāmies ilgās ekspozīcijas sirreālajiem priekiem, radot ne vienu vien rēgu un spoku. Tikai šeit, cienītie, bail bija arī man – sevišķi tajos brīžos, kad fotogrāfijas iecere pieprasa pilnīgu gaismas avotu izslēgšanu. Tad Tu nonāc tumsā – pilnīgā un necaurredzamā. Visapkārt ir durvis, kas atņēmušas brīvību nevienam vien indivīdam. Teju vai sajūti viņu vaidus un nožēlas. Bet luktura gaismu nevar slēgt iekšā, kamēr nav realizēta konkrētā foto ideja. Spilgts piedzīvojums nudien. Pēc spēlēm ar ilgajām ekspozīcijām piefiksējām – ienācām šeit dienas gaismā, pieradām pie tumsas un tagad arī ārā ir tumsa. Izstaigājuši esam vien aptuveni divas ēkas un ir pavadītas jau ~četras stundas objektā. Tas liecina par tā neapšaubāmi interesanto dabu. Iestājusies vēla vakara stunda. Vēja un temperatūras maiņas radītie trokšņi ir ieņēmuši krietni varenākas biedēšanas dimensijas – patīkami bez gala! Fotografējot gaiteni, pamanījām, ka uz divu tukšo soda izolatoru durvīm ir brīvības simboli - tauriņi. Raibi. Uz katrām durvīm pa vienam. Dzīvi un kustējās. Biedēja mūs ar savu biedēšanas tehniku, radot ritmiski šņācošu troksni. Ainas simbolisms radīja spēcīgu sajūtu. Ļoti.
Aizejam uz priekšnieka/uzrauga kabinetu ar vadības pulti, apsēžamies mīkstajos solos, apēdam maizītes, padzeram tēju un kafiju. Atminējos kā man visnotaļ bieži CSMS direktors aicināja uz savu kabinetu “padzert kafiju” - ar šo vārdu salikumu cienītais kungs domāja parunāšanu par savārītajiem sūdiem – toreiz, 9. klasē. He, taču izrādījās, ka šādā kabinetā var arī tāpat nepiespiesti pamalkot vēl siltu kafiju. Bez direktora un pēriena. Pēc maltītes ieturēšanas devāmies prom, lai atgrieztos, jo izstaigāta ir tikai aptuveni desmitā daļa no kompleksa. Atceļā nedaudz pafotografēju pagalmu, kuru nu eleganti rotāja skaisti un skaidri zvaigžņotā debess, kā arī ielu gaismas, kas ielauzušās nebrīvē, un cietuma mūri ar savām melnajām, tukšajām logu rūtīm. Tumsa un nakts – lielisks atmosfēras radītājs. Lieliska vieta, kur radīt Horror fotogrāfijas.
Nonākot mājās, Tu vēlreiz novērtē to, cik labi ir būt savos gaišajos un brīvajos mūros – ar tējas vai kafijas tasi rokās, kuru pasniedz sev ikreiz, kad vien vēlies. Tu atkārtoti atskārt to, ka tomēr ir labi dzīvot šajā pusē, - tajā, kurā sabiedrības definētie likumi, radīti tās vairuma ērtību labad, neparedz nonākšanu otrpus cietuma mūriem. Sabiedrība ir lēmusi, ka Tu esi it kā “pareizajā” pusē, lai arī cik stulba, nelietderīga un absurda šī pareizība bieži vien nešķistu. Un tomēr – tā ir Tava puse, kurā Tev pieder vismaz ilūzija kaut vai par to pašu dauzdināto vārda brīvību, kuras tā īsti nemaz nav. Arī tuvu cilvēku sabiedrībā nav. Allaž ir jādomā par to, ko runā, ko joko.
Cietums slēgts 2008. gada 12. decembrī un tas darbojās 51 gadu. Slēgšanas gadā cietumā bija 407 ieslodzīto, kuri pamatā mitinājās kompītņu tipa izolatoros, no kuriem ne reiz vien ir mēģināts izbēgt – arī sekmīgi: ne tik tālajos 90. gados.
Vairāk attēlu ir šeit: http://picasaweb.google.com/Disfigurato
P.S. Turpinājums sekos – ja ne rakstveidā, tad vizuālā noteikti. Objektā izfotografēju savus 40 kadrus iekš diapozitīvās un krāsu negatīvu filmiņas. Attīstīšu kaut kad uz mēneša vidu vai beigām, tad arī rakstu papildināšu ar attēliem.
Ieeja objektā tiek liegta ar policijas lentas starpniecību. Kad šī otrā (pirmā ir pats objekta tips) psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, atliek vien restotas durvis un gaitenis, kurš apvij visa cietuma kompleksa perimetru. Tā augšu, spriežot pēc konstrukcijām, reiz rotājusi dzeloņstieple un žogs, bet tagad palikušas vien dažas tā konstrukcijas – betons un tā metāliskās daļas. Jāpiezīmē ir sajūta, kas rodas, kad labprātīgi tiek šķērsota robeža, kas šķir brīvību no tās valstiski sankcionētās atņemšanas sabiedrības drošības dēļ. Es pat nezinu kā to aprakstīt – to veido vairāku sajūtu kokteilis: uztraukums kā pie zobārsta; tabu pārvarēšana, tādējādi nostādot sevi potenciāla likumpārkāpēja lomā; izolētas zonas nepiespiesta šķērsošana, nonākot ļoti ierobežotas dienasgaismas apstākļos; staigāšana pa takām, kuras saturiski atgādina ainas no pasaulslavenās filmas Green Mile; vizuālā objekta puse, kura atgādina vairāku Survival Horror videospēļu ainas, sevišķi The Suffering un Silent Hill 2... Un klāt nāk sajūsma par objektu, kurš atklāj savus noslēpumus ar katru nākamo soli. Tāpat nekur nepazūd parastie bradāšanas uztraukumi: risks līst objektos dienas gaismā, risks radīt kādu lielāku troksni... Vienvārd – risks tapt pieķertiem, kas, atrodoties brīvības atņemšanas un soda izciešanas kompleksā, skan pavisam citādi. Pavisam bīstamāk, tumšāk, spēcīgāk un arī skumjāk. It kā pieķeršana šajā teritorijā rezultētos paša bradātāja atņemtajā brīvībā. Tajā pat laikā Tu nespēj vienkārši ar visu savu būtību nesajust to, ko vieta vēsta, proti – tādu kā slogu vai smogu, kas uzguļ kā vāks Tavai esībai. Interesanti. Perimetrs noslēdzas ieroču glabātuvē. Automātisko ieroču sienas skapja durvis ir pazudušas un dažviet mētājās ieroču uzskaites dokumentācija – M45 un Glock. Turpat ir palodze, kuru izgaismo stikla bloku siena. Ieraugu grāmatas uz tās. Pirmās nosaukums: “Zaglis” - izlasu to un smaids pārņem manu seju. Pie sevis nospriežu: cik gan piemērota literatūra cietumam! Skatos – reku vēl grāmata. “Paradīzi meklējot” - to tak ar var sasaistīt ar cietumu un nedarbiem, kuru rezultātā cilvēki šeit ir nokļuvuši. Smaids paplašinas. Turpat ir vēl viena grāmata: “Kaislību upuri”. Nu gan smaids pāraug smieklos. Tiesa, ēka dziļāk teritorijā neved. Tai var piekļūt pa diviem ārējiem punktiem. Tas nozīmē, ka jāpastaigājas nedaudz atpakaļ, lai pārlīstu pāri žogiem.
Ejot šo patruļas perimetru vēlreiz, šis vāks visnotaļ satricina dvēseli, bet spēcīgi satriec, kad, pēc ielaušanās cietumā (pārkļūstot pāri žogam teju kā perebrosam) un kādas bez jumta esošas ēkas apiešanas, ieraugu durvis ar uzrakstu “Ilglaicīgās tikšanās telpa”. Prātā neviļus tiek izspēlēti tūkstošiem notikumu scenāriju, kas šeit risinājušies – cilvēku asaras, nepiepildītie sapņi, dusmas par pastāvošo netaisnību, izpostītās ģimenes traģēdijas, vēl atlikušie termiņi, kas jāpavada ieslodzījumā... Kā arī nolīgtas prostitūtas, kuras uzdodas par ieslodzīto radiniekiem, šādi tiekot pie iespējas pavadīt ar savu “radinieku” dažas stundiņas. Uz durvīm esošais vēstījums par telpu pārauga gaitenī ar vairākām numurētām telpām. Tās pamatā raksturo viens logs, kas aizdarīts var nu ar žogu, vai restēm, vai gan ar žogu un restēm – par godu smagāk grēkojušajiem vai arī lielākiem brīvdomātājiem. Kopskaitā ap 12 tikšanās telpām + labierīcības. Galvā gandrīz kā psiholoģiskajos trilleros skanēja šeit skanējošo sarunu atbalsis.
Klusums.
Tikai mūsu soļi un zem to pakļuvušo lietu skaņas.
Turpinot bradājumu, nokļūstam ēkā, kura uzmanību nozog ar savu “priekšniecīgi” vai “uzraudzīgi” ieturēto interjeru – masīvs galds, kas apliecas ap sēdētāju, koka dēļu sienu apdare, atslēgu skapītis ar esošajām atslēgām uz dažādas nozīmes telpām ēkā, un dažs ziņojumu dēlis pie sienas. Galda centrā – vadības pults ar kameru durvju, trauksmes un gaismas kontrolēm. Blakus – sarkans un melns telefons ar “tiešo vadu”. Aplūkojot objekta aktivitātes laikos tapušos attēlus, redzams, ka šeit bijuši arī novērošanas kameru monitori. Daudz. Un ja reiz esam uzgājuši kameru slēdzeņu vadības pulti, tad, spriežot pēc loģikas, tepat kaut kur ir jābūt arī pašām kamerām.
Īsi pēc atlikušās ēkas daļas apskates, atradu aizdomīga paskata durvis ar vientuļi apaļu atslēgas caurumu tajās. Nekas cits. Durvis ar rokturi un atslēgas caurumu. Pakustināju – nekust. Pakustināju vēl – nekust. Pakustināju kārtīgi un durvis mazliet padodas uz manu pusi. Pielieku vēl mazliet vairāk spēka un tās atveras, atklājot telpu, pēc kuras es šeit biju nācis.
Pretim uzjundī neapturama tumsas, skumju un mitruma siena – te nu tas ir: gaitenis ar ieslodzīto kamerām un soda izolatoriem. Šaurs un vieno/atzaro apmēram 40 durvis, kurās (no augšas uz leju) ir plāksnīte ar ailēm, kurās ierakstīt ieslodzīto vārdu un uzvārdu; plāksnīte ar telpas definējošajiem parametriem (piem. uzraksts: “Soda izolators 5” vai “Kamera 2”) ar stiklu bruņots sīks “actiņas” caurums ar tā aizvēršanas slēģi. Tam blakus ir horizontālā un vertikālā pozīcijā fiksējams sarkans karodziņš. Ja to nolaiž, tas horizontāli izbīdas uz gaiteņa vidu. Jautājums ir tikai par to, ko šis karodziņš ziņo? Sargiem par telpas apdzīvojamību? Par īpašiem pārkāpumiem, ar kuriem jātiek galā konkrētā kamerā? Par kameras tukšumu? Vai par jebkurām citām lietām, kuras cietuma priekšniecība ir nospriedusi un fiksējusi nolikumā vai iekšējās kārtības noteikumos? Pagaidām man nav ne jausmas – varu operēt vien ar loģiskāko pieņēmumu – par kameras vakanci vai aizņemtību. Būs nākamreiz kārtīgi jāizlasa attiecīgie normatīvie akti, kas turpat bija pieejami – varbūt kādos no tajiem ir kas fiksēts. Zem karodziņa ir nodrošināts lodziņš – ēdiena pasniegšanai. Blakus tam – aizbultējamā un turpat netālu arī elektroniskā atslēga.
Gaitenis sniedz emociju pārbagātību. Un katra telpa, kas no tā nodalās – piedāvā vai nu šausminošu tumsu, vai papildu skumjas. (Nepārprotiet mani – esmu ļoti liels šausmu kino un citu šausmu mēdiju cienītājs, kas arī šādu staigāšanu piķa melnā cietumā liek estētikas plauktiņā. Līdz ar to – ja es minu par šaumām, tad tas jālasa kā baudpilns piedzīvojums, kura ietvaros arī bieži tīkami sabijos.) Pa labu roku: ieslodzījuma kameras, bet pa kreisi: soda izolatori. 15 gab, ja nemaldos. Pārītis vairāk, nekā kameru. Izolatoros gan nepiefiksēju santehnikas ietaises – tik vien kā kājām kāpjamo kanalizācijas atveri. Interesanti. Soda izolatori ir dažāda lieluma. Kameru sienas rotā plauktiņi un santehnikas ietaišu paliekas, kā arī niecīga atvere dienas gaismai. Šaubos, vai svaigajam gaisam – visur priekšā ne tikai žogs un restes, bet arī stikls. Dažviet pie sienas ir arī noteikumi un kalendārs. Kāds apvilcis 2008. gada 12. decembri, kam klāt pierakstījis “ET”. Turpat netālu uz noteikumu lapas - pie Tieslietu ministra vārda un uzvārda, ar zīmuli fiksētas uzrunas, citēju: “Etaps pa pirmdienām”, “Turās veči”, “Savi čomi” un “Tur jau parunāsim par šo dzīvi”. Šo vārdu cietuma pagātnes spēks ir klātesošs visnotaļ lielās proporcijās. Turpat arī ir ieslodzīto dienas režīms – rīta cēliens 06:00, gulēt 22:00. Blakus ir piemērs ar bildītēm, kā jāizskatās ieslodzīto divstāvīgajām guļvietām. Protams, ka glīti saklātām. Gultu konstrukcija: divas atsperotās metāla gultas saceltas viena virs otras un vienkārši sametinātas. Pieticīgi. Vēlāk, esot savā drošajā planētā, proti, mājās, uzgāju šādu raksta fragmentu:
“Šeit nebija nemaz tik slikti, protams, vienmēr jau varētu būt labāk, bet man par šo vietu atmiņā nepaliks sliktas emocijas vai iespaidi,” stāsta nu jau bijušais ieslodzītais Viktors Buse, kuram oficiāli 2008.gada 12.decembrī beidzās soda izciešanas termiņš (...) cietumā. “Drīzāk pat varētu teikt, ka, vēlāk ejot garām šai ēkai, mani pārņems sentimentālas atmiņas”. - manuprāt, šis ieslodzītais varētu būt bijis tas pats, kurš izdarījis attiecīgās atzīmes kalendārā un uz iekšējās kārtības noteikumiem. Taču – tikpat labi tā var būt vienkārši sakritība.
Kādā citā telpā atradām čupiņu ar ar mantām, kas bijušas sakārtotas plauktos. Plauktu režģis, kuru sistematizē numuri, kas vertikāli vieno konkrētus plauktus. Tā, piemēram, vertikālā virzienā no griestiem līdz grīdai ir pieci plaukti. Katru no tiem apzīmē kāds cipars. Pieņemu, ka kameras numurs. Tas liek domāt, ka kamerā ir bijušu pieci ieslodzītie. Bet tas īsti neiet kopā ar divstāvīgo gultu cieņas pilnajām attiecībām ar pāra skatļiem. Lai nu kā, uzgājām dažu vēstuli un atļāvāmies vienu 4 rūtiņu lpp garu izlasīt. Dāma, kura tekošāk pieprot krievu valodu, nolasīja šo četru lapaspušu garo vēstuli skaļi. Cilvēks stāstīja kā viņam gājis pa Latviju. Minēja un izcēla, ka godīgā ceļā šeit neko īsti nopelnīt nevar (vārds “godīgā” bija pasvītrots oriģinālavotā), tamdēļ devies uz ārzemēm, kur strādā iekšdarbu celtniecības darbus – pagaidām gan esot palīgstrādnieku, bet lieta esot iepatikusies. Cilvēks esot iepazinies arī ar skaistu un mīļu meiteni. Bet viņas bildes gan pagaidām nav, tamdēļ nosūtījis savu – adresātam un vēl diviem. Visticamāk, ka kameras biedriem. Pozitīvus smieklus atraisīja tieši pasvītrotais “godīgā” veidā, kā arī šī fotogrāfiju būšana. Un vienkārši nepiespiesti vaļsirdīgā vēstule bijušajiem cietuma biedriem. Cilvēks viņus atceras un vēstules izskaņā lūdz, lai tie atceras arī viņu un raksta. Vēstule mūs iepriecināja, taču radīja arī jautājumu – ja reiz tā atrodas noliktavā, vai to adresāts ir izlasījis? Vai arī šo vēstuli ir skārusi cenzūras roka, liedzot vēstulei sasniegt galamērķi?
Pametot šo telpu un atgriežoties gaitenī, pamanu, ka teju katras durvis rotā uguns mēļu pēdas. No sākuma rodas jautājums – kāpēc?! Pēc tam jau nāk atbilde – metāla kārotāji ir nogriezuši durvju atslēgas. Iekšēji sasmejos par to, ka potenciālie metāla zagļi ir aptīrījuši vietu, kurā paši, sava aroda dēļ varētu nonākt. Paradoksāli mazliet.
Kad bijām apskatījuši visas kameras un izolatorus šajā blokā, nodevāmies realizēt vienu manu foto ideju – pie durvīm novietoju 20 dabiskās gaismas avotus un nodevāmies ilgās ekspozīcijas sirreālajiem priekiem, radot ne vienu vien rēgu un spoku. Tikai šeit, cienītie, bail bija arī man – sevišķi tajos brīžos, kad fotogrāfijas iecere pieprasa pilnīgu gaismas avotu izslēgšanu. Tad Tu nonāc tumsā – pilnīgā un necaurredzamā. Visapkārt ir durvis, kas atņēmušas brīvību nevienam vien indivīdam. Teju vai sajūti viņu vaidus un nožēlas. Bet luktura gaismu nevar slēgt iekšā, kamēr nav realizēta konkrētā foto ideja. Spilgts piedzīvojums nudien. Pēc spēlēm ar ilgajām ekspozīcijām piefiksējām – ienācām šeit dienas gaismā, pieradām pie tumsas un tagad arī ārā ir tumsa. Izstaigājuši esam vien aptuveni divas ēkas un ir pavadītas jau ~četras stundas objektā. Tas liecina par tā neapšaubāmi interesanto dabu. Iestājusies vēla vakara stunda. Vēja un temperatūras maiņas radītie trokšņi ir ieņēmuši krietni varenākas biedēšanas dimensijas – patīkami bez gala! Fotografējot gaiteni, pamanījām, ka uz divu tukšo soda izolatoru durvīm ir brīvības simboli - tauriņi. Raibi. Uz katrām durvīm pa vienam. Dzīvi un kustējās. Biedēja mūs ar savu biedēšanas tehniku, radot ritmiski šņācošu troksni. Ainas simbolisms radīja spēcīgu sajūtu. Ļoti.
Aizejam uz priekšnieka/uzrauga kabinetu ar vadības pulti, apsēžamies mīkstajos solos, apēdam maizītes, padzeram tēju un kafiju. Atminējos kā man visnotaļ bieži CSMS direktors aicināja uz savu kabinetu “padzert kafiju” - ar šo vārdu salikumu cienītais kungs domāja parunāšanu par savārītajiem sūdiem – toreiz, 9. klasē. He, taču izrādījās, ka šādā kabinetā var arī tāpat nepiespiesti pamalkot vēl siltu kafiju. Bez direktora un pēriena. Pēc maltītes ieturēšanas devāmies prom, lai atgrieztos, jo izstaigāta ir tikai aptuveni desmitā daļa no kompleksa. Atceļā nedaudz pafotografēju pagalmu, kuru nu eleganti rotāja skaisti un skaidri zvaigžņotā debess, kā arī ielu gaismas, kas ielauzušās nebrīvē, un cietuma mūri ar savām melnajām, tukšajām logu rūtīm. Tumsa un nakts – lielisks atmosfēras radītājs. Lieliska vieta, kur radīt Horror fotogrāfijas.Nonākot mājās, Tu vēlreiz novērtē to, cik labi ir būt savos gaišajos un brīvajos mūros – ar tējas vai kafijas tasi rokās, kuru pasniedz sev ikreiz, kad vien vēlies. Tu atkārtoti atskārt to, ka tomēr ir labi dzīvot šajā pusē, - tajā, kurā sabiedrības definētie likumi, radīti tās vairuma ērtību labad, neparedz nonākšanu otrpus cietuma mūriem. Sabiedrība ir lēmusi, ka Tu esi it kā “pareizajā” pusē, lai arī cik stulba, nelietderīga un absurda šī pareizība bieži vien nešķistu. Un tomēr – tā ir Tava puse, kurā Tev pieder vismaz ilūzija kaut vai par to pašu dauzdināto vārda brīvību, kuras tā īsti nemaz nav. Arī tuvu cilvēku sabiedrībā nav. Allaž ir jādomā par to, ko runā, ko joko.
Cietums slēgts 2008. gada 12. decembrī un tas darbojās 51 gadu. Slēgšanas gadā cietumā bija 407 ieslodzīto, kuri pamatā mitinājās kompītņu tipa izolatoros, no kuriem ne reiz vien ir mēģināts izbēgt – arī sekmīgi: ne tik tālajos 90. gados.
Vairāk attēlu ir šeit: http://picasaweb.google.com/Disfigurato
P.S. Turpinājums sekos – ja ne rakstveidā, tad vizuālā noteikti. Objektā izfotografēju savus 40 kadrus iekš diapozitīvās un krāsu negatīvu filmiņas. Attīstīšu kaut kad uz mēneša vidu vai beigām, tad arī rakstu papildināšu ar attēliem.