Sūrreālisms

Zinot kinoteātru biznesa politiku (telpas un filmas dārgas - jārāda tās, uz kurām nāk masas), tik tiešām man pat prātā neienāca gaidīt, lai Latvijas kinoteātros parādītos intelektuāls, sarežģīts un izcils kino. Šodien, ieejot post-apo.lv, atskārtu savu alošanos:
"No 20. novembra līdz 11. decembrim kinoteātrī "Splendid Palace" notiks kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" devītais izlaidums, kas būs veltīts Tarkovska ikoniskajām filmām. Tā laikā tiks demonstrētas filmas "Spogulis", Stalkers", "Solaris", "Upurēšana", kā arī Larsa fon Trīra kinolente "Mēdeja", ko režisors uzņemis Tarkovska ietekmē. Lekciajs lasīs Viktors Freibergs, Normunds Naumanis, Daira Āboliņa un Dāvis Sīmanis." http://www.satori.lv/raksts/5049

Pačekoju Splendid Palace WEB lapu un jā - atvēlēts laiks programmā šim lekciju/filmu ciklam. Sajūsma teju pa vīlēm spiežas ārā!
Tarkovska pērle Stalker tika iegādāta 2009. gadā DVD spiedumā iz UK pēc tam, kad lektors Viktors Freibergs, pasniedzot kino lekcijas LU Humanitāro zinātņu fakultātē, to man atgādināja. Nekaunēšos vairs piezīmēt, ka klabinātāja nightqueen, kas tolaik studēja LU, reiz ieminējās, ka mēs varētu iet uz šīm lekcijām, klausīties tās. Bikiņ padomājot un apsverot priekšā stāvošo intelektuālā īpašuma/performances zādzību baudīšanu, piekritu un es, nebūdams nemaz students, kopā ar minēto personu gājām uz V. Freiberga lekcijām, kuras tik tiešām izbaudīju. Varbūt šī ir tā lieta, kuru es savos nu jau 30 gados, varētu studēt? : D

Atgriežoties pie tēmas, ar sajūsmu esmu noskatījies Stalker reizes 4, kā arī izlasījis Strugatsku daiļdarbu. Jāpiezīmē, ka šis ir retais gadījums, kad filma iztrumpē grāmatu (manuprāt), no kuras tā atvasināta. Un TAGAD! Kinolektorijs uz lielā ekrāna demonstrēs minētās Tarkovska filmas, to skaitā Stalker, par kuru reiz izplūdu atskatā šepat blogā.

Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.

Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot. ( Sen nebij' rakstīts )
 

2010. gada 8. maijs. GP-5M gāzmaskas nultais izmērs. Interesanta gāzmaska, kas no radiniecēm būtiski atšķiras ar to, ka nav ausu caurumi. Un mazliet nebūtiskāk ar izmēru – der paaugušiem bērniem. Un vēl, spriežot pēc gāzmasku dokumentācijas – tā ir vienīgā šī izmēra pārstāve iekš komplekta (kastes). Tik maza galviņa nav manā rīcībā, tamdēļ noliku to nost kā uzskates materiālu. Beigu galā bērniem ir bijušas un ir specializētās gāzmaskas. Lūk.
Stāvēja man tā gāzmaska, stāvēja, līdz izdomāju – būtu lieliski tieši šo gāzmasku pārvērst par čīzī horror lampiņu. Ausu caurumu neesība kak raz ir noderīgais faktors, kas lieliski draudzējas arī ar mazo izmēru. Aizmetos līdz veikalam pēc baloniem (un alus – nogaršoju jaunos Aldara brīnumus, - Senais ir dzerams), atmetos mājās un nākamajā dienā ķēros pie lietas. Iepūtu balonu gāzmaskā un tā ieņēma marsiešveidolu, hmmm. Vai tik tiešām PSRS ražoja šo nākotnes marsiešiem? : D
Saplēsu nafig padomju grāmatu (tas sliktais, dzeltenbrūnais papīrs kak raz der šeit – lieliski uzsūc mitrumu), sajaucu PVA līmi ar ūdeni (jā, varēja taisīt ar miltiem un ūdeni, taču kaut kur man tā lielā līmes pudele bij' jāliek!) un aidā. Papīra gabaliņu pamērcēju līmes masā, nokratīju lieko balto nost un lipināju uz balona. Soli pa solim un balons apauga ar slapju papīru. Tā tā kā būtu tā labā ziņa. Sliktā – balons laiž nost gaisu, kas rezultē iekš formas zuduma. Palieku pikts un domāju jau ~3h darbu šķaidīt pret sienu, bet tad atminējos par veco, labo fiziku. Nolaidu iekšā esošajam balonam gaisu pavisam, ieliku jaunu un piepūtu, ļaujot tam ieņemt iepriekšējā vietu, pie reizes uzpūšot mazliet niknāk, tādējādi nostiprinot konstrukciju.
( Apraksts un bildes ).
( EDIT@2010.05.17 - FIN )
 

Bezdarbnieks saņem savu pirmo bezdarbnieku pabalstu (tizls nosaukums – tā ir mana nauda, kura tikusi ņemta no manas amata algas tieši šādiem un ne tikai šādiem gadījumiem, nevis kaut kāds nepelnīts pabalsts), samaksā visus rēķinus un var tievēt tālāk, kasot pautus. Bet nē – nopirku diapozitīvo filmiņu, ievietoju to iekš FED-5s un jau tad zināju, ka nākamajā dienā jāiet ar to pafotografēt. Tā arī tika darīts – braukājot ar velo, biju noskatījis dažus objektus, kuri no malas izskatījās par prastām pamestām dzīvojamajām ēkām, kas UE valodā nozīmē lielu potenciālā no fun faktora devu.
Klāt ir nākamās dienas (šodienas) 8:00, ir pagulētas ~5,5 stundas un jāceļas augšā, lai ar norunātajiem cilvēkiem ietu palūrēt uz to, kas tad nu objektiem vēderā. Ar katru nākamo soli iekš objekta saprotam, ka nav vis gluži vienkārši pamesta dzīvojamā māja – pāris soļus tālāk ir vēl viena, pēc skata rūpnieciskas izcelsmes, tālāk – vēl viena.
Kad pabeigta daudzstāvu ēkas apskate un no jumta leņķa iekš foto filmiņas iemūžināts pretējās mājas kaķis sēžam logā, dodamies uz rūpnieciskā paskata ēku, kuru raksturo viens virszemes un viens pazemes stāvs. Un tieši mīļais pagrabstāvs ar katru nākamo soli transformējas no vienkārša, bet plaša pagraba dažnedažādās citās formās – gluži kā iekš abstrakcionismu mīlošā šausmu kino. Ordinārais pagrabs parāda vienu ГП-4у gāzmasku, tad vēl vienu, tad vēl vienu. Dažu soļu atstatumā GP4u pievienojas ГП-5, cilindriskie GP-4 filtri... PSRS civilās aizsardzības bradātājam uzreiz asociācija rokā – CA patvertne! Acis meklē hermētisko durvju paliekas, ventilāciju un citas komunikācijas, kas apstiprinātu šo teoriju, bet nekas netiek atrasts – pagrabs pārtrauc šo ilūziju, priekšā liekot alus kastes, pilnas ar tukšām vēstures relikvijām – Pilzenes alus vecajā paraugā, PSRS Fanta un Pepsi Cola. Taču arī šī ilūzija nav ilgstoša – atskan pilieni, atbalsojoties no apledojušajām sienām un pagrabs ainu pārvērš vēl vienu reizi: ledus, mitrums un ūdens pilēšana - kas tik ļoti raksturīga lieliskajai filmai Stalker – ieskauj dažādas etiķetes, iepakojumus un izkārtnes, kas vēsta to, ka šī pagraba ilūzija ir kādas maizes ceptuves sastāvdaļa. Atkal tiek meklēts atbalsta punkts šim pieņēmumam un tas tiek atrasts – pie sienas piestiprināts izraksts no “Maizes ražošanas uzņēmumu sanitārajiem noteikumiem”, kuros aprakstīta kārtība kādā būs glabāt miltus. Šī ilūzija nostiprinās ar katru nākamo atradumu: pirmās šķiras Kviešu miltu iepakojums; paciņa ar burtiņiem “Sausiņi ar magonēm”; izkārtne: “Žaņa Lagzdiņa maizes fabirkas veikals Toma ielā 2”. Nu jau pavisam droši varam šo ilūziju izņemt no šīs kategorijas un piešķirt tai fakta saistošo spēku.( UE, mazafaka! )
 

Sapirkos aparātus "ПЕЛЕНГ 500АФ" un "ЛЭТИ-60М" (katru atsevišķam darbiņam - 1. māk diapozitīvus, 2. māk diafilmas) un tad nu palēnām krājas man dažādi diapozitīvi/diafilmas no dažādām vietām - Latvijas Televīzijas, privātpersonām, kā arī dažiem objektiem. Piedāvāju nolūrēt tos, klikojot uz šo pleilisti, vai arī atsevišķi:

Latvijas PSR diapozitīvi;
Диафильм - На строительной площадке;
Abandoned porcelain factory, - 35mm reversal film slides;
Лэти-60М diaprojector/re versal film/slide projector.
 

Ehh, diapozitīvi. Tumša istaba, kuru izgaismo vien atstarotie attēli no lielā ekrāna priekšā logam, kā arī noplūstošā gaisma no diaprojektoriem; diaprojektoru mehāniskais troksnis, kurš seko vadības pults podziņu komandām; lampu dzesēšanas ventilatoru rūkoņa un decentrēto lāpstiņu vibrācija. Karstās lampas smarža. Sniegs aiz loga un kāds dzēriens – vēlams tēja vai karstvīns, bet arī alus nav gluži tas sliktākais, lai gan vulgārs variants šajā burvības pasaulē. Briesmīgi labs iemesls – pietiekams, lai ietu gulēt 02:00, kad nākamā diena ir darba diena. Pirmdiena.

Sevišķi jau tad, ja diapozitīvi liecina par aizgājušo laiku arhitektūru, industriju (kura nu ir mirusi/dzīva UE formātā), laiku un kultūru – visādi Ļeņina pieminekļi pie Ministru kabineta un viesnīcas Latvija; Sarkanais laukums, kremlis un tā apkārtne ar visādiem kultūras notikumiem iz 70. un 40. gadiem; Jūrmalas pilsētas dome ar vienu ēku un citi Jūrmalas objekti iz ~80. gadiem; Vācijas DDR; nepareizi glabāti (tādējādi izdzisuši līdz ūdenszīmju līmenim – vienīgi tur, kur gaisma nav tikusi klāt, palicis kāds kontrasta un krāsu pleķītis) Lietuvas PSR diapozitīvi ar cilvēkiem, robežsargiem… Keramikas darbu izstāde, kur safotografēti/diapozitīvos pārvērsti visādi darinājumi – tādi kā vārniņas, visādi ierastāki trauciņi un arī kādi avantgardāki ar interesantām formām un zīmējumiem. Suņi, daba, kalni un PSRS kūrortu/ceļojamo zemju brošūras ar pievienotiem diapozitīviem, kuros attēlota grāmatiņā aprakstītā zeme. Civilās aizsardzības mācību diafilmas...
Vesela dzīvā mūslaiku vēsture uz lielā ekrāna, izteikta gan krāsās, gan melnbaltā, gan sēpijā, gan sarkanajos, gan sārtos – visos toņos. Aizgājušo laiku spēks, kas mudina pašam ņemt rokās filmiņu fotoaparātus un eksponometrus un iet fočēt ar šo padarīšanu, - lai iegūtu filmiņu, kuru pārvērst diapozitīvā. Kāpēc? Jo mēdijam piemīt interesanta atmosfēra un mehāniskais aparātu troksnis. Un ja pievienojam Dark Ambient/Industrial mūziku, iegūstam veselu darāmo vakaram – gluži kā manā bērnībā, gluži kā manu vecāku bērnībā, kad šis mēdijs bija populārs.
Un vai zināt – nekāds digitālais mēdijs nespēj kvalitātes ziņā i ne līdzināties 3,5mm filmiņas diapozitīva attēlam uz lielā ekrāna, kas izteikts ~1,5x2m.

Būs tik vien vakarā jāturpina uzfilmēt šo mākslas formu un tad jau TuTrubā varēšu salikt visādus diapozitīvu skatīšanās video.
 

Vot, padomju spēks ar nelielu kinky faktoru. Kamdēļ? Jo šis projektors bija paredzēts PSRS mācībspēku vajadzībām un tas liecina arī par mantas profesionālo spēku: halogēnspuldze ar 4 kvēldiegiem iekšā, kuras siltums ir pietiekams, lai momentāni apsildītu klases telpu. Goda vārds, manta ~1min laikā uzkarst pietiekami, lai nerastos vēlēšanās pieskarties metāla režģim virs lampas, turklāt izslēgta spuldze ir sarkana vēl kādas 10s – tā ka rekomendējams ir atstāt ventilatoru darbībā uz kādu minūti-četrām pirms pilnīgas aparāta izslēgšanas. Ko ar šo verķi var darīt?

Ar tālvadības pulti var:
- tīt filmiņu abos virzienos;
- ieslēgt/izslēgt spuldzi;
- ar vadu (diametrs ap ~1cm, garums ~10m, svars ~2kg):
  - apjozt ekvatoru;
  - nožņaugt bataljonu vienā piegājienā;
  - izmantot to kā telfera stropi;
  - veikt citas pilnvērtīgas electrobondage darbības, neriskējot nekādi to saplēst.

Ar iekārtu (izmērs: 320x140x310mm; komplekta masa ne vairāk par 7,5kg) var: ( piemēram, uzkarsēt karstvīnu )
 

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.
( ДП-5A )
( ДП-5Б )
( Darbība šodien )
 

Grāmatu uzmeklēju galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1) tā ir atstājusi brutālu ietekmi uz man tuvu izklaides veidu - Urban Exploration, radot terminu Stalker un Zona (tā arī tautas dēvē Černobiļas rajonu);
2) Pamatojoties uz šī darba motīviem, neatkārtojamais humānists un sirreālists Tarkovskis radīja filmu Stalker, kurā akcentēja grāmatas UE dabu, ar pašu Strugacku palīdzību piešķirot stāstam metafiziskas, psiholoģiskas un cilvēcību filosofējošas vērtības. ( ... tālāk ... )

Sākšu ar apgalvojumu, ka man ļoti tīkams ir fakts, ka Tarkovskim tīkami bija metaforu un metafizikas plaukti, kuri man izteikti tuvi ir kopš iepazīšanās ar Team Silent mīlestību pret šīm pašām lietām, pret šo pašu dzīves pilno un izteiksmes līdzekļos neizsmeļamo simbolismu.
Filma ieturēta labākajās hipnotizējošā Tarkovska tradīcijās – lēni kadrējumi; lēnas kameras kustības, kas pavadītas ar skaņu, noved skatītāju transam līdzīgā stāvoklī; spēles ar krāsu psiholoģiju, kas suģestē un izceļ lietas, kuras Tarkovskis no Stanisław Lem darba vēlas izcelt; absolūti mākslinieciskās kompozīcijas, kuras ir gatavas likšanai pie sienas kā lieliskas ainavas – šeit ir viss, ko es no Tarkovska redzēju pirmajā reizē caur Zonas simboliskajām aprisēm: tā pati perfekcija, tā pati dialogu estētika, līdzvērtīgi izstrādāti tēli un kopējā atmosfēra, kura ievelk sevī un izslēdz iespēju novērsties no hipnotizējošās mākslas, turklāt visam pa virsu – ar līdzīgiem elementiem un metafiziskām metaforām apveltīts stāsts par cilvēku, viņa cilvēcību, pasauli un to, kādu apkārtni tas veido dažādu stimulu ietekmē. Turklāt tas elements/koncepts par spēcīgu pārdzīvojumu manifestāciju fiziskā veidolā un manifestētās būtnes esības aplūkošana – vairāk kā vienkārši garda apcere par to, kas veido cilvēku, - vairāk kā garda kopsakarība ar Silent Hill universu – arī Stalker saturēja līdzības un šādas kopsakarības ir viens no ceļiem uz maniem simpātiju serveriem – un ja vēl piemetam Tarkovska ģenialitāti un arī audiovizuālās līdzības, tādas kā migla, mīklainā un biezā atmosfēra, skanošā mūzika, turklāt filmā ir arī savas "krīpī" vietas! ( ... tālāk ... )

Par šo filmu uzzināju pateicoties savai dvēseles šķautnei, kurai patīk tāda visnotaļ daudziem nesaprotama lieta kā urbānās dekadences estētika un kuras dēļ šo pieredzi un izjūtas esmu fiksējis un publicējis arī dažādos resursos plašajā interneta vidē. Proti, daudzi ar līdzīgu estētisko izjūtu interneta vidē bija runājuši par šo filmu, uzsakot tās neapšaubāmi lielisko vizuālo stilu un atmosfēru, īpaši izceļot notikumu vietu estētiku, bet sevišķi nerunājot par to, kas aiz šī vizuālā ekspresionisma neapšaubāmi mākslinieciskās vērtības slēpjas – Сталкер satur ne tikai izcilu kinematogrāfiju, hipnotisku atmosfēru un mākslinieciskumu, bet arī dažādas vīzijas, idejas un domas par cilvēka dvēseli un psihi, kā arī filosofēšanu par šo būtību iemiesojošās čaulas ietekmi uz apkārtni. Stalker noteikti ir filma, kura prasa domājošu, vērīgu skatītāju un, vēlams, estētu.
Iegādājos šo šedevru pagājušajā nedēļā - DVD, kurš paredzēts realizēšanai tikai un vienīgi ārpus bijušās PSRS robežām.


Filmas koncepts:
Filma, kā zināms, attāli ir balstīta uz brāļu Arkādija un Borisa Strugatsku darba „Pikniks ceļmalā” motīviem. Savā tempa un ritma ziņā tā ir lēna un varētu teikt, ka tendēta uz režisora mākslinieciskā gara un ego pašapmierināšanu caur ekspresionismu – taisni vai var sajust, cik ļoti Tarkovskim patīk detaļas un vairāk vai mazāk ikdienišķā dekorēšana ar kino mēdija palīdzību. Сталкер laikā Tarkovskis ir pamanījies tik šķietami netīru vidi padarīt par estētisku, saistošu un pat apveltīt to ar spēcīgu kontekstu un filosofēšanu par cilvēcīgo, kuru vietām rada gan stāsts, gan tīri kinematogrāfiskais izpildījums.
Filma nešaubīgi ir apveltīta ar filosofisku, apcerošu un poētisku dabu, ietverot tajā tādus elementus kā akadēmiskās mūzikas klasiķu darbus, kuri tika maskēti zem industriāli ritmiskajām, aranžētajām vilcienu sliežu skaņām un filmai caurvīto ritmisko un ambiento skaņas un mūzikas darbu; hipnotiskus elementus, kuri filmā tika iepīti gan caur redzamo, gan dzirdamo, gan aktieru darbu, gan vizuālo dekadences estētiku. Viss kopums jau no sākuma skatītāju ieved transam līdzīgā stāvoklī, kas liek aizmirst par uz ekrāna redzamā potenciālo saistīšanu ar realitāti, izraisot domāšanu gandrīz zemapziņas slāņos, sākot ar jau pašu pirmo filmas brīdi, bet sevišķi līdz ar nonākšanu Zonā, kurā tika izteiktas vairākas subjektīvi interpretējamas frāzes gan par pašu Zonu, gan istabu, gan cilvēka vietu šajā simboliskajā Zonā. ( ... tālāk ... )